Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Ātro kredītu izsniegšanas apjoms kopš novembra vidus pieaudzis gandrīz trīs reizes, sasniedzot 300 - 400 izsniegtos kredītus dienā.

Par to liecina mikrokreditēšanas uzņēmuma SMScredit.lv tirgus analīze, kuras rezultātus uzņēmuma analītiķi saista ar straujo mikrokreditēšanas procentu likmju samazinājumu un Ziemassvētku tuvošanos.

SMScredit.lv valdes priekšsēdētājs Alberts Pole atzina, ka uzņēmuma klientu skaits Latvijā sasniedzis gandrīz 50 000 un paredzam, ka 2010.gadā šis skaits dubultosies.

Ātrie kredīti ir kļuvuši par pieprasītu līdzekli cilvēku ikdienas naudas plūsmas līdzsvarošanai, un aizdevuma saņemšanas pieteikumus iedzīvotāji aktīvi iesniedz arī brīvdienās, kas saistāms ar to, ka nedēļas nogalēs citi finansējuma avoti ir grūtāk pieejami un bankas lielākoties nestrādā, turklāt brīvdienās cilvēki aktīvāk apmeklē lielveikalus un atlaižu laikā iegādājas lielākus pirkumus.

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Nesen ekspremjers Aigars Kalvītis publiski izteica šādu novērojumu – latviešiem esot trīs mentālas problēmas. Savā ziņā tā ir laimīga sakritība, ka tieši trīs, nevis divas vai, piemēram, septiņas. Jo uz katru no mentālajām problēmām mums kā reiz pa vienai lietai zāļu skapītī stāv, ar ko problēmu dzesināt. Un latviešiem taču vispār visas lietas nāk pa trijām – trīs jaunas māsas rožu dārzā, trīs sidraba upītes, trīs ministru maiņas trīs mēnešu laikā. Vienvārdsakot, trīs lietas labas lietas, pat ja tās ir problēmas.

Iespējams, Kalvītis savos aprēķinos mazdrusciņ kļūdījies, jo pilnīgi noteikti ikviens no mums sev tuvākajā latvietī – kaimiņā, kolēģī, priekšniekā vai trolejbusa kontrolierī – spēs sameklēt nevis trīs, bet trīs reiz trīs mentālas problēmas (un vēl pārīti fizisku bonusā). Tomēr iesākumam, kā māca tautas gudrība, jāsamierinās ar mazumiņu. Šajā gadījumā – trīs problēmām, kuras izlauzušās no mūsu kolektīvās zemapziņas pēdējo dienu laikā.

Cīņa par vienlīdzību... tramvajos un trolejbusos

Atrisinājusi visas problēmas valstī, Vienotība beidzot var veltīties galvenajai no tām – regulēt, kurš drīkst un kurš nedrīkst saņemt atlaides Rīgas transportā. Izrādās, atlaižu piešķiršana rīdziniekiem ir dalīšana kastās, faktiski – tāda segregācija, ko pat Nelsons Mandela nav pieredzējis. Sirds žņaudzas, cik Vienotības politiķi patiesi savā vēlmē izskaust jebkādu diskrimināciju un klīdināt mazāko nevienlīdzības ēnu. Bet apaujiet kājas un sieniet ādas priekšautus, Vienotības dāmas un pārītis tur vēl atlikušo kungu, jo rīdzinieku privilēģijas ir tikai sīka spiriņa tajā diskriminācijas kaudzē, ko sauc par Rīgas sabiedrisko transportu. Tajā valda vēl vismaz 17 kastas un priviliģēties slāņi. Piemēram, dženderisms – dalīšana kastās pēc vecuma. Gados jaunākie un pavisam vecie brauc par velti, jaunekļi un jaunietes studiju gados – par smieklīgiem santīmiem, bet tiem, kas pa vidu, jāmaksā pilna cena. Kādēļ? Tad vēl dalīšana izredzēto profesijās – skolotāji kā tādi aristokrāti var braukāt no rīta līdz vakaram. Un ar ko labāki ir tie, kas piedalījušies Černobiļas seku likvidēšanā? Visi taču maksājam vienādus nodokļus, visi vienādi Dieva bērni – tad visiem arī vienādas biļetes!

Rietumu klienti Latvijas bankām uzticēsies, ja būs normāla tiesu sistēma. Tiekot galā ar likumu piemērošanas problēmām, finanšu pakalpojumus varēsim eksportēt arī uz rietumiem, jo mums ir galvenā konkurences priekšrcība - cena

Tā intervijā saka Norvik bankas īpašnieks Grigorijs Guseļņikovs.

