Ņemot vērā, ka valsts kompensējamo medikamentu tirdzniecība jau patlaban nav rentabla, Veselības ministrijas (VM) ieceres attiecībā uz zāļu cenu mazināšanu aptiekām būs jāiznes uz saviem pleciem, sacīja "AB City" uzņēmumu grupas stratēģiskās un veselības politikas direktore Kristīne Jučkoviča, komentējot VM informatīvo ziņojumu par zāļu finansiālo pieejamību.

"Lai gan veselības ministrs iepriekš plašsaziņas līdzekļos pauda, ka aptiekas neaiztiks, šajā gadījumā viss ir uz aptieku pleciem," uzsvēra Jučkoviča. Viņa atklāja, ka patlaban Latvijā ir vairāk nekā 120 dažāda izmēra aptiekas, kas ir nerentablas, un VM rosinājumi šo situāciju varētu tikai pasliktināt. Visvairāk apdraudēto aptieku ir tieši reģionos.

Jučkoviča pauda, ka farmācija Latvijā jau kādu laiku cieš no tāda kā vienota skatījuma trūkuma, turklāt nozare jau ilgstoši aicinājusi politiķus izstrādāt kopējo redzējumu. Cita starpā nozarei trūkstot vienota skata par aptieku lielumu un sniedzamo pakalpojumu klāstu, kas citās Eiropas Savienības (ES) valstīs ir atrunāts.

Pandēmija un tai sekojošais karš Ukrainā skaidri parādīja, cik ievainojamas ir starptautiskās medikamentu piegādes ķēdes, un cik kritiskas sekas tam var būt tādās valstīs kā Latvija, kur izteikti dominē ārvalstu ražotāju zāles. 13.februārī notikušajā diskusijā “Zāļu pieejamība Latvijā X stundā: Ukrainas pieredze un Latvijas realitāte” veselības aprūpes un drošības nozares eksperti secināja, ka diemžēl šobrīd valsts nav sagatavota, lai varētu nodrošināt zāļu pieejamību visiem pacientiem krīzes situācijās.

Krīze var būt, piemēram, militāra rakstura, pandēmijas atkārtojums, ārvalstu ražotāju apjomu novirzīšana citur, lielākos vai savos mājas tirgos, vai citi iepriekš neparedzami apstākļi. Lai novērstu iespējamas zāļu pieejamības problēmas, Veselības ministrijai sadarbībā ar citām atbildīgajām iestādēm un nevalstiskajiem partneriem, nekavējoties būtu jāsāk darbs pie nacionālā medikamentu rezerves fonda izveides.

Situācijas nopietnību apliecina arī Latvijas veselības aprūpes speciālistu un farmaceitu vidū veiktā aptauja*, kas rāda, ka tikai 9% no nozarē strādājošajiem pēdējo četru gadu laikā visi darbam nepieciešamie medikamenti ir bijuši pieejami. Kā visbiežākie iemesli medikamentu nepieejamībai minēti tieši pārrāvumi starptautiskajās piegādēs un ārvalstu ražotāju noteiktās piegādes kvotas. Tikai 11% no aptaujātajiem speciālistiem uzskata, ka valsts ir sagatavota medikamentu apgādei iedzīvotājiem ārkārtas situācijās, turklāt tikai 13% jūtas pietiekami informēti par to, kā tiktu nodrošināta medikamentu apgāde un izsniegšana pacientiem šādās situācijās.

Latvijā šis ir kārtējais gads, kad, slimnīcām slēdzot līgumus par neatliekamās palīdzības sniegšanu mūsu valsts iedzīvotājiem, netiek paredzēts finansējums visu pacientu ārstēšanai, atklātā vēstulē valsts augstākajām atbildīgajām amatpersonām norāda Latvijas ārpus Rīgas neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcu vadītāji.

Ik gadu atkārtojas situācija, kad ierobežota finansējuma dēļ veselības aprūpes sektoram netiek nodrošināts atbilstoši valdības deklarācijā iekļautais solījums par finansējumu - 4,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), teikts vēstulē.

