Kopējais mājokļu kreditēšanas apjoms šī gada deviņos mēnešos bija par 11% lielāks nekā deviņu mēnešu laikā pērn.

Swedbank līdz septembra beigām izsniegusi jau 227,6 miljonus eiro, liecina Swedbank dati par mājokļu finansēšanu Latvijā.

Aptuveni 40% no visiem darījumiem bijuši ar mājokļiem, kas uzbūvēti pēdējo 20 gadu laikā, un šajā segmentā ir bijis lielākais klientu aktivitātes kāpums. Aptaujājot Latvijas iedzīvotājus par iecerēm iegādāties jaunu mājokli, redzams, ka stingra apņēmība šajā jomā ir tikai 6% respondentu, un galvenais šķērslis dzīves apstākļu uzlabošanai ir cilvēku nepietiekamie ienākumi.

“Mājokļa aizdevumu tirgū šogad ir jūtama aktivitātes atgriešanās, lai gan saspringtā ģeopolitiskā situācija un pārliecības trūkums par ienākumiem, aizvien bremzē cilvēkus piepildīt sapni par jaunu mājokli. To apliecina arī mūsu veiktā aptauja, kas rāda - tikai 6% cilvēku nākamgad plāno iegādāties mājokli. Būtisks ir arī aizvadīto gadu laika strauji kāpušo cenu faktors, tāpēc cilvēki biežāk izvēlas īpašumus otrreizējā tirgū, ko būvmateriālu cenas nav ietekmējušas tik nozīmīgi. Pie tirgu veicinošiem faktoriem jāmin EURIBOR likmju mazināšanās, kā arī pieaugošais jaunu mājokļu piedāvājums, kas var mudināt cilvēkus izšķirties par labu dzīves kvalitātes uzlabošanai,” skaidro Normunds Dūcis, Swedbank hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Baltijā.

Iecerētā kapitāla pieauguma nodokļa likmes palielināšana 2025. gadā no pašreizējiem 20% līdz 25,5% var palielināt motivāciju un vēlmi fiziskajām personām nekustamo īpašumu darījumos izmantot skaidru naudu.

“Tā arī, visticamāk, būs,” situāciju vērtē Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas valdes loceklis Vestards Rozenbergs. Jau esošā situācija liecina par skaidras naudas klātbūtni nekustamo īpašumu darījumos. “Nekustamā īpašuma tirgus Latvijā pēc Cenu bankas datiem liecina par to, ka jau pašlaik aptuveni trešdaļa no visu darījumu vērtības ir neredzamā daļa — tā, kura tiek slēpta,” skaidro V. Rozenbergs. Viņš norāda, ka tās ir būtiskas summas, kuras ir paslēptas, jo, ja 2023. gadā nekustamo īpašumu tirgus kopējais apjoms bija 2,3 miljardi eiro, tad trešdaļa no tā ir iespaidīga summa. “Iemesls ir ļoti vienkāršs — cilvēki nevēlas maksāt jau pašreizējo kapitāla pieauguma nodokli 20% apmērā faktiski no darījumu summas, jo nekustamais īpašums ir iegūts jau sen, pirms vairākiem desmitiem gadu, pat privatizācijas laikā par ļoti nelielu vērtību, un cilvēki nespēj uzrādīt šī īpašuma iegūšanas un uzturēšanas izmaksas apliecinošus dokumentus,” norāda V. Rozenbergs. Viņš atzīst, ka šāda situācija neskar tos cilvēkus, kuri pārdod savu vienīgo mājokli, kurā ir bijuši deklarēti pēdējos gados. “Ja jau tagad cilvēki meklē risinājumus, kā maksāt mazāku nodokli, tad nav pamata domāt, ka līdzšinējā tendence mazināsies. Tieši pretēji – šī motivācija līdz ar kapitāla pieauguma nodokļa palielinājumu par vairāk nekā 25% tikai vēl vairāk pieņemsies spēkā,” prognozē V. Rozenbergs. Viņš atzīst, ka nekustamo īpašumu nozare saskaras ar daudzu cilvēku negācijām kapitāla pieauguma nodokļa maksājuma un iespējamo mēģinājumu dēļ šo nodokļa maksājumu samazināt.

