Ikviens darba ņēmējs ik gadu nodokļos samaksā vidēji vismaz 13 tūkstošus eiro.

Ja Latvijai darba ņēmējus nevajag, tos pieņems citas valstis, kas to izmantos savā labā. Jā, pirmajā mirklī šķiet – tas, ka cilvēki, kuriem nav darba Latvijā, to atrod ārzemēs, ir pozitīvi, jo šie cilvēki nebūs jāuztur no valsts budžeta, taču tās ir īstermiņa intereses un to vārdā nedrīkst upurēt ilgtermiņa intereses. Līdzība ar šaha spēli – īstermiņa interesēs ir upurēt bandinieku, lai vēlāk iegūtu pozicionālas priekšrocības.

Kā ieraudzīt 60 miljonus eiro

Grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Kā uz to skatīties? Ja raugās no valsts budžeta nodokļu ieņēmumu miljardiem, tad tāds piliens jūrā vien ir. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro. Nav ļoti daudz, bet jau pamanāmi! Šo naudu jau var uzskatīt par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības papildinājumu, var arī novirzīt aizsardzībai un drošībai vai kādu vēl sasāpējušu problēmu risināšanai. Savukārt 1000 darba ņēmēju izgaišana ar vidējo algu jau nozīmē, ka valsts makam secen ies 13,15 miljoni eiro. Šo rēķinu varam turpināt ar 10 000 darba ņēmēju un iegūt jau 131,5 miljonus eiro neiegūto nodokļu apjomu. Tas jau ir ļoti liels skaitlis, kuru ignorēt vienkārši nedrīkst.

Eksporta plaisa starp Latviju un pārējām divām Baltijas valstīm acīmredzami pieaug.

To rāda kādreizējā Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītāja Mortena Hansena un AS Industra Bank valdes priekšsēdētāja Dr. oec. Raivja Kakāņa pētījums par Latvijas eksporta attīstību pēdējo 15‒30 gadu laikā uz pārējo divu Baltijas kaimiņvalstu fona.

Latvijas eksporta atpalicība reģionā aug

Pētnieki parāda kopējos eksporta ienākumus un izaugsmi 2024. gadā pret 2020. gada rezultātu. Proti, ja 2020. gadā Latvijas un Igaunijas eksporta ienākumu apmērs bija ļoti līdzīgs – 18,99 miljardi eiro Igaunijai un 18,31 miljards eiro Latvijai ‒, tad 2024. gadā Igaunijai tas bija jau 30,14 miljardi eiro, bet Latvijai – 25,98 miljardi eiro, savukārt Lietuva no 36,41 miljarda eiro savus eksporta ienākumus ir audzējusi līdz 58,11 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas eksporta ienākumu (ieskaitot inflācijas efektu) izaugsmes temps minētajā posmā ir 42%, Igaunijas ‒ 59%, bet Lietuvas ‒ 60%. 2024. gadā Latvijā imports pārsniedza eksportu par vairāk nekā vienu miljardu eiro, kamēr Igaunijai eksporta ienākumi pārsniedza importu par teju 223 miljoniem eiro, bet Lietuvai pat vairāk par četriem miljardiem eiro. Lietuvai gan ir naftas pārstrādes komplekss, bet nevietā ir atrunas par to, ka Latvijai nav tāda uzņēmuma, jo arī Igaunijai tāda nav, turklāt nevienai no Baltijas valstīm nav tādu derīgo izrakteņu kā nafta vai dabasgāze. Faktiski Latvijas atpalicība eksporta ienākumos no Igaunijas 2020. gadā bija tikai ap 0,6 miljardiem eiro, bet četru gadu laikā pieauga līdz četriem miljardiem, no Lietuvas atpalicība sasniedza pat vairāk nekā 32 miljardus eiro. Pētnieki jautā ‒ vai Latvija ar savu līdzšinējo pieeju vispār spēs vēl kādu valsti «noķert» un aizsniegties līdz ES vidējiem rādītājiem?

Kā prēmijas, tā naudas balvas un piemaksas par īpašu darbu ir tāda pati darba samaksa kā valsts amatpersonas darba alga.

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk Atlīdzības likums) 3. panta 1. punkts saka: «Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzību šā likuma izpratnē veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Darba samaksa šā likuma izpratnē ir mēnešalga, piemaksas, prēmijas un naudas balvas. Sociālās garantijas šā likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas, apdrošināšana un šajā likumā noteikto izdevumu segšana.»

