Garneļu audzētājs FishBode (zīmols Mere Shrimp Farms) plāno ieguldīt vairāk nekā divus miljonus eiro Klusā okeāna garneļu audzēšanas ražotnes būvniecībā, kā arī tehnikas, iekārtu un aprīkojuma komplekta iegādē, piegādē un uzstādīšanā, pastāstīja kompānijas valdes loceklis Māris Hmeļņickis.

Viņš sacīja, ka investīciju projektu iecerēts īstenot divās kārtās. Pirmās kārtas laikā kompānija plāno izveidot garneļu māju ar vienu moduli, bet otrajā kārtā plānots pievienot vēl divus moduļus. Projekta pirmo kārtu iecerēts īstenot līdz 2017.gada 30.septembrim, bet otro kārtu - līdz 2018.gada vidum. Abu projektu laikā kopumā kompānija plāno garneļu audzēšanas apmērus palielināt līdz 100 tonnām gadā.

Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā minēts, ka FishBode plāno ieguldīt 1,03 miljonus eiro tehnikas, iekārtu un aprīkojuma komplekta iegādē, piegādē un uzstādīšanā garneļu audzēšanai, piesaistot Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzfinansējumu. Šī ir investīciju projekta otrā kārta. Interesenti konkursā var pieteikties līdz 2016.gada 14.decembrim.

Nišas delikatese – atdzesētas garneles no Latvijas – «iepeld» plašākos ūdeņos; strādājot līdzās biogāzes stacijai, to audzētavas izmaksas par siltumenerģiju ir tuvu nullei, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Nebijām gaidījuši tik lielu «atbalsi», gadu pēc DB publikācijas (13.01.2015.) atzīst Latvijā pirmās garneļu fermas veidotāji Gints Dzelme un Māris Hmeļņickis. Fermas pilotprojekts ierosinājis intereses lavīnu, piesaistot negaidīti lielu starptautisku uzmanību par delikateses audzēšanas iespējām ārpus Āzijas lielfermām.

Pirms gada SIA Mere Shrimp Farms pilotprojekts darbojās nelielās telpās Rīgā, bet galvaspilsētu drīz pameta, pārceļoties uz Dobeles novadu. Pielāgotās telpās piena lopkopības lieluzņēmuma Kalna oši teritorijā garneles ar to dzīvei vitāli nepieciešamo siltumu, turklāt lētu, nodrošina biogāzes stacija. Īpašos baseinos, kurus klāj brūnas izkārnījumu putas, garneles dzīvi vada, virpuļojot pievadītā skābekļa vērpetēs. Izceltas no ūdens, tās ir gatavas mirkli pozēt fotogrāfam, taču to labsajūtai ir svarīgi ilgi neuzturēties ārpus siltā ūdens, kas imitē okeānu. Ar piesārņojumu baseinos tiek galā nevis ķīmija, bet īpaši mikroorganismi, turklāt sniedzot iespēju ūdeni izmantot atkārtoti.

Rīgā sākta garneļu audzēšana, iekārtojot īpašu recirkulācijas akvakultūras sistēmu un projektā investējot apmēram 100 000 eiro, informēja projekta līdzautors Gints Dzelme.

Viņš sacīja, ka līdz ar projekta sākšanu interesentiem ir iespēja iegādāties dzīvas un svaigas Latvijā audzētas garneles, kas ir pirmais šāda veida projekts Baltijas reģionā.

«Ražotne atrodas Rīgā, un garneļu audzēšanā netiek izmantotas ķimikālijas, antibiotikas vai hormoni, pēc izņemšanas no baseina tās nav apstrādātas ar ķīmiskiem līdzekļiem. Līdz ar to produkts ir pilnībā ekoloģisks un pie patērētāja tiek nogādāts uzreiz pēc izņemšanas no ūdens atdzesētā, bet nesaldētā veidā. Audzējam labāko un uzturvērtīgāko garneli - 'Litopenaeus vannamei',» sacīja Dzelme.

