Eiropas finanšu sektors šobrīd piedzīvo vienu no straujākajām transformācijām pēdējo pāris desmitu gadu laikā. Tehnoloģiju uzņēmumi, maksājumu iestādes un tā saucamās fintech jeb finanšu tehnoloģiju platformas īsā laikā ir būtiski mainījušas veidu, kā cilvēki izmanto finanšu pakalpojumus gan Latvijā, gan citviet Eiropā.
Šodien kontu atvērt, pārskaitīt naudu vai apmaksāt pirkumu var dažu sekunžu laikā. Fintech uzņēmumi ir kļuvuši par nozīmīgu inovāciju virzītājspēku, paātrinot finanšu pakalpojumu digitalizāciju un uzlabojot ērtību miljoniem klientu.
Mēs to novērojam arī tepat Latvijā – tā ir ierasta situācija, kad klientam Rīgā vai Jelgavā ir savs “pamatkonts” tradicionālā bankā un tad papildus vēl viens vai pat vairāki konti dažādās maksājumu iestāžu digitālajās platformās pie kuriem ir piesaistītas arī dažādas maksājumu kartes un lietotnes. Pietiekami daudzi arī tepat Latvijā paralēli banku pakalpojumiem izmanto arī ieguldījumu platformas, kurās klienta līdzekļi tiek turēti kādas mazāk pazīstamas jurisdikcijas bankas kontā. Šāds pakalpojumu sazarojums ir mūsdienīgs un klientam sniedz dažādus ieguvumus un pati par sevi šāda situācija nav nevēlama un atspoguļo finanšu tirgus inovāciju dinamisku attīstību.
Finanšu tirgos veidojas “regulatīvās asimterijas” – situācija, kurā līdzīgus pakalpojumus regulē un uzrauga atšķirīgi
Tomēr līdz ar tehnoloģisko progresu darba kārtībā nonāk jauns stratēģisks jautājums: regulējuma līdzsvars starp dažādiem finanšu tirgus dalībniekiem. Inovācijām būtu jāstiprina finanšu sistēma, nevis jāveido jaunas “regulatīvās asimetrijas zonas”, proti, situācija, kurā šobrīd bankas un ne-banku maksājumu iestādes Eiropā darbojas dažādos regulatīvajos režīmos. Šai “regulatīvajai asimetrijai” ir būtiskas sekas gan tirgus dalībniekiem, gan klientiem.
Bankām Eiropas Savienībā ir jāievēro kompleksas prasības attiecībā uz kapitālu, likviditāti un risku pārvaldību. Šīs prasības ir vērstas uz finanšu stabilitātes nodrošināšanu, klientu aizsardzību un banku sistēmas noturību. Turklāt bankām ir ievērojamas saistības atbilstības (compliance) un finanšu noziegumu novēršanas jomā. Tām jāuztur sarežģītas darījumu uzraudzības sistēmas, klientu identifikācijas procedūras (KYC jeb Know Your Client) un iekšējās kontroles mehānismi. Tas kopumā nozīmē, ka banku darbība ir stabila un paredzama, bet tas neizbēgami bankām rada arī apjomīgas izmaksas.
Savukārt maksājumu iestādes tiek regulētas saskaņā ar atsevišķu normatīvo regulējumu, tostarp Eiropas Savienības PSD2 direktīvu, kas ir izveidota, lai veicinātu inovācijas un digitālo maksājumu pakalpojumu attīstību.
Šis modelis ir spēlējis nozīmīgu lomu Eiropas fintech sektora izaugsmē. Tomēr, šiem uzņēmumiem paplašinoties, rodas jautājums par regulatīvo simetriju.
Mūsdienās dažas ne-banku finanšu institūcijas apkalpo miljoniem klientu, apstrādā ievērojamus maksājumu apjomus un piedāvā plašu finanšu pakalpojumu klāstu. Pēc darbības mēroga to aktivitātes arvien vairāk pietuvojas tradicionālo banku funkcijām. Šādā situācijā rodas loģisks jautājums: vai institūcijām, kas veic salīdzināmas finanšu funkcijas, būtu jādarbojas līdzvērtīgā regulatīvajā režīmā? Domāju, ka atbildei būtu jābūt apstiprinošai.
