Līdz ar ekonomikas augšupeju, uzlabojusies arī Latvijas iedzīvotāju finanšu rezerve, liecina Swedbank apkopotie dati.

Teju piektdaļai (17%) ir izdevies izveidot uzkrājumu trīs un vairāk algu apmērā (par 2% punktiem vairāk nekā pērn), savukārt katram desmitajam tas ir vienas līdz trīs algu robežās. Savukārt nekādu iekrājumu nav salīdzinoši nelielai sabiedrības daļai – 7%.

Pārējā iedzīvotāju daļa, aptuveni divas trešdaļas sabiedrības jeb 67% atzīst, ka viņu uzkrājums vērtējams apmēram vienas vidējās mēnešalgas apmērā. To, ka kopumā uzkrājumu veidošanas disciplīna pamazām uzlabojas, apstiprina arī paši iedzīvotāji. 53% aptaujāto norāda, ka veido uzkrājumus dažādiem mērķiem, turklāt pēdējo divu gadu laikā piektdaļa (19%) ir spējusi uzkrājumiem novirzīt vairāk naudas, nekā līdz šim, savukārt trešdaļa (34%) līdzšinējā apmērā.

Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

Latvijas ekonomikai turpinot stabilu izaugsmi, pēdējo gadu laikā auguši gan iedzīvotāju ienākumi, gan kopējais labklājības līmenis valstī, ļaujot sabiedrības vidusslānim pakāpeniski kļūt spēcīgākam.

Šobrīd vairāk nekā puse jeb 53% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pieder pie sabiedrības vidusslāņa, tomēr pašu izvirzītos vidusslāņa mājsaimniecības kritērijus izpildīt var vien retais – liecina Swedbank Finanšu institūta veiktais pētījums.

Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, Latvijā visvairāk vidusslānim piederīgi jūtas iedzīvotāji vecumā līdz 45 gadiem, ar augstāko izglītību un vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem. Krietni retāk šādu viedokli pauž seniori, iedzīvotāji ar pamatizglītību, kā arī ar vidēji zemiem un zemiem ienākumiem. Savukārt starp dažādu Latvijas novadu iedzīvotājiem viedokļu atšķirību nav un jautājumā par piederību vidusslānim valda zināma vienprātība. Interesanti, ka, lai gan vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju sevi asociē ar vidusslāni, vērtējot kopainu valstī, vairums iedzīvotāju jeb 60% norāda, ka Latvijā vidusslāni veido ne vairāk kā 30% mājsaimniecību.

Vispārējā iedzīvotāju ienākumu deklarēšana motivētu fiziskās personas rūpīgāk sekot līdzi ienākumu aplikšanai ar nodokļiem, pauda Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

FM skaidro, ka Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 2024.-2027.gadam projektā ir iekļauti vairāk nekā 50 pasākumi, un viens no plāna horizontāliem pasākumiem ir definēts uzdevums attiecībā uz normatīvā regulējuma izstrādi par ikgadējo vispārējo iedzīvotāju ienākumu deklarēšanu. Vispārējās ienākumu deklarēšanas pamatmērķis ir godprātīgas nodokļu nomaksas disciplīnas veicināšana, optimāla nodokļa nomaksas kontrole, kas paralēli ir vērsta uz ēnu ekonomikas mazināšanu.

Ministrijā vērš uzmanību, ka vispārēja ienākumu deklarēšanas pienākuma ieviešana ir tikai daļa no Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā 2024.-2027.gadam paredzētā pasākumu kopuma, kura mērķis ir stiprināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarēšanas disciplīnu. Tādējādi šis pasākums radītu preventīvu ietekmi uz tādu ienākumu nedeklarēšanu, kas apliekami ar nodokļiem, kā arī palielinātu citu pasākumu efektivitāti.

Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

Pasaulē arvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Arī Latvijai jau gadiem neizdodas izkļūt no ļoti izteiktas ienākumu nevienlīdzības apburtā loka.