«Ņemot vērā finanšu krīzi 2009. gadā un notikušās reformas veselības aprūpes jomā, ir notikusi slimnīcu tīkla optimizācija, un šobrīd neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta tikai 16 pilsētās. Tai pašā laikā tiek ieviesti ar vien jauni kvalitātes kritēriji slimnīcām, kuri ir pretrunā iedzīvotāju veselības uzlabošanai un uzturēšanai,» teikts ārstu parakstītajā vēstulē. Kā piemēru šai pretrunai ārsti min situāciju, kad tiek minimizēts ārstēšanās laiks slimnīcā, kas noved pie neizārstētu pacientu izrakstīšanas no slimnīcām tālākai ārstēšanai ģimenes ārsta uzraudzībā, nestacionēto pacientu īpatsvara kvalitātes rādītāju u.c. problēmas.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

11 Latvijas slimnīcu ņemto valsts galvoto kredītu apmaksai līdz apmēram 2040.gadam ik gadu no valsts budžeta būtu nepieciešami 7-8 miljoni eiro, šodien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā norādīja Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāre Solvita Zvidriņa.

Viņa stāstīja, ka VM gribētu rosināt, lai slimnīcu kredītus nodala atsevišķā budžeta programmā, kā tas esot arī citās ministrijās. Šādi tiktu panākta līdzvērtīga attieksme starp nozarēm. Viņa stāstīja, ka, lai segtu 11 slimnīcu kopumā 200 miljonus eiro lielos kredītus, katru gadu valstij vajadzētu šim mērķim paredzēt 7-8 miljonus eiro.

Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens (V) deputātiem gan norādīja, ka valdības rīcības plānā nav iestrādāta iecere, ka šos slimnīcu valsts galvotos aizdevumus varētu strukturizēt citādi nekā līdz šim. Viņš neredz citu iespēju, kā vien kredītus apmaksāt no VM budžeta.

Kāpēc medikamenti, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Latvijā ir tik dārgi? Kā samazināt mājsaimniecību izdevumus par zālēm? Šie jautājumi arvien biežāk parādās masu mediju un sabiedrības uzmanības centrā un, cerams, būs vieni no pirmajiem, ko risinās jaunā valdība.

Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) paziņojumu, ka «salīdzinot 50 medikamentu cenas» lieltirgotāju un aptieku zāļu cenu piecenojumi Latvijā gandrīz visos gadījumos ir augstāki nekā Igaunijā un Lietuvā varam uztvert kā nepārprotamu neuzticības izteikšanu valsts zāļu cenu veidošanas politikai.

Tomēr situācijā, kad, meklējam atbildi uz jautājumu, kāpēc medikamenti ir tik dārgi, gan nebūtu jāaizmirst, ka tas savā ziņā ir arī pašu ražotāju «nopelns». Tieši ražotāja noteiktā medikamenta realizācijas cena, ir bāzes lielums, kas apaugot ar piecenojumiem veido gala cenu aptiekā.

Skaidri zinu, ka ir daudz darba konkurences veicināšanā zāļu tirdzniecībā, un iespējas samazināt zāļu cenas ir gan atsevišķām aptiekām, gan zāļu vairumtirgotājiem, tomēr vairumtirgotāju un mazumtirgotāju peļņas samērīgumu, nosakot zāļu cenu piemaksas katrā to pārdošanas posmā, stingri regulē Ministru kabineta «Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem».

Minimālās algas paaugstināšana, indeksējot algas valsts institūciju pakļautībā strādājošajiem mediķiem, var radīt nevienlīdzību atalgojuma sistēmā.

Paužot atbalstu valdības lēmumam no nākamā gada indeksēt algas tiem veselības aprūpes nozares darbiniekiem, kuri strādā tiešā valsts institūciju pakļautībā, Latvijas slimnīcu vadība gaida no atbildīgajām amatpersonām atbildi, vai papildu līdzekļi tiks piešķirti arī to mediķu algu indeksācijai, kuri strādā slimnīcās.

