Ekonomika

Kā Latvijas ekonomiku izglābt no pašiznīcināšanās?

Linda Zalāne, speciāli DB, 26.07.2019

Jaunākais izdevums

DB intervijā antropologs Andris Šuvajevs nāk klajā ar vairākiem progresīviem ierosinājumiem, kā Latvijas ekonomiku izglābt no pašiznīcināšanās, kas, viņaprāt, ir pavisam reāls scenārijs 10 līdz 30 gadu perspektīvā, ja nelabvēlīgām tendencēm, kas galvenokārt saistītas ar sociālo jomu, netiks rasts kardināls, bet dziedējošs risinājums.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Kas, jūsuprāt, ir skaudrās migrācijas un emigrācijas cēlonis Latvijā, it īpaši reģionos? Kā problēmu risināt, un vai vispār ir iespējams apturēt cilvēku pārvietošanās vilni?

Ja cilvēki vēlas palikt laukos, tad ir jānodrošina apstākļi, lai to viņi var darīt – viņiem ir pieeja izglītības sistēmai, veselības aprūpei un darbiem, kas ir relatīvi labi atmaksāti. Trīs vienkāršas lietas, bet tas ir lielākais izaicinājums - pārliecināt Rīgas eliti, ka tam tā vajadzētu būt, jo bieži vien tā atbilde skan: ja cilvēki vēlas braukt prom no laukiem vai valsts, tad lai brauc. Tā ir viņu brīva izvēle. No valstiskās perspektīvas tas nav ilgtspējīgi, un jādomā, kā noturēt iedzīvotājus tur, kur viņi jau ilgstoši dzīvo.

Rīga arī galu galā nav bezizmēra.

Noteikti nav, un diez vai mēs vēlamies kļūt par pilsētvalsti. Idejām nav jābūt neticami sarežģītām, lai tās būtu realizējamas. Pietiks ar tām trīs lietām, kuras es jau nosaucu. Runājot par darba iespējām reģionos, daudzi uzņēmēji teic, ka laukos cilvēki ir alkoholiķi, viņi nemāk strādāt un ir slinki. Nav šaubu, ka tāda neliela cilvēku grupa varētu būt, bet tajā pašā laikā problēma ir tā, ka lielākā daļa sabiedrības uzskata, ka šajā situācijā neko nevar uzlabot. Ja es teiktu, ka tā problēma radusies ilglaicīgas materiālu nepietiekamības rezultātā, tad šis arguments bieži vien netiek uzskatīts kā pietiekami spēcīgs. Tiek piesaukta arī dabiskā atlase, kad no šādiem darba tirgum nederīgiem cilvēkiem būtu jātiek vaļā.

Vai Latvija šajā ziņā maz ir unikāla? Varbūt bēgšana no lauku reģioniem aktuāla ir arī citviet, un tā nav valsts problēma?

Pavisam noteikti neesam unikāli, un Latvija acīmredzami iederas Austrumeiropas tendencē, kas ir reģionāla. Šajā reģionā tendences ir izteikts un lielas, kas saistās ar darba spēka deficītu, cilvēku pārcelšanos no laukiem uz pilsētām un lielo emigrāciju. Latvijā ir tas, ka šīs problēmas dažādu vēsturisku aspektu dēļ mēdz būt izteiktākas nekā citviet. Tai pat laikā mums nepieciešams lūkoties pozitīvi, jo risinājumi, kas derēs citām šī reģiona valstīm, visticamāk, derēs arī mums. Mums ir ierasts skatīties uz Skandināvijas valstīm kā uz etaloniem, uz kurieni tiekties, bet situācijas īsti nav salīdzināmas. Piemēram, Latvijā kopš 90. gadu sākuma industriālā politika lielā mērā tiek iznīcināta, bet Norvēģijā un Zviedrijā notiek tieši pretējais un viņiem ir spēcīga industriālā bāze. Varbūt ir jāskatās uz citām valstīm, piemēram, Slovēniju, kurai pēdējā laikā es pievēršu aizvien vairāk uzmanības. Viņiem minimālā alga ir 880 eiro, kas ir divas reizes lielāka nekā Latvijā, bet pēc demogrāfiskiem rādītājiem tā ir līdzvērtīga mūsu valstij.

