Valsts, nosakot dīkstāves pabalstus 75% apmērā no iepriekš saņemtā atalgojuma, radījusi sistēmu, kurā personas ar apgādājamajiem saņem mazāk, turklāt netiek ņemts vērā apgādājamo skaits, stāstīja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālās drošības eksperts Pēteris Leiškalns.

"Manuprāt, sākotnēji nosakot valsts pabalstu 75% no iepriekšējā atalgojuma, ir radītas dažas interesantas situācijas. Vieni turpina iet uz darbu, citi neiet un, ja personai nav apgādājamo, pie atalgojuma, kas tuvs vidējai algai, abi saņem identiskus ienākumus," norādīja Leiškalns.

Viņš sacīja, ka šādos gadījumos būtu normāli, ja tie, kam uz darbu nav jāiet, saņemtu nedaudz mazāk, nekā tie, kuriem tas ir jādara. Tāpat ieviestā sistēma paredzot, ka personas bez apgādājamajiem saņem tādus pašus ienākumus kā iepriekš, savukārt personas ar apgādājamajiem saņem mazāk.

"Piemēram, pie bruto ienākumiem 955 eiro apmērā, personai bez apgādājamajiem neto ienākumi ir 700 eiro, kas sakrīt ar krīzes pabalstu. Savukārt personai ar vienu apgādājamo pie bruto ienākumiem 955 eiro apmērā, neto alga bija 750 eiro, ar diviem - 800 eiro, bet ar trijiem un vairāk bērniem - 849 eiro," uzsvēra sociālās drošības eksperts, norādot, ka pabalsts ir līdz 149 eiro mazāks par iepriekšējiem ieņēmumiem.

Kolīziju saistībā ar juridiski neesošā nākamā gada valsts budžeta tēriņiem nebūtu, ja esošā valdība būtu jaunajai 13. Saeimai iesniegusi 2019. gada valsts budžeta projektu un ar to saistīto likumu grozījumu paketi. Daļa aptaujāto šādu iespēju nepieļauj, citi redz izeju no pretrunīgās situācijas.

Saeimas Budžeta un un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns norādīja uz paradoksālo situāciju, proti, Latvijā ir rīcībspējīga valdība, kas jau ir sagatavojusi un iesniegusi parlamentā 2019. gada valsts budžeta ietvaru, bet nav iesniegusi jaunajai 13.Saeimai valsts budžeta projektu un to pavadošo likumprojektu paketi, aizbildinoties ar to, ka šis darbiņš ir jaunās valdības kompetencē. «Tas ir neatbilstoši Satversmei,» tā P. Leiškalns.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Valdībai līdz šā gada 1. maijam ir jāsagatavo piedāvājums nekustamā īpašuma nodokļa liktenim attiecībā uz iespējamo vienīgā vai primārā mājokļa neaplikšanu ar to.

Tāds ir Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas lēmums, izskatot kolektīvo iesniegumu par nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) atcelšanu vienīgajam īpašumam, kas kalpo par dzīvesvietu tās īpašniekam.

Tieslietu ministrija ir sagatavojusi projektu par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vai samazinājumu primārajam mājoklim un to nodevusi sabiedriskajai apspriešanai. Tā ieviešanas gadījumā jautājums ir par prognozētajiem pašvaldību ieņēmumiem no šī nodokļa 2022. gadā.

Jāatgādina, ka jau iepriekš ir bijuši vairāki mēģinājumi "atbrīvot" vienīgo mitekli no NĪN maksāšanas, taču neviens no tiem nav beidzies ar uzvaru. Proti, 2019. gadā parlamentā bija pašlaik opozīcijā esošās ZZS deputātu iesniegtais grozījumu projekts Nekustamā īpašuma nodokļa likumā, kurš paredzēja no šī nodokļa maksāšanas ar 2020. gadu atbrīvot mitekli, kurā cilvēks ir deklarēts un dzīvo, un tam piekrītošo zemi pilsētās un ciemos līdz 1,5 ha, bet viensētās līdz 2 ha ar kopējo kadastrālo vērtību līdz 100 000 eiro. Taču attiecīgie grozījumi neguva parlamenta vairākuma atbalstu un nenonāca pat līdz izskatīšanai Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā.

Šobrīd atbalsta modeļi Covid-19 seku mazināšanai Latvijā ir kļuvuši ievērojami labāk un precīzāk mērķēti nekā pavasarī, bet vēl arvien atbalsta sistēmā ir vairāki neatrisināti jautājumi, uzskata sociālās drošības eksperts Pēteris Leiškalns.

Leiškalns uzsvēra, ka pašlaik ir ļoti būtiski, ka atbalsts tiek sniegts arī tiem, kuri turpina darbu, tomēr, pēc viņa domām, joprojām nav izstrādāti un ieviesti skaidri un iepriekš zināmi algoritmi - kas un pie kādiem apstākļiem mainās un kā katrai no iesaistītajām personām ir jārīkojas.

"Rezultātā lēmumi ir pēkšņi, iepriekš neparedzami un gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem tie rada veselu virkni neskaidrību gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem. Piemēram, plkst.21 vakarā aptaujas veidā tiek pieņemts ierobežojums, kas stājas spēkā nākamajā rītā un attiecas uz simtiem darbinieku," sacīja eksperts.