Db.lv rakstīja, ka 2014. gada janvārī paredzēta minimālās algas paaugstināšana no 200 līdz 225 latiem. Latvijas Slimnīcu biedrība norāda, ka valdība pieņēmusi lēmumu līdztekus indeksēt algas arī tiem mediķiem, kas strādā tiešā valsts institūciju pakļautībā. Taču slimnīcām reģionos līdzekļi algu paaugstināšanai netiek paredzēti. Turklāt slimnīcām reģionos, kurām jau šobrīd trūkst finansējuma veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, nākamajā gadā no saviem iekšējiem resursiem būs jāmeklē finansējums arī jaunākā medicīnas personāla minimālās algas nodrošināšanai 225 Ls apjomā.

Vācijas farmācijas kompānija Merck KGaA Grieķijas slimnīcām parādu dēļ apturējusi pretvēža medikamentu Erbitux piegādi, vēsta Reuters.

Vācijas kompānijas finanšu direktors Matias Zaherts (Matthias Zachert) norādīja, ka eirozonas parādu krīzes skartajos Eiropas dienvidos valsts slimnīcas saskaras ar finansiālām grūtībām un bieži iekavē maksājumus.

Jūnijā Grieķijas valsts slimnīcām zāles pārtrauca piegādāt cita Vācijas farmācijas kompānija Biotest. Arī šī kompānija norādīja, ka uz tādu rīcību to pamudinājuši Grieķijas slimnīcu iekrātie parādi.

Merck finanšu direktors uzsvēra, ka medikamentu piegāžu apturēšana patlaban skar tikai Grieķiju un tikai vienu kompānijas ražoto produktu. Tāpat Grieķi joprojām varēs nepieciešamās zāles iegādāties aptiekās.

10.aprīlī norisinājās izdevniecības Dienas Bizness rīkotā konference Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde. Konferences mērķis bija iezīmēt veselības aprūpes vietu zem drošības lietussarga, akcentējot nepieciešamību Latvijas sabiedrībai justies stabili un pasargāti veselības aprūpes un medikamentu pieejamības ziņā gan dažādu iespējamu krīžu apstākļos, gan ikdienā.

Klātesošie eksperti un amatpersonas uzsvēra, ka veselība noteikti ir viens no sabiedrības drošības aspektiem un pret to tā arī jāizturas, jo mēs varam būt tik spēcīgi un pasargāti, cik pasargāts ir katrs no mūsu valsts attālāko rajonu iedzīvotājiem.

Konferencei iepriekš bija reģistrējušies vairāk nekā 300 veselības aprūpes un farmācijas iestāžu un uzņēmumu vadītāji un vadošie darbinieki, par valsts drošību atbildīgo institūciju darbinieki, nevalstisko organizāciju pārstāvji un sabiedrības viedokļu līderi, kuri pasākumā piedalījās gan klātienē, gan attālināti. Līdz šim konferenci straumējuši aptuveni 1000 skatītāju.

Konferenci Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde atklāja ekonomikas ministrs Viktors Valainis, uzsverot, ka viena no ministrijas prioritātēm ir līdz šī gada beigām kopā ar Veselības ministriju izstrādāt stratēģiju zāļu rezervju nodrošināšanai iespējamai X stundai, paredzēts arī atbalsts vietējo farmācijas uzņēmumu pārorientēšanai uz Rietumvalstu tirgiem līdzšinējās biznesa sadarbības ar Krieviju vietā.

Ja cenu konkurence ir pārspīlēta, ražotāji atsauc savas zāles no kompensāciju saraksta un pieejamo medikamentu izvēle speciālistiem un pacientiem sašaurinās. Par medikamentu cenām un ražotāju izmaksām intervijā DB stāsta uzņēmuma Grindeks valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis.

Fragments no intervijas, kas publicēta 23. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Kāds Grindekam ir bijis šā gada pirmais ceturksnis, kā jums klājas?

Mums šā gada pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu, ir 9% apgrozījuma pieaugums. Eksportā mēs aktīvi savu tirgus daļu cenšamies palielināt Eiropas Savienības valstīs, kā arī Dienvidaustrumāzijā.

Konkrēti kurās valstīs Dienvidaustrumāzijā?

Pašlaik šajā reģionā notiek tirgus izpēte, ir ieceres reģistrācijai, bet tuvāk par to pagaidām negribētu stāstīt. Tāpat aktīvi darbojamies Krievijas un NVS valstu tirgos, kas dod lielāko īpatsvaru eksporta ieņēmumos. Mūsu stratēģija ir eksporta tirgus diversifikācija.

