Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam uzskrien uz peļņas nodokļa koeficienta piemērošanu, kā arī energoresursu izmaksu samazināšanas fiskālās klints .
Lai arī kopumā valdība atbalstīja Ekonomikas ministrijas sagatavoto dokumentu ar piebildēm, tomēr jautājumi joprojām paliek, kurus skatīs, gatavojot valsts budžetu katram gadam. DB jau pērn rakstīja – lai arī investoriem rūpniecībā izdevīgāks stimuls ir pamatlīdzekļu palielināšana ar koeficientu 1,5, tomēr šīs normas liktenis pēc 2013. gada ir neskaidrs. Proti, Ekonomikas ministrija šo ir paredzējusi kā vienu no industrializācijas politikas sešiem stūrakmeņiem, tomēr pret to kategoriski bija Finanšu ministrija, norādot, ka vēl neesot valdībā izdiskutēta UIN atlaižu ietekme un atdeve, līdz ar to Nacionālās industriālās politikas (NIP) pamatno stādnēs no konkrētiem nodokļu instrumentiem būtu jāatsakās.
Premjers Valdis Dombrovskis gan painteresējās, kādēļ Finanšu ministrija attiecīgo dokumentu vēl nav iesniegusi valdībā, ja tas bija jāizdara jau līdz šā gada 31. martam, uz ko saņēma atbildi, ka tas neesot saskaņots ar citām ministrijām. Interesanti, ka arī Ekonomikas ministrijas NIP pamatnostādnes 2014. – 2020.g. bija jāiesniedz valdībā jau līdz pērnā gada 31. decembrim.
Vēl viens strīdus ābols ir vismaz energoresursu cenu iesaldēšana, ko var panākt, iesaldējot obligātās iepirkuma komponentes (OIK) pieaugumu. DB jau rakstījis par uzņēmēju vēlmi OIK iesaldēšanai veidot OIK fondu, kurā varētu novirzīt, piemēram, dividendes no valsts a/s Latvenergo un tādējādi saglabāt OIK maksājumu 18,9 Ls/Mwh. «Rūpnieki vēlas, lai OIK maksājums paliek esošajā līmenī, nevis pieaug līdz 45 Ls/Mwh,» uzsvēra LTRK Rūpniecības padomes priekšsēdētājs Kārlis Šēnhofs. Savukārt premjers uz to reaģēja ar retorisku piebildi — tā jau ir nodokļu maksātāju naudas izmantošana, tādējādi nodokļu samazināšana nebūs iespējama.