Viņš teica, ka nereti pēc lēmumu pieņemšanas nav iespējams pietiekami ātri saņemt nepieciešamo informāciju, proti, pēc kārtējiem ierobežojumiem, kas skāra vairākas nozares. Kā piemēru eksperts minēja Ministru kabineta 10.novembra sēdē pieņemtos normatīvos aktus, kad "uzņēmējiem veselu nedēļu nebija pieejamas apstiprinātās noteikumu versijas, līdz ar to viņiem nebija skaidrs, vai uz viņiem attieksies jaunie noteikumi, vai arī ir jāpieņem lēmums atlaist darbiniekus". "Tāda situācija bija pilnībā attaisnojama martā, tomēr šobrīd labā prakse būtu tāda, ka ir iepriekš zināmi atbalsta nosacījumi, kas stājas spēkā vienlaikus ar konkrētajai nozarei noteiktiem ierobežojumiem," sacīja Leiškalns.

Lai Latvijā strādājošie uzņēmumi pārvarētu koronovīrusa iespējamo ietekmi ir nepieciešams pasākumu plāns, kurā būtiska loma būs valsts rīcībai, gan attiecībā uz nodokļu un darbinieku slimības lapu samaksu, gan ar dīkstāvi saistītām izmaksām un arī vīrusa skarto uzņēmumu spējām kārtot kredītsaistības.

Db.lv jau rakstīja, ka pašlaik straujā tempā norit darbs pie iespējamiem atbalsta instrumentiem.

LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns par svarīgāko uzskata darbinieku un uzņēmēju spēju saglabāšanu strādāt gan koronovīrusa izplatības laikā, gan arī pēc tam. Lai to īstenotu, identifcēti iespējamie pasākumi:

Vidēji iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās par 74 cilvēkiem dienā. Kopumā pēdējo 27 gadu laikā Latvija ir zaudējusi aptuveni tikpat cilvēku, cik Pirmā pasaules kara laikā – 700 000, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

10 gados 60 miljardi

LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns norāda, ka zaudējumi, ko rada iedzīvotāju skaita kritums, var būt ļoti atšķirīgi, izmantojot pat vienu un to pašu metodiku. Proti, pieņemot, ka valsti pametuši 0,2 milj. iedzīvotāju, pēc Ekonomikas ministrijas aplēsēm kopprodukta zudums 10 gados ir 90 mljrd. eiro. Tas nozīmē, ka uz viena emigranta «rēķina» negūtais ir 45 000 eiro gadā un 450 000 eiro 10 gados. P. Leiškalna vērtējums ir piesardzīgāks – viņa ieskatā IKP «iztrūkums» varētu būt ap 60 mljrd. eiro. «Cipari tik un tā ir milzīgi. Problēma ir tā, ka recesija sākās tad, kad darbspējas vecumgrupā ienāca lielās astoņdesmitajos gados dzimušās kohortas (tikai 1987. g. vien Latvijā piedzima 42 tūkst. bērnu), kā rezultātā Latvijas darba tirgus nespēja viņus uzņemt un jaunieši devās peļņā. Savukārt šobrīd, kad ekonomika sāk atlabt, darba tirgū ienāk deviņdesmitajos gados dzimušie, kuru jau tā ir ievērojami mazāk (piemēram, 1997. g. Latvijā piedzima vairs tikai 19 tūkst. bērnu),» norāda P. Leiškalns. Ņemot vērā iedzīvotāju vecuma struktūru, ja netiks radikāli mainīta ģimenes atbalsta sistēma, tad, viņaprāt, jau tuvākajā laikā Latvijā bērnu dzims vēl mazāk, nekā līdz šim. «Savukārt tas izraisīs būtiskus izaicinājumus gan ekonomikas izaugsmē, gan infrastruktūras uzturēšanā, gan saistību izpildē pret pensionāriem pārskatāmā nākotnē,» norāda P. Leiškalns.

Diferencētais neapliekamais minimums, kas ieviests ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību, savu mērķi nesasniedz, bet starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem to pat palielina, turklāt ļoti negatīvi ietekmē ekonomikas attīstību, tāpēc tas ir jāatceļ un jāatgriežas pie fiksētā neapliekamā minimuma

Nodokļi

Šādu ideju aizstāv Latvijas Darba devēju konfederācija. Fiskāli neitrāls neapliekamā minimuma apmērs šobrīd var būt 100 eiro (pašlaik no nulles eiro līdz 230 eiro mēnesī) apmērā mēnesī, savukārt par katru apgādībā esošu bērnu nepieciešams piemērot neapliekamo minimumu 300 eiro (pašlaik 230 eiro mēnesī) apmērā. Ar šādu risinājumu būtu iespējams reāli mazināt ienākumu nevienlīdzību un novērst pašlaik izplatīto situāciju, kad valsts ar šo instrumentu sniedz lielu pretimnākšanu cilvēkiem ar pilnu darbspēju, kuri saņem nelielu legālo algu un uztur tikai sevi vienu pašu. Pēc vairāku DB aptaujāto domām, neapliekamā minimuma apmēru un arī tā piemērošanas kārtību var mainīt jau no 2020. gada, ja vien politiķiem būšot atbilstoša vēlme, vienlaikus tomēr vajagot veikt analīzi, kas pamatota ar cipariem par šāda pasākuma ietekmi ne tikai uz attiecīgo cilvēku maciņiem, valsts budžetu, bet arī uz nodarbināto skaitu, produktivitāti, inflāciju. DB jau vēstīja, ka progresīvo neapliekamo minimumu Latvijā ieviesa no 2016. gada, bet no 2018. gada šī sistēma piedzīvoja kapitālo remontu, kas to sarežģīja.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija šodien vienbalsīgi virzīšanai otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Darba likumā, kas paredz minimālās algas palielināšanu no 500 līdz 620 eiro no 2023.gada 1.janvāra.

