Ir jāapzinās, ka arī šogad būs vismaz 10 tūkstoši, varbūt pat 15 vai 20 tūkstoši cilvēku, kuri pametīs Latviju, lai pārceltos uz labāku dzīvi citā valstī. To prognozē demogrāfs Ilmārs Mežs, vēsta laikraksts Diena.

Izceļotāju skaits no Latvijas īpaši uz Eiropas Savienības dalībvalstīm turpina pieaugt, liecina arī Ārlietu ministrijas (ĀM) dati. Ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvo vairāk nekā 370 000 Latvijas valstspiederīgo, no tiem vairāk nekā 200 000 no Latvijas izbraukuši pēdējo desmit gadu laikā. Atbalstu tautiešiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, plānots sniegt saskaņā ar Ekonomikas ministrijas (EM) vadībā izstrādāto un 2013. gada 30. jūlijā valdībā pieņemto reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu 2013.-2016. gadam. EM «iedarbināts», plāns reāli funkcionē jau pusgadu, norāda laikraksts.

«Nevaram sagaidīt, ka reemigrācijas plāna ietvaros atbraucēju skaits būs daudzi tūkstoši. Turklāt mēs nekad arī neuzzināsim, cik daudzi no tiem, kuri pērn atgriezās Latvijā, to darīja reemigrācijas plāna iespaidā,» sacījis Mežs.

Sauklis, kas vēsta, ka Latvijai būtu jārealizē savs reemigrācijas plāns, šķiet, ir viena no pēdējā laika populārākajām lietām. To var arī saprast – statistikas dati liecina, ka pēdējo 20 gadu laikā no Latvijas izbraukušo iedzīvotāju skaits ir mērāms simtos tūkstošus, turklāt šis process vēl nebūt nav apstājies – laiku pa laikam pamainās tikai valstis, kurās publicētie darba sludinājumi atrod dzirdīgas ausis pie mums.

Savukārt pēdējā laikā pamazām jau var sākt runāt par kādu citu tendenci, nelielu, bet progresējošu – pie mums uz dzīvi pārceļas cilvēki no Ķīnas. Tas viss liek domāt par to, ka beidzot ir jāsper noteikti soļi, lai cilvēki atgrieztos vai vismaz apsvērtu šādu iespēju. Un, lai cik tas ciniski arī skanētu, dažādi saukļi par nacionālā pašlepnuma celšanu, apelēšana pie latviskās pašapziņas un tamlīdzīgiem aspektiem ir tikai lirika, ko varam izmantot, lai visi kopīgi pagaustos par mūsu sūro likteni, bet ne vairāk. Nu, ne jau tāpēc cilvēki atgriezīsies Latvijā, ka, dzīvošana un strādāšana Vācijā, Lielbritānijā vai kaut kur citur pasaulē, viņiem apgrūtina iespēju piedalīties Dziesmu svētkos, nekalpos par iemeslu tam, lai pakotu mantas un atgrieztos dzimtenē.

Lai arī vienas pieturas principa nodrošināšana reemigrācijas plāna pasākumu vidū nav finansiāli ietilpīgākā, tieši tās dēļ nobremzēta plāna virzība valdībā.

Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātajā reemigrācijas plānā 2013. – 2016.gadam paredzēts, ka vienas pieturas aģentūras funkcijas uzņemsies Labklājības ministrijas (LM) paspārnē esošā Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), informējot aizbraukušos iedzīvotājus par jautājumiem, kas saistīti ar pārcelšanos un uzturēšanos Latvijā.

LM pret šo ideju iebilst, skaidrojot, ka jautājumos, kas neietilpst NVA kompetencē, var palīdzēt tikai kā starpnieks. Labklājības ministre Ilze Viņķele atbalsta plāna izstrādi un tā saturu vērtē kā pietiekamu, tomēr vērš uzmanību uz to, ka plāns pats par sevi problēmas nerisina un tā apstiprināšana valdībā bez skaidra un visām pusēm saprotama īstenošanas mehānisma ar adekvāti noteiktām pilnvarām, atbildībām un atbilstošiem resursiem tā īstenošanai plāna realizāciju nesekmēs.

Latvijas sabiedrība tikai tagad sāk pakāpeniski atkopties no globālās ekonomiskās krīzes – bezdarba, parādsaistībām un labklājības līmeņa straujas krišanās. Mēs esam spējuši veiksmīgi ne tikai atgriezt stabilitāti valsts ekonomikā, bet arī iekļauties eirozonā, turklāt katru gadu Latvijas valsts budžeta ieņēmumi pieaug. Lai arī valdība ir paveikusi apjomīgu un sarežģītu darbu, lai veicinātu valsts ekonomikas atveseļošanos, lielāko darbu ir ieguldījuši tieši Latvijas iedzīvotāji.

