Banku piesaistītie mājsaimniecību noguldījumi veido lielāko kredītiestāžu piesaistīto iekšzemes resursu daļu, norāda Latvijas Bankas ekonomists Vilnis Purviņš.

Atšķirībā no vairāk svārstīgajiem uzņēmēju noguldījumiem mājsaimniecību uzkrājumi bankās ir stabilāki, neraugoties, vai tie ir termiņnoguldījumi un krājnoguldījumi, vai – pēdējo gadu zemo procentu likmju laikmetā - aizvien dominējošākie pieprasījuma noguldījumi (uzkrājumi norēķinu kontos).

Līdz ar mājsaimniecību noguldījumu kāpumu bankām tiek nodrošināts lēts un stabils avots kredītu izsniegšanai ar zemām izmaksām. Veidojot uzkrājumus, mājsaimniecības līdzekļus, no vienas puses, gan iesaldē, tomēr vienlaikus palielina patēriņa potenciālu un arī savu kredītvērtību, kas nākotnē ļaus tām aktīvāk aizņemties. Tādējādi tiks nodrošināta tautsaimniecības attīstība, stimulēta ekonomika un izaugsme. Šajā rakstā aplūkosim, kāda ir mājsaimniecību noguldījumu struktūra un galvenās attīstības tendences pēdējos gados eiro zonā kopumā, tostarp Latvijā un citās eiro zonas valstīs.

2019. gadā un 2020. gada pirmajos divos mēnešos mājsaimniecību maksātspēja turpināja uzlaboties, taču, samazinoties ekonomiskās izaugsmes tempam, tas notika lēnāk nekā iepriekš, liecina Latvijas Bankas Finanšu Stabilitātes pārskats.

2019. gadā neto darba samaksas reālais pieaugums bija 3,9% (2018. gadā – 7,2%). Darba meklētāju īpatsvars 2019. gadā saruka līdz 6,3% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita (2018. gadā – 7,4%).

Covid-19 pandēmija un ar to saistītie Covid-19 izplatību ierobežojošie pasākumi ir nozīmīgs šoks, kas ietekmēs bezdarba līmeni, mājsaimniecību ienākumus un maksātspēju. Mājsaimniecību maksātspējas riskus īstermiņā daļēji mazina valdības atbalsta pasākumi un privātais moratorijs privātpersonām. Mājsaimniecību maksātspējas turpmākās pārmaiņas būs atkarīgas no recesijas dziļuma un valsts atbalsta pasākumu efektivitātes.

Lai gan kopumā mājsaimniecību noturība pret šokiem pēdējo gadu laikā ir augusi, Latvijas mājsaimniecību spēju pārvarēt pēkšņu krīzi mazina zemais uzkrājumu un ienākumu līmenis. Saskaņā ar CSP provizorisko novērtējumu 2020. gada sākumā gandrīz trešdaļai (29,3%) mājsaimniecību nebija uzkrājumu, 40,9% mājsaimniecību uzkrājumi ļautu saglabāt esošo dzīves līmeni ne ilgāk kā trīs mēnešus, un tikai 29,8% mājsaimniecību ir uzkrājumi, kas ļautu saglabāt esošo dzīves līmeni trīs mēnešus vai ilgāk.

2016. gadā uzlabojies iedzīvotāju vērtējums par savām iespējām segt nepieciešamos ikdienas izdevumus, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Arvien vairāk mājsaimniecību apgalvo, ka ikdienas izdevumus sedz ar nelielām grūtībām vai samērā viegli (no 45,6 % 2014. gadā līdz 49,7 % 2015. gadā un 52,8 % 2016. gadā). Savukārt turpina sarukt mājsaimniecību īpatsvars, kas ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām, - no 50,5 % 2014. gādā līdz 45,1 % 2015. gadā un 42,1 % 2016. gadā.

Rīgā (36 %) un Kurzemē (38,4 %) bija vismazākais mājsaimniecību īpatsvars, kas norādīja, ka ikdienas izdevumus sedz ar grūtībām vai ar lielām grūtībām. Turklāt, salīdzinot ar pārējiem Latvijas reģioniem, Kurzemē bija vislielākais mājsaimniecību īpatsvars (7,8 %), kas visoptimistiskāk vērtēja savas iespējas segt nepieciešamos ikdienas izdevumus – viegli vai ļoti viegli.

Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Pirmdien 400 pasaules turīgāko cilvēku bagātības vērtība saruka par 69,2 miljardiem dolāru, liecina Bloomberg dati.

Tādējādi kopumā pasaules turīgākie cilvēki Lielbritānijas referenduma rezultāta dēļ zaudējuši 196,2 miljardus dolāru no savas bagātības.

Kā liecina Bloomberg miljardieru indeksa dati, viņu kopējais bagātības apmērs ir 3,8 triljoni dolāru, kas ir par 1,8% mazāk nekā gada sākumā.

Eiropas 92 bagātākie cilvēki pirmdien zaudēja 29,4 miljardus dolāru, kopējam kritumam divu dienu laikā sasniedzot 81,7 miljardus dolāru. Kopš gada sākuma viņu bagātības apmērs ir sarucis par vairāk nekā 45,5 miljardiem dolāru jeb 5,1%.

Savukārt 150 bagātākie cilvēki no ASV un Kanādas pirmdien zaudējuši 26,7 miljardus dolāru, bet divu dienu laikā – 62,5 miljardus dolāru. Kopš gada sākuma bagātības apmērs nav mainījies.

Stabilā situācija Latvijas tautsaimniecībā jau astoto gadu nodrošina iekšzemes noguldījumu kāpumu.

Izteiktāka bijusi darba algu kāpuma un bezdarba krituma veicinātā mājsaimniecību noguldījumu palielināšanās, kamēr uzņēmumu noguldījumi bijuši svārstīgāki un atsevišķos gados arī sarukuši, uzņēmējiem uzkrājumus izmantojot importa un investīciju darījumos.

Noguldījumu ienesīgums ir zems, iedzīvotāji un uzņēmēji meklē ienesīgākas līdzekļu izvietošanas iespējas, tamdēļ lielākā daļa noguldījumu koncentrējas likvīdajā pieprasījuma noguldījumu segmentā. Rūkot ārvalstu klientu noguldījumiem un turpinoties mātesbanku finansējuma samazinājumam, augošie iekšzemes noguldījumi kļuvuši par galveno banku finanšu resursu avotu – 2018. gada nogalē iekšzemes noguldījumu atlikums pārsniedza banku iekšzemes kredītportfeļa lielumu.

Mājsaimniecību ienākumu palielināšanās sekmējusi ne tikai privātā patēriņa pieaugumu, bet arī finanšu uzkrājumu, tajā skaitā gan noguldījumu, gan ilgtermiņa uzkrājumu, kāpumu visās trijās Baltijas valstīs.

Līdz ar lielāku finansiālās drošības spilvenu pieaug mājsaimniecību spēja pretoties finansiālajiem satricinājumiem. Tajā pašā laikā ekonomiskās situācijas uzlabošanās sekmē arī pozitīvāku skatījumu attiecībā uz aizņemšanos – mājsaimniecību pieprasījums pēc kredītiem palielinās, tomēr to apjomi ir mazi salīdzinājumā ar pirmskrīzes periodu un nerada riskus ekonomikai, liecina jaunākais SEB ekspertu sagatavotais Baltijas mājsaimniecību finanšu apskats.

Mājsaimniecību ienākumi pērn palielinājušies visās trijās Baltijas valstīs. Reālā vidējā darba samaksa (vidējā neto alga, ņemot vērā patēriņa cenu izmaiņas) palielinājās par 7,4% Latvijā, 6,9% Igaunijā un 6% Lietuvā.

Iedzīvotāju turīgākā slāņa papildu «slaukšana» Eiropas valstīs ir labi pazīstama, taču citas zemes ir arī krasi atšķirīgā situācijā – gan slānis taukāks, gan rezultāts valstu budžetiem smeķīgāks

Citās zemēs ar solidaritātes vai tā saucamo bagātības nodokli apliekamās summas ir krietni virs tā līmeņa, ko par bagātības slieksni uzskata Latvijā (48 tūkst. eiro ienākumu gadā vai 4 tūkst. eiro mēnesī solidaritātes nodokļa gadījumā). Bijušais Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Kārlis Ketners (31.01.2017. DB) rosina piemērot bagātības nodokli ne tikai ienākumiem, bet arī īpašumiem, zeltam, vērtslietām, mākslas darbiem, precīzāk – to neto vērtībai. Šāda nodokļa likme varētu būt 0,5% apmērā no īpašuma neto vērtības. Te var vilkt paralēles ar lielo pensiju saņēmējiem – to loks ir tik ļoti ierobežots, ka jājautā, vai iekasētais vispār sedz pie tā strādājošo ierēdņu sviedru izmaksas? Atmiņā palicis Lattelecom vadītāja Jura Gulbja apsveikums bijušajam Swedbank vadītājam Mārim Mančinskim ar jauno amatu Krievijas bankā, īpaši izceļot to, ka nu viņam vairs nebūs jāmaksā solidaritātes nodoklis.