Tāpat grozījumi paredz minimālo algu palielināt līdz 700 eiro no 2024.gada 1.janvāra.

Uz otro lasījumu priekšlikumi nebija saņemti. Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa (K) piektdien komisijā norādīja, ka jau gadiem runāts par minimālo algu, bet Nacionālā trīspusējās sadarbības padome (NTSP) nav spējīga šajā jautājumā vienoties.

Minimālās algas saņēmējs izmaksās par 24% dārgāk 

Minimālās algas paaugstināšana līdz 620 eiro jau no 2023. gada mazo algu...

"Tas nozīmē, ka iet uz priekšu laiks, mēs nezinām, cik ilgi veidosies valdība, bet visi runā, ka vajag šo minimālo algu. Ja mēs šobrīd nepieņemsim šos grozījums, tad galu galā ministrijas un uzņēmēji nezinās laicīgi, ar ko rēķināties. Šādi vilkt garumā šo jautājumu inflācijas laikā ir pilnīgs neprāts," norādīja Zālīte-Grosa.

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns norādīja, ka minimālā alga ir jāceļ, tā noteikti tiks celta un pamatā tas notiekot "budžeta pakas ietvaros".

Minimālā alga nav politiķu vairāksolīšanas objekts 

Pāris dienas pirms 14. Saeimas vēlēšanām Sociālo un darba lietu komisija konceptuāli...

"NTSP izskata jautājumu sociālā dialoga ietvaros, proti, arodbiedrības un darba devēji izrunā lietas kopā ar Ministru kabinetu, un Ministru kabinets budžeta pakas ietvaros pieņem lēmumu. Tā tas ir bijis un tā tas arī būs," uzsvēra Leiškalns.

LDDK vienmēr esot norādījis, ka atbilstoši sociālajam dialogam vajadzētu vienreiz vienoties par algoritmu, lai minimālā alga tiktu indeksēta katru gadu automātiski, tāpat kā valsts amatpersonu un citu valsts nodarbināto personu amata algas.

"Minimālā algas paaugstināšana ir jāskata sociālā dialoga ietvaros un tas noteikti šogad notiks. Nevajadzētu pārcelt uz parlamentu tās lietas, kam pēc ES direktīvas tomēr jānotiek sociālā dialoga ietvaros," uzsvēra Leiškalns un norādīja, ka pie šī jautājuma var atgriezties, diskutējot par budžeta sagatavošanu.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāve Kristīne Robežniece norādīja, ka pievienojas Leiškalna komentāram par to, ka ir saprotams ierosinājums celt šo minimālo algu, tomēr ir jāņem vērā jautājuma izskatīšanas process, tāpēc tam jānotiek diskusijās ar sociālajiem partneriem. Tāpat viņa norādīja, ka minimālā alga ir piesaistīta dažāda veida finansējumam.

Komisija šos grozījumus lūgs iekļaut 13.oktobra Saeimas plenārsēdes darbakārtībā. Grozījumus paredzēts pieņemt trīs lasījumos.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš pirms trešā lasījuma būs piecas dienas.

Izmaiņas likumā iesnieguši "Konservatīvo" deputāti Krišjānis Feldmans, Sandis Riekstiņš, Jānis Butāns, Reinis Znotiņš un Evita Zālīte-Grosa.

Grozījumi paredz, ka oficiālu lēmumu par minimālās algas palielināšanu Ministru kabineta attiecīgajos noteikumos būtu jāpieņem valdībai.

Deputāti norāda, ka minimālās algas palielināšana ir viens no instrumentiem strādājošo nabadzības mazināšanai - īpaši cenu pieauguma apstākļos. Politiķi atzīmē, ka Lietuvā minimālā alga ir 730 eiro un Igaunijā - 654 eiro.

"Konservatīvo" partiju pārstāvošais labklājības ministrs Gatis Eglītis iepriekš ir atzinis, ka Latvijā būtu jāpārskata minimālā alga, un to varētu noteikt kā aptuveni pusi no vidējās darba samaksas valstī.

Tāpat komisija pirms pirmā lasījuma izskatīs grozījumus likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", kas paredz strādājošā vecāka pabalsta palielināšanu līdz 50% no piešķirtā pabalsta apmēra.

Pabalsta palielināšana attieksies uz tiem vecākiem, kuri ir nodarbināti un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai kuri gūst ienākumus kā pašnodarbinātie.

Šobrīd minētās personas saņem 30% no pabalsta apmēra.

Paredzēts, ka pabalsta palielināšanai no valsts budžeta līdzekļiem 2023.gadā būtu nepieciešami papildu 5 773 504 eiro, 2024.gadā - 6 119 976 eiro, taču 2025.gadā - 6 444 303 eiro. Vienlaikus likumprojekta anotācijā ir atzīmēts, ka likumprojekta ietekmi nav iespējams aprēķināt precīzi, jo mērķa grupas uzvedība un to ietekmējošie sociāli ekonomiskie faktori nav paredzami.

Likumprojektā paredzēts, ka likums stāsies spēkā no 2023.gada 1.janvāra.

Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Eiropā arvien populārāka kļūst ideja par to, lai darbiniekiem samazinātu darba laiku no 40 uz 32 stundām jeb no pašreizējām piecām līdz četrām darba dienām nedēļā; Latvijā šādu darba laika režīmu kā obligātu visiem ieviest pagaidām nav iespējams.

Tādu pozīciju pauž aptaujātie uzņēmēji. Lai arī darba ņēmējus ideja par saīsinātu darba laiku priecē, tomēr darba devējiem tā prasīs papildu izmaksas, kas rezultēsies konkurētspējas sarukumā, tam sekas – uzņēmumu slēgšana un jauns papildinājums bezdarbnieku rindām.

Turklāt šādas idejas iedzīvināšana valsts mērogā varot prasīt pat simtiem miljonu eiro lielus papildu tēriņus. Vienlaikus skanēja priekšlikums – vienošanos par darba laika ilgumu astoņas, sešas vai četras stundas dienā atstāt darba devēja un darba ņēmēja sarunām.

Ikvienai medaļai divas puses

"Kā jebkurai idejai, arī šai ir divas medaļas puses – vienā ir iespējamie ieguvumi, bet otrā – zaudējumi un problēmas," vispārīgo vērtējumu darba laika saīsināšanas idejai sniedz LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns.

Nodokļu eksperts un Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes loceklis Ainis Dābols uzskata, ka minimālās mēnešalgas celšana ir izdevīga politiķiem, jo tā ne tikai rada papildu ieņēmumus sociālajās iemaksās, bet arī var pozitīvi noskaņot vēlētājus, kuri strādā par minimālo algu.

Nodokļu eksperta aprēķins rāda, ka iecerētā minimālās algas paaugstināšana līdz 500 eiro mēnesī darba devējam nozīmē izmaksu pieaugumu 84,36 eiro apmērā par strādājošo ar minimālo algu. “Situācijā, kad koronavīrusa pandēmijas mazināšanai noteiktie ierobežojumi ir izraisījuši ekonomisko krīzi, darbaspēka izmaksu paaugstināšana nav tas, kas būtu visvairāk vajadzīgs, jo tirgū var pārdot preces un pakalpojumus par to cenu, kāda tā ir,” uz jautājumu par to, vai pašreizējais brīdis būtu tas labākais laiks minimālās algas paaugstināšanai par 70 eiro, atbild A. Dābols.

Atgādinām, ka septembrī koalīcija apstiprināja nākamā gada budžeta metu, un ir notikušas neskaitāmas diskusijas par dažādiem nodokļiem. Viens no lielākajiem budžeta palielināšanas mehānismiem ir minimālās algas celšana līdz 500 eiro, kas palikusi ārpus diskusijām.

Saeima šodien galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Darba likumā, kas nosaka minimālās algas palielināšanu no 500 līdz 620 eiro no 2023.gada 1.janvāra.

Tāpat grozījumi nosaka minimālo algu palielināt līdz 700 eiro no 2024.gada 1.janvāra.

Likumā noteikts, ka oficiālu lēmumu par minimālās algas palielināšanu Ministru kabineta attiecīgajos noteikumos būtu jāpieņem valdībai.

Minimālās algas saņēmējs izmaksās par 24% dārgāk 

Minimālās algas paaugstināšana līdz 620 eiro jau no 2023. gada mazo algu...

Kā ziņots, iepriekš Sociālo un darba lietu komisijā Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa (K) norādīja, ka jau gadiem runāts par minimālo algu, bet Nacionālā trīspusējās sadarbības padome (NTSP) nav spējīga šajā jautājumā vienoties.

"Tas nozīmē, ka iet uz priekšu laiks, mēs nezinām, cik ilgi veidosies valdība, bet visi runā, ka vajag šo minimālo algu. Ja mēs šobrīd nepieņemsim šos grozījumus, tad galu galā ministrijas un uzņēmēji nezinās laicīgi, ar ko rēķināties. Šādi vilkt garumā šo jautājumu inflācijas laikā ir pilnīgs neprāts," iepriekš komisijas sēdē norādīja Zālīte-Grosa.

Minimālā alga nav politiķu vairāksolīšanas objekts 

Pāris dienas pirms 14. Saeimas vēlēšanām Sociālo un darba lietu komisija konceptuāli...

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns norādīja, ka minimālā alga ir jāceļ, tā noteikti tiks celta un pamatā tas notiekot budžeta pakotnē.

NTSP izskata jautājumu sociālā dialoga ietvaros, proti, arodbiedrības un darba devēji izrunā lietas kopā ar Ministru kabinetu, un Ministru kabinets pieņem lēmumu, virzot budžeta pakotnes likumprojektus, skaidroja LDDK pārstāvis. "Tā tas ir bijis un tā tas arī būs," uzsvēra Leiškalns.

LDDK vienmēr esot norādījis, ka atbilstoši sociālajam dialogam vajadzētu vienreiz vienoties par algoritmu, lai minimālā alga tiktu indeksēta katru gadu automātiski, tāpat kā valsts amatpersonu un citu valsts nodarbināto personu amata algas.

Minimālās algas palielināšanu rosināja "Konservatīvo" deputāti Krišjānis Feldmans, Sandis Riekstiņš, Jānis Butāns, Reinis Znotiņš un Zālīte-Grosa.

Deputāti norāda, ka minimālās algas palielināšana ir viens no instrumentiem strādājošo nabadzības mazināšanai - īpaši cenu pieauguma apstākļos. Politiķi atzīmē, ka Lietuvā minimālā alga ir 730 eiro un Igaunijā - 654 eiro.