Vai minimālās algas celšana, jūsuprāt, ir pareizās zāles visām problēmām vai tomēr ne?

Protams, ka ne. Šeit es minimālo algu pieminēju tikai kā vienu no rādītājiem. Slovēnija arī ir bijusi Padomju Savienības orbītā, bet tajā iedzīvotāji ir daudz labāk materiāli nodrošināti nekā Latvijā. Piemēram, viņiem ir noteikts progresīvais nodoklis 16-50%, ko mēs padomju domāšanas dēļ dēvējam par kaut ko neiespējamu. Slovēnija to varēja izdarīt, tad kāpēc mēs nevarētu? Progresīvais nodoklis daudz labāk risina nevienlīdzības problēmu nekā minimālās algas palielināšana. Arī no minimālās algas risinājuma mums vajadzētu virzīties prom un ņemt labu piemēru, par kuru patlaban aktīvi runā ASV. Proti, par darba garantijas programmu, kas aizstāj minimālo algu, bet tās pamata tēze ir par to, ka jebkurš cilvēks, kurš vēlas būt darba attiecībās, publiskajā sektorā darbu var dabūt. Mums ir iespēja šādu darbu cilvēkiem rast, jo reģionos ir nepieciešami sociālie mājokļi, bērnudārzi, ceļi, kuru būvēšanā un pēc tam uzturēšanā varētu tikt iesaistīti daudzi cilvēki. Ja mēs neko nedarīsim un neizkļūsim no apburtā loka, un turpināsim esošās tendences, tad Latvija kā valsts izmirs, jo lielākā daļa cilvēku aizbrauks projām, mums nebūs nodokļu maksātāju un valsts spēja samazināsies, un mums visas nepieciešamās sociālās garantijas vairs nevarēs nodrošināt.

Cik gadu prognoze šī ir?

Tas, protams, ir saistībā arī ar ārējiem apstākļiem, globāliem finanšu un ekonomikas tirgiem, bet tas var notikt desmit vai trīsdesmit gadu laikā. Tā ir realitāte, kuru es noteikti piedzīvošu savā dzīvē, ja esošās tendences turpināsies. Savukārt, ja mēs pieņemam lēmumu, ka vēlamies, lai Latvija ir labi apdzīvota un tajā ikvienā valsts daļā cilvēkam ir iespēja nobāzēties un veidot labu dzīvi, tad valsts iznīkšana var tikt apturēta. Lai to panāktu, mums ir nepieciešams veikt sociālās investīcijas, kas attiecas gan uz veselību, gan izglītību, gan uz mājokļu politiku.

Kā ar nodokļu nemaksāšanas problēmu Latvijā?

Ir cilvēku saujiņa, kas ļaunprātīgi izvairās no nodokļu maksāšanas. Tajā pašā laikā - vai viņi ir norma un uz šo cilvēku bāzes ir jāveido nodokļu politika? Noteikti nē. Raugoties no darba ņēmēju puses, viens no iemesliem, kādēļ cilvēki neiet strādāt formālās darba attiecībās, jo viņiem ir parādi un kreditori varētu piekļūt viņu ienākumiem. Līdz ar to ir cilvēku grupa, kas ir motivēta saņemt algu aploksnē. Viens no risinājumiem ir norakstīt lielu daļu no iedzīvotāju parādiem, kas būtu progresīvs solis valsts budžetā. Šajā gadījumā cilvēki labprātāk atgrieztos formālās darba attiecībās, jo tas nodrošinātu sociālo aizsardzību. No darba devēja puses nodokļu slogs patiesi ir liels, un šeit jālūkojas no valsts politikas prizmas, ko vēlamies un ko nevēlamies attīstīt. Uz nodokļiem ir jāskatās kā uz fiskālo instrumentu, ar kura palīdzību valsts spēj kaut ko veicināt vai bremzēt. Viens no racionālākajiem soļiem ir samazināt darba spēka nodokli, it īpaši cilvēkiem, kuri ir zemākajā ienākumu grupā. Viņus, visticamāk, vispār nevajadzētu aplikt ar nodokļiem. Un šajā brīdī mēs runājam jau par veiksmīgāku ēnu ekonomikas apkarošanu. Diskurss, ka cilvēki nemaksā nodokļus, jo neuzticas valstij, savā ziņā ir pieņemams. Es to nenoliedzu, bet, uzticība ir sekas valsts politikai. Mēs nevaram prasīt maksāt valstij nodokļus, ja cilvēkiem nav ticība tai. Lai to atgūtu, ir jāsper progresīvi soļi nodokļu politikas izmaiņu virzienā.