Davosas Ekonomikas foruma galvenā tēma šogad ir pasaules iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Un ne velti – šobrīd plaisa starp pasaules bagātajiem un nabagajiem ir lielākā pēdējo simts gadu laikā, liecina dažādi pētījumi. Latvija tostarp pēdējos gados ir valsts ar visizteiktāko ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES).

Noslāņošanās maratons

Bagātībai ir tendence plūst vienos un tajos pašos maciņos. Izpētes kompānija Oxfam apkopojusi datus, sadalot pasaules iedzīvotāju skaitu uz pusēm pēc to turības – bagātākajos un nabadzīgākajos. Šie dati liecina, ka 85 pasaules bagātākie cilvēki (viena palielāka autobusa pasažieru skaits) šobrīd kontrolē tikpat lielu bagātību kā visa nabadzīgāko pasaules iedzīvotāju puse (vairāk nekā 3,5 miljardi) kopā. Savukārt Šveices banka UBS norāda, ka Džini koeficienta vērtība (raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā) pēdējo 10 gadu laikā pieaugusi faktiski visās pasaules lielākajās tautsaimniecībās.

Vairāk nekā 580 000 iedzīvotāju jau ir iesnieguši ienākumu deklarācijas par 2019. gadu, no viņiem 54 102 personām bija jāveic iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemaksa 15,9 milj. eiro apmērā, bet teju 497 095 personām pienācās šī nodokļa atmaksa 123,3 milj. eiro apmērā.

Taču šie cipari mainīsies jo līdz 1. jūnijam vēl daudziem cilvēkiem šāda deklarācija ir obligāti jāiesniedz.

Valsts ieņēmumu dienesta informācija liecina, ka gada ienākumu deklarācija par 2019. gadā gūtajiem ienākumiem līdz 2020.gada 1.jūnijam, bet, ja taksācijas gada ienākumi pārsniedz 62 800 eiro - līdz 1.jūlijam obligāti ir jāiesniedz tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri:

— ir veikuši saimniecisko darbību (piemēram, ir individuālā uzņēmuma īpašnieki, izīrē vai iznomā savu īpašumu, ir zemnieku saimniecības īpašnieki, ir guvuši ienākumus no profesionālās darbības u.c.);

— ir guvuši ienākumus ārvalstīs, tajā skaitā jūrnieki, kuri bijuši nodarbināti uz starptautiskos pārvadājumos izmantojama kuģa, izņemot gadījumu, ja nodokļa maksātājs ir saņēmis algota darba ienākumus, kas kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm ir pakļauti aplikšanai ar iedzīvotāju ienākuma nodoklim analoģisku nodokli;

Visaugstākais uzkrājumu veidotāju līmenis Baltijas valstīs ir iedzīvotājiem Igaunijā (83%), kam seko Lietuva (66%) un Latvija (53%), secināts Swedbank Privātpersonu finanšu institūta Baltijas valstīs veiktajā pētījumā. Visās trijās Baltijas valstīs ir samazinājies to cilvēku īpatsvars, kuriem nav nekādu finanšu rezervju.

Pētījumā redzams, ka visbiežāk nauda tiek krāta bankas kontā, turklāt summas pārsvarā ir mazākas par 1000 eiro.

«Tālredzīga uzkrājumu veidošanas prakse māca, ka naudas rezervju apjomam būtu jābūt ģimenes trīs līdz sešu mēnešu ienākumu apjomā. Šā gada pirmajā pusē vidējā mēnešalga «uz rokas» Igaunijā bija 790 eiro, Latvijā 551 eiro un Lietuvā 527 eiro,» norāda institūta vadītāja Ieva Use-Cimmermane.

Galvenokārt cilvēki veido uzkrājumus tā saucamajām nebaltām dienām (67% latviešu un 62% igauņu un lietuviešu). Otrs populārākais uzkrājumu mērķis ir lielāku izdevumu segšanai, piemēram, ceļošanai vai plānotam pirkumam. Šiem seko krāšana jaunam mājoklim vai esošā mājokļa remontam, ar bērniem saistītiem izdevumiem un vecumdienām.