Pērn veikto nodokļu reformu rezultātus varēsim vērtēt tikai nākamajā gadā, taču jau šobrīd uzskatāmi iezīmējas pirmie rezultāti uzņēmējdarbības jomas sakārtošanā. Pelēkā ekonomika valstī samazinās – aplokšņu algu īpatsvars krītas, un valsts nodokļu ieņēmumi palielinās. Pieļauju, ka sabiedrība arvien vairāk vēlas piedalīties Latvijas – savas valsts, veidošanā un izaugsmē. Mazinoties pelēkai ekonomikai, mums ir iespēja nodrošināt algu pieaugumu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos. Ticība valstij un valdībai ir svarīgs pamatnosacījums jebkurai uz attīstību vērstai tautai.

Tiesa, šie sasniegumi ir prasījuši lielus upurus. Vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju krīzes ietekmē bija spiesti pieņemt smagu lēmumu un doties ekonomiskā emigrācijā, meklējot sev, savai ģimenei iespēju dzīvot un strādāt citur. Diemžēl - ārpus savas dzimtenes... Protams, cilvēku aizplūšanai no valsts bija sekas, un, uz tām reaģējot, tika izstrādāts Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas plāns. Diemžēl jāsaka, ka tas ietvēra ļoti birokrātisku pieeju un realitātē ne tuvu nesasniedza vēlamo rezultātu – tautiešu atgriešanu mājās. Jauns reemigrācijas plāns nav radīts, un, iespējams, ka tāds nemaz nav vajadzīgs.

Tuvākās Saeimas vēlēšanas būs ar kārtas skaitli 13, un tās iekritīs nācijai zīmīgajā valsts simtgadē, pie urnām vēlētājus saucot 6. oktobrī.

Sanāk gan ne tikai viens, bet pat divi velna duči, ja pieskaitām Māra Kučinska valdības 13 ministrus. Jau tagad varam pārliecināties, ka šīs svinības pavada dažādu cildenu tekstu atražošana caur politikas personībām (un citiem iesaistītajiem indivīdiem), taču nākamais gads sola nepieredzēti pamatīgu Napoleona kūku, kur kārtu kārtām varēsim baudīt kā jubilejas suminājumus, tā saldus solījumus un frāzes, kas sakultas no politiskā sviesta. Kas zina, kādas priekšvēlēšanu kūciņas dalīs partijas, ņemot vērā to, ka viens no politiskajiem flagmaņiem ir izjucis pa detaļām. Neskatoties uz Vienotības krahu un daļas sabiedrības un uzņēmēju neapmierinātību ar nodokļu reformas blaknēm, pašlaik, premjera ieskatā, valdība vada «saskanīgas laulības» dienas – budžets pieņemts viegli kā nekad, ministri viens otram palīdzot un respektējot kolēģu centienus, un kopumā Ministru kabinets esot ļoti solīds kolektīvs. Tā kolēģu darbu raksturojis valdības vadītājs. M. Kučinskis gan intervijā laikrakstam Diena pasūkstījies, ka ir bažīgs par nākamo gadu, jo sagaida, ka tas nesīs sev līdzi jaunu populisma vilni, turklāt, atšķirībā no pašreizējās vairāk vai mazāk vienu vārtu politikas, «katrs gribēs pozicionēties», un tas sarežģīs lēmumu pieņemšanu, jo «kāds pirms vēlēšanām gribēs izskatīties ļoti labs». Pēc premjera domām, sagaidāms priekšlikumu skaistumkonkurss, politiķiem pērkot vēlētāju uzmanību un balsis. Premjers jau esot brālīgi uzrunājis Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, lai atrotī piedurknes, gatavojoties atdot otrreizējai caurlūkošanai Saeimā vairāk likumu. Acīmredzot nākamgad sagaida nenovēršamība – valdība ražos likumu brāķus. Un tam būs legāls attaisnojums – vēlēšanu gads kā nekā. Tāpat kā simtgade, arī vēlēšanu gads kā arguments derēs visiem gadījumiem par aizbāzni. Droši vien arī izglītības un veselības reformu virzīšanas veiksmēm vai neveiksmēm, ja šo jomu «sakārtošana» turpināsies pa vecam.

«Ārzemnieki izpērk zemes. Agrāk neskatījās virsū gabaliem zem 10 ha, gribēja mežus – šobrīd pērk visu no vietas. Pārsvarā tie ir skandināvi, kas iegulda naudu mūsu zemē un ne pārāk aizraujas ar saimniecisko darbību,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījusi Rugāju novada domes priekšsēdētāja Sandra Kapteine.

«Bija gan atkal viens labais stāsts, kad mūsu uzņēmējs atpirka zemi no zviedra, taču tā nav parastā aprite. Īpašumam nonākot tirgū, izsolē, darbojas veikli starpnieki, kas, sekojot zvanam no Rīgas, pārsitīs zemnieka piedāvāto cenu un dabūs kāroto mantu. Palaistā zemes iegādes kreditēšanas programma ir stingri novēlota un ar pārāk maz miljoniem. Ja vecāku mantotā saimniecība vienam otram jaunajam noder par atbalsta punktu, tad tam, kurš grib saimniekot no nulles, ir pilnīgs bezceris. Banka bez ķīlas naudu nedos. Un arī tiem, kas grib paplašināt saimniecību, būs jāknapinās,» viņa skaidrojusi.