Esat gan bakalaura, gan maģistra grādu ieguvis ārvalstīs. Kādēļ šāds lēmums, un kādi ir lielākie ieguvumi izglītību iegūt nevis pašu mājās, bet citviet, augstskolās ar starptautisku vārdu?

Ja jūs pajautātu maniem vidusskolas laika skolotājiem, vai viņi mani iztēlojas Oksfordā, tad atbilde būtu vairāk kā noraidoša. Es noteikti nebiju ļoti apzinīgs skolēns. Tas nebija ilgi izsvērts un pārdomāts lēmums, ka es vēlos doties studēt uz ārzemēm, bet apstākļu sakritības dēļ es šādu lēmumu pieņēmu. Es esmu ļoti ambiciozs un pēdējā gadā, studējot Glāzgovas Universitātē, sāku domāt, kur vēlētos turpināt mācības. Man šķita, ja jau es vēlos turpināt mācības, tad ir jāiet uz vislabāko. Oksfordas Universitāte bija vienīgā, uz kuru pieteicos, un tur arī tiku. Tas solis, no vienas puses, tika sperts nejaušības, bet no otras puses - ambīciju un apzinātu izvēļu dēļ. Vēl viens svarīgs faktors ir mana ģimene, kurā konkrētas īpašības tiek kultivētas, un es noteikti nebūtu tāds cilvēks, ja neaugtu konkrētā ģimenē. Savukārt tas, ko varētu darīt Latvijā, ir padarīt augstāko izglītību bezmaksas, jo tas palielinātu konkurenci gan studentu, gan mācību spēku ziņā. Patlaban Latvija, salīdzinot ar citām ES valstīm, vidēji izglītībai tērē vairāk no IKP nekā citas bloka zemes. Tas tā ir, bet diemžēl nauda aiziet neproduktīvos virzienos, tostarp nauda seko skolēnam ir viens no šiem iemesliem.

Visu interviju lasiet 26. jūlija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.

Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Katrs trešais (32%) Latvijas iedzīvotājs vēlas strādāt attālināti, liecina mobilo sakaru operatora "Tele2" #paliecmājās iedzīvotāju pieredzes pētījums.

Vislielākie attālinātās strādāšanas piekritēji ir tie, kuri šajā krīzes laikā jau strādāja attālināti (62%). Tie ir jaunākās un vidējās paaudzes cilvēki (18 – 39 gadus veci) ar vidēji augstiem un augstiem ienākumiem, ar augstāko izglītību, vadītāji (40%), kvalificēti speciālisti (38%) un pašnodarbinātās personas (51%).

Interesanti, ka pēc krīzes beigām strādāt attālināti vairāk vēlas Rīgā (39%) un Pierīgā (36%) dzīvojošie. Vidzemē vēlmi strādāt attālināti pauž 30% iedzīvotāji, Latgalē – 27%, Zemgalē – 25%, bet vismazāk Kurzemē – 24%.