Kāds ārsts, strādājot gan publiskajā, gan privātajā sektorā, mēnesī pelna aptuveni 39 000 eiro, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija.

Minētais ārsts strādā vienā no klīniskajām universitātes slimnīcām, mēnesī vidēji tajā strādājot pilnas slodzes darbu jeb 160 stundas. Par šādu darbu ārsts vienā no lielajām slimnīcām nopelna vairāk nekā 6000 eiro mēnesī.

Taču, kā rāda aģentūras LETA rīcībā esošie apkopotie dati, papildu pilnas slodzes darbam lielajā slimnīcā, ārsts strādā arī komercsektorā, mēnesī par šo darbu nopelnot vēl aptuveni 33 000 eiro. Minētā summa patlaban ir lielākā, ko kāds ārsts mēnesī nopelnījis papildu darba pienākumiem publiskajā sektorā.

Lielākais klīniskajā universitātes slimnīcā kādam citam ārstam izmaksātais atalgojums mēnesī ir aptuveni 11 000 eiro, vēl vairāki ārsti šī līmeņa slimnīcās atalgojumā mēnesī saņemt aptuveni 9000 eiro. Citās klīniskajās universitātes slimnīcās lielākās ārstu algas mēnesī svārstās 3000 - 4000 eiro robežās.

Veselības ministrija (VM) plāno lūgt valdību atbalstīt iniciatīvu, kas paredz, ka valsts atmaksās tās galvotos kredītus 11 Latvijas slimnīcām, pastāstīja VM valsts sekretāre Solvita Zvidriņa.

Ja valsts galvotie kredīti tiek apmaksāti no valsts budžeta par sporta būvēm, tad to varētu darīt arī par tādām iestādēm kā slimnīcas, kas sniedz valsts nozīmes pakalpojumus, norāda Zvidriņa. Viņa pauda viedokli, ka iepriekšējie VM valsts sekretāri varēja šo situāciju sākt risināt ātrāk, tomēr acīmredzot viņi to nav izvirzījuši par prioritāti. Zvidriņa norādīja, ka psihoneiroloģiskajām slimnīcām īpaši grūti ir atmaksāt valsts galvotos aizdevumus, jo tās tikpat kā nepelna pašas, bet saņem valsts finansējumu pakalpojumu veikšanai.

Jau ziņots, ka valsts kopš 2002.gada 11 Latvijas slimnīcām galvojusi aizdevumus par vairāk nekā 200 miljoniem eiro, no kuriem slimnīcām saviem aizdevējiem vai bankām vēl jāatdod vairāk nekā 182 miljoni eiro, liecina VM apkopotā informācija. Vairāk nekā pusi no valsts galvotajiem aizdevumiem saņēmušas trīs Latvijas universitāšu slimnīcas. Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca 2007.gadā saņēmusi 66 021 000 eiro lielu aizdevumu. Līdz gadumijai Stradiņa slimnīca aizdevējam bija atmaksājusi 6 389 129 eiro. Slimnīcai kopējā summa aizdevējam FMS Wertmanagement AOR jāatmaksā līdz 2042.gadam.

Šā gada 21. un 22. septembrī Baltijā vadošais farmācijas uzņēmums AS “Olainfarm” kā partneris piedalās Latvijas - Amerikas Tirdzniecības kameras rīkotajā prestižajā biznesa forumā “Spotlight Latvia”, kas norisinās ASV pilsētā Bostonā.

Foruma ietvaros AS “Olainfarm” komanda tiekas arī ar potenciālajiem sadarbības partneriem, izvērtējot iespējas partnerībai gan medikamentu izstrādes, gan pieejamības nodrošināšanā.