Vidējā summa, ko Latvijas iedzīvotāji novirza uzkrājumiem savu bērnu nākotnei, izvēloties uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu, veido 28 eiro mēnesī.

Lietuvā mītošie vecāki bērnu uzkrājumiem ik mēnesi novirza 29 eiro. Savukārt Igaunijā apdrošināšanas prēmijas ir vislielākās – vidēji 37 eiro mēnesī, liecina SEB dzīvības apdrošināšanas dati.

Turklāt Latvijā vecāki sāk veidot bērnu uzkrājumus vēlāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Pērn vidējais bērna vecums, slēdzot līgumu, Igaunijā ir 4 gadi, bet Lietuvā – 5 gadi. Latvijā mītošie vecāki uzkrājumu veidošanu uzsāk brīdī, kad bērns dodas skolas gaitās – 6-7 gadu vecumā. Attiecīgi – arī vidējais līguma termiņš Latvijā ir īsāks nekā kaimiņvalstīs un vidējais uzkrātais kapitāls rezultātā ir mazāks.

Pirmo reizi kopš 2013. gada Latvijas iedzīvotāju mājsaimniecību finansiālās situācijas pašvērtējums sasniedzis augstāko rezultātu, kad pozitīvo atbilžu intensitāte pārsniedz negatīvās.

Saskaņā ar "Swedbank" veiktās aptaujas datiem trešā daļa Latvijas iedzīvotāju, salīdzinot ar pagājušo gadu, jūt mājsaimniecības finansiālās situācijas uzlabošanos: 27% aptaujāto piedzīvojuši nelielus, bet 4% – ievērojamus uzlabojumus.

Vienlaikus 43% norādījuši, ka viņu mājsaimniecības finanšu situācija gada laikā nav mainījusies. Kopumā iedzīvotāji atzīst, ka viņu ikmēneša ienākumi lēnām, bet stabili palielinās, taču vislielāko negatīvo ietekmi uz kopējo budžetu atstāj tēriņu pieaugums pārtikas iegādei. Raugoties uz nākamo gadu, optimisma rekordi nav novērojami.

Salīdzinoši biežāk finanšu situācijas uzlabojumus mājsaimniecībā izjūt iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 24 gadiem: 39% aptaujāto šajā vecuma grupā tā ir nedaudz uzlabojusies, bet 9% jūt ievērojamus uzlabojumus. Vismazāk uzlabojumu un biežāku finanšu situācijas pasliktināšanos izjūt pirmspensijas vecuma cilvēki 55–63 gadu vecuma grupā, kur tikai aptuveni piektā daļa šogad izjutuši nelielus uzlabojumus. Kopumā vairāk uzlabojumu mājsaimniecības budžetā jūt cilvēki ar vidēji augstiem un augstiem ienākumiem, bet cilvēki ar zemiem ienākumiem, gluži pretēji, biežāk atzīst, ka viņu mājsaimniecības finansiālā situācija šogad ir vēl vairāk pasliktinājusies. “Ja iepriekšējos gados identiska iedzīvotāju aptauja sniedza pozitīvo atbilžu skaitu, kam pretim līdztekus bija teju tāds pats negatīvo pretspēks, tad šogad jūtam, ka pozitīvo un neitrālo vērtējumu apmērs ir lielāks un kopā atsver vērtējumus par finanšu situācijas pasliktināšanos, radot pozitīvu kopējo bilanci.

Šogad gada ienākumu deklarāciju plāno iesniegt vien katrs otrais iedzīvotājs jeb 57%, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā iedzīvotāju aptauja.