"Konservatīvo" partiju pārstāvošais labklājības ministrs Gatis Eglītis iepriekš ir atzinis, ka Latvijā būtu jāpārskata minimālā alga, un to varētu noteikt kā aptuveni pusi no vidējās darba samaksas valstī.

Latvijā pērn 11 uzņēmumi vidēji mēnesī uz vienu darbinieku valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksās maksājuši vairāk nekā 3000 eiro

TOP 9 valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu rekordisti 2018.gadā skatāmi raksta galerijā!

To rāda SIA Lursoft pētījums pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem. Interesanti, ka lielākās valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas uz vienu darbinieku lielākoties maksājuši uzņēmumi, kuru darbinieku skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms – viens līdz pieci. Tajā pašā laikā ir arī sava veida izņēmumi, piemēram, SIA Uralkali Trading, kuram pērn norādītais darbinieku skaits ir 33 un vidēji uz vienu darbinieku ik mēnesi samaksāti 5.97 tūkst. eiro. Vēl vairāk darbinieku – 50 – norādīts SIA Forticom, kas vidēji katram strādājošajam valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas samaksājis 2,65 tūkst. eiro apmērā. Arī SIA Tradintek nodarbinājis 21 darbinieku un vidēji katram strādājošajam valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas samaksājis 3,07 tūkst. eiro. Nenoliedzami, ka līdz šim vairāk ir pamanīti tieši tie uzņēmumi, kuri valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksās ik gadu samaksā daudzus miljonus eiro, bet ēnā palikuši tie, kuri vidēji uz vienu darbinieku samaksā ievērojamas summas.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) apbalvojumu "Gada tautsaimnieks 2023" saņēmis SIA "Veselības centrs 4" valdes priekšsēdētājs un biedrības "Veselības aprūpes darba devēju asociācija" valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds, informēja LDDK.

Vienlaikus LDDK pasniegusi apbalvojumus arī virknei konfederācijas locekļu. Par nozīmīgu ieguldījumu sociālā dialoga stiprināšanā apbalvots LDDK goda prezidents Vitālijs Gavrilovs, SIA "Latvijas mobilais telefons" prezidents Juris Binde, ilggadējs AS "Latvijas Finieris" padomes priekšsēdētājs Juris Biķis, kā arī uzņēmēji: Arkādijs Suškins, Jevgēņijs Kalējs un Saeimas deputāte, uzņēmēja Aiva Vīksna (AS).

Tikmēr par ieguldījumu LDDK organizācijas attīstībā apbalvoti ilggadējie darbinieki Ieva Jaunzeme, Līga Meņģelsone, Ilona Kiukucāne, Jolanta Vjakse, Anita Līce, Pēteris Leiškalns.

LDDK ir lielākā darba devējus pārstāvošā organizācija Latvijā. Kopš 1993.gada LDDK pārstāv darba devēju intereses sociālajā dialogā ar valsti un arodbiedrībām, konsultējot un rekomendējot rīcības, kas var palīdzēt uzņēmējdarbības, tautsaimniecības un līdz ar to arī sabiedrības izaugsmei. Organizācija apvieno 158 biedrus - uzņēmējus, kā arī nozaru un reģionālās uzņēmēju asociācijas un federācijas.

Esošā bezdarbnieku pabalstu sistēma Latvijā sevi ir izsmēlusi, un tai vajadzīgs kapitālais remonts, savukārt pašreizējie piedāvājumi nevienlīdzības mazināšanai to tikai vairos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, ir jāpārstāj dzīvot ilūzijās un stāstīt pasakas, bet jārisina problēmas, tādējādi nošaujot vairākus zaķus vienlaikus – paātrinot bezdarbnieku iesaistīšanos darbā, samazinot valsts budžeta izdevumus bezdarbnieku pabalstiem un slāpējot darbaspēka deficītu.

Fragments no intervijas

Kā saprast situāciju, kad darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu, bet 2020. gada budžeta projektā bezdarbnieku pabalstiem ir iedalīti 138 milj. eiro?

Pieprasītā summa ir pamatota ar vidējās darba samaksas pieaugumu valstī, un tādējādi tiek lēsts, ka arī bezdarbnieku pabalstos būs jāmaksā vairāk. Vērtējot no apdrošināšanas skatupunkta, viss it kā ir pareizi, tomēr, vērtējot no darba tirgus skatpunkta, situācija ir dīvaina, jo šobrīd Latvijā brīvas ir aptuveni 28 tūkst. darba vietas, bet vienlaikus valsts maksā pabalstu tūkstošiem bezdarbnieku. Viens no iemesliem noteikti ir darba roku piedāvājuma un pieprasījuma strukturālā (profesionālā) neatbilstība. Šo problēmu nu jau vairākus gadus arvien intensīvāk risina Nodarbinātības valsts aģentūra, tomēr tā var ietekmēt situāciju tikai tik tālu, cik cilvēki ir motivēti. Otra dīvainība ir strauji augošais viesstrādnieku pieprasījums, tostarp profesijās, kurās nav nepieciešama ilgstoša un sarežģīta apmācība. Turklāt, ņemot vērā, ka viesstrādniekiem ir jāmaksā vismaz vidējā alga, darba devēju piedāvātais atalgojums ir būtiski lielāks par vidējo bezdarbnieka pabalstu. Un tomēr darbinieki ir jāimportē. Minētais būtībā liek meklēt risinājumus. Protams, ir viedoklis, ka vajag vienkāršot darbaspēka importu no trešajām valstīm, piemēram, Ukrainas, vēl jo vairāk, ja minētās valsts pavalstnieki jau tik un tā strādā Latvijā, tikai noformēti kā komandējumā esošie no citas ES dalībvalsts, piemēram, Polijas. Nenoliedzami tas varētu būt ātrs risinājums akūta darbaspēka deficīta apstākļos, bet vai tiešām tas ir labākais risinājums laikā, kad tūkstošiem bezdarbnieku saņem valsts pabalstu? Trešā problēma - sezonas darbi. Protams, neviens darbspējīgais nevar visu gadu dzīvot naturālajā saimniecībā bez darba, lai aizpildītu īstermiņa darba roku pieprasījumu. Bet vai tiešām uz sezonas darbiem vieglāk ir atbraukt cilvēkiem no Ukrainas nekā no Latvijas novadiem? Manuprāt, kopumā situācija ir nepieņemama un ir vajadzīga pamatīga reforma. Tai varētu būt vairākas šķautnes, kas ļautu uz vietējo resursu rēķina mazināt darbaspēka deficītu un mazināt speciālā budžeta izdevumus, ko varētu novirzīt citiem mērķiem.