Jautāta, kāds no Rugājiem izskatās valdības piedāvātais tautiešu reemigrācijas plāns, S. Kapteine stāstījusi: «Labais stāsts, ka daudzbērnu ģimenes galva, sapelnījis naudu un atgriezies mūsu pusē, ir tikai viens. Pārējie stāsti ir, ka vecāki devušies prom, un ir jau septiņi skolēni, kas izņemti no skolas, aizvesti uz ārzemēm vecākiem līdzi, lai turpinātu mācības mītnes zemē.»

Peļņā aizbraukušie tautieši nav rietumnieku tūristi pensionāri, kurus atvilināt un pie kuru makiem piekļūt, parādot dažus emocionāli ietilpīgus attēlus

Skaitļu par to, cik labākas dzīves meklējumos aizbraukušos atvedis mājās Ekonomikas ministrijas radītais un trīs gadus neskaitāmu institūciju darbinātais Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns, joprojām nav. Izrādās, tas ir tik ēterisks lielums, ka nevienai no iesaistītajām institūcijām joprojām nav pa spēkam to aprēķināt. Ciniski būtu salīdzināt valdības rosības līmeni ap svešzemju emigrantu uzņemšanu un aicinot atpakaļ mūsu ekonomisko bēgļu atpakaļ aicināšanu, bet tomēr.

Ar mājās saukšanu nodarbojas arī Ārlietu ministrijas pakļautībā esošais Latvijas Institūts, cenšoties ar sociālās kustības #GribuTeviAtpakaļ palīdzību stiprināt nevis potenciāli ekonomisko, bet tieši emocionālo saikni ar dzimteni. Tostarp ar video palīdzību, kurā vadmalas svārku malas aplaiza Jāņ- uguns mēles, vai izplatot panaivu bildīti ar rūpju māktu meiteni, kura ar rokas zāģi vālē malku, jo bāleliņš aizjājis svešumā uz nenoteiktu laiku. Tomēr viņam un citiem diasporas pārstāvjiem atgriezties liks tas pats kārums uz makšķerāķa, kas aizveda prom, nevis šeit palikušo tautiešu un iestāžu emociju izpausmes. Tā ir laba iztikšana. Lielākajai daļai galvenais dzinulis varētu būt tieši Rietumu maizi baudījuša cilvēka cienīgs atalgojums. Tomēr daļa aizbraukušo, to kosmopolītiskākā daļa, nemaz tik daudz nelūkojas pēc dienišķās maizes normas izpildes kā pēc dažādā ziņā patīkamas vides dzīvošanai. Tā kā valsts budžeta apetītes remdināšanai uzskatāmi vajag vairāk nodokļu maksātāju, valdībai ir viela pārdomām par to, kā padarīt Latvijas valsti pievilcīgāku.

Ar vietējo darbaspēku vakances aizpildīt nevar

Sliktā ziņa – darbaspēku no ārvalstīm piesaista nevis Latvija, bet caur citām Eiropas Savienības valstīm to dara Lietuva un Polija, uzmanību uz tendenci vērš Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Būvniecība ir nozare, kurā jau vairākus gadus ir visakūtākais darbaspēka trūkums. Augstāko punktu darbaspēka nepietiekamība varētu sasniegt laikā, kad Latvija īstenos tādus projektus kā Rail Baltic un Liepājas cietuma būvniecība, kur būs vajadzīgs liels apjoms darbaspēka, prognozē B. Fromane.

Jau šobrīd darbaspēka trūkst un darbinieki no trešajām valstīm tiek piesaistīti, bet tas ir ilgstošs un sarežģīts process. «Administratīvi birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku nodarbināšanai ir utopija, kas mazina valsts kontroli pār cilvēkiem, kas Latvijā tiek nodarbināti,» stingros noteikumus viesstrādnieku nodarbināšanā Latvijā komentē B. Fromane.

Man nav ilūziju par reemigrācijas plāna sekmēm tādā nozīmē, ka atbrauks vairāk nekā aizbrauks, intervijā laikrakstam Diena norāda Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis.

«Plāns, protams, ir vajadzīgs, un vēlu tam sekmes. Tomēr mums jārēķinās, ka patiesībā mēs, iespējams, esam tikai emigrācijas, migrācijas procesa sākumposmā, līdz ar to diez vai mūsu diaspora būtiski samazināsies,» viņš stāsta, norādot, ka tādēļ ir svarīgi, lai aizbraukušajiem cilvēkiem saglabājas saikne ar Latviju.

«Starp aizbraucējiem ir arī tādi, par kuriem – atļaušos būs ļoti skarbs – var teikt arī tā: labāk, lai viņi saņem pabalstus Īrijā, nevis Latvijā,» izteicies I. Latkovskis.