Nedalāmā aisberga virsotne

30. septembra raidījums Kas notiek Latvijā? Jāņa Dombura vadībā Latvijas sabiedrības priekšā nolika valsts amatpersonu prēmiju, piemaksu un naudas balvu sadaļu, kas aug ik gadu. Ievērojot, ka 245 miljoni eiro 2025. gadā ir par teju 100 miljoniem vairāk nekā 2019. gadā, tas viegli ierosināja sabiedrisko domu. Proti, ir konkrēts un skaidrs piemērs, kurā redzama pamatīga atlīdzības izaugsme konkrētā sadaļā un periodā.Tas, ko, pirmkārt, vēlos uzsvērt – tā ir aisberga virsotne jeb neliela daļa no tā, kas kopumā ir valsts amatpersonu atlīdzība, kuru nosaka vienots Atlīdzības likums. Es runāju par to, ka atlīdzības pieaugumu nosaka kopējs likums un nianses vien veido atsevišķi Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas realizējas katrā ministrijā un iestādē atsevišķi.

Dažu gadu laikā Latvijā «pazuduši» vairāki tūkstoši darba ņēmēju, kas pirmšķietami ir vērtējams kā trauksmes signāls, tikmēr valstī nekādu satraukumu īsti nemana.

Strādājošs cilvēks ir valsts vērtīgākā daļa. Ja viņa nav, nav arī darbavietas, nav pirktspējīga patērētāja, vajadzības pēc pakalpojumiem un pati darbavieta arī var izzust kā vakance. Proti, ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, kuru viņš tērē, lai apmaksātu savus tēriņus, kā arī tiek maksāti nodokļi, kurus politiķi var pārdalīt valsts pakalpojumu vajadzībām. Ja darbinieki izzūd privātajā sektorā, tam ir sekas arī publiskajā pusē, jo kopējā nodokļu masa samazinās. Ja izzūd darbavietas, pēc brīža tukšas paliks teritorijas. Kas šobrīd notiek, un kuram tas rūp?

Darba tirgus signāli

Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes dati liecina, ka darba ņēmēju skaits (kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) 2025. gada maijā bija 808 605 cilvēki, savukārt 2024. gada analogā laikā – 810 195, bet 2023. gadā vēl vairāk – pat 815 556, savukārt 2019. gadā bija 822 925. Tajā pašā laikā, pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā bija 64,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku, 2024. gada maijā – 67,4 tūkstoši bezdarbnieku, 2023. gada maijā – 60,4 tūkstoši, bet 2019. gada maijā – 61 tūkstotis. Raugoties uz šiem datiem, var iegūt nevis vienu, bet gan ievērojami daudz vairāk secinājumu par to, kas un kā īsti notiek darba tirgū.

Katrs darba tirgum zudušais jaunietis ir robs ekonomikā.

Jaunieši dzīvo pie vecākiem, jaunieši pamet Latviju, un vispār ar jauniešiem mums viss ir gandrīz slikti, bet visu šo bēdu cēlonis meklējams izglītības sistēmā. 35–50% jauniešu nepabeidz augstskolas, paliekot bez profesijas, 44% nepabeidz vidējās profesionālās izglītības iestādes, paliekot bez profesijas, 30% pēc vidusskolas neturpina mācības, arī paliekot bez profesijas, liecina asociācijas Latvijas Koks prezidenta Paula Beķera pētījums Nākotnes darbaspēks, kas konkrētajā jautājumā balstīts uz Ekonomikas ministrijas apkopotajiem datiem.

Dodas pelņā uz citu valsti

Rubrikā Kuram tas rūp? jau esam pētījuši emigrācijas sadalījumu pa vecuma grupām. Salīdzinot 2024. gada datus ar 2014. gada datiem, ir redzams, ka lielākais kritums ir vecuma grupā no 20 līdz 30 gadiem. Neatkārtojot samērā dramatiskos skaitļus, kas tieši ietekmē dzimstības rādītājus, var vien piebilst, ka daļa iedzīvotāju skaita krituma ir saistīta ar dzimstību iepriekš, vēl pirms 20 gadiem, kad tā nebija visai spīdoša, turklāt arī izbraukšana nav jauna parādība.

Pieaugošie valsts izdevumi aizsardzībai var kalpot kā labs tautsaimniecības izaugsmes stimulators.

Ģeopolitiskās situācijas maiņa, globālie satricinājumi un neprognozējamā nākotne ir likuši mainīt prioritātes daudzām valstīm, tostarp arī Latvijai, kā galveno prioritāti nosakot aizsardzību - drošību. Nenoliedzami, ka daudzus gadu desmitus ilgušais miers Eiropā ir savā ziņā iemidzinājis nozīmīgu Eiropas sabiedrības daļu. Daudzi dzīvoja ar sava veida pārliecību, ka karš šajā pasaules daļā vairs nav iespējams, tomēr jau četrus gadus realitāte ir pavisam cita. Vēl vairāk, ar aizsardzību — drošību bieži vien tika saprasta dalība NATO, gluži kā dzīvošanās zem lietussarga lietus laikā. Proti, Eiropā ir atradinājušies aktīvi darboties un domāt par drošības atbilstošu finansēšanu.