Liela daļa mājsaimniecību, kuras elektroenerģijas līgumus slēgušas laikā, kad cenas bija augstas, ir nofiksējušas šo cenu līmeni ilgākam periodam un cenu samazinājuma ietekmi biržā uz maksājumiem nekādā veidā neizjūt, informē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK).

Saskaņā ar SPRK otrā ceturkšņa datiem juridisko lietotāju vidū cenu fiksēt izvēlējušies 49% lietotāju, bet mājsaimniecību vidū tie ir 86% - fiksētas cenas līgumi un universālais pakalpojums.

Saskaņā ar SPRK datiem šī gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pirmo ceturksni, fiksētas cenas līgumu īpatsvars mājsaimniecību segmentā nedaudz pieaudzis par diviem procentpunktiem, sasniedzot 69%, bet juridisko lietotāju segmentā - samazinājies par trīs procentpunktiem, sasniedzot 49%.

Tikmēr mainīgas jeb biržas cenas līgumu īpatsvars pieaudzis par diviem procentpunktiem līdz 14% mājsaimniecību segmentā un par trīs procentpunktiem līdz 51% juridisko lietotāju segmentā. Savukārt universālā pakalpojuma īpatsvars mājsaimniecību vidū samazinājās par četriem procentpunktiem līdz 17%.

Bagātie kļūst bagātāki, bet trūcīgie - trūcīgāki, lai arī, rēķinot vidēji, vienas mājsaimniecības ieņēmumi uz cilvēku aug nemitīgi, tāds ir galvenais secinājums no Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par Mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2021. gadā, kas veikts pērn.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) uzsāk publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība-stabila valsts 12 mēnešu garumā par sabiedrības noslāņošanos, un to ievada ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos.

Vidējie ieņēmumi uz cilvēku pieaug

CSP 2022. gada aptaujas dati liecina, ka 2021. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2020. gadu, pieauga par 7,6%, sasniedzot 678 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Izaugsme bija lēnāka nekā gadu iepriekš, tomēr pietiekami ievērojama. 2020. gadā pieaugums bija par 8,1%. Jāpiebilst, ka desmit gadu garumā minimālos iedzīvotāju ieņēmumus ir ietekmējusi minimālās algas celšana, ko nereti ir bijis grūti savienot ar darba ražīguma pieaugumu, kas savukārt rosināja tirgus dalībniekus pārplānot mazapmaksāto profesiju nodarbinātību arodos, kur darba ražīguma audzēšana nav iespējama pēc būtības. Piemēram, autobusa šoferis nevar kļūt ražīgāks vienā un tajā pašā maršrutā, lai arī minimālā alga tiek palielināta un ir prasība kaut ko darīt labāk, ātrāk vai vairāk. Šādu profesiju nav mazums, un neizbēgami mehāniska minimālo algu celšana neizbēgami noved pie papildu inflācijas kopumā.

Eirozonas ekonomikas izaugsmei nostabilizējoties un inflācijai vidējā termiņā tuvojoties 2%, arvien skaļākas kļūs diskusijas par monetārās politikas atbalsta mazināšanu jeb, citiem vārdiem, - normalizāciju. Šajā kontekstā vēsturē ieies Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes sēde, kas jūnija vidū norisinājās Rīgā un iezīmēja nozīmīgu pavērsienu eiro zonas monetārajā politikā.

ECB Padomes sēdē Rīgā tika nolemts pārtraukt nestandarta monetārās politikas instrumentu ekspansiju un ieskicēt periodu, kad pēc vairāku gadu pārtraukuma procentu likmes varētu atkal pieaugt. Tas gan ir tikai pats sākums normalizācijas procesam, ko caurvij virkne neatbildētu jautājumu.