Vai vēlēšanās iegādāties banku Eiropas Savienībā saistījās ar likuma ievērošanas un lielākas stabilitātes vidi?

Esmu uzaudzis Sibīrijā, un kopš bērnības Rīga vienmēr man ir saistījusies ar ārzemēm un Eiropu. Arī tagad uzskatu, ka Latvija ir lieliska vieta, kur dzīvot un veidot biznesu. Tā ir valsts ar lielām konkurences priekšrocībām. Es patiesi uzskatu, ka te tik tiešām augstā līmenī strādā finanšu regulators, par ko daudzas valstis varētu Latviju apskaust. To pašu var teikt par daudzām valsts iestādēm. Norvik banka pagājušajā gadā visu peļņu novirzīja rezervju veidošanai, taču, neskatoties uz to, pagājušajā gadā mēs nodokļos samaksājām 6,5 miljonus eiro, un šogad esam samaksājuši jau 2,5 miljonus eiro. Man par to ir atnākusi pateicības vēstule no Valsts iņēmumu dienesta, kuru es pārtulkošu angļu valodā un parādīšu saviem bērniem. Joprojām uzskatu, ka Latvija ir pievilcīga vieta un tās finanšu sektoram ir ļoti labas perspektīvas. Runājot par investīcijām, nez kāpēc joprojām domā galvenokārt ražošanu, rūpniecību. Jāsaprot, ka tehnoloģiskās attīstības līmenis ir tik augsts, ka tādām valstīm kā Latvija nav jātiecas iekļūt industriālajā jomā. Masu ražošanā uzvar zemo izmaksu modeļi, diemžēl ar lētu darbaspēku un sliktu ekoloģiju. Tāpēc sacensties ar Ķīnu un Dienvidaustrumāziju nav jēgas. Bet sacensties ar augsti tehnoloģisko rūpniecību arī nav iespējams, jo to bāze tiek būvēta gadsimtu garumā. Latvijai ir jākonkurē pakalpojumu jomā. Tas, ka Latvijai ir finanšu sektors, kas nodrošina gan vietējās vajadzības, gan sniedz finanšu pakalpojumu eksportu, ir labākais, kas var būt, no pašas valsts interešu viedokļa raugoties. Latvijas bankas austrumos vienmēr ir pozicionējušas sevi kā Eiropas bankas, kas runā jūsu valodā, domājot ar to krievu valodu. Šī ziņa ļoti labi darbojas gan Kazahstānā, gan Ukrainā. Tā ir milzīga Latvijas banku konkurences priekšrocība. Finanšu sektors neprasa milzu ieguldījumus, tas neprasa kosmiskus varoņdarbus, tas Latvijā augs normālā lietu kārtībā, vienkārši attīstoties ekonomikai un eksportam. Latvijai ir ļoti veicies, ka tās finanšu sektoram kādā brīdī ir izdevies ieņemt šo nišu.

Ekonomikas kā zinātnes doma, neskatoties uz savu matemātisko iepakojumu, vēl aizvien pat ļoti balstās uz vīzijām un stāstiem. Piemēram, krīzes būtībā ir vīziju sadursmes: starp vienu vīziju, kura paredz, ka esošās institūcijas spēs tikt galā ar krīzi, un otru, kura cenšas pārliecināt, ka nē, viss sabruks un būs sistēmas maiņa.

Šīs vīzijas un stāstus varam novērot arī izteiktus skaitliski – tie atspoguļojas ilgāka termiņa prognozēs.

SVF neprognozē piemērojoties iepriekšējai tendencei, kas patiesībā dotu precīzākas prognozes, bet visu laiku kļūdās, cerot, ka tuvāko pāris gadu laikā inflācija virzīsies uz kaut kādu tendenci, kas vizuāli izskatās ap 1.5%. No kurienes šāda ticība?

Atbilde ir – centrālās bankas, tajā skaitā Eirosistēma, ir spējušas pārliecināt ar savu vīziju. Eirosistēmas vīzija balstās uz diviem pamatakmeņiem. Pirmkārt, ir ticība, ka Eirosistēmas centrālās bankas savu mērķi - nodrošināt atgriešanos pie inflācijas līmeņa tuvu, bet zem 2% - uztver nopietni. Otrkārt, to balsta ticība, ka Eirosistēmai ir arī instrumenti šā mērķa sasniegšanai. Skatoties uz skaitļiem, redzam to, ka šo ticību vīzijai raksturo arī zināma skepse (ko atspoguļo tas, ka 2 gadu laikā virzība ir nevis uz tuvu, bet zem 2%, kas ir Eirosistēmas mērķis, bet uz 1,5%), tomēr kopumā šī vīzija strādā.