Nekustamais īpašums vienmēr ir bijis un būs labs naudas ieguldīšanas veids sava kapitāla vairošanai. Kad man vaicā, vai tagad ir īstais brīdis iegādāties dzīvokli kā investīciju, atbildu, ka gandrīz visi brīži ir labi. Protams, atskaitot nekustamā īpašuma nozares dižkrīzes vai ilgstošu ekonomikas lejupslīdi.

Jaunajā projektā pirms desmit gadiem iegādāts dzīvoklis uz šo brīdi jau būtu atmaksājies – ja 2015. gadā par divistabu dzīvokli bija jāsamaksā ap 60 tūkstošiem eiro, šodien tā cena ir ap 100-110 tūkstošiem, turklāt visu desmit gadu laikā dzīvokļa īpašnieks varēja gūt ienākumu no dzīvokļa izīrēšanas, sedzot ikmēneša maksājumus par hipotekāro aizdevumu ar visiem procentiem. Kas būtu jāņem vērā, izvēloties dzīvokli kā investīciju, lai ieguldītā nauda nopelnītu pēc iespējas vairāk?

Veiksmes nosacījumi

Nekustamā īpašuma tirgus ir īpaši jutīgs pret norisēm ekonomikā – globāli un arī lokāli. Ja pasaules ekonomika attīstās, visdrīzāk labi klājas arī Latvijai, un aug nekustamā īpašuma cena (ir lielāks pieprasījums pēc jauniem mājokļiem). Ja attīstības “lēciens” ir vērojams kādā pilsētā vai pat pilsētas rajonā, piemēram, atverot jaunu ražotni vai biroja ēku, nekustamā īpašuma cenas tam seko, jo jauno uzņēmumu darbiniekiem būs vajadzīgi dzīvokļi, un vēlams, lai tie būtu darba vietas tuvumā. Te jāņem vērā vēl citi ietekmes faktori, piemēram, transporta tīkls, demogrāfiskās tendences, konkrētās valsts vai pilsētas pievilcīgums investīcijām, studējošo skaita dinamika un citi. Rīga šādā kontekstā ir bijusi un aizvien ir pievilcīga vieta, jo te durvis ver jauni uzņēmumi, aug studējošo skaits, attīstās publiskā transporta tīkls.

Nav bērnu, nav rūpju un naudas pietiek – to pēcindustriālajā laikmetā zina daudzi un tā arī dzīvo. Šodienas lēmumi demogrāfijas jautājumos noteiks ne tikai to, kāda Latvija būs, bet arī to, vai paliks tikai nosaukums, vai tā būs vispār.

Proti, demogrāfijas jautājums nav par ideoloģijām, valsts pārvaldes formām vai politikām. Tas ir hamletisks jautājums – būt vai nebūt? Ir robeža, kad bezrūpīgs miers vienmērīgā uzdzīvē nozīmē beigas.

