Iedomājies parastu darba dienas rītu - pārbaudi e-pastu “Gmail”, apstiprini tikšanos “Google” kalendārā, atver “LinkedIn”, lai apsveiktu kolēģi ar darba jubileju. Paralēli fonā darbojas “Microsoft Teams”. Atpūtas brīžos paskaties “Instagram” vai “Facebook”, atbildi uz ziņām “WhatsApp”. Pirms pusdienām jau esi izmantojis vismaz piecus ASV uzņēmumu pakalpojumus, par to pat neiedomājoties. Tieši tāda ir Eiropas digitālās realitātes ikdiena - ērta, pazīstama un, jāatzīst, ļoti atkarīga.
Cik bieži un vai vispār aizdomājamies, kam pieder tehnoloģijas un kas tās spēj kontrolēt? Liela daļa pieder ASV. Piemēram, vai zināji, ka Globālā pozicionēšanas sistēma (GPS) pieder Amerikas valdībai? “Visa” un “MasterCard maksājuma kartes nodrošina Amerikas tehnoloģijas. Trīs ASV uzņēmumi - “Amazon”, “Microsoft,” un “Google” - kopā glabā 70% Eiropas mākoņserveru datus, jo tie tieši šādā apjomā kontrolē serveru tehnisko infrastruktūru.
Lieki piebilst, ka absolūta ASV dominance attiecas arī uz mākslīgā intelekta (MI) rīkiem un tādu digitālajos risinājumos neatņemamu sastāvdaļu kā mikročipiem. Arī mūsu ierīču operētājsistēmas - gan “iOS” (“iPhone”, “iPad”), gan “Android”, gan “Microsoft”, kas dominē Eiropā viedtālruņu un datoru segmentā - tas viss pieder amerikāņiem. Starp citu “Microsoft” kontekstā jāpiemin 2025. gada 10. jūnijā Francijas Senātā sniegtā liecība. “Microsoft” Francijas Korporatīvo, ārējo un juridisko lietu vadītājs Antons Karnjo (Anton Carniaux), atbildot uz jautājumu, vai viņš var garantēt, ka dati nekad netiks nodoti ASV iestādēm bez Francijas varasiestāžu skaidras piekrišanas, nepārprotami atzina - to garantēt nevar.
Ko darīt?
Protams, Latvijas situācija mums ir jāskatās kontekstā ar situāciju visā Eiropā. Un tā nav pārāk laba attiecībā pret sāncenšiem gan otrpus okeānam, gan arī, lūkojoties Āzijas virzienā. Ja nelielus lēmumus varam izdarīt paši, tad kopumā Eiropai ir aizvien vairāk jādomā par savu tehnoloģisko neatkarību. Tas ir aizvien biežāk dzirdēts termins, bet kā tad šo neatkarību uzlabot?
Domnīca “Eiropas Ārējo attiecību padome” pagājušā gada beigās prezentēja iniciatīvu “EuroStack”. Tas ir gatavs modelis Eiropas politikas veidotājiem, kura ietvaros digitālās tehnoloģijas ir saorganizētas savstarpēji saistītā slāņu sistēmā, parādot attiecības starp dažādiem tehnoloģiju veidiem. Piemēram, MI ir atkarīgs no mākoņdatošanas iespējām, savukārt mākoņdatošana ir atkarīga no mikroshēmu iespējām. Šis slāņu modelis padara digitālo spēles laukumu saprotamāku, ļaujot politikas veidotājiem un arī plašākai sabiedrībai skaidrāk to izprast.
Nākamais solis būtu reāli apzināties Eiropas pozīciju katrā no jomām un attiecīgi rīkoties: “Ja kārtis nostājas pret tevi, pārdali kāršu kavu. Ja tehnoloģijas nostājas pret tevi, ir laiks veidot pašam savu kavu,” iesaka pētījuma veidotāji. Eiropa cenšas to darīt, gan pārdalot finansējumu un padarot to pieejamāku nepieciešamo risinājumu izstrādei, gan veidojot un pilnveidojot esošos tiesību aktus, lai vairāk popularizētu iekšējā tirgus principus.
Ko darīt uzņēmumam?
Lielai daļai uzņēmumu visdrīzāk īstermiņā pilnīga atteikšanās no ASV risinājumiem nav iespējama, jo tie ikdienā izmanto ASV programmatūras risinājumus (viņu vidū esam arī mēs). Šie risinājumi darbina gan biroju ikdienu, gan ražotnes - risinājumos un programmatūrā bieži ir ieguldīti miljoni eiro. Taču ir virkne praktisku darbību, ko var paveikt ikviens.