Viņš arī norādīja, ka projektā iesaistītie speciālisti vairāk nekā 15 gadus strādājuši nozarē, kas saistīta ar ūdens attīrīšanas sistēmu piegādi uzņēmumiem, līdz ar to labi pārzina nozares specifiku.

Uzņēmums «APGE» plāno ieguldīt četrus miljonus eiro tropisko garneļu audzētavas būvniecībā un aprīkošanā ar tehnoloģiskajām iekārtām, liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.

Projekta par garneļu audzētavas izveidi vadītājs Gints Dzelme pastāstīja, ka projektu plānots īstenot «Jaunannēnos», Siguldas novadā līdz 2021.gada 30.jūnijam, piesaistot finansējumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) pasākumā «Produktīvi ieguldījumi akvakultūrā». Audzētavas tehniskā projekta izstrāde ir gandrīz noslēgusies. Līdz jūnija vidum būvvaldē plānots saskaņot tehnisko projektu, un pēcāk Lauku atbalsta dienestā (LAD) iesniegt pieteikumu ES fondu līdzfinansējuma saņemšanai.

Dzelme piebilda, ka projekta autori jau 2013.gadā sāka audzēt garneles pilotprojektā, un vairākus gads strādāja pie tehnoloģijas attīstīšanas.

«Mēģinājām ar vieniem investoriem Rēzeknē, nesanāca. Patlaban jau gadu strādājam pie tehniskā projekta, dokumentu noformēšanas un zemes jautājumiem, lai beidzot sāktu audzēt garneles,» sacīja Dzelme.

Getliņi EKO decembrī atvērs veikalu, kur tirgos jauno tomātu ražu; nākotnē neizslēdz arī garneļu audzēšanu

Tā DB pastāstīja Getliņi EKO valdes priekšsēdētājs Imants Stirāns. Gājām soli pa solim, par tomātu audzēšanu saka I. Stirāns. Sākotnēji Getliņos bija maza siltumnīca, bet tagad apjomi ir palielināti. Jau ziņots, ka Getliņi EKO jaunās siltumnīcas būvniecībā tika investēti 3,55 milj. eiro, tādējādi tomātu sezonas laikā mēnesī ir iespējams novākt 50–60 t dārzeņu. Protams, tomātu audzēšanas projekts nav atmaksājies, taču tas ir pareizs virziens, norādīja I. Stirāns. Vienīgās bažas viņam ir par to, kas Krievijas sankciju dēļ dārzeņu tirgū notiks 2015. gadā. Tas, kas mums liek būt cerīgiem, ir apstāklis, ka audzējam dārgo tomātu sortimentu, neslēpa I. Stirāns. Turklāt uzņēmums ir no retajiem, kas tomātus audzē arī ziemā, viņš piebilda. 1. decembrī sāksies jaunā tomātu sezona, un no tā laika visi iedzīvotāji tomātus varēs nopirkt Getliņos, Stopiņu novadā. Veikalam vieta tiks iedalīta pie siltumnīcas. To, cik maksās dārzeņi, noteiks izsole, jo tomāts ir pašvaldības īpašums. Tomātiem būs neliels uzcenojums, lai samaksātu pārdevējam. Mums ir svarīgi, lai neviens kilograms tomātu netiktu izmests ārā, tādējādi cena būs zemāka kā tirdzniecības vietās, tomēr tā būs lielāka nekā vairumtirgotājiem, iemeslus veikala atvēršanai atklāj I. Stirāns. Vairumā tomātus veikalā nevarēs nopirkt. Eksporta plāni esošās politiskās situācijas dēļ ir apturēti. Šobrīd eksportēt varam vienīgi savas zināšanas un pieredzi, ko varētu pārņemt Zagreba, un viena tuva valsts kaimiņos, stāstīja I. Stirāns.

Jaunieviestais piedāvājums «Maxima XXX» veikalā «Akropolē», kas paredz nodrošināt zemāko tirgus cenu ikdienā pieprasītiem produktiem, varot atstāt īstermiņa ietekmi uz atsevišķu produktu pieejamību veikalā.