Latvijas labākie restorāni ir izlauzušies no Vecrīgas mūriem. Cēsis, Kuldīga un tagad arī Valmiera – tie ir karstākie Latvijas gastronomiskā tūrisma galamērķi

Dienas Bizness septembra beigās un oktobra sākumā sociālajos tīklos aicināja sabiedrību vērtēt labākos reģionu restorānus. Balsojuma rezultātā izveidojām restorānu TOP 15, kas pirmo reizi tika publicēts žurnālā Horeka, kas pie lasītājiem devās 18. oktobrī (elektronisko versiju var iegādāties: https://www.dbhub.lv/horeka).

Topa līderi

Reģionu restorānu topa pirmajā vietā Dienas Biznesa lasītāji, aktīvi balsojot, ierindojuši Valmieras Vecpuisi. Britu uzņēmēja valmierieša Maikla Braisa restaurētais senais paviljons Vecpuišu parkā pilnībā atguvis vēsturisko godu, pat vēl vairāk, jo lielākā Vidzemes pilsēta ieguvusi ne tikai cienījamu restorānu, bet arī modernu koncertzāli un telpas konferencēm. Lielisks tandēms!

Nosēdēju Ceļu satiksmes drošības padomes sēdē, klausoties daudzu gudru vīru runās un novērojumos. Braucot ar mašīnām, 2018. gadā Latvijā nositušies par 12 cilvēkiem vairāk nekā pirms gada. Smagi cietuši arī vairāk.

Pieaugums ir brīdī, kad uz Latvijas autoceļiem uzstādīti visi 100 ieplānotie fotoradari, kad policijai ir netrafatrētas automašīnas, kad pielikti sodi un sola tos pielikt vēl. Kamera pie katra krustojuma, sods uz katra stūra!

Man nepatīk šī tendence, kad, piegriežot skrūves, panāk pretēju rezultātu. Tas atgādina impēriju sabrukumu, kad tirāni pātago padotos, sit, kar un dedzina zemniekus, bet nekas vairs nelīdz. Tauta kļūst traka no sodiem. Kādu laiciņu padzīvoju Lielbritānijā. Briti mazliet pārkāpj visus noteikumus, bet tik traki kā latvieši nesitas. Viņi nebrauc virsū cits citam milzīgā ātrumā, un policija viņus aptur vien tad, ja nav izieta tehniskā apskate vai arī nav nomaksāts ceļu nodoklis. Dzenas no Londonas uz Bristoli briti tāpat kā latvieši no Rīgas uz Liepāju. Vienīgi ceļš viņiem ir ar divām joslām katrā virzienā un ar sadalošo joslu. Īsāk sakot, viņi visi ir normāli – visi ir briti. Starp citu, sodi britiem tiešām ir astronomiski, bet policisti apzinās, ka vienā paņēmienā var iznīcināt cilvēka dzīvi.

Šogad plānota pāreja uz jauniem, Eiropas Savienības sertificētiem gāzes baloniem. Iedzīvotājiem jārēķinās, ka sākotnēji būs jāšķiras no prāvas naudas summas, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Ekonomikas ministrija informē, ka 31. martā stāsies spēkā aizliegums Latvijā tirgot un uzpildīt Eiropas Savienības tehniskajām prasībām neatbilstošus gāzes balonus. Šobrīd gāzes balonu tirgus Latvijā funkcionē pēc «pudeļu taras» principa, proti, izlietojot gāzes balonu un nododot to gāzes balonu tirgotājam, pretī tiek saņemts cits uzpildīts gāzes balons. Sanāk, ka gāzes balons ceļo no viena cilvēka pie cita. Tas savukārt gāzes balonu tirgū nav savienojams ar augstu gāzes balonu lietotāju drošības nodrošināšanu. Esot jāņem vērā, ka gāzes balona iekšienē ir pietiekami liels spiediens, līdz ar to bojājumu vai nepareizas lietošanas rezultātā var notikt nelaimes gadījums ar letālām un neatgriezeniskām sekām.