Vēsturiskās ekspansijas sekas – neredzēti zemas procentu likmes un liela bilancePirms gandrīz deviņiem gadiem, kad Eiropa pieredzēja smagāko ekonomisko lejupslīdi kopš Otrā pasaules kara, ECB sāka galveno procentu likmju samazināšanu, kas turpinājās gandrīz desmitgadi. Pašreiz ECB noteiktās procentu likmes sasniegušas līdz šim neredzēti zemu līmeni, kas atspoguļojies arī labākos kreditēšanas nosacījumos uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

2018. gadā 35,7 % mājsaimniecību savus ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām, kas ir par 7,9 procentpunktiem mazāk nekā 2017. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Palielinājies to mājsaimniecību īpatsvars, kuras savus ikdienas izdevumus sedza ar nelielām grūtībām vai samērā viegli (2018. gadā – 56,8 %, 2017. gadā – 51,2 %), kā arī to, kuras sedza viegli vai ļoti viegli (attiecīgi 7,4 % un 5,3 %).

Samērā viegli vai ar nelielām grūtībām tos sedza 63,7 % mājsaimniecību Rīgā, 61,2 % Vidzemē, 55,8 % Kurzemē, 52,3 % Pierīgā, 50,1 % Latgalē un 48,3 % Zemgalē.

Rīgā (8,9 %), Zemgalē (8,1 %) un Pierīgā (8 %) bija vislielākais mājsaimniecību īpatsvars, kas ikdienas izdevumus sedza viegli vai ļoti viegli. Mazāk tādu mājsaimniecību bija Kurzemē (6,2 %), Latgalē (5,8 %) un Vidzemē (4,1 %).

Savukārt Latgalē un Zemgalē visvairāk mājsaimniecību (attiecīgi 44,1 % un 43,6 %) savus ikdienas izdevumus sedza ar grūtībām vai ar lielām grūtībām. Vislielākās grūtības segt ikdienas izdevumus bija vientuļo senioru (no 65 gadiem) mājsaimniecībās – 54,8 % atzina, ka ikdienas izdevumus sedz ar grūtībām vai ar lielām grūtībām. 42,6 % mājsaimniecību ar vienu pieaugušo un bērniem arī sagādāja grūtības segt ikdienas izdevumus. Vismazāk grūtību segt izdevumus bija pāriem ar vienu bērnu (17,1 %).

Mājsaimniecību elektrības tirgus dalībniekiem grūtības atrast konkurences sviras, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Mājsaimniecību elektrības tirgus, tāpat kā daudzas citas nozares Latvijā saskaras ar demogrāfijas izaicinājumiem, gada laikā ir samazinājies apkalpoto mājsaimniecību skaits par diviem tūkstošiem jeb 0,2% (no 812 tūkstošiem mājsaimniecību 2015. gada beigās līdz 810 tūkstošiem 2016. gada beigās), savukārt vienlaikus ir pieaudzis šo mājsaimniecību patērētās elektroenerģijas apjoms – par 5% (2016. gadā – 1 687 GWh; 2015. gadā – 1 605 GWh), liecina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apkopotā informācija.

Tirgus dalībnieku pozīcijas ir palikušas praktiski nemainīgas, runa iet tikai par desmitdaļu jeb viena cipara aiz komata izmaiņām. Neapstrīdamajam tirgus līderim Latvenergo pieder 98,60% tirgus pēc lietotāju skaita un 98,66% pēc realizācijas daudzuma. Šeit jāatzīmē atsevišķs gadījums – gandrīz pieci tūkstoši mājsaimniecību elektrību iepērk pie Latvijas dzelzceļa, kas ir sadales operators ar tirdzniecības iespējām. Šīs mājsaimniecības atrodas Latvijas dzelzceļa darbības zonās. Atvērtajā mājsaimniecību elektrības tirgū lielākie privātie uzņēmumi ir Baltcom un 220 enerģija. Baltcom ir gandrīz četri tūkstoši elektrības klientu, kamēr 220 enerģija – nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem, savukārt pēc realizētās elektrības apjoma 220 enerģija ir apsteigusi Baltcom tieši pēdējā gada laikā. Pārējiem tirgus dalībniekiem tirgus daļas rēķināmas tikai simtdaļās, kas absolūtos skaitļos ir apmēram 100 - 200 vai pat mazāk mājsaimniecību.

Miljardieru rokās atrodas rekordliela daļa pasaules bagātību, secināts otrdien publiskotā pētījumā, kurā norādīts, ka pandēmija ir saasinājusi nevienlīdzību pasaulē.

Kopš 1995.gada miljardieru rokās esošā bagātību daļa pieaugusi no 1% līdz 3%, secināts Pasaules Nevienlīdzības ziņojumā, norādot, ka pērn reģistrēts straujākais kāpums, kopš tiek apkopoti šādi dati.

