Š.g. 25.jūnijā Administratīvajā apgabaltiesā (Tiesa) tika izskatīta viena no lietām, kur Konkurences padome (turpmāk – KP) ir pieņēmusi lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu un naudas soda uzlikšanu mazumtirgotājam saistībā ar dominējoša stāvokļa mazumtirdzniecībā (turpmāk – DSM) ļaunprātīgu izmantošanu1.
Lietā KP ir konstatējusi, ka mazumtirgotājs attiecībās ar vienu no piegādātājiem piemēro līguma noteikumus, kas paredz nepamatotu maksājumu (veicināšanas atlaidi) par preču atrašanos zemo cenu zīmola veikalos. Zemāk ir apkopoti vissvarīgākie jautājumi, kādi var rasties DSM normas piemērošanas sakarā, ņemot par pamatu KP lēmumā ietvertos argumentus, kā arī Tiesas secinājumus lietā.
Lietas par DSM ļaunprātīgu izmantošanu ierosināšana uz KP iniciatīvas pamata
Saskaņā ar KL 24.pantu KP var ierosināt lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties var konstatēt pārkāpumu, kā arī tad, ja KP ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt. Lai gan šī norma tika ietverta KL sākotnējā redakcijā (KL 13.panta otrā daļa parādījās vēlāk), nebūtu pamata ierobežot iespējas ierosināt lietas uz KP iniciatīvas pamata, pamatojoties uz pārkāpuma būtību. Vēl jo vairāk šķiet aktuālā lietu ierosināšana KL 24.panta kārtībā tieši gadījumos ar DSM ļaunprātīgu izmantošanu, kad cietušajiem piegādātāji diez vai būs interese nonākt konfliktā ar saviem lielākiem noieta kanāliem, jo neviens prātīgs uzņēmējs nesūdzēsies par dominējošā uzņēmuma rīcību, no kura pēc būtības ir atkarīga cietušā turpmākā darbība tirgū. Savukārt, ja šāds ierobežojums pastāvētu, KL 13.panta otrajai daļai būtu tikai deklaratīvs raksturs.
Ir skaidrs, ka tirgus vara iepirkuma tirgū var tikt konstatēta tiem mazumtirgotājiem, kuriem ir vislielākie noietas apjomi – tieši šis apstāklis padara piegādātājus par atkarīgiem no mazumtirgotāja. Turklāt, ņemot vērā mazumtirgotāja tirgus varu attiecīgajā segmentā, tas var liecināt arī par šī mazumtirgotāja spēju pārorientēties uz citu (gan vietējo, gan ārvalstu) piegādātāju produkciju situācijā, ja ar kādu no esošajiem pastāv strīds. Tādējādi KP varēs sagaidīt iesniegumu par iespējamo DSM ļaunprātīgu izmantošanu tikai, kad sūdzības iesniedzējs vairs neplāno turpināt savu darbību tirgū, t.i., faktiski pēc tam, kad konkurenci ierobežojošā rīcība no mazumtirgotāja puses tika īstenota un cietusī sabiedrība tika izslēgta no tirgus. Līdz ar to apstākli, ka lieta tika ierosināta KL 24.panta kārtībā, nebūtu pamatoti izmantot kā argumentu par labu viedoklim, ka realitātē nekāds tiesību aizskārums nenotiek un mazumtirgotāja un piegādātāja (ražotāja) sadarbība tiek īstenota saskaņā ar abpusējo vienošanos.
DSM ļaunprātīgas izmantošanas konstatēšana
Lai pierādītu DSM ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumu, KP ir jākonstatē, ka, pirmkārt, attiecīgajam mazumtirgotājam piemīt tāda tirgus vara, kas ir vērtējama kā DSM; un, otrkārt, minētā mazumtirgotāja rīcība tirgū (KL
13.panta otrajā daļā aprakstītās darbības) kavē, ierobežo vai deformē konkurenci jebkurā konkrētajā tirgū pietiekami ilgā laika posmā. Papildus minētajam Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka, vērtējot pārkāpuma esamību mazumtirgotāja rīcībā, nedrīkst pārsniegt KL 2.pantā norādītā mērķa robežas. Tātad KP būtu jāanalizē, vai ir pamatots no konkurences tiesībām izrietošais ierobežojums attiecīgajā situācijā, t.i., vai tiešām, aizliedzot mazumtirgotāja konkrēto darbību, tiek veicināta patērētāju tiesisko interešu aizsardzība2.
Lai konstatētu, ka attiecīgais mazumtirgotājs ir dominējošā stāvoklī, tiek veikta mazumtirdzniecības nozares attīstības un tās stāvokļa no konkurences esamības un konkurences līmeņa viedokļa analīze. Saskaņā ar KP secinājumiem līdzīgās lietās DSM sākotnēji indikatori ir: iepirkuma vara (pietiekami ilgā laika posmā) un piegādātāja atkarība konkrētajā tirgū; spēja piemērot vai uzspiest netaisnīgus un nepamatotus nosacījumus, analizējot LK 13.panta otrās daļas 1.-5.punktā uzskaitītās darbības3.