Tehnisko ekspertu kopējs darbs ļauj veidot efektīvāku, mūsdienīgāku un ekonomiski izdevīgāku elektrotīklu

To intervijā DB saka a/s Sadales tīkls valdes loceklis, tehniskais direktors Raimonds Skrebs, piebilstot, ka tas ir ļoti svarīgi elektrodrošības uzlabošanai un elektroapgādes kvalitātei.

Kā uzņēmumā nonācāt līdz idejai izveidot tehnisko ekspertu kopu?

Mūsdienās, kad ļoti strauji attīstās tehnoloģijas un iekārtas, to izvēle un ilgtspējas novērtēšana ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Tāpēc 2012.gadā uzdevām sev jautājumu, kā šādos brīvā tirgus apstākļos ar tik ļoti piesātinātām dažādām tehnoloģijām, iekārtām un atšķirīgiem piedāvājumiem dzīvot tālāk? Jāņem arī vērā fakts, ka tirgus dalībnieki ir ar tik dažādiem mērķiem, proti, daļa ir godprātīgi ilgtermiņa spēlētāji, daļa ir ar īstermiņa mērķiem «nopirkt/pārdot», bet mēs sapratām, ka Latvijā neesam tik bagāti, lai kļūdītos. Pirmkārt, mēs nevaram atļauties elektrotīklā uzstādīt tehnoloģijas, kuras vēlāk izrādās nederīgas. Neesam tik bagāti, lai pirktu lētas preces, kas vēlāk ekspluatācijā var uzņēmumam izrādīties dārgas. Otrkārt, mūsu uzstādījums ir, ka tam, ko mēs pērkam, ir jākalpo četrdesmit, piecdesmit gadu. Mēs esam to stingri definējuši. Mūsu izbūvētajām vai rekonstruētajām elektroietaisēm ir jākalpo nākamajām paaudzēm, tāpēc ir svarīgi, lai visas iekārtas un elektrotīkla elementi būtu kvalitatīvi. Nonācām pie secinājuma, ka uzņēmumā ir jādibina tehnisko ekspertu kopa.

Veiksim domāšanas vingrinājumu un modelēsim situāciju, ka pašlaik dzīvojam pavisam nedaudz labāk nekā pirms gada. Pavisam mazlietiņ, tomēr labāk. Un nu pasakiet: vai tā ir laba vēsts? Rūpīgākie sekotāji ekonomiskajām peripetijām uzreiz jautās - kas ir tie «mēs»? Lūk, un vienkāršais, skaistais «jāvārds» acīmredzami iepriecinošajam jaunumam, ka dzīve gada griezumā ir gājusi pat uz augšu, ir samaitāts.

Ja «mēs», piemēram, ir Japāna, tad šīs rītausmas zemes kopprodukta izaugsme šā gada otrajā ceturksnī, kas ir par 1,4% lielāka nekā šai laikā pērn, tiek saukta par «gāšanos». Tas, ka japāņi ir pamanījušies būt mazliet produktīvāki un attiecīgajā ekonomikas rādītājā paķepuroties uz augšu, pasaulē tiek uztverts kā kritiens un liela vilšanās.

Raugoties no ikdienišķas loģikas redzes punkta, izaugsme ir izaugsme - tā nav kritums. Un izaugsme ir «labāk», ne «sliktāk». Bet, jūs teiksit, runa taču ir par makroekonomiku, runa ir par sevišķi sarežģītām attiecībām, kur spēlētāji saistīti tik sarežģītām saiknēm, ka, paraujot nedaudz vienu, tu nezini, kurš pavediena beigās piedzīvos smago piezemēšanos. Lūk, un tā tad arī ir mūsu problēma - šī sevišķā sarežģītība.

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Enerģētikas krīze Eiropā ir būtisks risks Latvijas rūpniecībai. Daudzi uzņēmumi ir nonākuši pamatīgās "cenu šķērēs" - izejvielu cenas joprojām augstas, elektrības dārdzība ir nomācoša, bet pārdošanas cenas krīt. Tomēr kopumā apstrādes rūpniecībā šogad sagaidāma izaugsme 3 -4% apmērā, prognozē banku analītiķi.

Bankas "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš atzīmē, ka apstrādes rūpniecības kopējie rādītāji pērn novembrī bija "ļoti pelēcīgi". "Taču detalizēta datu aina ir ļoti kontrastaina, gluži kā jebkurā saimnieciskās dzīves jomā pēdējā laikā, vai tās būtu patēriņa cenu pārmaiņas vai pakalpojumu eksports," saka .Strautiņš.