«Ir tādi, kas pametuši Latviju ekonomisko apstākļu spiediena rezultātā, un ir tādi, kurus motivējuši profesionāli izaicinājumi, iespējas gūt labāku izglītību. Liekas ļoti svarīgi, lai šie cilvēki, tēlaini izsakoties, ir mūsu «tīklā». Ja runājam par šo cilvēku grupu, var gadīties, ka kāda pienesums Latvijai, dzīvojot un strādājot ārzemēs, var būt lielāks nekā tad, ja viņš būtu palicis Latvijā,» norāda I. Latkovskis, skaidrojot - «ja drīkst salīdzināt ar sportu – nav nekas nosodāms, ka, lai īstenotu sevi profesionāli, kāds hokejists vai basketbolists ikdienā spēlē ārzemju klubā. Svarīgi, lai viņš varētu un gribētu spēlēt Latvijas izlasē,» tā Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs.

Izvērtējot iespējamos aspektus, kas varētu veicināt cilvēku atgriešanos Latvijā, 81% DNB Latvijas barometra respondenti kā būtiskākos faktorus minējuši lielākas algas un 68% - vairāk darbavietu (68%).

Tikmēr citi aspekti norādīti ievērojami retāk – 33% aptaujāto atzīmējuši, ka iedzīvotāju atgriešanos varētu veicināt mazāka dzīves dārdzība Latvijā, bet 26% respondentu norādījuši, ka nepieciešams dāsnāks atbalsts ģimenēm ar bērniem (lielāki pabalsti, vairāk garantiju). Tikmēr 16% aptaujāto būtiski šķiet saņemt lielākas sociālās garantijas kopumā, bet 15% respondentu uzskata, ka valstij jāpiešķir lielāks atbalsts uzņēmējdarbībai un biznesa uzsākšanai.

Pētījuma rezultāti liecina, ka 60% aptaujāto iedzīvotāju cilvēku aizbraukšanu uzskata par lielāko Latvijas demogrāfisko draudu. Turklāt šādam viedoklim piekrīt vairāk iedzīvotāju nekā 2010.gadā, kad tika uzdots līdzīgs jautājums un šādu pozīciju pauda 54% respondentu. Par EM izstrādāto reemigrācijas plānu ir dzirdējuši 60% aptaujāto, bet tikai 12% ir informēti par to, ko šis plāns iever.

Nejūtot atbildības nastu, ir uzrakstīts tukšs dokuments, kurā virknējas teikumi, kas ir sasmērējuši papīru, bet nav kustinājuši migrācijas problēmu piemigušo pūķi

Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna darbības beigās esam attapušies, ka iztrūkst vēl vienas institūcijas, kam būtu vajadzējis bikstīt aizbraucējus. Plāns, kā tagad atzīst arī paši tā īstenotāji, nespēj nest atbildības smagumu, kas uz tā gulstas.

Tas varbūt izgaismo vienu no lielākajām valstiskajām problēmām, bet ne tuvu nesniedz jēgpilnus risinājumus. Secinājums pēc divu gadu darba, ka «vajadzēja tomēr darīt vairāk», drīzāk izklausās pēc šo gadu laikā notikušas valsts naudas izšķērdēšanas, būtībā – valsts izzagšanas. Nejūtot atbildības nastu, ir uzrakstīts tukšs dokuments, kurā virknējas teikumi, kuri sasmērējuši papīru, bet nav pamodinājuši samilzušo migrācijas problēmu piemi- gušo pūķi. Absurdi, ka nauda ir iztērēta, tomēr neviens nevar pateikt, cik cilvēku plāna ietvaros nepilnu trīs gadu laikā ir atgriezušies Latvijā. Jau plāna pirmajā rindkopā kā no pārpilnības raga lasītājam virsū krīt ministriju virknējums, uz kurām gulstas atbildība par tautiešu sasaukšanu atpakaļ.

Jana Štūlberga savu biovistu biznesu izplānoja Norvēģijā un dzimtajā Alsungā atgriezās jau ar ļoti konkrētu mērķi

(Visu rakstu lasiet DB izdevumā Biznesa Plāns. Žurnāls elektroniski nopērkams, klikšķinot šeit.)

Bioloģiskā putnkopība ir laba ādere lauku biznesam – veselīgas olas, kas dētas ārpus «kombinātiem», prom no antibiotikām, hormoniem un ĢMO saturošas barības, kas daudziem ēdējiem par pārsteigumu tiek izmantota visās vistu kūtīs Latvijā un jebkurā citā valstī Eiropā. Izņēmums ir bioloģiskās saimniecības.