Trešdaļa iedzīvotāju norādījuši, ka deklarāciju šogad neiesniegs, savukārt katrs desmitais (13%) vēl šaubās. Iedzīvotāji visbiežāk norāda (54%), ka neplāno iesniegt deklarāciju, jo gada laikā nav bijuši deklarējami izdevumi. Taču šāds priekšstats varētu būt maldīgs, jo šogad iedzīvotājiem ir iespēja atgūt pārmaksāto iedzīvotāju ienākumu nodokli ne tikai par ārstniecības izdevumiem, izglītību un uzkrājumiem privātajai pensijai, bet arī par bērnu pulciņiem jeb interešu izglītību un diferencēto neapliekamo minimumu, kas pārsniedz mēnesī piemēroto.

Biežāk nekā vidēji deklarāciju plāno iesniegt sievietes (62% pretstatā 52% vīriešu) un iedzīvotāji vecumā no 40 līdz 49 gadiem (66%). Izteikti maza interese iesniegt gada ienākumu deklarāciju (to plāno vien 35%) vērojama iedzīvotāju grupā, kuri saņem zemus ienākumus (līdz 280 eiro pēc nodokļu nomaksas), savukārt ievērojami aktīvāki (70%) uz pārmaksātā iedzīvotāju ienākumu nodokļa atgūšanu ir iedzīvotāji ar vidējiem ienākumiem (500 līdz 700 eiro).

Vairāk nekā puse jeb 58% Latvijas iedzīvotāju ar saviem naudas uzkrājumiem varētu izdzīvot ne vairāk kā divus mēnešus, liecina Luminor martā veiktās aptaujas* dati.

Tas nozīmē, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo "no algas līdz algai" un neveido uzkrājumus neparedzētiem gadījumiem – piemēram, tādiem kā Covid-19 izraisīta ārkārtas situācija.

Luminor aptaujas rezultāti rāda, ka Latvijā 26% iedzīvotāju pietiek uzkrājumu tikai vienam mēnesim, 32% – līdz diviem mēnešiem, 22% respondentu pietiktu naudas 3 – 6 mēnešiem, bet vairāk nekā pusgadu ar saviem iekrājumiem varētu izdzīvot 20% iedzīvotāju.

"Latvijā vairāk nekā pusei iedzīvotāju nav pietiekamu uzkrājumu, lai varētu veiksmīgi pārdzīvot neparedzētus gadījumus – tādus kā Covid-19 vīrusa izraisītā ārkārtas situācija šobrīd, kad daudzi pēkšņi ir palikuši bez ienākumiem. Šis ir skarbs pierādījums tam, cik svarīgi ir veidot uzkrājumus laikā, kad ienākumi ir stabili un paredzami. Ieteicamais uzkrājumu apjoms katram ir atšķirīgs, jo arī ikmēneša maksājumi un tērēšanas paradumi cilvēkiem ir atšķirīgi. Vēlamajam uzkrājumu apmēram, lai ienākumu zaudēšanas gadījumā varētu iztikt kādu periodu, vajadzētu būt 3 līdz 6 mēnešalgu apmērā. Taču diemžēl daļa iedzīvotāju nevar atļauties no saviem ienākumiem atlikt kādu daļu uzkrājumiem, un aptaujas rezultāti atklāj, ka iedzīvotāju ar pietiekamiem uzkrājumiem Latvijā ir mazākumā," saka Normunds Rudzītis, "Luminor" privātpersonu segmenta vadītājs.

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Šobrīd saviem ikmēneša izdevumiem līdzi seko 93 % iedzīvotāju, liecina Swedbank veiktais pētījums.

Rūpīgāk savu naudu plāno vīrieši – viņi biežāk nekā sievietes uzskaita gan savus ienākumus, gan izdevumus (42 % vīriešu un 30 % sieviešu). Savukārt sievietes biežāk nekā vīrieši norādījušas, ka saviem izdevumiem seko līdzi, taču īpašu uzskaiti neveic (45 % sieviešu pret 32 % vīriešu).