Izmaiņas var skart konkrētus produktus, kam veikts būtisks cenu samazinājums tādās preču grupās kā svaiga vistas gaļa, cūkgaļa, atdzesēts lasis, šampanietis, jūras veltes, garneles, alus, sieri, žāvēta gaļa, kā arī atsevišķi piena produkti. Tāpat cenu politikas izmaiņas veiktas arī svarīgāko sadzīves preču sortimentā, to skaitā tīrīšanas līdzekļiem, trauku mazgājamiem līdzekļiem, veļas mazgājamiem līdzekļiem, kā arī produktiem, kas aktuāli ģimenēm ar mazuļiem.

Lai «Maxima XXX» veikalā «Akropolē» nodrošinātu iecienītāko preču pieejamību iespējami plašam pircēju lokam, noteiktiem produktiem tiks ierobežots preču skaits vienam pirkumam līdz 10 vienībām.

Noslēdzies SIA “Apge” izsludinātais iepirkums par tropisko garneļu audzētavas būvniecību un aprīkošanu ar tehnoloģiskajām iekārtām, liecina paziņojums Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā.

Konkursā saņemti trīs pretendentu piedāvājumi, un par uzvarētāju atzīts SIA “Mesako” piedāvājums. Uzvarētāja piedāvātā līgumcena bez PVN ir 4,86 miljoni eiro.

Projekta par garneļu audzētavas izveidi vadītājs Gints Dzelme iepriekš pastāstīja, ka projektu plānots īstenot «Jaunannēnos», Siguldas novadā līdz 2021.gada 30.jūnijam, piesaistot finansējumu Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) pasākumā «Produktīvi ieguldījumi akvakultūrā».

Dzelme piebilda, ka projekta autori jau 2013.gadā sāka audzēt garneles pilotprojektā, un vairākus gads strādāja pie tehnoloģijas attīstīšanas. «Mēģinājām ar vieniem investoriem Rēzeknē, nesanāca. Patlaban jau gadu strādājam pie tehniskā projekta, dokumentu noformēšanas un zemes jautājumiem, lai beidzot sāktu audzēt garneles,» sacīja Dzelme. Pēc viņa sacītā, provizoriskie tropisko garneļu audzēšanas apmēri ir apmēram 80 tonnas gadā, taču ražošanas kapacitāte ļaus audzēt vēl vairāk.

Ķīniešu veikaliņi, japāņu suši restorāni, gruzīnu virtuve, turku un Pakistānas kebabi un vēl, un vēl…

Latvija kļūst atvērtāka plašajam pasaules piedāvājumam, ļaujot vietējiem izbaudīt ēdienu kultūru teju no visas pasaules. Turklāt kvalitāti nodrošina arī arvien pieaugošā konkurence. Piemēram, gardo Azerbaidžānas virtuvi jau piedāvā vismaz trīs uzņēmēji. Arī spāņi pārstāvēti kuplā skaitā.

Taču kas viņus piesaista Latvijai? Un kā viņi vērtē izdaudzināto Latvijas birokrātijas slogu? Dienas Bizness devās spāņu gastronomijas meklējumos, un, izrādās, Rīgā var atrast gan dažādus autentiskus pārtikas veikaliņus, gan arī ēdinātavas. Piemēram, tapu bāru Madride Valdemāra ielā. Par pašu uzņēmumu un viesu labsajūtu rūpējas šefpavārs Hasinto, kura saknes meklējamas Spānijas galvaspilsētā Madridē. Tapas, risoto, gaspačo, palejas, garneles un kas tik vēl ne… Dažkārt liekas, kā vienā virtuvītē to visu var pagatavot. Madridi iecienījuši ne tikai vietējie, bet arī paši spāņi. Ja gribas dzirdēt čalas spāņu valodā, šī ir īstā vieta.

Sāku kā deviņdesmito gadu viduča pavārs-konditors – tā par sevi saka Valtera restorāna dibinātājs Valters Zirdziņš. Tajā laikā konditoreja likās skaistāka, dižāka, jo kulinārija vairāk asociējās ar padomju laika virtuvi. Lūzuma punkts bija ap 2000.gadu, kad es aizbraucu uz Vāciju, un man bija iespēja mācīties un strādāt tieši restorānā.