Latvijā sieviešu mirstība vecuma grupā no 30 līdz 44 gadiem ir divkārt augstāka nekā vidēji ES.

Kā liecina Eurostat pieejamā statistika, 2023. gadā, rēķinot visus vietējos iedzīvotājus, pēc sieviešu mirstības rādītājiem pirmajā vietā Eiropas Savienībā (ES) bija Bulgārija (14,53 mirušās uz 1000 sievietēm). Otrajā vietā ES ar 14,45 mirušajām uz 1000 sievietēm bija Latvija, kas no Bulgārijas atpalika tikai par astoņām simtdaļām. Jāatzīmē, ka ievērojams skaits gan Latvijas, gan Bulgārijas sieviešu un vīriešu dzīvo citās ES dalībvalstīs, tur oficiāli nereģistrējoties, tāpēc netiek pieskaitīti pie attiecīgās zemes iedzīvotājiem.

Vērtējot sieviešu mirstību bez ārvalstīs mirušajām attiecīgās zemes sievietēm, 2023. gadā ar 14,33 mirušām sievietēm uz vienu tūkstoti sieviešu Latvija bija pirmajā vietā ES, apsteidzot Bulgāriju, kuras teritorijā 2023. gadā nomira 14,25 sievietes uz vienu tūkstoti sieviešu. Gan Latvijas, gan Bulgārijas sieviešu mirstība 2023. gadā bija par 36% augstāka nekā vidējā sieviešu mirstība ES (10,6 mirušās uz 1000 sievietēm). Jāpaskaidro, ka vidējie mirstības rādītāji visumā ir tieši proporcionāli vidējam dzīves ilgumam. Jo lielāks vidējais dzīves ilgums, jo mazāks vidējais mirstības rādītājs uz tūkstoš personām, un otrādi. Samazinoties sagaidāmajam vidējam dzīves ilgumam, palielināsies mirstības rādītājs uz tūkstoš personām. Galīgajā sagaidāmā dzīves ilguma aprēķinā ar visai komplicētu formulu tiek ņemta mirstība dažādās vecuma grupās.

Privātajā sektorā darbvietu skaita kritums mazina nodokļu ienākumus, bet publiskajā tā pieaugums palielina nodokļu izdevumus.

Pašreizējās sociāli ekonomiskās sistēmas pamatā ir tieši privātā sektora (komercsektora) darbvietas, jo privātā sektora samaksāto nodokļu daudzums ir valsts labklājības pamats. Proti, tas ir pirmais maksājums – kamēr tā nav, par publiskā servisa pakalpojumiem nav, ar ko maksāt. Publiskais sektors arī maksā nodokļus no savām algām, tikai tie ir otrreizējie maksājumi, ja skatās pēc būtības. Šī nauda jau vienreiz ir bijusi valsts kasē. Ja pirmās reizes nebūtu, nebūtu arī otrās. Tas nozīmē, ka no privātā sektora labsajūtas jeb jaunvārdā «labbūtības» ir un būs atkarīga Latvijas valsts spēja nodrošināt finansējumu sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu – veselības aprūpes, izglītības, drošības, infrastruktūras – nodrošināšanai.

Tikai īstena saimnieka pieeja ļaus izskaust nevajadzīgus budžeta tēriņus.

Visās valsts ministrijās un Valsts kancelejā kopumā ir 10% vakanču, kas parāda vidējo «temperatūru» valsts pārvaldē un, iespējams, arī pašvaldībās, jo sistēma sevi kopē no virsotnes. 10% samazinājums no 18 miljardus vērtās 2026. gada budžeta izdevumu daļas veido tieši 1,8 miljardus eiro. Saprotams, ka ne visus izdevumus var attiecināt uz algām, tomēr lielu daļu no deficīta varētu likvidēt tieši šādi, likvidējot vakances.

Ministrijas kā paraugs

Ministrijas un Valsts kanceleja ir valsts pārvaldes centrālais aparāts, un jau sen ir zināms, ka nepilno 4000 ierēdņu kopu nav vērts samazināt tieši, jo funkciju pietiek. Tajā pašā laikā esošās vakances parāda, ka ministrijas tīri labi tiek galā ar esošo darbinieku skaitu. Proti, būtu iespējams minimizēt izdevumus «atlaižot» tukšos krēslus. Tie, kuri dara darbu, lai paliek un strādā, bet tie krēsli, kas stāv tukši, vienkārši tiek izņemti no budžeta. Zināms taču – ja nauda tiek iedota, tad to pamanās iztērēt un atpakaļ budžetā šie līdzekļi nenonāk. Patiesībā sistēma ir saglabājusies no mūsu valsts brīvības atgūšanas brīža, un iestādes vai institūcijas budžeta veidošana kopš 1991. gada vienmēr ir veidota pēc amata vietu principa. Ņemsim kaut visvienkāršāko veidojumu – muzejs.