350 vistas tikai izklausās daudz, saka bioloģiskās zemnieku saimniecības Dzirnas saimniece Jana Štūlberga. Saimniecība Alsungas novadā turas uz olām, bet audzē arī ogas un dārzeņus. Jana ir piecu bērnu mamma, kura nesen atgriezusies uz savu bērnības zemi no Norvēģijas. Tomēr Štūlbergu ģimenes piemērs nav klasisks atgriešanās vai, izsakoties politiķu jēdzieniem, reemigrācijas veiksmes stāsts. Jo tas ir vēl labāks. Puse ģimenes palikusi strādāt Norvēģijā, kur Janas vīrs Guntars nodibinājis celtniecības firmu.

«Galvenais faktors, kādēļ cilvēki izvēlas dzīvot ārzemēs, ir algas apmērs. Īstais reemigrācijas plāns, ir valsts izaugsmes plāns,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījis Igaunijas valdības vadītājs Andruss Ansips.

«Ja mūsu ekonomikai būs labi izaugsmes rādītāji, varēsim maksāt lielākas algas. Tā ir lielākā motivācija, lai atgrieztos Igaunijā,» viņš uzsvēris, vaicāts par daudzu igauņu izvēli strādāt kaimiņvalstī Somijā.

«Mums ir konkrēti pasākumi attiecībā uz augsti izglītotiem cilvēkiem un labākajiem zinātniekiem. Šiem cilvēkiem ir svarīga ne tikai alga, bet arī darba apstākļi, lai radītu jaunas idejas. Mēs ieguldām daudz līdzekļu izglītības jomā, pētniecībā un attīstībā,» teicis Igaunijas premjers.

«Bezdarba līmenis Igaunijā strauji samazinās. Tikai viens iemesls – iestāšanās eirozonā – padarīja Igauniju interesantu jaunām ārvalstu investīcijām, radās jaunas darba vietas. Bezdarba līmenis visstraujāk krītas Igaunijā, otrajā vietā ir Latvija.

Vispārīgs pārmetums, ka algas valsts sektorā palielinās uz pārējās sabiedrības trūkuma rēķina, nav gluži precīzs. Algas valsts sektorā 2023. gada pirmajā pusgadā vidēji ir augušas lēnāk par inflāciju. Šāda situācija nozīmē, ka ir neliela daļa valsts algu saņēmēju, kuri sāk dzīvot labāk, taču pārējo dzīves līmenis samazinās ‒ tie ir ārsti, skolotāji un policisti.

Sabiedrības pārmetuma būtība

Latvijā ļoti daudzi ir neapmierināti ar valdības īstenoto ekonomisko politiku. Neapmierināto skaits pieauga pēc inflācijas starta pērn, ko ietekmēja apkures rēķinu pieaugums, bet šogad to pastiprināja EURIBOR likmju kāpums, kas izpaužas kā visu, ne tikai hipotekāro kredītu, ikmēneša maksājumu pieaugums. Kritizējot valdību, valsts nodokļu un izdevumu politiku, gan sociālo tīklu burbuļos, gan dažādās diskusijās tiek pausti viedokļi, ka nodokļu celšana ir vajadzīga vienīgi ierēdņu «armijas» algu celšanai un tam ir visai maz sakara ar sabiedrības vai nacionālajām interesēm.

Tāpēc ir vērts pārbaudīt, kādi 2023. gadā bija izdevumi no valsts pamatbudžeta, kas tika novirzīti atalgojumam un citām ar darbaspēku saistītajām izmaksām.

Pagājušajā nedēļā biznesa portāls db.lv aicināja savus lasītājus uzdot jautājumus premjerministram Mārim Kučinskim (ZZS).

Premjerministrs atbild uz DB lasītāju jautājumiem:

Runājot par valsts enerģētikas politiku, saistībā ar elektrības obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Kāda ir jūsu nostāja un vīzija?