"Pieaugumu saasināja Covid-19 pandēmija," secināts ziņojumā.

Pasaules bagātākais 1% cilvēku kontrolē trešo daļu no visas bagātības, kas uzkrāta kopš 1995.gada, kamēr nabadzīgākie 50% kontrolē tikai 2% no visas bagātības.

18 mēnešu laikā, kopš sākās pandēmija, pasaule kļuvusi vēl polarizētāka, norādīja Parīzes Ekonomikas augstskolas Pasaules nevienlīdzības laboratorijas direktors Lūkass Šansels.

"Kamēr miljardieru bagātība pieauga par vairāk nekā 3,6 triljoniem eiro (četriem triljoniem dolāru), 100 miljoni cilvēku pievienojās galējas nabadzības rindām," sacīja Šansels, norādot, ka galējā nabadzība iepriekš samazinājās 25 gadus.

Šī gada sākumā inflācija turpinās augt un gada vidējā inflācija šogad varētu sasniegt 6-7% pretstatā 3,3% pērn, prognozē banku analītiķi.

"SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka iemesli straujajam inflācijas kāpumam jau vairākus mēnešus nemainīgi balstās maksas par mājokli, transporta un pārtikas sadārdzinājumā. Šo trīs grupu kopējais devums ir 6,34 procentpunkti. Arī pārējās grupās ir vērojams cenu pieaugums, kaut mazāk izteiksmīgs. Arī eirozonā inflācija decembrī pieauga par 0,1% līdz 5%, kas ir augstākais līmenis kopš eiro ieviešanas. Inflācija, neskaitot enerģijas cenas izmaiņas, decembrī pieauga par 0,3% līdz 2,8%, bet inflācija arī bez svaigas pārtikas, alkohola un cigaretēm nemainījās - 2,6%.

Situācija dažādās dalībvalstīs atšķiras. Beļģijā, Austrijā, Vācijā un Somijā inflācija decembrī bija zemāka nekā novembrī. Francijas centrālās bankas vadītājs izteicies, ka inflācija Francijā un eirozonā ir tuvu maksimumam un turpmāk tai vajadzētu palēnināties. ECB galvenais ekonomists Filips Leins izteicies, ka neskatoties uz rekordaugsto cenu pieaugumu 5% apmērā decembrī eirozonas inflācija šogad samazināsies. Vērtējot pašreizējās enerģijas cenas un nākotnes līgumus, var pieņemt, ka inflācija ES ir sasniegusi vai ļoti tuvu augstākajam punktam, uzskata D.Gašpuitis.

2017. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2016. gadu, pieauga par 11,8 %, sasniedzot 489 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās aptaujas dati.

Mājsaimniecību ienākumu pieauguma temps bija lielākais, salīdzinot ar iepriekšējos gados fiksēto pieaugumu (2016. gadā – par 4,9 %, 2015. gadā – par 7,6 %, 2014. gadā – par 9,3 %).

2017. gadā viszemākie rīcībā esošie ienākumi bija Latgalē – 330 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Kopš 2016. gada mājsaimniecību ienākumi šajā reģionā pieauga par 10,3 %. Savukārt visaugstākie ienākumi bija Rīgā un Pierīgā – attiecīgi 592 eiro un 536 eiro mēnesī. Šajos reģionos mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi pieauga par 12,2 %. Zemgalē mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi bija 442 eiro mēnesī (pieaugums par 14,4 %), Kurzemē – 431 eiro mēnesī (pieaugums par 8,8 %) un Vidzemē – 401 eiro mēnesī (pieaugums par 9,6 %). Pilsētās mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi bija 518 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (pieaugums par 10,9 %) un laukos – 425 eiro mēnesī (pieaugums par 14,2 %).

Eirozonā kopumā šā gada jūlijā pieprasījuma noguldījumu gada pieauguma temps bija 5,8%, bet noguldījumi ar noteikto termiņu līdz 2 gadiem samazinājās par 4,4%, savukārt Latvijā attiecīgi skaitļi bija 12,8% un mīnus 13,1%.

Līdzīga tendence gan uzņēmumu, gan it īpaši mājsaimniecību sektorā bija vērojama gandrīz visās eiro zonas valstīs, stāsta Latvijas Bankas ekonomists Vilnis Purviņš.