No 2019. gada solidaritātes nodokļa likme būs 25,5% un to maksās tie, kuru ienākumi būs lielāki par 62 800 eiro gadā, taču šī nodokļa tālākais liktenis būs atkarīgs no nākamās valdības.

To paredz Saeimas akceptētie Solidaritātes nodokļa grozījumi. Vienlaikus parlamenta vairākums neatbalstīja vairāku Saeimas deputātu priekšlikumu noteikt solidaritātes nodokļa likmi 35,09%. Tāpat atbalstu neguva Saeimas deputāta Jura Pūces priekšlikums šo likmi noteikt 0% apmērā. Turpmāk solidaritātes nodokļa ieņēmumi tiks novirzīti trīs sadaļām – veselības aprūpei, valsts pensiju speciālajam budžetam un iedzīvotāju ienākuma nodoklim, bet netiks novirzīti uz valsts fondēto pensiju shēmām un privātajiem pensiju plāniem.

DB jau vēstīja, ka Solidaritātes nodokļa (SN) likums kā tāds tika iesniegts 2016. gada valsts budžeta paketē. Satversmes tiesa pagājušā gada oktobrī lēma, ka šādu nodokli parlaments drīkstēja ieviest, tomēr dažādas šī nodokļa likmes atkarībā no nodarbinātās personas statusa atzina par Satversmei neatbilstošām. Lai valdībai dotu laiku sakārtot neatbilstīgās likmes, Satversmes tiesa noteica, ka esošās likmes drīkst palikt spēkā vēl līdz šā gada beigām. Tomēr, kā izrādās, vairāk nekā gadu ilgais pārejas posms Ministru kabinetam bija par īsu, jo valdība grozījumu projektu parlamentam iesniedza vien šā gada 4. decembrī. Sākotnēji Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vairākums šo priekšlikumu tālāko virzību noraidīja, atstājot to nākamās valdības lemšanai. Bet, tiklīdz likumprojekts pa Budžeta komisijas durvīm bija izvadīts, tā deputātu grupa, kuras vidū bija arī finanšu ministre, to pa Saeimas plenārsēžu durvīm iedabūja atpakaļ.

Saistībā ar 2020. gada budžetu un nevienlīdzības mazināšanu viens no aktuālākajiem jautājumiem ir par diferencētā neapliekamā minimuma (DNM) piemērošanu.

Vairums ekspertu, piemēram, Pēteris Leiškalns no Latvijas Darba devēju konfederācijas, atkārtoti ir izteikušies, ka DNM nav efektīvs un taisnīgs, jo lielāku labumu dod strādājošajiem bez apgādājamajiem. Tā rezultātā vairāk saņem vientuļš strādājošais ar zemu algu nekā, piemēram, māmiņa ar augstāku algu, bet ar diviem apgādājamajiem. Līdz ar to tiek atbalstīta atgriešanās pie viena noteikta neapliekamā minimuma, turklāt proponējot, ka ir jāpaaugstina tieši neapliekamais minimums, nevis minimālā alga, kas Latvijā ir viszemākā Baltijā. Tas, protams, ir vislabvēlīgākais variants uzņēmējiem.

Taču ne tik labvēlīgs mazāk pelnošajiem, jo, tiklīdz neapliekamais minimums pārsniedz minimālo algu, tās saņēmēji to pilnā mērā nevar izmantot. Savukārt, ja neapliekamais minimums ir vienāds ar minimālo algu, tas automātiski nozīmē, ka tās saņēmējs ir IIN nemaksātājs un nekvalificējas nedz atvieglojumiem par apgādājamajiem, nedz attaisnotajiem izdevumiem. Skaudrā patiesība ir tāda, ka zemo algu saņēmējiem ir tikai nosacīts labums no neapliekamā minimuma, taču atvieglojumus par apgādājamajiem un attaisnotajiem izdevumiem tie izmantot vispār nevar, jo nav IIN maksātāji.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija šodien nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu par Lāčplēša dienu kā svētku dienu, un līdz vēlēšanām šo likumprojektu varētu neskatīt.