Tas nav jautājums par banku un fintech uzņēmumu pretstatīšanu. Inovācijas joprojām ir svarīgākais finanšu sektora attīstības virzītājspēks un bankas nereti cieši sadarbojas ar fintech uzņēmumiem. Tomēr finanšu sistēmas stabilitāte prasa, lai konkurences apstākļi būtu sabalansēti, līdzvērtīgi un regulējums atspoguļotu tirgus dalībnieku faktisko darbības mērogu.
Bankām normatīvo prasību ievērošana nozīmē būtiskus ieguldījumus risku pārvaldības sistēmās, atbilstības infrastruktūrā un kontroles organizatoriskajās struktūrās. Ja dažādas finanšu institūtu kategorijas nonāk nevienlīdzīgos regulējuma apstākļos, tas var radīt konkurences kropļojumus un ietekmēt finanšu tirgus ilgtermiņa stabilitāti. Vienkārši izsakoties, līdzīgu pakalpojumu sniegšana bankām var izmaksāt dārgāk nekā maksājumu iestādēm, jo bankām regulatīvais slogs ir lielāks un tas izmaksā vairāk. Tas, savukārt, nozīmē, ka bankām noteiktu pakalpojumu pašizmaksa ir augstāka. Šāda situācija, savukārt, noved pie tālejošām sekām banku un maksājumu iestāžu konkurencē, kurā nestrādā līdzvērtīgi sacensības apstākļi.
Eiropas regulatori jau apspriež jauna regulējuma attīstību maksājumu iestādēm nākotnes PSD3 reformas ietvaros. Šī diskusija paver iespēju izveidot mūsdienīgu finanšu tirgus arhitektūru, kurā inovācijas un stabilitāte attīstās paralēli, ar līdzvērtīgiem spēles noteikumiem visiem tirgus dalībniekiem.
Vai šī “asimteriskā” situācija ir droša klientiem?
Lielākajai daļai lietotāju jaunie maksājumu pakalpojumi ir kļuvuši par ierastu ikdienas sastāvdaļu. Tomēr klientiem ir svarīgi izprast atšķirības starp finanšu institūciju veidiem.
Bankas Eiropas Savienībā darbojas stingrā uzraudzībā un ievēro prasības attiecībā uz kapitālu, likviditāti un risku pārvaldību. Turklāt banku noguldījumi ir aizsargāti ar noguldījumu garantiju, proti, ES valstīs klientu līdzekļi parasti ir aizsargāti līdz 100 000 eiro noguldījumu aizsardzības sistēmu ietvaros.
Maksājumu iestādes un elektroniskās naudas iestādes tiek regulētas citādi. To galvenais uzdevums ir maksājumu pakalpojumu un tehnoloģisko risinājumu nodrošināšana, nevis pilns banku pakalpojumu spektrs.
Klientu līdzekļi šādās iestādēs tiek aizsargāti, izmantojot segregācijas mehānismu - tie tiek turēti atsevišķos kontos vai aizsargāti ar citām īpašām procedūrām - taču ne ar tādu garantiju kā banku gadījumā.
Šis modelis var būt efektīvs, taču tas atšķiras no klasiskās banku noguldījumu aizsardzības sistēmas. Tāpēc klientiem ir svarīgi saprast, kāda veida finanšu institūcija sniedz pakalpojumu un kādi aizsardzības mehānismi tiek piemēroti viņu līdzekļiem.
Jāatzīmē arī, ka no klienta viedokļa ne vienmēr ir viegli noskaidrot, kurā jurisdikcijā klienta izvēlētā maksājumu iestāde vispār ir reģistrēta un kādas likumdošanas ietvaros tā darbojas. Uzticība finanšu sistēmai sākas ar noteikumu caurspīdīgumu un izpratni par to, kā tiek aizsargāti klientu līdzekļi.
Eiropas finanšu tirgus nākotne ir atkarīga ne tikai no tehnoloģiskā progresa. Tā ir atkarīga arī no regulējuma spējas pielāgoties jaunajai finanšu realitātei.
Protams, ka inovācijām ir jāturpina attīstīties. Taču vienlaikus ir svarīgi saglabāt finanšu sistēmas pamatprincipu – noteikt vienlīdzīgus un caurspīdīgus noteikumus visiem tirgus dalībniekiem. Tieši šis līdzsvars starp inovācijām, konkurenci un stabilitāti noteiks, cik droša un efektīva būs Eiropas finanšu sistēma tuvākajās desmitgadēs.