“Mūsu pārliecība ir, ka veselības aprūpe un medikamentu pieejamība ir cilvēktiesības, nevis privilēģija. Tieši tāpēc AS “Olainfarm” savas darbības centrā vienmēr ir licis cilvēku intereses un viņu tiesības saņemt kvalitatīvu veselības aprūpi, kas ietver sevī arī medikamentu pieejamību. Neskatoties uz to, ka ASV ir bijis šūpulis virknei vadošo farmācijas nozares spēlētāju, arī mēs, AS “Olainfarm”, redzam iespējas šajā tirgū atrast savu nišu, tāpēc ASV mūsu stratēģijā ir definēts kā viens no mērķa tirgiem, pie kura izpētes un kontaktu dibināšanas arī rūpīgi strādājam. Esmu pārliecināts, ka dalība biznesa forumos ASV jau tuvākajā laikā nesīs reālus augļus jaunās potenciālās partnerībās un sadarbības projektos,” uzsver AS “Olainfarm” padomes priekšsēdētājs Jānis Buks.

Saskāries ar asu pretestību sāktajām reformām farmācijas nozarē, veselības ministrs Guntis Belēvičs ieceres mazliet piebremzē, tomēr no pārkārtojumiem pilnībā neatsakās, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Medikamentu pieejamības palielināšana ir viena no veselības ministra prioritātēm, tiesa, skaļi pieteiktā reforma gan saskaras ar nozares pretestību, arī varas aprindās visi par to nav sajūsmā, tiek piesaukts interešu konflikts, ko gan ministrs kategoriski noraida. G. Belēvičs DB saka, ka veselības aprūpē vēl ir daudz jomu, kurām «vajag pieķerties klāt», tādēļ ir jautājums, vai vērts «sadedzināt savu ministra dzīvību tikai farmācijas dēļ vai sakārtot vēl daudz ko citu». Viņš izvēlas pēdējo, bet tas nenozīmējot, ka nekādi pārkārtojumi farmācijas nozarē vairs nesekos.

Lai kļūtu lētāk

Jāatgādina, ka šogad ir pieņemti asas diskusijas izraisījušie grozījumi Ministru kabineta noteikumos par zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtību, kas skar paralēlā importa medikamentus. Veselības ministrija izstrādāja grozījumos, paredzot, ka ar zāļu paralēlās izplatīšanas un paralēlā importa atbalstīšanas pasākumiem tiks stiprināta konkurence medikamentu kompensācijas kārtības ietvaros, kas veicinātu kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto zāļu cenu samazināšanu un ietaupījumu valsts budžetā, kas savukārt ļautu paplašināt kompensācijas iespējas pacientiem ar smagām hroniskām saslimšanām. DB jau vairākkārt ziņojis, ka šie grozījumi nozarē raisījuši bažas gan par iespējamu atsevišķu medikamentu deficītu, gan nevienlīdzīgu konkurenci.

Reģionu slimnīcām rezidenti ir jāuzrunā jau pašā studiju sākumā. Ārstu un medmāsu piesaistē ļoti svarīga ir nemateriālā motivācija – cik sakārtota ir darba vide un darba procesi ārstniecības iestādē

To DB rīkotajā apaļā galda diskusijā par personālvadību veselības aprūpē, kas notiek sadarbībā ar holdingu Repharm, uzsvēra tā dalībnieki: Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece un Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma, Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Striks, holdinga Repharm personāla vadības direktore Baiba Pedraudze, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope un personāla vadītāja farmācijas uzņēmumos Edīte Kalniņa.

10. aprīlī norisinājās izdevniecības “Dienas Bizness” rīkotā konference, kurā jautājumi par valsts gatavību iespējamām krīzēm tika uzdoti no Latvijas iedzīvotāju skatupunkta - kā pasargāt sevi un savus tuvākos.

Īpašu uzmanību bija jautājumiem par:

Šobrīd Latvijas ražotāji veido vien 6% no kopējā Latvijas medikamentu tirgus. No ES noteikto kritiski svarīgo zāļu saraksta uz vietas Latvijā tiek saražoti aptuveni 20% no tajā minētajiem medikamentiem. Aizvien biežāk tiek diskutēts par to, cik gatava ir veselības nozares kritiskā infrastruktūra, īpaši attiecībā uz zāļu pieejamību reģionos plaša mēroga krīzēs. Kādu mācību mums Covid-19 pandēmija un Krievijas nepamatotais plaša mēroga iebrukums Ukrainā ir devis, un ko varam darīt, lai turpmāko iespējamo krīžu gadījumā mēs būtu labāk sagatavoti?