Pirms sava restorāna atvēršanas es dzīvoju un strādāju Valmierā, biju pavārs Dikļu pilī. Zinu, ka daudziem pavāriem ir sapnis par savu restorānu, un man bieži likās, ka es to nekad neizdarīšu. Vienmēr pietrūka kāds cilvēks, draugi, kas pamudina.

Domājot par savu restorānu, man bija blociņš ar pierakstiem. Tajā viena lappuse bija ar restorāna nosaukumiem, bija maziņi knifiņi, zīmēti trauki, dēlīši. Zināju, ka negribu lielu restorānu, kantainu, taisnstūra telpu. Telpām jābūt interesantām, mājīgām, ar māju sajūtu.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki savus sapņus nepiepilda, ir bažas – par kādu naudu es to izdarīšu? Daudzi saka – man jau tā nauda dzīvē neinteresē. Bet tomēr, lai uztaisītu restorānu, vajag kaut kādus līdzekļus. Pat ja tev ir māja, ir arī dakšas jānopērk, pannas un katli. Tas droši vien bija viens no iemesliem, kāpēc arī es kādu laiku to nedarīju, baidījos darīt vai nezināju, kā to izdarīt.

Šefpavārs Mārtiņš Rītiņš Reaton Pārtikas Profesionāļu dienās, kas norisinājās 13. un 14. februārī Rīgā, pavārmākslas meistarklasē par Burrata sieru, ko Latvijā atzītais pavārs raksturoja kā īpaši romantisku un universālu. Līdzās šefpavāra meistarklasei Profesionāļu dienās interesenti varēja baudīt daudzas vietējo un ārzemju ekspertu meistarklases un lekcijas par nozarei aktuālām tēmām.

“Es esmu veģetārietis. Ejot uz restorāniem, man parasti piedāvā kazas sieru, bietes vai risotto, bet Burrata ir viens no maniem mīļākajiem sieriem, jo to var ēst daudz,” meistarklasē skaidroja šefpavārs Rītiņš, piebilstot - ja var apēst tikai pāris gramu cita siera, tad mierīgi var apēst 150 vai 200 gramu Burratas. Tas būtībā ir mocarellas siers, kas pildīts ar krējumu un rikotu, svaigo sieru.” Sanākušajiem klausītājiem Rītiņš Burratas sieru raksturoja kā visai romantisku un pat sievišķīgu, jo taustei siers atgādina silikonu.

“Burrata mani uzrunā vairāk kā citi sieri. Man patīk tā elegantā, bagātā, svaigā vienkāršība,” tā Rītiņš.

Labākais veids, kā pasniegt Burrata sieru, ir to pagatavot kopā ar tomātiem un baziliku, skaidroja šefpavārs. Taču šis siers ir gana universāls, jo to var pasniegt gan ar grauzdētām čabatas maizītēm, gan picas, gan arī ar makaroniem. Rītiņš gan vērsa uzmanību uz to, ka sieru nekad nevajadzētu pasniegt uzreiz no ledusskapja, tāpēc, ja tas pēkšņi nepieciešams, ieteicams sieru pirms tam ielikt siltā ūdenī.

Latvijas labākie restorāni ir izlauzušies no Vecrīgas mūriem. Cēsis, Kuldīga un tagad arī Valmiera – tie ir karstākie Latvijas gastronomiskā tūrisma galamērķi

Dienas Bizness septembra beigās un oktobra sākumā sociālajos tīklos aicināja sabiedrību vērtēt labākos reģionu restorānus. Balsojuma rezultātā izveidojām restorānu TOP 15, kas pirmo reizi tika publicēts žurnālā Horeka, kas pie lasītājiem devās 18. oktobrī (elektronisko versiju var iegādāties: https://www.dbhub.lv/horeka).