Nepielūdzamā statistika

Statistikas dati rāda nepielūdzamu ainu: 1987. gadā piedzima 42 135 bērni, bet 2023. gadā – vairs tikai 14 490, un nav vairs šaubu, ka 2024. gada skaitlis būs vēl mazāks. Datiem pievienojot mirstības rādītājus un migrācijas bilanci, iegūstam vien iedzīvotāju skaita sarukuma datus. Pie ārējiem iemesliem nosacīti var minēt tikai lielo finanšu krīzi. Tomēr arī te bija liela daļa iekšējo iemeslu, tostarp tas, ka valsts pārvalde izdevumu samazinājumu lielā mērā pārcēla uz jauno vecāku pleciem un neieviesa elementārāko aizsardzību ģimenēm ar bērniem. Rezultātā krīzes laikā Latviju pameta vairāki simti tūkstošu cilvēku ar visiem bērniem, kuri ceļ citu valstu ekonomikas un nākotni. 1987. gadā Latvijā dzīvoja 2,67 miljoni iedzīvotāju. 2023. gada nogalē iedzīvotāju skaits bija vairs tikai 1,88 miljoni – tas ir aptuveni 1950. gada līmenis. Proti, 36 gados izgaisuši teju 0,8 miljoni jeb 34,5% iedzīvotāju. Šādi turpinot, aiznākamajai politiķu paaudzei pārvaldāmo skaits būs tik niecīgs, ka vajadzēs pašiem slaucīt ietves, ja cilvēku iztrūkumu neaizpildīs citu pasaules reģionu iedzīvotāji. Arī šādā notikumu attīstības scenārijā par Latviju, kāda tā ir pašlaik, jau pēc pusgadsimta var būt ļoti problemātiski runāt – ja titulnācija nonāk mazākumā un teritoriju pārsvarā apdzīvo citi, tad arī balsošanas rezultāti var būt citādi. Pašreizējai demogrāfijas bedrei, kas kļūst arvien pamanāmāka, seko visas iespējamās problēmas – samazinās iekšējais patēriņš, aug cenas, nav pietiekams uzņēmējdarbībai nepieciešamais darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Visbeidzot nav vērtību, kuras politiķi varētu pārdalīt, un atliek tikai aizņemties. Mums jāsāk sevi atražot un nodrošināt. Attiecībā uz ģimenēm ar bērniem ilgstoši un plaši tiek lietots arguments «naudas ir tik, cik ir», tā visu atstājot nākamajam deputātu sasaukumam.

Saistībā ar plaši izvērsto diskusiju par to, kāpēc Latvijā uzņēmumiem ir grūti saņemt kredītus, un ka bankas uzskata ka visiem kam varētu izsniegt kredītus, tas jau ir izdarīts - gribētu dalīties ar dažiem novērojumiem, kas radušies laika gaitā strādājot ar finansējuma piesaisti ar Latvijas uzņēmumiem.

Šobrīd Latvijā kreditēšanas apmēru ziņā izveidojusies patiesi traģiska situācija – izsniegto kredītu apjoms Latvijā pret iekšzemes kopproduktu ir apmēram trīs reizes zemāks nekā vidējā Eiropas Savienības valstī. Sekas šādai situācijai ir lēna ekonomikas attīstība, valsts budžeta sastādīšanas grūtības un arvien augošā sajūta, ka ES valstu vidējo dzīves līmeni tuvākajā laikā mums panākt neizdosies.

Tomēr jāsaka, ka problēma ir krietni dziļāka nekā tikai banku nevēlēšanās kreditēt. Daži no šīs situācijas iemesliem, piemēram, ir dziļi iesakņojusies uzņēmēju neuzticība banku sistēmai, nevēlēšanās aizņemties bankās, kā arī neprasme to darīt. Uzņēmēji šobrīd drīzāk aizņemsies no kāda drauga, centīsies sarunāt pēcapmaksas nosacījumus no preču piegādātāja vai priekšapmaksu no klientiem, nevis ies uz banku. Un pietiekami daudziem uzņēmējiem izdodas šādā veidā regulēt sava uzņēmuma naudas plūsmu un laimīgi dzīvot bez kredītiem. Jāsaka, problēmas ir arī banku pusē – ja uzņēmējam pretī gadīsies ieinteresēts un uzklausīt gatavs klientu menedžeris, tad viņš, ticamāk, ka kredītu saņems. Un gluži otrādi – vairāki šobrīd Latvijas bankās strādājoši klientu menedžeri jau ieguvuši gandrīz leģendāru statusu, jo vienmēr atbild uzņēmējiem ar “nē”. “Oferta Finance” savā pagaidām neilgajā vēsturē ir saskāries ar vairākiem biznesa klientiem, kas pārstāv dažādus uzņēmumus ar pilnīgi dažādu finanšu situāciju, kas no vieniem un tiem pašiem klientu menedžeriem bankās saņēmuši pilnīgi vienādas atbildes uz kredīta pieprasījumiem – proti, “nē’”.