Saeimas deputāts Valters Dambe (ZZS) vērsa uzmanību, ka no atsevišķiem iedzīvotājiem ir saņemts rosinājums, ka Latvijas karavīru piemiņai svarīgi ir atzīmēt arī 22.jūniju un 11.augustu. Tāpēc kopā ar 11.novembri visas trīs dienas likumā varētu tikt noteiktas kā atzīmējamās dienas.

Dambe vērsa uzmanību, ka ir priekšvēlēšanu laiks un ka tauta labprāt svinētu svētkus, taču svarīgi arī ņemt vērā darba devēju argumentus par zaudējumiem ekonomikai.

«Vienotības» frakcijas deputāte Lolita Čigāne vērsa uzmanību, ka sabiedrības vairākumam neesot atbalsta 11.novembrim kā brīvdienai, ņemot vērā 11.novembra tradīcijas. Viņa norādīja, ka iedzīvotāji novērtē, kad skolotāji strādā ar bērniem, lai skolās atzīmētu 11.novembri. Tāpēc arī šajā jautājumā ir svarīgi saņemt Saeimas Analītiskā dienesta vērtējumu un nesteigties ar tā izskatīšanu.

Šā gada marts nāca ne tikai ar atklājumiem par strādājošo nodokļu parādiem un pārmaksām, bet arī saasināja jautājumu par nodokļu reformas ietekmi uz nevienlīdzības mazināšanu, un Fiskālās disciplīnas padome norādījusi, ka tās ietekme ir visai niecīga.

Latvijas Universitātes eksperti secinājuši, ka nodokļu reforma nav nesusi pozitīvus ieguvumus ģimenēm ar bērniem un zemiem ienākumiem, jo, pirmkārt, nereti vecāks nevar izmantot sev pienākošos diferencēto neapliekamo ienākumu un atvieglojumus par apgādājamajiem, jo vienkārši alga ir par mazu, otrkārt, šā paša iemesla dēļ nevar izmantot attaisnotos izdevumus par izglītību un veselību. Proti, pašlaik ir situācija, kad ir pieejami vairāki iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi, piemēram, par apgādājamajiem, un attaisnotie izdevumi, taču tos nevar izmantot visi strādājošie, jo atalgojums ir par zemu.

Piemēram, ja ir vientuļais vecāks ar trīs bērniem, tad viņam pienākošies atvieglojumi par apgādājamajiem ir 663 eiro mēnesī. Ja viņa alga ir zemāka par šo summu, tad redzams, ka visus sev pienākošos atvieglojumus tas nevar izmantot. Tāpat šāds vecāks nevar izmantot attaisnotos izdevumus par izglītību un veselību. Vai un kā iespējams šo situāciju risināt? SEB bankas ekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norāda, ka viens no risinājumiem būtu sekot Lietuvas piemēram un pienākošos atvieglojumus izmaksāt naudā, tad tos visi varētu saņemt pilnā apjomā. LDDK sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns teic, ka nevienlīdzība, kas visvairāk skar ģimenes ar bērniem, ir mazināma vairākos veidos.

Labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) atbalsta darba tirgus atvēršanu trešo valstu pilsoņiem.

Šādu nostāju politiķe pauda šodien notikušajā Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) atklātajā valdes sēdē, kurā norādīja, ka solis trūkstošā darbaspēka problēmas risināšanas virzienā ir darba tirgus atvēršana trešo valstu pilsoņiem, kuriem jāatvieglo uzturēšanās nosacījumi.

«Esmu par to, ka jātver darba tirgus trešo valstu pilsoņiem,» sacīja Petraviča, skaidrojot, ka bez darba Latvijā lielākoties ir ilgstošie bezdarbnieki, kas neatgriežas darba tirgū, un tamdēļ atliek trūkstošo darbaspēku meklēt ārpus valsts robežām.

Vienlaikus viņa teica, ka iestājas par to, ka viesstrādniekiem būtu jāmaksā vidējā alga nozarē, nevis vidējā alga valstī, un vakancei jābūt reģistrētai tikai 10 dienas, nevis mēnesi. Ja šajā laikā konkrētajam darbam nepiesakās vietējie iedzīvotāji, jābūt iespējai ņemt darbā trešo valstu pilsoņus.

Darba devējiem Latvijā salīdzinājumā ar uzņēmējiem Lietuvā un Igaunijā ir visgarākais darbinieku slimības lapu apmaksas termiņš un arī vislielākās summas, kam vēl jāpieskaita izmaksas sasirgušā aizvietošanai.

Tādu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē demonstrēja Latvijas Darba devēju konfederācija. Kopumā Latvijā darba devēji 2022. gadā slimības naudās izmaksāja 350 milj. eiro (darba devējs apmaksā astoņas dienas), Igaunijā — 260 milj. eiro (darba devējs apmaksā četras dienas) un Lietuvā — 70 milj. eiro (darba devējs apmaksā divas dienas). Tas nozīmē, ka arī slimības lapu apmaksas reforma ir viens no būtiskiem Latvijā strādājošo uzņēmumu konkurētspējas nodrošināšanas faktoriem.

1,5 miljoni slimības lapu

“Diemžēl Latvijas veselības aprūpes sistēmas mazspēja būtiski ietekmē uzņēmumu spēju pildīt uzņemtās saistības un finansiālo situāciju. Katras nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz diagnostiku jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē,” situāciju skaidroja LDDK sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns.