Gultasvietu skaita palielināšanai Covid-19 pacientu ārstēšanai pašlaik plānots ierobežot dienas stacionāru darbu.

Tā pirmdien medijiem pavēstīja Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāre un Valsts operatīvās medicīniskā komisijas (VOMK) priekšsēdētāja Daina Mūrmane-Umbraško.

Viņa klāstīja, ka pirmdien notikušajā VOMK sēdē apspriesta epidemioloģiskā situācija un iezīmēti trīs iespējamie attīstības scenāriji, kas varētu ietekmēt pacientu stacionēšanu.

"Lai arī saslimstība pēdējo septiņu dienu laikā nedaudz samazinās. Ja iepriekš Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ziņoja par saslimušo skaita pieaugumu par 50%, tad pēdējo dienu, nedēļas laikā ir vērojams 18% pieaugums. Bet jebkurā gadījumā prognoze ir, ka palielināsies pacientu skaits stacionāros," atzina Mūrmane-Umbraško.

Mūsu konceptuālajā ziņojumā piecas lapas ir veltītas dažādiem rādītājiem, gan saistībā ar pacientu veselības stāvokļa uzlabojumu, gan organizāciju pārvaldību un efektivitāti. Mēs vēlamies no veselības aprūpes sistēmas izņemt ārā dažādus starpniekus, kas pašlaik pelna uz sistēmas rēķina, intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka veselības ministre Anda Čakša.

Ministre paskaidro, ka runa ir par dažādiem pakalpojumiem, kuru iepirkumos valsts pārmaksā, piemēram, dažādi tehnoloģiju iepirkumi.

Fragments no intervijas

Sociālie partneri vairākkārt ir norādījuši, ka tiem nepatīk nodokļu reformas sasaiste ar finansējuma palielināšanu veselības aprūpei. Tāpat tiek teikts, ka šis palielinājums jāmeklē nozares iekšienē? Cik, jūsuprāt, iespējams atrast nozares iekšienē, efektivizējot sistēmu?

Tādus ierosinājumus esmu dzirdējusi neskaitāmas reizes. Un jebkurā sistēmā var atrast vēl papildus 10%. Arī veselības aprūpē, centralizējot iepirkumus, uzlabojot pārvaldību, kādus 80 miljonus eiro būtu iespējams atrast.

Pašvaldības SIA «Rīgas satiksme» (RS) iepirkumu krimināllietā apcietinātajam partijas «Gods kalpot Rīgai» biedram, Rīgas domes varas partiju dāsnam sponsoram Aleksandram Krjačekam daļēji piederošais SIA «Alkom-Trans» pēdējo gadu laikā uzvarējis vairākos desmitos pašvaldību un valsts iestāžu iepirkumos, liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā.

Piemēram, laika posmā no 2013.gada līdz 2018.gada novembrim «Alkom-Trans» uzvarējis vairāk nekā 30 dažādos pašvaldību un valsts iestāžu iepirkumos, liecina IUB informācija.

Pārsvarā tie ir iepirkumi par autobusu, midibusu vai mikroautobusu piegādi, vai arī iepirkumi par transportlīdzekļu tehnisko apkopi, diagnostiku, remontu un rezerves daļu piegādi. Iepirkumu summas caurmērā bijušas no dažiem desmitiem tūkstošu eiro līdz aptuveni 100 000 eiro.

Pēc līgumcenas lielākais «Alkom-Trans» pēdējo piecu gadu laikā uzvarētais autobusu piegādes iepirkums bijis par autobusu piegādi SIA «VTU Valmiera» vajadzībām 2014.gada jūlijā par līgumcenu 1,632 miljoni eiro, kā arī par autobusu piegādi Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centram, kurā «Alkom-Trans» līgumcenas daļa bija 1,003 miljoni eiro.

Eirozonas līderi panākuši vienošanos par jaunu Grieķijas glābšanas programmu, pirmdien paziņoja Eiropadomes prezidents Donalds Tusks.