51 % aptaujāto iedzīvotāju norādījuši, ka saviem izdevumiem seko līdzi internetbankā. Nākamā populārākā metode izdevumu uzskaitei ir visu tēriņu pierakstīšana – to izmanto 25 % aptaujāto. 21 % respondentu norādījis, ka veic izdevumu uzskaiti, krājot pirkumu čekus.

Pētījums rāda, ka savu izdevumu kontrolēšanai iedzīvotāji mēdz izmantot arī visai radošus risinājumus – piemēram, sadala naudu pa vairākiem makiem, seko līdzi izdevumiem, rēķinot atlikumu, vai arī tērē naudu norēķinoties tikai ar elektronisko maksājumu karti.

Šis ir sarežģīts brīdis gan Latvijas, gan pasaules ekonomikā un Jūs sastapsieties ar tik pat dažādiem viedokļiem, cik vien speciālistus satiksiet un uzrunāsiet. Daudzas iepriekš izstrādātās stratēģijas vairs nedarbojas un ir jāturpina analizēt situācija, lai tai varētu pielāgoties un pārvarēt negatīvās tendences. Daudzi jautās par to – kas ir noticis un kādēļ? Kāda ir valdības loma un atbildība par ekonomikas stāvokli?

Pasaulē

Pēdējie 20 gadi pasaules ekonomikā iezīmējās ar aukstā kara beigām, militāro izdevumu strauju samazināšanos, ievērojamu valsts iejaukšanās samazināšanos ekonomisko procesu regulēšanā attīstītajās pasaules valstīs un lielākajai daļai pasaules valstu pieņemot brīvā tirgus saimniekošanas principus. Tas nodrošināja nepieredzētu labklājības pieaugumu attīstītajās valstīs, strauju nabadzības samazināšanos jaunattīstības zemēs un ekonomikas pārkārtošanos uz tirgus principiem valstīs ar centralizētās plānošanas ekonomikas vadības modeli.

Ļoti svarīga loma pasaules ekonomikā saglabājās viena vienīgai valstij – ASV, kas ar savu ārkārtīgi plašo tirgu noteica ekonomikas attīstības tendences visā pasaulē. 90-jos gados ASV ekonomikai bija raksturīga strauja procentu likmju samazināšanās krītoties valsts budžeta deficītam un intensīvi iedzīvotāju ieguldījumi akciju tirgos, kas radīja strauju aktīvu vērtības pieaugumu. Šī desmitgade ASV ekonomikā bija raksturīga ar aktīvu vērtības stabilizēšanos vai pat krišanos akciju tirgos un mājokļu tirgus vērtību straujš pieaugums līdz pat 2006. gadam. Patēriņu augstākā līmenī uzturēja nodokļu samazināšanas programmas un straujš militāro izdevumu pieaugums, sakarā ar operācijām Irākā un Afganistānā. Spekulatīvi ieguldījumi mājokļu tirgū un finanšu instrumentu atvasinājumu izplatīšanās radīja jaunus riskus, kuru izvērtējums līdz pat nesenam laikam nebija pietiekams. Pasaules finanšu tirgu globalizācija un investīciju brīva kustība samazināja nacionālo finanšu tirgus uzraudzības institūciju spēju laicīgi novērtēt aktīvu patieso vērtību un finanšu tirgus institūciju likviditāti un kapitāla pietiekamību.

Pēdējās nedēļās aktualizējusies diskusija par pensijām, to apmēru, valsts politiku, personisko atbildību par saviem vecumdienu uzkrājumiem un iespēju to apmēru ietekmēt. Lielā mērā šī iespēja atkarīga no tā, vai iedzīvotāji var brīvi iepazīties ar informāciju par saviem personiskajiem uzkrājumiem un to pieaugumu.

