Eksperti

Fintech un bankas – kurš kuru vai abi kopā vienotam mērķim?

Juris Grišins, AS Capitalia vadītājs, 20.09.2018

Foto: LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Finanšu tehnoloģiju uzņēmumi un to straujā izaugsme pēdējā laikā ir «karsts» un populārs temats. Lai gan pašas bankas ir vienas no lielākajiem ieguldītājiem modernos tehnoloģiju risinājumos, tipiski ar Fintech apzīmē nebanku uzņēmumus, piemēram, alternatīvā finansējuma vai norēķinu sniedzējus. Tādējādi starp Latvijas finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem ierindo, piemēram, Mintos (savstarpējo aizdevumu platforma), Nordigen (bankas kontu analīze), Capitalia (uzņēmumu finansēšana), Mobily (elektroniski norēķini), un Creamfinance (patērētāju finansēšana), savukārt Latvijā plaši izmantots starptautisks Fintech uzņēmums noteikti būtu minams Revulot (maksājumu kartes).

Bieži vien banku piedāvātie un uz tehnoloģijām bāzētie pakalpojumi nebūt neatpaliek no Fintech uzņēmumu demonstrētā. Par piemēru var minēt, piemēram, Swedbank budžeta un izmaksu plānotāju, SEB automātisko krājkasi vai Citadeles mobilo aplikāciju. Tomēr tipiski banku piedāvātie rīki ir ģeogrāfiski ierobežoti uz savu klientu auditoriju vietējā tirgū. Pretstatā klasiski Fintech jau no sākuma domā un darbojas starptautiski.

Tāpat finanšu tehnoloģiju uzņēmumu priekšrocība ir tā, ka tie ir jauni un veidoti ar mērķi piedāvāt vienu specifisku finanšu pakalpojumu. Rezultātā tie nav apgrūtināti ar sistēmām, filiālēm, regulējumiem un procedūrām, kas ir bankām. Jā, arī bankas mainās un ir spiestas mainīties līdzi videi, bet mainīt sistēmu noteikti ir grūtāk, nekā izveidot mūsdienīgu struktūru no jauna.

Neskatoties uz banku ieguldījumiem tehnoloģijās un savu procesu modernizācijā, šķiet, ka tās lēnām zaudē savu dominanci finanšu pakalpojumu tirgū. Jaunie finanšu tehnoloģiju uzņēmumi ir spējuši palēnām izskaust banku monopolu gan norēķinu jomā, gan investīciju un uzkrājumu piedāvāšanā, gan uzņēmumu un privātpersonu finansēšanā. Tāpat finanšu tehnoloģiju uzņēmumi atrod nišas un veidus, kā apkalpot klientus un situācijas, kurām bankas nav gatavas sniegt risinājumu.

Šķietami bankas pakāpeniski apzinās šo realitāti un arvien aktīvāk skatās uz veidiem, kā varētu ar fintech uzņēmumiem sadarboties, papildinot un uzlabojot savu sniegto pakalpojumu klāstu, nevis redzēt tos kā konkurentus. Kā labu piemēru varu minēt, piemēram Igaunijas bankas LHV un Transferwise sadarbību starptautisku valūtas pārvedumu jomā. Šāda sadarbība ir tikai dabiska, jo ļauj apvienot banku priekšrocības pieredzē, klientu lokā un procedūrās ar finanšu tehnoloģiju uzņēmumu priekšrocībām to ātrumā un inovācijās. Tāpēc domāju, ka nākotnē varēs redzēt arvien ciešāku banku un finanšu tehnoloģiju uzņēmumu integrāciju, no kuras ieguvēji būs visi, īpaši finanšu pakalpojumu saņēmēji.

Svarīgi piebilst, ka finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, piedāvājot savus pakalpojumus, bieži vien iziet ārpus skaidriem likumdošanas regulējuma rāmjiem un nokļūst juridiski «pelēkā zonā». Šāda situācija, ka likumdevēji nespēj tik līdzi tirgus izmaiņām, protams, nav tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Skaidrs ir arī tas, ka regulējoša likumdošana būtu nepieciešama arī finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem, lai aizsargātu investoru un patērētāju intereses. Tajā pašā laikā ļoti svarīgi, lai jebkādas ieviestās fintech uzņēmumu regulācijas neiznīcina šo pakalpojumu būtību, mākslīgi to ierobežojot, sašaurinot vai sadārdzinot. Jaunos finanšu tehnoloģiju uzņēmumus nevajag censties ielikt vecos likumu un definīciju rāmjos – tā vietā likumi ir jāatjauno un jāpaplašina. Likumiem būtu jānodrošina fintech kompāniju korekta motivācija un uzvedība, tajā pašā laikā ļaujot saglabāt to inovatīvo raksturu. It īpaši, ņemot vērā šo kompāniju starptautisko raksturu, būtu svarīgi, lai jebkādi vietējie regulējumi būtu saskaņoti ar citu valstu un Eiropas Savienības praksi.