Ik gadu, uzņēmumiem un iedzīvotājiem piemērojot vairāk nekā 200 dažādu nodokļu atvieglojumu, valsts budžets negūst aptuveni 2,5 miljardus eiro.

Tā savā revīzijas ziņojumā konstatējusi Valsts kontrole. Savukārt Finanšu ministrija norāda, ka dabas resursu nodokļa atbrīvojumi gandrīz astoņas reizes pārsniedz kopējos šī nodokļa ieņēmumus. Kopumā nodokļu atvieglojumi veido 45% no nodokļu ieņēmumiem. Jāsaprot, ka ikviens nodokļa atvieglojums ir zaudējums valsts budžetam, tādēļ to piemērošanai ir jābūt skaidram mērķim, kas ar to tiek sasniegts un kāds ir ieguvums. Tāpat ir jāņem vērā, kādas ir administratīvās izmaksas, šos nodokļu atvieglojumus piemērojot. Nesens piemērs – Latvijai raksturīgiem augliem un dārzeņiem piemēroja samazināto PVN likmi 5% apmērā. Finanšu ministrija norāda, ka budžeta ieņēmumi ir sarukuši un pircēji nav ieguvuši adekvātu cenas samazinājumu. Valsts kontrole arī norāda, ka nodokļu reformas rezultātā ieviestais diferencētais neapliekamais minimums, kas ir nodokļu atvieglojums, sevi nav attaisnojis, jo no tā nav ieguvušas ģimenes ar zemākiem ienākumiem. Arī LDDK eksperts Pēteris Leiškalns vienmēr ir uzsvēris, ka diferencētais neapliekamais minimums diskriminē ģimenes ar apgādājamajiem un nāk par labu strādājošajiem bez apgādājamajiem. Jautājums – kādēļ šāds atvieglojums ieviests un kāds mērķis ar to sasniegts? Nevienlīdzība noteikti netiek mazināta. Nodokļu atvieglojumi paši par sevi nav nedz labi, nedz slikti, viss ir atkarīgs no tā, kāds mērķis tiek sasniegts līdz ar to ieviešanu. Ja valsts pasaka, ka tā ir gatava dot kādu atvieglojumu un līdz ar to atsacīties no daļas ieņēmumu, tad ir jābūt pilnīgi skaidram, kādēļ tas tiek darīts. Valsts kontroles ieskatā, pašlaik attiecībā uz visiem 200 nodokļu atvieglojumiem noteikti nav skaidrības, kādēļ tie ieviesti. Atļaušos diskusijai izvirzīt jautājumu par attaisnotajiem izdevumiem. Jāpiebilst, ka pati esmu ieguvēja no tiem. Sociālantropolgs Klāvs Sedlenieks savā rakstā Aklums uz nevienlīdzību izvirza interesantu un nepopulāru hipotēzi. Proti, pašreizējā IIN atmaksa, kas pienākas, piemēram, par iemaksām 3. pensiju līmenī, par maksas medicīnas vai izglītības pakalpojumem, ir patīkams bonuss pietiekami pārtikušiem cilvēkiem, kas tiem kvalificējas. Tu vari atļauties uzkrāt, un tev valsts vēl piemaksā (IIN atmaskas veidā). Tas ir forši, tikai, cik tas ir godīgi pret cilvēkiem, kuriem nav šādu iespēju, es nezinu, tāpat kā neesmu pārliecināta, ka tas mazina nevienlīdzību. Man ir iespēja pašai samaksāt par maksas veselības pakalpojumu. Zināmu daļu attaisnoto izdevumu veidā man valsts atmaksā. Forši un it kā taisnīgi. Taču kā ir ar tiem, kuri naudas trūkuma dēļ nespēj nedz samaksāt par pakalpojumu, nedz ko atgūt? Jāpiebilst, ka no attaisnotajiem izdevumiem neiegūst arī ģimenes ar apgādāmajiem un zemām algām. Man nav viennozīmīgas atbildes, vai IIN attaisnotie izdevumi ir laba un pareiza lieta. Skaidrs, ka ir cilvēki, kas no tā iegūst, raksta autore tajā skaitā, taču tikpat skaidrs, ka ir vesela grupa daudz mazāk pārtikušu cilvēku, kuriem no tā visa labuma nav nekāda. Manuprāt, tās ir tēmas, par kurām būtu nepieciešamas plašas diskusijas sabiedrībā un, ja tā drīkst teikt, sabiedriskais līgums.

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija lūgs Ministru kabinetu līdz 2022.gada 1.jūlijam nākt klajā ar ziņojumu par iespēju samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) svaigiem pārtikas produktiem.

Parlamenta komisija šodien izskatīja kolektīvo iesniegumu "Samazinām PVN pārtikas produktiem", kuras mērķis ir noteikt PVN likmi 5% apmērā svaigiem pārtikas produktiem.

Šodienas sēdē izskanēja priekšlikums nodot iniciatīvu tālākai izvērtēšanai Zemkopības ministrijā (ZM), kur tā varētu izvērtēt un izdiskutēt šo jautājumu kopā ar Finanšu ministriju (FM), lai pēc tam atgrieztos pie šī jautājuma izskatīšanas atpakaļ komisijā.

Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Pēteris Leiškalns atbalstīja minēto ieceri, sakot, ka šādus lēmumus nevar pieņemt bez valdības iesaistes. Jānoskaidro plusi un mīnusi, kā arī tas, ko šāda PVN likmes samazināšana dotu iedzīvotājiem, tautsaimniecībai un valsts budžetam.

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.