Kā zināms, Latvijā jau 10 gadu pensiju sistēma ir iedalīta trīs līmeņos – pirmais ir tā dēvētais paaudžu solidaritātes līmenis, kura ietvaros šodienas pensionāri saņem pensijas, pateicoties tam, ka mēs, strādājošie no savām algām maksājam nodokļus. Otrajā līmenī līdzekļi tāpat tiek iemaksāti no mūsu nodokļiem, tomēr tas jau ir uzkrājums mūsu pašu pensijai, un tā apmēru mēs daļēji varam ietekmēt, izvēloties ieguldījumu plānu un to pārvaldītāju, kuram uzticēt savus līdzekļus. Savukārt trešais līmenis ir brīvprātīgs, un tajā katrs var iemaksāt tādu līdzekļu apjomu, kādu pats vēlas.

Tomēr tieši pensiju 2. līmenis jau gadiem izraisa vislielākās diskusijas. Daļēji tas skaidrojams ar iedzīvotāju izpratni par sistēmu, kura vienlaikus ir obligāta un valsts kontrolēta un tai pat laikā pa pusei privāta, atvērta katra klienta lēmumiem. Jāatzīst, ka, neskatoties uz to, ka šajā pensiju sistēmas līmenī kapitāla pieaugumu iedzīvotājiem ir iespējas pilnībā vai vismaz daļēji kontrolēt, pārraugot, kādos ieguldījumu plānos viņu nodokļu nauda tiek investēta, pieeja informācijai par pašu uzkrājumu līdz šim bijusi samērā ierobežota - tās iegūšana prasījusi pārāk ilgu laiku un pūles. Lūk, trīs veidi, kā līdz šim bija iespējams iegūt informāciju.

Pēdējos mēnešos dažādās dzīves jomās nākas saskarties ar ievērojamu cenu kāpumu – apkure, elektrība, pārtika, degviela ir vienas no galvenajām pozīcijām, kas tieši ietekmē Latvijas iedzīvotāju maciņus.

Kamēr valstiskā līmenī tiek lemts, kā mērķtiecīgi atbalstīt mazāk aizsargātās sabiedrības grupas, tiek arī plānotas aktivitātes inflācijas ierobežošanai. Tomēr patēriņa preču cenu kāpums nav vienīgā nepatīkamā inflācija pieauguma blakne. Kā inflācija ietekmē kredītņēmējus un ikmēneša maksājumus, veicot kredītu apmaksu, skaidro Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.

Kā norāda eksperte, inflācija ietekmē arī kredītu procentu likmju apmērus. Jo augstāks inflācijas līmenis, jo lielāka varbūtība, ka tiks paaugstinātas arī naudas aizdevumu procentu likmes. Kad procentu likmes ir zemas, noteiktas preces ir lētākas un pieejamākas. Piemēram, mājokļa iegāde maksā mazāk, ja hipotekāro izdevumu likmes ir zemākas. Lētākas un vieglāk iegādājamas preces veicina lielāku pieprasījumu, savukārt lielāks pieprasījumus dzen augšup preču un pakalpojumu cenas. Lai nepieļautu pārāk strauju cenu pieaugumu, centralizēti tiek paaugstinātas procentu likmes, padarot aizņemšanās iespējas mazāk simpātiskas un palielinot vēlmi noguldīt. Tas savukārt mazina spiedienu uz patēriņu un tālāku cenu kāpumu.

Vecāki Igaunijā uzkrājumam bērnu nākotnei vidēji mēnesī novirza 43 eiro. Latvijā summa, ko ik mēnesi uzkrājumam novirza vecāki, ir zemāka – 37 eiro, bet Lietuvā tā ir viszemākā – 34 eiro, liecina SEB dzīvības apdrošināšanas apkopotie dati Baltijā.