Ir revolucionāri priekšlikumi par daudzām lietām- lauzt, likt, atcelt, bet galvenais ir saglabāt veselo saprātu. OIK licenču izdošanas sakarā es varētu teikt, ka pēc lielas balles nāk lielas paģiras. Es lasu, piemēram, kādas partijas līdera Jura Pūces izteikumus Twitter, ko valdība darot, kas notiekot, OIK ir lamuvārds. Pūces kungs, ap 600 OIK licenču ir izsniegtas ar jūsu parakstu! Tas spilgti ilustrē lielo OIK balli. Par to visu, protams, tagad var pašausmināties un skatīties, kur, kuram prāts bijis tādus vai citādus lēmumus pieņemot, kas atļāva būvēt arī ļoti neefektīvas stacijas. Tas ir absurds, kas tagad ir jāsavāc, taču tādi bija likumi, tādi bija Ministru kabineta noteikumi, uzņēmēji ieguldīja naudu, ņēma kredītus un atbilstoši esošajai likumdošanai veidoja savu biznesu. Tagad mēs par to maksājam. Taču sākotnējais manas valdības uzstādījums ir bijis, ka mēs ne par mata tiesu nevaram atļauties pasliktināt Latvijas ražotāju situāciju, jo Latvijas lielākie ražotāji, piemēram, Valmieras stikla šķiedra, Cemex, Latvijas Finieris ir tie, kuros es ieklausos visvairāk. Viņiem ir liels elektrības patēriņš un viņi maksā par to augstu cenu. Tāpēc tagad, sadalot tā saukto plūdu naudu, mēs varēsim par kādiem 13% pazemināt elektrības cenas visiem, vienlaikus ar lieliem strīdiem ieviešot drakoniskus noteikumus tiem, kas savas elektrības stacijas vēl nebija uzcēluši. Viņi šobrīd ir neapskaužamā kara situācijā, jo kontrole nepieļaus ne vismazāko neizpildi. Tajā pašā laikā OIK maksāšanas līgumi ir noslēgti līdz pat 2032. gadam. Es nezinu, kā ekonomikas ministrs ar lielo 24 cilvēku darba grupu tiks ar OIK jautājumu galā, bet valdība katru mēnesi monitorēs situāciju un līdz septembrim šai darba grupai ir jādod atbilde, kas notiks ar esošajām stacijām un kā mēs no šīs situācijas iziesim. Nākotnes zaļās enerģijas uzņēmējiem gan es pagaidām nevaru atbildēt, ko Latvija šajā jomā varēs. Esmu dzirdējis, ka šobrīd jau ir, piemēram, vēja tehnoloģijas, kas var strādāt bez subsīdijām. Vēl mazliet progress un tā lieta aizies, līdz ar to es negribu teikt, ka Latvija atsakās no atjaunojamās enerģijas, bet vienmēr ir jāpasaka arī, kurš par to maksās un kā.

Vērtējot Latvijas valsts budžeta prioritātes nevis pēc publiskiem paziņojumiem, bet pēc mērķiem tērētās naudas, iznāk, ka dažas nozares no vārdos prioritārām kļuvušas par maznozīmīgām naudas izteiksmē. Maznozīmīgās vai visneprioritārākās jomas 2023. gada pirmajā pusē bija valsts kontrole, sociālā aizsardzība un veselības nozare.

Latvijas valdošā politiskā elite (valdība un Saeima) jau ir sākusi diskusiju par nākamā gada valsts pamatbudžetu. Dažādās publiskās diskusijās tiek debatēts tikai par to, kā pārdalīt papildus iecerētos 800 miljonus eiro un kādām būtu jābūt prioritātēm – drošībai, izglītībai vai veselībai? Tādēļ izdevniecības Dienas Bizness iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ieteic, spriežot par prioritātēm, paraudzīties uz jau sastrādāto pēc fakta.

Kas vairo IKP un nodokļu ieņēmumus

Atgādināšu, ka ikviens valsts iztērētais eiro atstāj ietekmi uz ekonomiku kopumā. Kad preces un pakalpojumi tiek nopirkti no uzņēmējsabiedrības, ekonomiskās sekas būs kumulatīvas. Uzņēmējam būs jāveic pirkumi no citiem uzņēmumiem – izejvielas, transporta pakalpojumi un daudz kas cits. Tiek lēsts, ka katrs šāds iztērēts eiro radīs papildu 3–4 eiro IKP pieaugumu. Neiztērēts eiro pieaugumu neradīs. Ja gandrīz katrs pirkums tiek aplikts ar PVN, tad katrs iztērētais eiro uzriez radīs 20 centu papildu ieņēmums valsts budžetā. Daļu no ienākumiem par preču un pakalpojumu ražošanu ikviens uzņēmums izmaksās algās un citos ar darbaspēku saistītos izdevumos. Atalgojumam ir būtiska ietekme gan uz ekonomikas attīstību kopumā, gan uz nodokļu ieņēmumiem valsts, pašvaldību un speciālajā budžetā. Kad darba devējs (uzņēmums, ministrija, ar valsti vai pašvaldību saistīta struktūra) palielina darbaspēka izmaksas par 100 eiro, tad no šīs summas darba devējam ir jāsamaksā 19,4 eiro valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (kas nonāks speciālajā budžetā), un bruto alga darba ņēmējam tiks aprēķināta 80,4 eiro.

Latvijas darba tirgu tuvākajos gados sagaida vairāki būtiski izaicinājumi, tā šodien secināts, Ministru kabinetam (MK), iepazīstoties ar Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotajām vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozēm. Lai savlaicīgi un efektīvi risinātu šos jautājumus, jau tagad ir nepieciešama aktīva un elastīga darba tirgus politika, kā arī izglītības sistēmas reforma.

Prognozes rāda, ka Latvijas darba tirgus būtiskākie izaicinājumi būs darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība, iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanās, kā arī zemo ienākumu «slazds».

Nākamajos gados situācija darba tirgū pakāpeniski uzlabosies un 2017. gadā bezdarba līmenis var samazināties zem 8%. Vienlaikus, saglabājoties pašreizējai darbaspēka sagatavošanas struktūrai, darba tirgū saglabāsies jūtama neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu.