Vairākās nozarēs sniegums ir izcils, līdzīgi kā 2021.gadā kopumā. Tostarp autobūve auga par 33,7%, ķīmijas rūpniecība par 30%, dzērienu ražošana par 24,1%, mēbeļu ražošana par 16,4%, metālapstrāde par 13,8%. "Kā jau pierasts, pārtikas ražošanas frontē bez pārmaiņām, pieaugums par 0,5%, šī nozare ir īsts stabilitātes garants," saka P.Strautiņš.

Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) domā, ka sabiedrībā joprojām valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt sabiedrība tiek mākslīgi tracināta. Pēdējā laikā uzbangojušie nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus, liek izvērtēt situāciju kopumā.

A. Rasmusens, kurš Latvijā darbojas kopš 90. gadu sākuma, domā, ka vainīga arī lēmējvaras neizglītotība, pieņemot lēmumus. Uzņēmējs ir pārliecināts, ka šeit iespējams taisīt biznesu, taču atgādina, ka konkurence ir milzīga.

Kāpēc atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu plāniem attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?

Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada - faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan mans uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Tas mani jau sāk mazliet personiski aizskart, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums - sabiedrība tā ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, ļoti daudz mītu un nepatiesības.

Pienākums samazināt siltumnīcas efektu radošās gāzes kļuvis par Latvijas tautsaimniecības biedu; uzskatāmi pietrūkst pozitīvu, uz attīstību virzītu argumentu

Viens no pirmajiem raksturojumiem, kad jārunā par Latviju, daudzu mutēs ir, ka šī ir ļoti zaļa valsts, ar to domājot mūsu lielās mežu platības, minimālo rūpniecību (kas no tautsaimniecības attīstības viedokļa nebūt nav laba ziņa) un nelielo iedzīvotāju blīvumu, kas neskartajai dabai atstāj plašu dzīves telpu. Taču, kad jārunā par jaunākajiem Eiropas Savienības mērķiem siltumnīcefekta gāzu emisiju (SEG) samazināšanā, tad aina rādās gluži pretēja un mēs no ļoti zaļas valsts dīvainā kārtā pārvēršamies par lielu piesārņotāju.

Šī pretruna veidojas tādējādi, ka mūsu atbildīgās ministrijas Eiropas Komisijā vienojušās par to, ka Latvijai jāsamazina SEG par 6%, salīdzinot ar 2005. gada līmeni. Tas vēl nebūtu tik traki, taču jāņem vērā, ka Latvijai līdz 2020. gadam visos sektoros, kuri nav emisiju tirdzniecības sistēmā (ETS) – lauksaimniecībā, transportā un mazajā enerģētikā –, ES atļāva SEG emisiju pieaugumu par 17%. Turklāt Latvijā ir ārkārtīgi augsts tā dēvētais ārpus ETS sektoru īpatsvars kopējā SEG emisiju bilancē — 78,9%, tostarp transportam – 34%, bet lauksaimniecībai – 31%. Šie tad arī ir tie sektori, kas pēc jaunajām prasībām var nopietni «dabūt pa mizu». Vēl viens svarīgs aspekts, par ko gan šobrīd tiek lauzti šķēpi, ir šo emisiju aprēķināšanas metodika. Piemēram, ir labi zināms, ka Latvija ir liela kokskaidu granulu un brikešu eksportētāja, taču pēc jaunās metodikas var sanākt tā, ka šis dabai draudzīgais energoresurss tiks ieskaitīts kā pozitīvs solis SEG samazināšanā tikai tām valstīm, kas šos resursus izmantos enerģētikā, kamēr Latvijai kā šo resursu ražotājai tas var tikt ieskaitīts SEG bilancē pat ar mīnusa zīmi. Līdzīga matemātika var darboties arī attiecībā uz mežiem un lauksaimniecības zemēm, kur šķietami zaļš no metodikas viedokļa var nemaz neizrādīties zaļš, un, ja vēl dzelzceļa infrastruktūras projekta Rail Baltica vārdā tiks transformētas ievērojamas meža un lauksaimniecības zemju platības, tad SEG emisijas Latvijā augs griezdamās.

Saglabājoties pašreizējām tendencēm Latvijas rūpniecības sektorā, sagaidāms, ka rūpniecības pieaugums nākamajos mēnešos turpināsies, turklāt, iespējams, būs vēl lielāks. Tā prognozē tirgus eksperti.