Latvija ir viena no līderēm termiņnoguldījumu sarukumā, ko iespaido tas, ka noguldījumu likmes gan mājsaimniecību, gan nefinanšu sabiedrību termiņnoguldījumiem ir rekordzemas pat visas eirozonas mērogā un nav samērojamas pat ar jau tā zemo inflācijas līmeni. Līdz ar to reālā noguldījumu procentu likme ir negatīva un nav stimula līdzekļu izvietošanai citādi, kā vien norēķinu kontos.

Pārmaiņas šajā situācijā, saglabājoties tik zemai naudas cenai arī starpbanku tirgū, tuvākajā laikā nav gaidāmas, jo samērā neaktīvā kreditēšanas tirgus apstākļos bankas par naudas resursiem nav gatavas maksāt vairāk.

2015. gadā 65 % patērēto energoresursu mājsaimniecības izmantoja apkurei, 18 % – karstā ūdens sagatavošanai, 8 % – ēdiena gatavošanai un 9 % – pārējām vajadzībām, tai skaitā elektroenerģija iekārtās, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) īstenotā mājsaimniecību energoresursu apsekojuma dati par iedzīvotāju energoresursu izmantošanas paradumiem.

Ēdiena gatavošanai mājsaimniecības pārsvarā patērēja elektroenerģiju (32,7 % mājsaimniecību), dabasgāzi (29,7 %) vai sašķidrināto naftas gāzi (24,1 %). Tikai neliela daļa mājsaimniecību (13,5 %) ēdiena pagatavošanai izmanto malku.

Apsekojuma dati rāda, ka 2015. gadā Latvijā mājsaimniecībā dzīvoja vidēji 2,4 cilvēki un vidējā apkurināmā platība bija 69 m2. Viena mājsaimniecība mēnesī patērēja vidēji 182 kilovatstundas (kWh) elektroenerģijas, kas ir par 11 kWh mazāk nekā 2010. gadā.

2015. gadā gandrīz katrā Latvijas mājsaimniecībā bija krāsu televizors (95,8 %), automātiskā veļas mazgājamā mašīna (89,0 %) un ledusskapis (97,8 %). Mājsaimniecībās būtiski audzis portatīvo datoru īpatsvars – no 24,0 % 2010. gadā līdz 48,1 % 2015. gadā –, bet stacionāro datoru īpatsvars samazinājies no 42,2 % 2010. gadā līdz 33,4 % 2015. gadā. Dažādu elektroierīču (elektriskās tējkannas, elektriskie veļas žāvētāji, saldētavas, trauku mazgājamās mašīnas) īpatsvars mājsaimniecībās turpina palielināties.

2013. gadā mājsaimniecībās visvairāk izmantotie ilglietošanas priekšmeti bija ledusskapji, televizori un mobilie telefoni, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā Mājsaimniecību budžetu apsekojuma dati.

2005. gadā mobilo telefonu izmantoja 73% mājsaimniecību, bet 2013. gadā – jau 95%. Arī vecāka gadagājuma iedzīvotāju mājsaimniecībās mobilais telefons kļuva par svarīgu saziņas līdzekli. Uz 100 mājsaimniecību, kurās ir viena persona, vecāka par 65 gadiem, 2005. gadā bija tikai 19 mobilie telefoni, bet 2013. gadā šis rādītājs bija pieaudzis četras reizes un mobilo telefonu lietoja 80 no 100 šādu mājsaimniecību. Visvairāk mobilo telefonu bija mājsaimniecībās, kurās ir bērni.

Televizori bija 97% Latvijas mājsaimniecību, bet radioaparāti – 62%. Radiopārraides visvairāk (75%) bija iecienītas vienas personas, kas vecāka par 65 gadiem, mājsaimniecībās. Pēdējā desmitgadē līdz ar datoru lietošanas pieaugumu attiecīgi samazinājās mājsaimniecību īpatsvars, kurās lietoja tādas skaņas un attēla uztveršanas un atskaņošanas ierīces kā mūzikas centrs un videomagnetofons.

2013. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2012. gadu, pieauga par 10,6%, sasniedzot 354 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Tādējādi ir sasniegts 2008. gada ienākumu līmenis.

Par 12,5% ir palielinājušies mājsaimniecību ienākumi no algota darba – 2012. gadā šo ienākumu summa bija vidēji 216 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, savukārt 2013. gadā – 243 eiro. Sociālie transferti2 pieauga lēnāk – par 5,7% uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (no 88 eiro 2012. gadā līdz 93 eiro 2013. gadā).