Ņemot vērā, ka lielākā daļa vecāku sāk veidot uzkrājumus bērniem no 6 gadu vecuma, kopējais starta kapitāls, ko uz pilngadību varētu saņemt jaunieši Igaunijā, ir 6,6 tūkstoši eiro, Latvijā – 5,7 tūkstoši eiro, bet Lietuvā – 5,3 tūkstoši eiro. Salīdzinājumā ar 2017. gadu pērn summa, ko ik mēnesi vecāki novirza bērnu uzkrājumam, pieaugusi visā Baltijā: Igaunijā – par 4 eiro, Latvijā – par 3 eiro, bet Lietuvā – par 1 eiro. Aktīvāk uzkrājumus bērna nākotnei visā Baltijā veido sievietes, turklāt visaktīvākās ir tieši māmiņas Latvijā.

Arī Lietuvā, kur vienmēr aktīvāki bija vīrieši, pērn 51% no uzkrājošās apdrošināšanas līgumiem noslēdza sievietes. Toties vīrieši tradicionāli novirza uzkrājumam bērna nākotnei lielākas summas. Savukārt, salīdzinot kopējo noslēgto līgumu skaitu, var secināt, ka Lietuvā daudz vairāk ģimenes veido uzkrājumus bērnu nākotnei.

Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse (NĪAA) aicina Latvijas Republikas Saeimu, lemjot par grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, noteikt hipotekārā kredīta maksājumus kā attaisnotos izdevumus Iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) aprēķinā, finansiālo ietekmi sedzot komercbankām paaugstināta uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā.

Šāds risinājums būtu optimāls un saprotams gan kredītņēmējiem, gan pašām kredītiestādēm, vienlaikus nepasliktinot mājokļu kredītu pieejamību nākotnē.

Augsto banku aizdevumu procentu likmju ietekmē aizvien vairāk mājsaimniecību vairs nevar atļauties jaunu un energoefektīvu mājokļu iegādi. Saskaņā ar nekustamo īpašumu konsultāciju kompānijas “Colliers” apkopoto informāciju ikmēneša kredītmaksājums par divu istabu dzīvokli jaunajā projektā kopš 2022. gada jūnija, kad aizsākās starpbanku procentu likmes (Euribor) kāpums, ir palielinājies par vidēji 300 eiro [1], savukārt ikmēneša kredītmaksājums par trīs istabu dzīvokli pieaudzis par vidēji 400 eiro [2].

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Neskatoties uz to, ka strādājošie Latvijas iedzīvotāji ir informēti un zina, ka saslimšanu, traumu vai citu veselības problēmu gadījumā viņiem pienākas apmaksāts darba nespējas laiks, vienotas izpratnes par to, kā tā saucamās «slimības lapas» noformēšana ietekmēs atalgojumu, nav, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā aptauja.

15% strādājošo maldīgi uzskata, ka ienākumi slimības laikā paliek nemainīgi vai pat palielinās, nevis sarūk.

«Nereti dzirdams viedoklis, ka Baltijas valstīs sociālās garantijas ir visai pieticīgas. Tomēr, vērtējot sociālo garantiju apmēru īslaicīgas slimības gadījumā, jāteic, ka Lietuvā, Latvijā un Igaunijā strādājošie ir salīdzinoši labi nodrošināti un var paļauties uz pabalstiem kā paša slimošanas laikā, tā arī slima bērna kopšanas gadījumā,» skaidro Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.

Kā norāda eksperte, īslaicīgas slimības gadījumā vispateicīgākā ir Lietuvas sociālo garantiju sistēma, kas paredz, ka strādājošajam ar algu 500 eiro „uz rokas» nedēļu ilgs darba kavējums slimības dēļ ienākumus samazina par 40 eiro jeb 8%, kamēr Latvijā – par 43 eiro jeb 8,6%, bet Igaunijā par 65 eiro jeb 13%. Mazliet citādāka situācija vērojama tad, ja strādājošajam nākas kavēt darbu, lai koptu sasirgušu bērnu. Tad dāsnākās garantijas saņem Latvijā strādājošie, un, piemēram, divu pilnu nedēļu darba kavējums nodarbinātajam ar algu 500 eiro «uz rokas» ikmēneša ienākumus samazina vien par 25 eiro jeb 5%, kamēr Lietuvā par 38 eiro jeb 7,6% un Igaunijā par 74 eiro jeb 15%.