Db.lv jau vēstīja, ka 2010.gada maijā, salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, rūpniecības produkcijas izlaide pēc darba dienu skaita izlīdzinātiem datiem salīdzināmās cenās pieauga par 13.3%. Tai skaitā apstrādes rūpniecībā – par 13.3%, ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē – par 2.8% un elektroenerģijas un gāzes apgādē – par 16.3%.

Rūpniecības produkcijas izlaides apjomu palielinājumu par 9,1% šā gada piecos mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu galvenokārt sekmēja eksporta iespējas, aizvien saglabājoties vietējo un ārējo tirgu maksātspējas atšķirībām. Tā skaidro Finanšu ministrija, kas prognozē vietējā pieprasījuma saglabāšanos zemā līmenī, līdz ar ko apstrādes rūpniecības turpmākā attīstība būs atkarīga ne tikai no spējas noturēt savu tirgus daļu ārējos tirgos, bet arī no šo tirgus pozīciju palielināšanas.

Šobrīd atliek vien spekulēt, cik liela būs koronavīrusa ietekme uz Ķīnas un līdz ar to - visas pasaules - tautsaimniecību. Vīrusam pagaidām izdevies pamatīgi pašķobīt vairāku akciju novērtējumus.

Pašas Ķīnas akciju tirgus Shanghai Composite indeksa vērtība šodien samazinājās gandrīz par 8%. Jāteic gan, ka tik straujš kritums galvenokārt ir tādēļ, ka šīs valsts birža pavērās pēc ilgajām Ķīnas Jaunā gada brīvdienām. Iepriekšējo reizi Ķīnas tirgus vaļā bija vien 23. janvārī. Līdz ar to - vienā dienā bija jāierēķina visas vīrusa atnestās šausmas un riskus (to citi pasaules tirgi, cik nu tas vispār ir iespējams, jau mēģinājuši izdarīt).

Ķīnas akcijas no šādas gaisa nolaišanas neapturēja pat valsts centrālās bankas ziņojums par papildu 171 miljardu likviditātes nodrošināšanu komercbankām.

Latvijai ir iespēja palielināt nodokļu ieņēmumus, taču tādā gadījumā ir jāpieņem grūti lēmumi un nepieciešamas būtiskas izmaiņas nodokļu sistēmā, secinājuši Pasaules Bankas (PB) eksperti.

Nodokļu ieņēmumus Latvijā var paaugstināt, īstenojot vairākus soļus, proti, paplašinot nodokļu bāzi, paaugstinot nodokļu likmes un samazinot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, teikts aģentūras LETA rīcībā esošajā PB ekonomistu prezentācijā, ar ko pagājušajā nedēļā Rīgā tika iepazīstināti politiķi un eksperti.

Prezentācijā teikts, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) ieņēmumi Latvijā ir zemi salīdzinājumā ar Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm. Tas ir tāpēc, ka UIN likme ir zema, kā arī šī nodokļa piemērošanas bāze ir šaura. Latvijā pastāv dažādi UIN atvieglojumi, piemēram, par investīcijām, par ziedojumiem. PB ekonomisti vērtē, ka Latvijā nodokļu piemērošana uzņēmumu ienākumiem ir sarežģīta, kas deformē sistēmu un rada nevienlīdzību.

Latvijas tautsaimniecība 2016. gada sākumā par mata tiesu ir izvairījusies no tehniskās recesijas (pēc negatīva iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 2015. gada 4. ceturksnī - vien 0.1% izaugsme 2016. gada 1. ceturksnī), prognozes turpmākajai izaugsmei atkal pārskatītas lejup.

Sliktajiem pēdējā laika rezultātiem ir savi skaidrojumi – Eiropas Savienības (ES) fondu ciklu pārrāvums, vāja ārējā vide un citi faktori, tomēr ietekme ir arī iepriekš nepadarītajiem mājasdarbiem. Kopējais noskaņojums gan ir tāds, ka nekas, gan jau beigsies šo faktoru iedarbība, un tad atkal izaugsme atjaunosies. Neapšaubāmi, izaugsme būs. Jautājums vien par tās apjomu un noturīgumu, kas gan rada bažas.