Tāpēc es ieteiktu sākt ar auditu - vai nu pašu spēkiem, ja uzņēmumā ir kompetence, vai piesaistīt ārējo speciālistu. Tas nozīmē pārskata veidošanu par visiem izmantotajiem pakalpojumiem, programmatūru un infrastruktūru — kuri ir no ASV piegādātājiem, kur atrodas dati, kuri ir neaizstājami un cik dziļa ir tehniskā saikne jeb tā sauktais “vendor lock-in”. Punktos, kur nākas atzīt sadarbību ar citiem kontinentiem, būtu labi apzināt alternatīvus risinājumus tepat, Eiropā - gan tehnoloģiju, gan datu glabāšanas ziņā. Un, ja iedziļinās, tad alternatīvu risinājumu mūsu platuma grādos ir diezgan daudz. Biznesa valodā tas viss nozīmē - izveidot risku mazināšanas plānu.
Šīs zināšanas par uzņēmuma “digitālajām atkarībām” vairs nav tikai labā prakse. Tā ir kļuvusi par prasību, kas nostiprināta Eiropas normatīvajos aktos. Līdz ar NIS2 direktīvas ieviešanu arvien vairāk Eiropas uzņēmumu saskaras ar pienākumu precīzi zināt, kur glabājas viņu dati, kādas tehnoloģijas tiek izmantotas un kādi ir riski visā piegādes ķēdē. Arī mēs savā ikdienā no klientiem arvien biežāk saņemam jautājumus par to, kur tieši atrodas viņu dati un kādus mākoņpakalpojumus izmantojam. Tas ir veselīgs process - jo uzņēmumi ne tikai pilda regulējuma prasības, bet arī iegūst skaidrāku priekšstatu par savu digitālo drošību un atkarībām. Viņi arī jautā pēc ieteikumiem, kādas būtu piemērotas alternatīvas no Eiropas. Uz šo jautājumu varu atbildēt.
Soli pa solim, ne visu uzreiz
Nākamais solis varētu būt mākoņa infrastruktūras migrācija. Tā parasti ir visapjomīgākā, tāpēc ieteicams to plānot vairākos posmos — sākt ar mazāk kritiskām daļām un pakāpeniski pāriet pie pamata sistēmām. Vēl svarīgi sākt ar pilotprojektiem, attiecīgi, mērot rezultātus, mācoties no tiem un tikai tad paplašinot tvērumu - iet soli pa solim.
Tālāk būtu jāķeras klāt galvenajām biznesa sistēmām. Bieži šī ir visdziļākā atkarība. Tā kā šādu sistēmu nomaiņa ir sarežģīta un riskanta, ieteicams to plānot kā atsevišķu ilgtermiņa programmu ar skaidriem datu migrācijas un procesu pielāgošanas posmiem. Dažos gadījumos pragmatiskāks risinājums ir esošās sistēmas izvietošana Eiropas Savienības datu centrā nevis pilnīga to nomaiņa. Iespējams arī apsvērt atvērta koda programmatūras izmantošanu - tas mazina atkarību ne tikai no ASV, bet no jebkura viena piegādātāja. Tomēr tam ir nepieciešama iekšēja ekspertīze vai uzticams atbalsta partneris — "bezmaksas programmatūra" nenozīmē "bez izmaksām".
Protams, jebkuras izmaiņas skar darbiniekus, tāpēc attiecīgi būtu nepieciešams plānot komunikāciju ar viņiem un arī viņu apmācību, lai mazinātu pretestību pārmaiņām. Un ir jabūt godīgiem arī, ka šīs izmaiņas praksē var nozīmēt kompromisus - šaurāku funkcionalitāti un tehnoloģiju ekosistēmu nekā lielie tehnoloģiju milži var piedāvāt, migrācijas izmaksas īstermiņā, lēnāka piekļuve jaunākajiem MI pakalpojumiem un šaurāku speciālistu loku ar pieredzi ES tehnoloģiju risinājumos.
Visdrīzāk nav vienas pareizas atbildes, kas derētu visiem Latvijas uzņēmumiem. Katram pašam sev jāatbild uz jautājumu — cik tālu esam gatavi iet, lai samazinātu savu digitālo atkarību? Vai svarīgāki ir riski, kas slēpjas aiz dziļas atkarības no dažiem tehnoloģiju piegādātājiem, vai tomēr ikdienas ērtums, pazīstamie rīki un pieradums?
Praksē lielākā daļa uzņēmumu visdrīzāk izvēlēsies hibrīdrisinājumu — kritiskākos datus un procesus pārcels uz Eiropas risinājumiem, taču pilnīgi neatteiksies no ASV rīkiem tur, kur alternatīvas vēl nav konkurētspējīgas. Svarīgi ir vismaz sākt domāt, izvērtēt un apzināti izdarīt izvēli — nevis ļaut lietām ritēt pašplūsmā.