Topa līderi

Reģionu restorānu topa pirmajā vietā Dienas Biznesa lasītāji, aktīvi balsojot, ierindojuši Valmieras Vecpuisi. Britu uzņēmēja valmierieša Maikla Braisa restaurētais senais paviljons Vecpuišu parkā pilnībā atguvis vēsturisko godu, pat vēl vairāk, jo lielākā Vidzemes pilsēta ieguvusi ne tikai cienījamu restorānu, bet arī modernu koncertzāli un telpas konferencēm. Lielisks tandēms!

Bauskas novada Gailīšu pagasta Uzvarā uzņēmums SIA N-G MIX ražo zivju barību, vēsta reģionālais laikraksts Bauskas Dzīve.

Jau vairāk nekā astoņus gadus Guntis Andersons ar savu komandu cenšas saprast, ko zivis vēlas ēst.

SIA N-G MIX ražo zivju piebarošanas produkciju upes un ezeru zivīm. Guntis atklāj, ka speciāli dīķa zivīm barība netiek ražota, bet piemeklēt īsto gardumu var katrai sugai. Visas produkcijas sastāvdaļas ir no dabiskām izejvielām. Barību veido 30 līdz 42 sasmalcinātas sastāvdaļas, tai skaitā, piemēram, maize, cepumi, šokolāde, dabiskie aromatizētāji, garneles, vaniļa, ķiploki un daudz kas cits. Lielākie ražošanas apjomi vajadzīgi pavasarī un vasarā.

Tā nebūt nav, ka zivis ēdīs visu, ko tām dos. G. Andersons stāsta, ka recepšu izgatavošanas process ir ilgstošs, pat zinātnisks. Tiek veikti neskaitāmi izmēģinājumi ūdenstilpnēs, ņemot vērā laikapstākļus, ūdens temperatūru, gadalaiku un citus ietekmējošos faktorus, lai saprastu, kāda barība konkrētai sugai, vietai un laikam ir piemērotākā. «Gadās, ka pietiek ar 3-6 mēnešiem, lai sagatavotu perfektu maisījumu, bet ir nācies vienai receptei veltīt trīs gadus,» atklāj Guntis.

Latvija ir maza valsts, tāpēc nevaram atļauties taisīt sliktus produktus, visu laiku ir jāuztur kvalitāte un spriedze

Tā norāda šefpavārs Māris Jansons, kurš pirms gada atvadījās no savas ilggadējās darba vietas – restorāna Bibliotēka No1 Rīgā, lai pievērstos jaunam projektam ārpus tās. Iespējams, šā gada nogalē durvis vērs viņa jaunais lolojums – restorāns Kest Cēsīs, kurš atrodas kādreizējā ugunsdzēsēju depo.

Fragments no intervijas, kas publicēta 23. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Pavāri pēc iespējas cenšas izmantot vietējos produktus. Vai mūsu vietējie ražotāji spēj nodrošināt vajadzīgos apjomus restorāniem?

Kaut kādā ziņā – jā, bet kaut kādā ziņā – nē. Restorānam, kas strādā ar Latvijas produktiem, vajadzētu sadarboties ar saviem zemniekiem. Domāju, ka Latvijā kopumā ļoti maz restorānu strādā ar labiem Latvijas produktiem. Audzētāji nevar nodrošināt apjomus daudziem restorāniem, bet vienlaikus nevar atļauties strādāt tikai ar vienu vai diviem restorāniem, jo tad nevarēs izdzīvot. Tomēr situācija ir stipri labāka nekā pirms desmit gadiem, kad mēs, pavāri, sākām popularizēt mūsdienu Latvijas virtuvi un uzrakstījām manifestu. Noteikti ir labāk, nekā bija. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, bija tikai ananāsi, avokado un garneles. Kāda latviešu virtuve!? Bietes? Pats mājās ēd bietes. Taču šobrīd biete ir gandrīz katrā ēdienkartē.

Lai arī Pāvelam Gognidzem gruzīnu asinis nav dominējošās, ar to pilnīgi pietiek, lai Rīgā izveidotu restorānu ķēdi ar nosaukumu Yakuza, kā tiek dēvēts slavenas mafijas klans Japānā. Būt gruzīnam Latvijā ir pat nedaudz izdevīgi, viņš saka intervijā DB.