Sabiedrības, mediju un ekonomikas politikas veidotāju uzmanības fokuss ikdienā galvenokārt vērsts uz aktuālajiem, bet bieži īstermiņa notikumiem, kas arī loģiski, jo tos vieglāk pasniegt, izskaidrot. Nepamet sajūta, ka valstī joprojām trūkst redzējuma par lielo ekonomikas kopbildi ilgtermiņa perspektīvā. Lai arī ir neskaitāmi ilgtermiņa plānošanas dokumenti (kas būsim godīgi – nav diez ko populāri un maz ticams, ka sabiedrība tos vispār ir lasījusi), nepamet sajūta, ka ekonomiskās politikas veidotājiem nav skaidras vīzijas par to, kur gribam būt pēc dažām desmitgadēm un vēl svarīgāk – nezinām pareizos paņēmienus vīzijas īstenošanai.

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Šobrīd labāk, ja valsts radio paliek kopējā reklāmas tirgū, tāpēc, ka esošā padome un esošā radio vadība vienkārši nav kvalificēta veikt šo iziešanu no reklāmas tirgus. Ir daudz neskaidrību – kādā veidā, pēc kādiem principiem medijs tiks finansēts, kas ir tas sabiedriskais pasūtījums, par ko sabiedrībai būtu jāmaksā, kurš nosaka šo sabiedrisko pasūtījumu? Šie jautājumi nav atbildēti, intervijā laikrakstam Diena norāda A/s SuperFM valdes priekšsēdētājs Uģis Polis.

Fragments no intervijas

Vai ko mainītu sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus?

No vienas puses sabiedriskajiem medijiem nav sevi jāuztur no reklāmas naudām. Jo reklāmas naudas un dažādi sadarbības raidījumi būtiski ietekmē saturu, un es esmu par to, lai Latvijā būtu spēcīgi sabiedriskie mediji – pats galu galā esmu pirmos 17 profesionālās karjeras gadus nostrādājis valsts radio. Varu salīdzināt tos standartus, kādi bija savā laikā un kādi tie ir tagad. Diemžēl tie standarti ļoti kritušies. Tomēr, manuprāt, šobrīd labāk, ja valsts radio paliek kopējā reklāmas tirgū, tāpēc, ka esošā padome un esošā radio vadība vienkārši nav kvalificēta veikt šo iziešanu no reklāmas tirgus. Ir daudz neskaidrību – kādā veidā, pēc kādiem principiem medijs tiks finansēts, kas ir tas sabiedriskais pasūtījums, par ko sabiedrībai būtu jāmaksā, kurš nosaka šo sabiedrisko pasūtījumu? Šie jautājumi nav atbildēti. Ir tikai kaut kādas vispārējās frāzes par informatīvās telpas aizsardzību, demokrātiju, vārda brīvību.

Norvik banka stiprinājusi komandu, mainījusi fokusu uz senioru apkalpošanu un prognozē izaugsmi vietējā tirgū, intervijā stāsta bankas valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels.

Banka starptautiskajā šķīrējtiesā iesniegusi prasību pret valsti un patlaban skatās uz potenciālajām apvienošanās vai iegādes darījumu iespējām

Fragments no intervijas

Kas patlaban ir bankas darbības stratēģijas centrā? Kā vērtējat darbības rezultātus?

Pagājušajā gadā mēs izveidojām jaunu bankas vadības komandu, tajā skaitā pieņēmām jaunus pārdošanas, produktu vadītājus, kas palīdz restartēt un virzīt biznesu Latvijas tirgū. Mēs vairākkārt aktīvi diskutējām par to, kuros segmentos patlaban var atrast iespējas un kas būs mūsu mērķa tirgus. Balstoties uz diskusiju rezultātu, mēs nolēmām ar tiešās pieejas metodi orientēties uz vienu konkrētu mērķa segmentu – senioriem. Tas ne vienmēr nozīmē pensionārus, bet gan cilvēkus, kuri nevis izmanto attālinātos pakalpojumus, bet gan dodas uz bankas filiāli, lai socializētos, izmanto pakalpojumus, ko piedāvājam, un vēlas komunikāciju. Tādējādi mēs fokusēsimies uz šo mērķauditoriju. Protams, tas nenotiek vienā dienā. Mums šobrīd ir 100 tūkstoši klientu, un vēlamies šo skaitu tuvāko pāris gadu laikā nopietni pieaudzēt. Šis segments, uz ko orientējamies, nereti nesaņem banku pakalpojumus, jo bieži vien citi tirgus dalībnieki to nevēlas aptvert – gan tādēļ, ka tā sasniegšanai ir nepieciešama filiāle, gan arī tādēļ, ka tas ir sarežģītākais segments – šie klienti ir daudz konservatīvāki un arī vairāk turas pie vienas bankas. Līdz ar to šajā spēlē ir citi noteikumi. Vidējā vecuma klientu vidū konkurence ir lielāka un pakalpojumi standartizēti – tirgus dalībnieki konkurē ar lētāko vai ātrāko produktu. Senioru segmentā ir citādi – tajā jābūt iekšā pavisam. Pērn sākām arī piesaistīt seniorus darbiniekus filiālēs, kuri labāk spēs apkalpot šos klientus nekā divdesmitgadīgi jaunieši, kuri tikko beiguši augstskolu. Tā ir cita pieeja un domāšana.