Sociālo transfertu – pensiju, pabalstu un citu budžeta maksājumu – īpatsvars mājsaimniecību rīcībā esošajos ienākumos turpina samazināties. Trīs gadu laikā to īpatsvars ir samazinājies par 6 procentpunktiem – no 32,4% 2010. gadā līdz 26,2% 2013. gadā.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2013. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī bija 301 eiro, kas ir par 19 eiro vairāk nekā 2012. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā mājsaimniecību budžetu apsekojuma datu analīze.

Saskaņā ar apsekojuma datiem pēdējos trijos gados vērojama mērena mājsaimniecību patēriņa pieauguma tendence, tomēr patēriņa izdevumi 2013. gadā joprojām bija zemāki nekā 2008. gadā.

Patēriņa izdevumi 2013. gadā faktiskajās cenās sasniedza 91% no 2008. gada līmeņa, bet salīdzināmās cenās vien 83%. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā pirmo reizi pārsniedza pirmskrīzes (2008. gada) līmeni. Tāda mājsaimniecību galapatēriņa atpalikšana no ekonomikas pieauguma saistāma gan ar nodarbinātības līmeni, kas joprojām ir zemāks nekā pirms krīzes, gan arī ar mājsaimniecību piesardzību uzņemties kredītsaistības, kas balstīja patēriņu līdz 2008. gadam.

2016. gada septembrī Latvijas Banka sadarbībā ar Eiropas Centrālo banku (ECB) veica eirozonas banku veiktās kreditēšanas apsekojumu par kreditēšanas attīstības tendencēm 2016. gada 3. ceturksnī un prognozēm 2016. gada 4. ceturksnim, informē Latvijas Banka.

Apsekojumā piedalījās četras Latvijas kredītiestādes, un atbildes tiek ietvertas eirozonas banku veiktās kreditēšanas apsekojuma rezultātos.

3. ceturksnī turpināja augt gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību pieprasījums pēc kredītiem. Visstraujāk kāpa uzņēmumu pieprasījums pēc īstermiņa kredītiem un lielo uzņēmumu pieprasījums pēc kredītiem. Trīs no apsekojumā iekļautajām Latvijas kredītiestādēm ziņoja par uzņēmumu pieprasījuma pēc īstermiņa kredītiem kāpumu 3. ceturksnī, divas – par lielo uzņēmumu pieprasījuma pēc kredītiem pieaugumu un viena – par mazo un vidējo uzņēmumu pieprasījuma pēc kredītiem palielināšanos. Vienlaikus viena kredītiestāde informēja, ka 3. ceturksnī uzņēmumu pieprasījums pēc ilgtermiņa kredītiem nedaudz samazinājies. Vērtējot mājsaimniecību pieprasījuma pēc kredītiem pārmaiņas, puse no apsekojumā iekļautajām Latvijas kredītiestādēm norādīja, ka pieaudzis mājsaimniecību pieprasījums pēc kredītiem mājokļa iegādei, bet trīs kredītiestādes ziņoja, ka palielinājies mājsaimniecību pieprasījums pēc patēriņa kredītiem un pārējiem kredītiem.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Vācijā 17,3 miljoni cilvēku jeb katrs piektais iedzīvotājs dzīvo viens, liecina Federālā statistikas biroja otrdien publiskotie dati.

Kopš 1991.gada to mājsaimniecību skaits, kurās ir tikai viens cilvēks, pieaudzis par 46%. Tajā pašā laikā to mājsaimniecību skaits, kurās ir trīs vai vairāk cilvēku, samazinājies par 20%.

Vidējais mājsaimniecības lielums no 1991.gada līdz 2018.gadam samazinājies no 2,27 cilvēkiem līdz 1,99 cilvēkiem.

Pērn 58% mājsaimniecību veidoja divi vai vairāk cilvēku. Lielākā daļa no šīm 24 miljoniem mājsaimniecību - 34% - sastāvēja no diviem cilvēkiem. Šādās mājsaimniecībās dzīvoja pāri, vientuļie vecāki ar vienu bērnu vai divi dzīvokļa biedri.

12% mājsaimniecību dzīvoja trīs cilvēki, bet četri cilvēki dzīvoja tikai 9% mājsaimniecību.

Tikai 3% mājsaimniecību mitinājās pieci vai vairāk cilvēku.