Nekustamais īpašums

FOTO: Db.lv viesojas Kuldīgas vecākajā koka ēkā

Monta Glumane, 05.07.2018

Foto: Evija Trifanova/LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Ēku Baznīcas ielā 7 uzskata par vecāko koka ēku Kuldīgā. Tā vairākkārt ir pārbūvēta. Savu pašreizējo apjomu ēka ieguva 1742.gadā, bet 19.gadsimta sākumā - tipisko klasicisma stila veidolu, kāds tas ir saglabājies līdz mūsdienām.

1982. gadā tika veikta ēkas atjaunošana pēc arhitektes Tatjanas Vītolas projekta. Tās gaitā tika labotas gan nesošās konstrukcijas, gan apdares detaļas.

Mājā šobrīd ir apdzīvoti visi pieci dzīvokļi. Biznesa portāls Db.lv viesojās vienā no tiem. Kuldīdzniece Līga Raituma savā dzīvoklī ēkas otrajā stāvā izveidojusi apartamentus un jau desmito gadu uzņem viesus gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Viņa atzīst, ka kā laba reklāma strādā tas, ka šī ēka ir arī vecākā koka ēka visā Kurzemē. Uz ēkas ir senais vēja rādītājs ar vienradzi, kas parasti ir dažādās UNESCO spēlēs, bērnu konkursos un orientēšanās sacensībās.

Sievietes bērnībā dzīvoklis piederējis viņas krustmātei. «Es šo māju atceros no savas bērnības. Kad plānoju atgriezties no studijām ārzemēs, šo dzīvokli no viņas nopirku, jo vēlējos dzīvot tieši vecpilsētā,» stāsta kuldīdzniece. Dzīvoklis iegādāts pašu vajadzībām, taču ar laiku kļuvis par šauru. To bijis žēl pārdot, tāpēc meklēts risinājums, kā šo dzīvokli paturēt, bet arī no īpašuma iegūt. Tas ticis remontēts un veidots kā sev, bet palaists apritē, kamēr izaugs bērni.

Eiropas Savienības finansējums dzīvokļa remontdarbiem nav piesaistīts, taču, lai veiktu būvniecības darbus, saņemts «Altum» atbalsts aptuveni 14 000 eiro apjomā.

Arī pārējos četros dzīvokļos pastāvīgi kāds dzīvo. Divas no kaimiņienēm pat ir tādas, kuras apartamentu saimnieci pazīst kopš viņas dzimšanas, bet blakus kaimiņiene mājā dzīvo kopš 1954.gada.

Apartamentu saimniece stāsta, ka ēkai 1983.gadā ir veikts kapitālais remonts. Tad mājā tika ievilkts ūdens, kanalizācija, centrālā siltumapgāde, jo pirms tam - kā jau lielākajai daļai vecpilsētas ēku - bija ūdens pumpis pāri ielai un labierīcības sētā.

Ēku apsaimnieko pašvaldības SIA Kuldīgas komunālie pakalpojumi. Sieviete uzsver, ka ļoti paveicies ar kaimiņiem, kuriem rūp vēsturiskās ēkas liktenis un tās uzturēšana. Piemēram, katru pavasari dzīvokļu īpašnieki parūpējas arī par ēkas pagalmu un kopīgi iegādājas dažādas puķes. Viņasprāt, tas ir liels pluss, ka mājā nav daudz kaimiņu un viens otru pazīst.

Šajā pavasarī ēkas iedzīvotāji iesaistījās projektā – dzīvojam ar kultūras mantojumu. Tā ietvaros Kuldīgas muzejs apskatīja savus krājumus, kas saistīti ar vēsturisko ēku. «Mums zemesgrāmatā ir ierakstīts, ka ēka ir celta 1630.gadā, bet tiek uzskatīts, ka 1774.gadā ēka ir nodegusi. Ja tagad ir trīs logi un piebūve, tad tur ir bijusi pamata ēka ar pieciem lieliem logiem uz upītes pusi un piebūve ir celta klāt pēc tam,» stāsta apartamentu saimniece.

«Ir jāsadzīvo, ja ir īpašums vēsturiskā vecpilsētā. Ar to ir jārēķinās, nevari ielikt lētākos logus un pieņemt vienpersoniskus lēmumus,» skaidro L. Raituma.

Piemēram, logu nomaiņa dzīvoklim tika saskaņota pusgadu. Tās laikā ieradās kultūras pieminekļu inspekcija, lai apskatītu, kuri no logiem ir jāmaina, kuri ir saglabājami. Apartamentos logi nomainīti pret jauniem. «Visi, kas ver tos vaļā, jautā, vai tie neizgāzīsies, bet nē, logs ir taisns, bet māja ir šķība,» saka dzīvokļa īpašniece.

Viņasprāt, dzīvot vecpilsētā ir ekskluzīvi, taču jāsaprot, ka ir likumi, nosacījumi un noteikumi.

«Ja šos nosacījumus neņem vērā, tad Kuldīgā ir arī daudzdzīvokļu māju masīvs, kur var dzīvot. Tad, kad es atgriezos Latvijā, man arī teica, kāpēc tu dzīvosi vecā mājā. Tās bija 1990. gadu beigas, kad nebija populāri tā dzīvot,» atceras kuldīdzniece.

Sieviete atsauc atmiņā, ka viņas bērnībā ēka bijusi pelēka, bez krāsas un ar ļodzīgām koka trepītēm. 1983.gadā tā tika nokrāsota saules dzeltenā krāsā. Četru gadu laikā ēka ir atjaunota tās vēsturiskajā krāsā. Fasāde tika atjaunota par Kultūrkapitāla fonda naudu, bet divas sienas - par pašvaldības finansējumu 50% apmērā un 50% bija dzīvokļu īpašnieku ieguldījums.

«Manā bērnība ēkas pirmajā stāvā bija sakņu veikals. Es kā tagad atceros, ka man bija jāiet ar emaljētu bļodiņu un pārdevēja zināja, ka man vajadzīga pilna bļodiņa. Tur bija arī dzīvas karpas. Zem ēkas ir lieli pagrabi, kuros ir vismaz divus metru augsti griesti, un tie tiek izmantoti arī šodien. Kad tur atradās sakņu veikals, tur, visticamāk, tika skābēti kāposti. Tās bija 1970.gadu beigas,» atceras sieviete.

Tāpat viņa zina, ka ēka vienmēr ir kalpojusi kā dzīvojamā māja. Pēc nostāstiem, tur kādreiz ir dzīvojusi turīga ģimene ar četrām meitām, tāpēc ēka tam laikam ir tik neraksturīgi liela, jo katrai meitai ir gribējuši nodrošināt savu istabu.