Ražošana un būvniecība ir noteicošie globālās konkurences rādītāji, un pēdējo 20 gadu laikā ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas pievienotās vērtības radīšanā gan globāli, gan reģionāli – tepat Baltijā.

Ķīna ir apsteigusi ASV pēc rūpnieciskās ražošanas un celtniecības apjomiem, Latvija, starp citu, pēc izaugsmes nedaudz apsteidz Lietuvu un Igauniju, bet apstrādes rūpniecībā tomēr pamatīgi atpaliek, liecina Jura Paidera pētījumā ASV un ES virzās uz rūpniecisku atkarību no Ķīnas un globālajiem Dienvidiem (Dienas Bizness, 23.12.2025.) apkopotie dati.

Ražošana ar būvniecību un bez tās

Globālā mērogā tiek mērīta ražošana kopā ar celtniecību. Proti, laikā no 2004. līdz 2023. gadam Ķīnas rūpniecībā un celtniecībā veidotā pievienotā vērtība ir augusi aptuveni 7,5 reizes, bet ASV – tikai nepilnas divas reizes. Tas Ķīnu ir padarījis par vadošo pasaules ekonomiku. ES valstīm klājas vēl bēdīgāk nekā ASV. Līdztekus jāuzsver, ka visā Baltijā izaugsme šajā sadaļā ir praktiski vienāda – nepilnas trīs reizes. Rūpniecībā un celtniecībā radītā pievienotā vērtība Latvijā no 2004. līdz 2023. gadam palielinājusies 2,98 reizes, Lietuvā – 2,87 reizes, Igaunijā – 2,91 reizi. Savukārt, apskatot apstrādes rūpniecībā radīto pievienoto vērtību uz vienu iedzīvotāju, redzams nepārprotams līderis reģionā. Lietuvā izaugsme no 2004. līdz 2024. gadam ir 2,5 reizes, Igaunijā – 1,5 reizes, Latvijā – 1,3 reizes.

Baltija kļuvusi par reģionu, kur notiek salīdzinoši straujas nodokļu sistēmas izmaiņas.

Igaunijā, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju, nodokļos gadā samaksā 1,9 reizes vairāk nekā Latvijā un 2,8 reizes vairāk nekā Lietuvā.

Par to liecina AS BDO Latvia pētījums, analizējot Baltijas valstu kopējos budžeta ieņēmumus, tostarp iekasēto nodokļu apmēru un iedzīvotāju skaitu. Interesanti, ka būtībā visās trijās Baltijas valstīs ir līdzīgs nodokļu ieņēmumu apjoms, rēķinot eiro, bet atšķirīgs iedzīvotāju skaits rada jautājumus. Vai patiešām Igaunijā iedzīvotāji maksā augstākus nodokļus nekā Latvijā un Lietuvā? Vai mazam iedzīvotāju skaitam valsts uzturēšana izmaksā ievērojami dārgāk nekā ar iedzīvotājiem bagātākai valstij?

Līdzīgi ieņēmumi, atšķirīgi parametri

Valsts pārvaldes algas sasniegušas ES vidējo līmeni, privātajam sektoram līdz tam vēl tālu.

Piecpadsmit Latvijas valsts iestādēs (tostarp KNAB, Ekonomikas, Finanšu un Veselības ministrijā) 2024. gadā vidējais neto atalgojums uz vienu nodarbinātu štata vietu pārsniedza darbaspējīgo iedzīvotāju neto ienākumus vidēji Eiropas Savienībā (25,5 tūkstoši eiro), liecina Eurostat dati, Valsts kancelejas publiskotie dati par darba samaksu un nodarbinātajiem valsts pārvaldē, kā arī Valsts kasē iesniegtie valsts pārvaldes iestāžu gada pārskati. Daudzu Latvijas valsts iestāžu algas visumā atbilst ES vidējam līmenim, tikai Latvijas privātais sektors kaut kā netiek līdzi Latvijas valsts sektora ambīcijām.

Lai iegūtu datus par Latvijas valsts iestāžu darbinieku vidējo atalgojumu, tika izmantoti 2024. gada pārskati par faktiskajiem valsts iestāžu izdevumiem, kādi tie ir iesniegti Valsts kasē. Par visām valsts iestādēm ir izmantotas atskaites par valsts pamatbudžeta izpildi.