Ekonomisko tendenču ziņā vērojamais Latvijas pārākums pār kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā kļūst aizvien izteiktāks. Gada otrajā ceturksnī varējām priecāties par to, ka mūsu valsts ir vienīgā, kur vidējā darba samaksa apsteigusi inflāciju, bet tagad, ka mūsu valsts vienīgā spējusi saglabāt strauju izaugsmi rūpniecībā.

Rūpniecības izlaides dati septembrī mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kas ir tikpat atvērtas un no eksporta atkarīgas kā Latvija, nav iepriecinoši. Ja Lietuvas rūpniecības samazinājumu par 1% vēl varētu vērtēt kā datu svārstības, tad Igaunijas rūpniecību jau varētu būt tieši ietekmējis ārējā pieprasījuma samazinājums, norāda Finanšu ministrija.

Igaunijas rūpniecības produkcijas apjoms mēneša laikā samazinājies par 11,0%, kā rezultātā ražošanas gada pieauguma temps, kas vēl pirms mēneša pārsniedza 20%, septembrī noslīdējis līdz 5,5%. Lielākās Igaunijas rūpniecības nozares - datoru, elektronikas un optikas iekārtu ražošana mēneša laikā ir samazinājusies par 48,1%, ko noteica gan elektronikas ražotāja Elcoteq bankrots, gan problēmas šīs nozares dominējošajam uzņēmumam, kas, iespējams, jau izjūt pieprasījuma samazināšanos, teikts ministrijas paziņojumā.

Par šo jautājumu es daudz domāju, gatavojot DB 26. aprīļa numuru, kurā bija gan intervi­ja ar Latvijas Ministru prezidentu Māri Ku­činski, gan ekonomikas ministra Arvila Aše­radena paustā apņemšanās Latvijas apstrādes rūpniecību pacelt par 30% tuvāko trīs gadu laikā, gan Finanšu ministrijas apsvērtā nodeva, ko varētu ieviest uz tā sauktajām augsta riska transakcijām, bet realitātē tā varētu skart teju katru otro Latvijas pilsoni un uzņē­mumu.

Ar visādiem pārspīlētiem ierobežojumiem no banku puses Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem pēdējā laikā jau ir plaša visai negatīva pieredze, un vēl viena nodeva ir tieši tas pēdējais piliens, kas nepieciešams, lai pārliecinātu biznesa cilvēkus par to, cik Latvija ir investīcijām un uzņēmējdarbībai «pievilcīga» vieta.

Tomēr, neskatoties uz visu, investorus mēs šeit, protams, gribam. Vismaz vārdos. Un apstrādes rūpniecību attīstīt gribam - nacionālos plānošanas dokumentos bija pat ie­rakstīts, ka tai 2020. gadā jābūt jau 20% no IKP. Tagad vēlmes kļuvušas pieticīgākas - vismaz 15% gribas sas­niegt, bet līdz šim mērķim arī ir ko darīt, ņemot vērā, ka pagaidām nav sasniegti pat 13%. Vai 20% bija reā­li? Iespējams, ja tam arī no valsts puses savlaicīgi būtu mobilizēti visi resursi, sākot no mērķtiecīgas intereses par investoru piesaisti un viņu vajadzībām visaugstā­kajā politiskajā līmenī un beidzot ar nodokļu politiku, ES struktūrfondu novirzīšanu šim mērķim un banku iesaistīšanos kreditēšanā. Ja tā visa trūkst, tad mēs va­ram vēl gadiem pļāpāt par rūpniecības attīstīšanu Lat­vijā, bet jaunas ražotnes ar 3000 darbavietām tikmēr vērsies vaļā Kauņā.