«Eirozonas samitā panākta vienbalsīga vienošanās. Viss ir gatavs, lai īstenotu Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM) programmu Grieķijai ar nopietnām reformām un finanšu atbalstu,» pavēstīja Tusks, norādot uz eirozonas glābšanas fondu, kas pārraudzīs jau trešo Grieķijas palīdzības programmu.

Eirozonas līderi pirmdienas naktī izvērtēja iespējas par vienošanās panākšanu Grieķijas krīzes atrisināšanai pēc tam, kad Atēnām tika izteikts ultimāts pieņemt bargas ekonomikas reformas vai kļūt par pirmo valsti, kas izstātos no eirozonas.

«Šis lēmums sniedz Grieķijai iespēju izvairīties no sociālām un politiskām sekām, kas rastos negatīva iznākuma rezultātā,» preses konferencē norādīja Tusks. «Būs nepieciešams ievērot bargus nosacījumus.»

Latvijā vienus no lielākajiem pacientu izdevumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem veido tieši maksa par zālēm

Lai spriestu, kā zāles padarīt pieejamākas pacientiem, DB uz apaļā galda diskusiju Kā veidojas cenas zālēm aicina farmācijas jomas pārstāvjus. Diskusijā piedalās Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktore Inese Kaupere, Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama, holdinga Repharm ģenerāldirektors Dins Šmits, Farma Balt aptieka valdes priekšsēdētājs Ilgvars Ķipēns, Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas valdes loceklis Imants Sinka, Aptieku biedrības valdes priekšsēdētāja Agnese Ritene.

Starptautiskās organizācijas Health Action International 2014. gada pētījuma, kurā analizētas dažādu zāļu cenas astoņās ES dalībvalstīs, tostarp Latvijā, secinājums ir gana skarbs – Latvijā ģimene maksā desmit reizes dārgāk par ārstēšanu ar oriģinālām amoksicilīna zālem nekā ģimene Francijā un 20 reizes dārgāk nekā ģimene Vācijā. Mājsaimniecība Latvijā no saviem ikmēneša ienākumiem par medikamentiem tērē vairāk nekā mājsaimniecības citās ES valstīs. Kā jūs komentētu pētījuma secinājumus?

Šā gada jūnija sākumā veselības ministre Līga Meņģelsone darba vizītē apmeklēja vienu no Baltijā vadošajiem farmācijas uzņēmumiem AS “Olainfarm”, lai pārrunātu aktuālos veselības aprūpes jautājumus gan attiecībā uz veselības aprūpes finansējumu, medikamentu pieejamību, gan arī klīnisko farmaceitu lomu veselības aprūpes sistēmā un pacientu pieredzes jautājumiem.

Tāpat ministre iepazinās ar uzņēmuma darbību, attīstības mērķiem, kā arī investīciju projektiem, lai tuvākajā piecgadē uzņēmums kļūtu par vienu no TOP 10 farmācijas uzņēmumiem Eiropā savās produktu kategorijās.

“Augstu vērtēju “Olainfarm” ieguldījumu ekonomikā, zinātnē un arī sabiedrības veselības veicināšanā. Mūsu kopīgs uzdevums ir veidot un attīstīt Latvijas veselības aprūpes sistēmu, lai tā spētu nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumos visos tās posmos. Līdztekus uzlabojumiem ambulatoro pakalpojumu pieejamībā, ģimenes ārstu sistēmas stiprināšanai un slimnīcu tīkla attīstībai, ir ļoti svarīgi celt arī farmaceitu profesijas prestižu sabiedrībā un nozīmi veselības aprūpē, jo šie speciālisti ir tie, kuri ar savām zināšanām un kompetencēm pacientiem bieži kalpo kā pirmais atbalsts un padomdevējs. Te es redzu lielu potenciālu sadarbībai arī ar farmācijas uzņēmumiem – gan veidojot interesi apgūt zināšanas farmācijas jomā, gan atbalstot studentus, kuri jau šo profesionālo ceļu izvēlējušies,” tikšanās laikā uzsvēra veselības ministre Līga Meņģelsone.

2014. gadā bezrecepšu medikamentus, vitamīnus vai augu valsts līdzekļus, ko nav izrakstījis ārsts, lietoja 54 % Latvijas iedzīvotāju vecumā virs 14 gadiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā Eiropas iedzīvotāju veselības apsekojuma provizoriskie dati.