Krīze ir īstais laiks, kas nostāties aci pret aci ar saviem tēriņiem, atteikties no liekā un beidzot sākt uzkrāt.

Šobrīd daudzi ir attapušies krietni citādā ikdienā un apziņā, ka vairs nevar dzīvot tāpat, kā iepriekš.

"Nekrīzes laikā jau nevienam negribas darīt ķēpīgos darbus, analizējot savus tēriņus. Šis noteikti ir lielisks laiks, lai apsēstos un paskatītos acīs savam konta izrakstam un saprastu, vai tas, kam mēs tērējam, atbilst mūsu dzīves vērtībām un vai tas ir tik ļoti nepieciešams, lai saglabātu savu laimi un līdzsvaru. Apzinoties, kam tērējam, var saprast, ka no daudziem izdevumiem var atvadīties un tas nesagādā lielas sāpes," saka Karīna Kulberga, sieviešu finansiālās neatkarības veicināšanas platformas "She Owns" dibinātāja.

Par finansiālo neatkarību viņa runā savā "Instagram" profilā @sheowns_by_k, kur gada laikā sapulcējusi vairāk nekā divarpus tūkstošus sekotāju.

Lai arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka regulāros ikmēneša izdevumus var segt bez grūtībām, tomēr trešdaļai (33%) sabiedrības tas sagādā problēmas, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā iedzīvotāju aptauja.

Tā trīs no desmit mājsaimniecībām atzīst, ka pēdējā gada laikā ir piedzīvojušas situāciju, kad ar ikmēneša ienākumiem nav bijis pietiekami, lai segtu ikdienas dzīvei nepieciešamos regulāros izdevumus. Turklāt teju katra desmitā ģimene ar šādu situāciju saskaras ik pēc pāris mēnešiem vai pat biežāk, kas norāda uz ievērojamu ienākumu un izdevumu atšķirību. Līdzīga situācija novērojama arī Lietuvā un Igaunijā – tur attiecīgi 41% un 39% iedzīvotāju aizvadītā gada laikā ir pieredzējuši naudas trūkumu regulāro izdevumu segšanai.

«Lai arī saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes publicēto informāciju, 2016.gadā palielinājies mājsaimniecību skaits, kas savus ikmēneša tēriņus spēj segt bez ievērojamām grūtībām, redzam, ka to iedzīvotāju skaits, kuriem ikmēneša izdevumu segšana ir izaicinājums, joprojām ir pietiekami liels. Turklāt visbiežāk finansiāli neaizsargātākās ir ģimenes ar izteikti zemiem ienākumiem, kā arī vientuļie vecāki,» norāda Evija Kropa, Swedbank Finanšu institūta eksperte.

Lai gan tūrisma nozarei Latvijas tautsaimniecības ienākumu struktūrā nav salīdzinoši nozīmīga loma, tomēr tā veic sociālekonomiski svarīgu funkciju.

Tā nodrošina darbu ne vien klasiskajās ar tūrismu saistītajās vietās - viesnīcās, restorānos, pasažieru pārvadājumos, gidu pakalpojumu jomā u.tml., bet veicina ienākumu plūsmu valstī arī netieši, proti, nodrošinot ienākumus tūrisma nozarei piesaistītajām precēm un pakalpojumiem (piemēram, suvenīru tirdzniecība, dažādi izklaides pasākumi, medicīnas pakalpojumi, vides labiekārtošana u.c.).

Ierasts, ka biežāk vērtējam tūrismu, vadoties pēc šajā nozarē gūtajiem ienākumiem. Tomēr, kas notiek sētas otrā pusē? Proti, kāda ir Latvijas iedzīvotāju ceļošanas paradumu tendence? Cik daudz tērējam ceļošanai? Un - vai ceļošanas aktivitātes varētu ko liecināt par Latvijas ekonomikas stāvokli? Par to šajā rakstā.