KL 13.panta otrās daļas mērķis ir aizsargāt ekonomiski atkarīgo tirgus dalībnieku – piegādātāju (ražotāju) – tiesiskās intereses attiecībās ar mazumtirgotājiem, tā rezultātā panākot KL mērķi, proti, «(..) aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci visās tautsaimniecības nozarēs sabiedrības interesēs (..)». Taču pamatproblēma ir pierādīt, ka konkrēta piegādātāja (ražotāja) rīcība ir uzspiesta, nevis ir pušu savstarpējas vienošanās rezultāts, ievērojot apstākli, ka cietušais piegādātājs diez vai liecinās pret mazumtirgotāju. Turklāt, jāņem vērā arī situācijas, kad šķietami netaisnīgs vai nepamatots sadarbības nosacījums starp mazumtirgotāju, kam ir tirgus vara iepirkuma tirgū, un piegādātāju iekļauts līgumā pēc abu pušu brīvas vienošanās, it īpaši lietās, kas tika ierosinātas uz KP iniciatīvas pamata. Šīs jautājums arī pēc Tiesas sprieduma joprojām paliek atvērts, taču šeit varētu izmantot vispārējo Tiesas norādi, ka pārkāpums jākonstatē saskaņā ar KL 2.pantā ietverto mērķi. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad sadarbības nosacījumi nevar novest pie sabiedrības interešu aizskāruma, tie nevar tikt uzskatīti par prettiesiskiem.
Savukārt atbilstoši KP praksei par netaisnīgu un nepamatotu ir uzskatāms tikai tāds sadarbības nosacījums, kas netiktu piemērots un pieņemts brīvas konkurences apstākļos un kura ieguvumu neatsver tā piemērošanas nelabvēlīgas sekas4. Tātad ir jāvērtē ieguvumi objektīvā nozīmē, t.i., ieguvums tirgum, sabiedrības interesēm kopumā, nevis t.s. «subjektīvais ieguvums», kas vienai/abām līgumslēdzēju pusēm. Paralēli būtu jāanalizē arī attiecīgā nosacījuma piemērošanas nelabvēlīgas sekas. Pēc šādas analīzes jāizdara secinājums, vai ieguvumi atsver nelabvēlīgas sekas.
Šeit ir jāveic plašāks vērtējums, neaprobežojoties tikai ar redzamām un īslaicīgām konkrētās rīcības sekām tirgū, bet jāspēj paredzēt arī potenciālās nākotnes sekas, kas rezultātā var novest pie piegādātāju (ražotāju) bankrotēšanas un konkurences samazināšanas tieši piegādes (ražošanas) tirgus līmenī. Līdz ar to apstāklis, ka patērētājiem pastāv iespēja iegādāties produktus par zemākām cenām [zemo cenu veikalos] šobrīd, vēl nenozīmē, ka nepastāv sabiedrības interešu apdraudējums nākotnes perspektīvā.
Vai KP drīkst regulēt cenu noteikšanas politiku mazumtirgotājiem, kas atrodas DSM?
Mazumtirgotāja pārstāvji Lietā ir norādījuši, ka cenu noteikšanas politika ir katras komercsabiedrības iekšēja lieta; un ja mazumtirgotājs ir brīvs vienoties ar tā piegādātājiem par iepirkuma cenu supermārketiem un hipermārketiem, tad tam ir jābūt arī tiesībām vienoties par cenām, iepērkot preci uz zemo cenu veikalu tīkliem5. Arī Tiesa apstiprinājusi minēto viedokli, norādot, ka pēc ekonomiskās būtības atlaides zemo cenu tīkla veikliem ir mazumtirgotāja iepirkuma cena, kuru tieši vai netieši regulēt nav KP kompetencē, līdz ar to KL 13.panta otrās daļas 2.punkts konkrētajā gadījumā nav piemērojams6.
Vērtējot iepriekš minētos argumentus, pirmkārt, būtu jāpiemēro vispārīgs princips, atbilstoši kuram dominējošā stāvokli esošajam uzņēmumam (neatkarīgi no tā, vai tas dominē iepirkumu tirgū vai pārdošanas tirgū) būtu jāuzņemas īpaša atbildība par savu rīcību, lai tā nekropļotu konkurenci nevienā konkrētajā tirgū7, līdz ar to arī vienojoties par sadarbības nosacījumiem (ieskaitot cenas), būtu jāievēro minētais princips; otrkārt, jāatceras, ka, lai gan KP tiešām nav uzskatāma par cenu regulatoru, tomēr KP ar likumu ir piešķirta rīcības brīvība uzlikt pārkāpējam konkrētajai situācijai atbilstošo tiesisko pienākumu, kas nodrošinātu konkurences deformēšanas risku samazināšanu vai pat novēršanu, t.sk., uzliekot tirgus dalībniekiem par pienākumu pašiem noformēt savu cenu noteikšanas politiku atbilstoši KL normām. Vienlaikus par cenu regulēšanu nevajadzētu uzskatīt KP secinājumus, saskaņā ar kuriem tiek aizrādīts tirgus dalībniekiem tas, ka cenu noteikšanas politika neatbilst konkurences tiesībām, un ka nospraustie mērķi (t.sk., izmaksu samazinājums) jāsasniedz ar pasākumiem, kas nepārkāpj konkurences tiesību normas.
Šīs Tiesas spriedums ir uzmanības vērts ne tikai tāpēc, ka tas ir viens no retiem gadījumiem, kad Tiesa apmierināja pieteicējas pieteikumu lietās pret KP, bet arī tāpēc, ka spriedumā ir ietverti pirmie secinājumi, kas skar DSM normas piemērošanu kopumā. Taču vienlaikus ir jāatceras, ka tas nav galīgais spriedums lietā – saskaņā ar likumu Tiesas spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laika no sastādīšanas dienas.
Tiesas spriedums ir pieejams, klikšķinot šeit.