Kopš 2008. gada bezrecepšu medikamentu patēriņš ir pieaudzis par 13 procentpunktiem. Ārstu izrakstītus recepšu medikamentus, izņemot kontracepcijas tabletes un citus kontraceptīvus hormonpreparātus, lietoja 41,4 % Latvijas iedzīvotāju.

Dažādos sociāli-ekonomiskajos dalījumos vismazāk recepšu medikamentus lieto Zemgales reģiona iedzīvotāji (37,7 %), turīgākie iedzīvotāji (29,8 %, 5. kvintiļu grupa), darba meklētāji (27,1 %) un iedzīvotāji ar augstāku izglītību (38,8 %). Savukārt visvairāk – kurzemnieki (44,4 %), iedzīvotāji ar zemāku izglītību (49,2 %), ekonomiski neaktīvie (61,8 %), kā arī tie, kuriem ir paaugstināts ķermeņa masas indekss (62,4 %).

Nīderlandes lielākā notekūdeņu attīrīšanas stacija cer attīrīt ūdeņus par 80% no medikamentu atliekām

Ārle-Rikstela ir pavisam neliels ciemats Dienvidnīderlandē, tikai knapi seši tūkstoši iedzīvotāju, toties tur atrodas šīs valsts lielākā notekūdeņu attīrīšanas stacija. Un tieši tur pirms pāris mēnešiem, 2018. gada decembra vidū, tika aizsākts pilotprojekts divu metožu izmēģināšanai, kas varētu krietni samazināt – līdz 80% – medikamentu atliekas attīrītajos notekūdeņos. Projektam ir piešķirti 400 tūkstoši eiro, un tas ir tikai viens no soļiem šī tik nesen uzmanību izpelnījušā piesārņojuma novēršanai, bet kas jau ir licis holandiešiem atrast budžetā papildus 30 miljonus eiro.

Par medikamentiem notekūdeņos sāka runāt vien pirms gadiem divdesmit, divdesmit pieciem, bet laika posmā no 2000. līdz 2015. gadam publicēto pētījumu skaits par medikamentu atliekām ūdeņos pieauga no 200 līdz 1800 pētījumiem gadā. Pēc 2016. gada Eiropas Komisijas ziņojuma par stratēģisku pieeju farmaceitiskajiem līdzekļiem vidē medikamentu patēriņš ES nevis samazinās, bet pieaug, un tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan dzīvniekiem: kopš 1990. gada farmaceitiskais tirgus ES pieaudzis piecas reizes. Nīderlandē aprēķināts, ka gadā aptuveni 140 tonnas kilogramu medikamentu atlieku un 30 tonnas kontrastvielu nonāk atpakaļ ūdeņos. Standarta notekūdeņu attīrīšanas iekārtas spēj attīrīt kanalizācijas ūdeņus no farmaceitiskajām atliekām par aptuveni 50–65%, bet faktiski tās tam nav domātas. Turklāt tas, cik lielā mērā tiek ūdens atīrīts, varētu būt krietni pārspīlēts.

Kopš iestāšanās eirozonā Latvija Eiropas Stabilitātes mehānismam (ESM) veikusi divus maksājumus par kopējo summu 88,48 miljoni eiro.

ESM ir eirozonas dalībvalstu veidota starptautiska finanšu institūcija, kuras līdzekļi būs pieejami problēmās nonākušu eirozonas valstu situācijas risināšanai. Pašreizējā palīdzības programma Grieķijai netiek finansēta no ESM. Starptautiskā aizdevuma programma Grieķijai tiek finansēta no cita mehānisma - Eiropas Finanšu stabilitātes fonda (EFSF), kurā Latvija nav veikusi iemaksas, tāpēc Latvijas nodokļu maksātāju līdzekļi pašlaik nav novirzīti Grieķijai, pastāstīja Finanšu ministrijas (FM) Komunikācijas departamenta direktors Aleksis Jarockis.

Lai varētu lemt par ESM līdzekļu izlietošanu finanšu palīdzībai, būs nepieciešami lēmumi arī nacionālajā līmenī.