Kā tapa Yakuza?

Nosaukums Yakuza, manuprāt, parāda, ka mēs esam nedaudz ironiski pret sevi. Tie, kuri saprot, kas ir īsta japāņu virtuve, redz, ka tā nav īsta japāņu virtuve, jo Eiropas cilvēkiem īstu japāņu virtuvi piedāvāt nevar. Visi tie suši, ko mēs Latvijā pazīstam, piemēram, ar Filadelfijas sieru, ir drīzāk amerikāņu suši, nevis japāņu. Jā, mūsu restorāni piedāvā japāņu virtuvi, bet tādu, kas galvenokārt ir domāta eiropiešiem. Mēs pārāk nopietni uz sevi šajā ziņā neskatāmies. Tā radās zināma ironija pret sevi, kas atspoguļojas nosaukumā. Japāņi parasti pie mūsu restorānu izkārtnēm mēdz fotografēties. Es varu tikai vien iedomāties, ko viņi par šo raksta sociālajos tīklos. (Smejas) Mēs esam ļoti lepni, ka japāņi, piemēram, no Japānas vēstniecības vai japāņu kompānijām, kuras šeit, pie mums Latvijā, darbojas, nāk pie mums un viņiem patīk. Taču es vēl neesmu piedzīvojis tādu dienu, un domāju, ka arī nepiedzīvošu, kad japānis pasūtīs suši ar Filadelfijas sieru. Domāju, ka viņi nesaprot, kas tas tāds vispār ir. Vārds Yakuza nozīmē japāņu mafiju, līdzīgi, kā piemēram, Cosa Nostra Itālijā. Kad es domāju restorāna nosaukumu, iespējams, nedaudz ietekmējos no restorānu ķēdes ar nosaukumu Mafija, kas atrodas Kijevā. Ar nosaukumu ir tā, ka, ja tas aizķer, to atceras. Nav obligāti, lai tas patiktu. Ja restorānam būtu neitrāls nosaukums, tas mārketinga ziņā, protams, nebūtu tik veiksmīgs.

Pavisam nesen Latvijas Restorānu biedrība publiskajā telpā iezīmēja satraucošu informāciju, norādot, ka virkne restorānu pērn ir apturējuši savu darbību, un izsakot bažas, ka tas varētu būt nozares beigu sākums. Uzsākot savu biznesu, vienmēr pastāv risks, taču galvenais, lai nauda paliek Latvijā. Tieši tāpēc galvenā Valtera restorāna ideja ir tikai tādu produktu izmantošana, kas nāk no Latvijas laukiem.

Vide, kur gūt prieku un smelties enerģiju

Uzsākot savu biznesu, risks pastāv vienmēr, it sevišķi, atklājot jaunu restorānu - nekad nevar zināt, kāda būs cilvēku atsaucība. Pēc pavāra/konditora profesijas apgūšanas, jau 22 gadus esmu strādājis šajā arodā. Sākotnēji vēlējos būt tieši konditors, jo tas šķita daudz saistošāk un interesantāk. Deviņdesmito gadu vidū pavāra darbs nebija tik aizraujošs – gulašs, rosoļniks, kotletes, kamēr konditori gatavoja un cepa dažādas kūkas, eklērus un citus brīnumus, kas noteikti izklausījās daudz labāk par pavāra gatavotajiem ēdieniem. Esmu strādājis par pavāru vairākos restorānos, izmēģināju veiksmi arī ārzemēs, taču dzīvē pienāca brīdis, kad vēlējos kaut ko savu. Nevēlējos būt liels uzņēmējs, bet gribēju radīt darba vidi, kurā būtu patīkami strādāt, rast prieku ik dienas, lai varētu darīt to, ko patiešām vēlos. Tāda bija galvenā motivācija sava restorāna izveidē. Vēlējos darīt to, ko uzskatu par pareizu, dzīvojot saskaņā ar saviem principiem.