"Šie rezultāti skaidri apliecina, ka strādāšana attālināti ir zināma privilēģija un pieejama ļoti konkrētu sociālo grupu pārstāvjiem. Varētu pat teikt – Latvijas vidusslānim. Tas liek izvērtēt ne tikai šo darbu specifiku un to kā pandēmijas apstākļi iespējams mainīs darba vides dinamiku, bet arī paturēt prātā visus tos darbus, kurus "attālināt" nav iespējams. Kā redzējām, tieši tās profesijas, kuru funkcija paredz klātesamību, ir bijušas sociāli svarīgākās krīzes laikā. Šim novērojumam vajadzētu rosināt vispārēju diskusiju par to, kuri darbi tiek augstāk novērtēti – gan morāli, gan monetāri," saka ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs.

Komentāri

Pievienot komentāru
Auto

Kas ieguva un kas zaudēja, slēdzot Rīgas ielas autosatiksmei

Lelde Petrāne, 05.02.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Marta pirmajā sestdienā, 7.martā, satiksmei tiks slēgts Ģertrūdes ielas posms – no Brīvības ielas līdz Čaka ielai. Izvērtējot līdzšinējos eksperimenta rezultātus ar Tērbatas ielu un Blaumaņa ielu secināts, ka tie vērtējami pozitīvi, bet vēl nav iespējams izvēlēties vienu konkrētu pilsētas ielu, kur šo ieceri īstenot ilgtermiņā.

"Pateicoties nevalstiskajām organizācijām, Blaumaņa iela izskatījās ļoti interesanta un radoša – daudz vairāk nekā Tērbatas iela, pat neskatoties uz sliktāku laiku. Tas nozīmē, ka mēs ejam uz priekšu un martā Ģertrūdes iela apmeklētājiem būs vēl interesantāka. Protams, joprojām ir lietas, kas ir jāuzlabo un mēs pie tā strādājam," komentē Rīgas domes priekšsēdētājs Oļegs Burovs.

Arī Blaumaņa ielas eksperimenta laikā apvienība "Pilsēta cilvēkiem" veica aptaujas un satiksmes monitoringu. Arhitekts un antropologs Matīss Šteinerts norādīja, ka vērā ņemams ir fakts, ka vēl sliktākos laikapstākļos kā bija Tērbatas ielas eksperimenta laikā, cilvēki bija gatavi nākt uz Blaumaņa ielu un dienas sākumā cilvēku skaits bijis pat lielāks nekā Tērbatas ielā tajā pašā laikā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Nekustamais īpašums

Topošie arhitekti: koncertzāles novietne Elizabetes ielā nav optimāla

Db.lv, 10.11.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Teritorija Elizabetes ielā 2, Rīgā, nav piemērota nacionālās akustiskās koncertzāles novietnei tādā apjomā, kā to iecerējusi Kultūras ministrija - tā Baltijas arhitektūras skolu un profesūras akadēmiskajā forumā secinājuši Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultātes topošie arhitekti un mācībspēki.

Pētījumā pārbaudīti trīs iespējamie attīstības scenāriji – izbūvēt koncertzāli, nojaucot esošo modernisma ēku, daļēji to saglabājot un saglabājot pilnībā. Telpiskā analīze rāda, ka šajā vietā nav iespējams izbūvēt koncertzāli atbilstoši pilnai telpu programmai, iegūstot kvalitatīvu publisko ārtelpu. Novietnē nepietiek vietas reprezentablam priekšlaukumam un palīgfunkcijām, piemēram, autostāvvietai u.c. Būs nepieciešams izcirst kokus Kronvalda parkā, ievērojami tiks palielināts ēkas būvapjoms, vēl vairāk tiks deformētas vēsturiskās vides telpiskās proporcijas, kas ir raksturīgas Rīgas vēsturiskajam centram. Netiks nodrošināta arī iespēja nākotnē paplašināt koncertzāles kompleksu bez tālākas parka apbūvēšanas, secināts pētījumā.

Komentāri

Pievienot komentāru