«Šobrīd esam nonākuši līdz situācijai, kad gatavojam daudz inteliģentu bezdarbnieku, kuriem ir grūti integrēties darba tirgū, jo nav nepieciešamo prasmju un kvalifikāciju. Atsevišķās jomās bijusi studentu pārprodukcija, bet ekonomikai patiešām nepieciešamo speciālistu sagatavošana palikusi otrajā plānā. To jau tagad jūt atsevišķu nozaru uzņēmumi, bet nākotnē šī problēma iezīmēsies vēl skaudrāk. Ja tā turpināsim, būsim spiesti atvērt plašāk imigrācijas vārtus un meklēt ārvalstīs ne vien augsti kvalificētus inženierus, bet arī citus speciālistus. Ja gribam būt bagāti un izvairīties no masveidīgākas imigrācijas, ir jāatgriežas pie pamatiem un jāmāca inženierzinātnes un dabaszinības,» tā ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans savā pētījumā par līdzšinējās reemigrācijas tendencēm un reemigrantu vietu darba tirgū apkopojis faktorus, kas latviešiem palīdzētu atgriezties dzimtenē un atrast darbu šeit.

Kā nozīmīgākais iemesls, lai atgrieztos uz dzīvi Latvijā, tiek minēts - nodarbināšanas iespējas Latvijā ar atbilstošu atalgojumu, bet kā otrs svarīgākais ir dažāda veida informācijas pieejamība reemigrantiem un potenciālajiem reemigrantiem. Katrs trešais no pētnieka aptaujātajiem reemigrantiem atzinis, ka tas ir viens no mehānismiem, kas varētu palīdzēt.

Tāpat par svarīgu tiek uzskatīts pašvaldības atbalsts dzīvojamās telpas meklēšanā un nodrošināšanā, pieejamas izglītības iestādes bērniem un citi atbalsta mehānismi, piemēram, palīdzība latviešu valodas uzlabošanai.

Reemigranti vēlas, lai tiktu piedāvāts pašvaldības izstrādāts pakalpojumu grozs katram reemigrantam, kas parādītu individuālu pieeju. Svarīgi sniegt sociālo atbalstu dzīvesbiedriem, kuri nav Latvijas valsts piederīgie. Pētnieks uzsver, ka šajā jomā 12 gadu laikā nekas nav mainījies.

Eksperti lēš, ka 2018. gads Latvijas ekonomikā būs ļoti karsts. Tiek prognozēts, ka, pateicoties eksportam un Eiropas Savienības fondiem, Latvijā ieplūdīs nauda, saruks bezdarbs un pieaugs algas. Prognozes šķiet ļoti pozitīvas, taču, visticamāk, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) laukā aina būs citādāka.

MVU dinamikā 2018. gadā lielu svārstību nebūs

Vidusmēra uzņēmējam, paraugoties uz šodienas situāciju ekonomikā, var rasties jautājums, no kurienes tik pozitīvas prognozes? Uz to mudina vairāki aspekti – saimnieciski aktīvo MVU skaits šobrīd ir augošs, īpaši ražošanas nozarēs. Jau kopš 2003. gada pieaug jaundibināto uzņēmumu skaits, un augošā tendence saglabāsies arī 2018. gadā. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2016. gadā Latvijā reģistrēti 1 592 ekonomiski aktīvi MVU. Samazinās arī likvidēto uzņēmumu skaits un tiek prognozēts, ka samazinājums turpināsies arī šajā gadā. Tas nozīmē, ka MVU dinamikā 2018. gadā lielu svārstību nebūs. Nedaudz lielāks pieaugums būs vērojams informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pakalpojumu, kā arī apkalpojošo un konsultējošo pakalpojumu nozarēs. Bet, vai tiešām tas ir pietiekams pamats tik pozitīvam skatam nākotnē?

No Rīgas centrālcietuma šodien atbrīvoja ASV kibernoziegumos apsūdzēto Denisu Čalovski.

Čalovskis pēc iznākšanas no cietuma žurnālistiem plašos komentāros neieslīga, jo viņam esot grūti parunāt, vien norādīja, ka ir pateicīgs visiem, kuri viņu atbalstīja.

«Es gribētu pateikt paldies visiem, kas mani atbalstīja, kas zvanīja un sūtīja vēstules. Esmu gandarīts par pareizi pieņemto lēmumu,» uzsvēra jaunais vīrietis.

Tāpat viņš uzsvēra, ka jebkurš Latvijas pilsonis ir vajadzīgs Latvijai. Uz norādi, ka atsevišķi politiķi viņu nodēvējuši par noziegušos «urlēnu», Čalovskis atbildēja: «Kas tas urlēns tāds ir? Es nezinu, ko tas nozīmē.»

«Latvijas pilsonis ir galvenais pamats Latvijai un, manuprāt, jebkurš Latvijas pilsonis ir vajadzīgs mūsu valstij un tāpēc ir vajadzīgs reemigrācijas plāns un citi plāni,» piebilda apsūdzētais.

Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) iecerējis no nākamā gada izveidot aģentūru ar divām štata vietām, lai atbildētu uz tautiešu jautājumiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā. Ārzemēs dzīvojošie tautieši ir skeptiski pret šādu ieceri un iesaka vairāk uzmanības pievērst citiem aktuāliem jautājumiem, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

Līdz SIF, kura pakļautībā atrodas Nacionālais integrācijas centrs (NIC), šī iecere nonākusi, jo ārvalstīs dzīvojošie tautieši zvanot uz atbildīgo iestādi – Ekonomikas ministriju. Tāpēc radusies iecere, ka to varētu uzņemties NIC. Pašlaik NIC nodarbojas ar informācijas sniegšanu par dzīvi Latvijā cilvēkiem, kas ieradušies Latvijā no tā sauktajām trešajām valstīm (tās, kas neietilpst ES sastāvā). SIF projektu nodaļas vadītāja Alda Sebre stāstījusi: «Mēs jau esošajām NIC funkcijām varētu pielikt klāt mazu struktūrvienību, kas strādātu ar mūsu valstspiederīgajiem.» Šie divi darbinieki tautiešiem sniegtu informāciju par praktiskiem jautājumiem, piemēram, kā iespējams reģistrēties par bezdarbnieku, kā iekārtot bērnudārzā vai skolā savus bērnus, kur vērsties pēc psiholoģiskās palīdzības, ja piemeklējis kultūršoks. SIF pārstāve pieļāvusi, ka nākotnē darbinieku skaits struktūrvienībā varētu pieaugt, ja interese par atgriešanos palielināsies.

Lasot par kādas jaunbūvētas rūpnīcas vai lielveikala potenciālo ekonomisko ietekmi, līdz šim vissvarīgākā šķita informācija, cik jaunas darbavietas tiks radītas.

Hronisks darbavietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbavietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums - šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbavietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam, izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte. Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus no «vidējā ienākumu līmeņa kāpuma» beidzot izjustu ikviens Latvijas iedzīvotājs.

Pēc diezgan vāja 2016. gada - ekonomikas izaugsmes temps aizvadītajā gadā vairāk nekā dubultojās (līdz aptuveni 6% 2017. gada 3. ceturksnī). Strauji augošai apstrādes rūpniecībai kā tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēks pievienojās investīcijas un būvniecība, kas iepriekš stagnēja, bet 2017. gadā guva impulsu saistībā ar Eiropas fondu apguves aktivizēšanos. Darba tirgus kļuva visai labvēlīgs darba ņēmējiem, un bezdarbs patlaban ir zemākais deviņu gadu laikā. Brīvo darba vietu skaits būtiski pieaug, par uzņēmēju plāniem palielināt štata vietas liecina arī to atbildes aptaujās.

Jaunākajā «DNB Latvijas barometra» pētījumā, raksturojot problēmas, kas valdībai būtu jārisina prioritāri, 9% aptaujāto spontāni minējuši migrāciju: iedzīvotāju došanos dzīvot un strādāt uz ārzemēm. Jāpiebilst, ka lielākā daļa no viņiem bija īpaši noraizējušies par aizbraucējiem - jauniešiem, kuriem Latvijā ir grūtības atrast labi apmaksātu darbu.

Jāteic, arī vaicāti par nopietnāko problēmu Latvijas demogrāfiskajā situācijā, aptaujātie emigrāciju uzskatījuši par nozīmīgāku problēmu nekā zemo dzimstības līmeni. To, cik nopietna ir šī problēma, netieši attēlo arī fakts, ka tikai 14% aptaujāto draugu un ģimenes locekļu vidū nav neviena, kurš būtu aizbraucis dzīvot un strādāt uz ārzemēm.

Lai arī par reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu zina lielākā daļa iedzīvotāju (12% aptaujāto norādīja, ka ir par to labi informēti, un vēl 48% aptaujāto zina, ka ir šāds plāns, kaut arī nepārzina tā saturu), viņi ir diezgan skeptiski noskaņoti, prognozējot programmas efektivitāti. Tam, ka nākamo piecu gadu laikā Latvijā varētu atgriezties vairāk nekā puse aizbraukušo, tic mazāk par 1% aptaujāto, bet 56% aptaujāto norādīja, ka atgriezties varētu mazāk nekā 10% emigrējušo tautiešu. Iespējams, šādu pārliecību veicina arī iedzīvotāju pašu pieredze: gandrīz puse aptaujāto (49%) atzinuši, ka visi cilvēki viņu ģimenes locekļu, draugu vai paziņu lokā, kuri aizbraukuši dzīvot un strādāt uz ārzemēm, joprojām ir tur un nav atgriezušies Latvijā. Zīmīgi, ka populārākais iemesls, kāpēc cilvēki tomēr izvēlas braukt mājup, ir tas, ka viņi jau sākotnēji plānojuši braukt peļņā uz noteiktu laiku.