Vidējā elektrības cena Latvijā šī gada septembrī bija 350,99 eiro par megavatstundu, kas ir par 184,2 % vairāk nekā pērn. Protams, daļēji šo iespaidīgo cenu pieaugumu var skaidrot ar globālajiem ekonomiskajiem satricinājumiem, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā. Taču šis lēciens nebūtu bijis tik dramatisks, ja mēs par savu enerģētisko neatkarību būtu domājuši laikus. Turklāt Latvijā ir resurss, ko izmantot enerģijas ražošanā.
Kara izraisītās resursu krīzes dēļ cenas par elektrību ir palielinājušās visā Eiropā, taču daudzviet kāpums nav tik dramatisks kā pie mums. Piemēram, Polijā vidējā elektroenerģijas cena septembrī bija 175,70 eiro par megavatstundu, bet Zviedrijā – 224,46 eiro par megavatstundu. Acīmredzot varam daudz ko mācīties no tām valstīm, kurās maksa par elektroenerģiju ir zemāka.
Ko varam mācīties no citām valstīm
Mēs nevaram salīdzināt sevi ar Norvēģiju, kurai ir nafta un gāze, bet pavisam viegli varam pielīdzināt sevi Zviedrijai, Polijai vai abām pārējām Baltijas valstīm. Vai varbūt tomēr nevaram? Mūsu tuvākie un tālākie kaimiņi jau sen ir sapratuši, ka veiksmīga politika ir diversificēta politika, tai skaitā elektroenerģijas jomā. Realitātē tas nozīmē izmantot dažādus resursus un tehnoloģijas enerģijas ieguvei. Latvija ir vienīgā valsts Baltijas un Skandināvijas reģionā, kurā kā enerģijas ieguves tehnoloģija vēl nav īstenota atkritumu reģenerācija. Zviedrijā ir 37 atkritumu reģenerācijas stacijas, Polijā ir uzbūvētas jau septiņas, Igaunijā – viena, Lietuvā – arī viena.
Atkritumi kā resurss
Līdz šim kā fosilajiem resursiem alternatīvi enerģijas ieguves veidi galvenokārt tika izmantoti atjaunīgie energoresursi, piemēram, ūdens, saule un vējš, kamēr tālāk nepārstrādājamie atkritumi iegūla atkritumu poligonos, neļaujot valstij pietiekamā kapacitātē mazināt apglabāšanas apjomus, lai Eiropas Savienības noteiktajos termiņos sasniegtu izvirzītos mērķus. Atkritumu reģenerācija ir efektīva enerģijas ieguves tehnoloģija, kas paralēli nodrošina vairākas funkcijas – lokalizētu enerģijas ieguvi gan no resursu, gan ražošanas viedokļa un nepārstrādājamo atkritumu apjoma samazināšanu valstī. Reģenerējot atkritumus, piemēram, jau minētajā Zviedrijā siltumenerģija tiek nodrošināta 1 445 000 mājsaimniecībām, bet elektrība – 780 000.
Ņemot vērā, ka valstī kopumā dzīvo 10,3 miljoni cilvēku un kopējais mājsaimniecību daudzums ir aptuveni 4,8 miljoni, tā ir ievērojama daļa no kopējā skaita. Savukārt kaimiņos esošā Iru reģenerācijas stacija Igaunijā saražo 310 000 megavatstundu siltuma un 134 000 megavatstundu elektroenerģijas gadā. Ar šo apjomu pietiek, lai nodrošinātu enerģiju, piemēram, vienai pilsētai, kurā dzīvo ap astoņiem tūkstošiem cilvēku. Bet kāda ir situācija Latvijā?
Labāk izmetam un aizmirstam
Tajā pašā laikā Latvijas iedzīvotāji vienkārši izmet un atstāj sadalīties vairāk nekā pusi sadzīves atkritumu, no kuriem varētu ražot enerģiju. Ja atkal lūkojamies Zviedrijas virzienā, tad šajā valstī poligonos nonāk 1 % atkritumu, bet 99 % tiek vienā vai otrā veidā pārstrādāti. 52 % atkritumu tiek pārvērsti enerģijā, bet 47 % – jaunos produktos. Zviedrijas un Vācijas iedzīvotāji Eiropas līmenī ir uzskatāmi par pionieriem, kam izdevies sasniegt tik zemu procentu atkritumu apjomam, kas tiek noglabāts poligonos.
Salīdzinājumam – Latvijā poligonos tiek noglabāti ap 60 % no visa radītā sadzīves atkritumu daudzuma. Taču drīzumā situācija mainīsies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, “Getliņi EKO” poligons būs pilns jau pēc pieciem gadiem, ja Latvijas iedzīvotāji strauji neuzlabos savus atkritumu radīšanas un šķirošanas paradumus. Otrkārt, Eiropas Savienības prasības par poligonos noglabājamo atkritumu samazināšanu ir ļoti striktas.
Risks neizpildīt ES prasības
Ja globālie satricinājumi nebija pietiekams motivators meklēt jaunus veidus enerģētiskās neatkarības sekmēšanai, tad Eiropas Savienības regulas un iespējamās sankcijas, cerams, tāds būs. Saskaņā ar ES Zaļo kursu uz poligoniem varēsim nogādāt tikai 10 % no visiem nepārstrādātajiem atkritumiem, tāpēc ir pienācis pēdējais laiks šo jautājumu risināt.
Arī vējš un saule Latvijā vēl netiek izmantoti ar pilnu jaudu. Pirms gada eksperti secināja, ka pašlaik vējš saražo aptuveni 2 % elektroenerģijas gadā. Arī saules enerģija vēl netiek ražota rūpnieciskā mērogā. Latvija krietni atpaliek no kaimiņiem, saražojot nepilnus 80 megavatus, kas salīdzinājumā ar aptuveni 600 megavatiem Lietuvā un apmēram 400 Igaunijā ir vājš rezultāts.
Kā liecina aptauja, kuru šovasar veicām sadarbībā ar pētījumu kompāniju “Norstat Latvija”, 42 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka Latvijā nepietiek politiskās gribas efektīvai problēmas risināšanai. Ja nesaņemsimies un steidzami nesāksim risināt jautājumus, kas saistīti ar enerģētisko atkarību no ārvalstu piegādātājiem un neefektīvu atkritumu pārstrādi, mūs gaida ļoti drūmi laiki. Tā kā jau labu brīdi mēs saucam sevi par Ziemeļeiropas valsti, ir pienācis laiks par tādu kļūt un mācīties no kaimiņiem. Mēs varam analizēt kaimiņzemēs paveikto, pārņemot labāko praksi, vienlaikus diversificējot un lokalizējot enerģijas ieguves veidus, saimnieciski izmantojot vietējos resursus un vienlaikus mazinot energoatkarību no citām valstīm, kas šajā ģeopolitiski sarežģītajā laikā ir jo īpaši svarīgi.
