Darbinieki vienmēr ir bijuši galvenā uzņēmuma vērtība, neatkarīgi no tā, ar kādu mērķi tas ir dibināts un kādu saimniecisko darbību tas veic. Vienlaikus daudzas organizācijas un uzņēmumi joprojām neapzinās, ka darbinieki var kļūt par to lielāko draudu un kiberdrošības ķēdes vājāko posmu.

Mākslīgā intelekta (MI) straujā attīstība pēdējos gados ir mainījusi organizāciju darbību, taču vienlaikus tā likusi piemirst par būtiskāko — cilvēka lomu organizācijā. Arvien mazāk tiek ieguldīts dabīgajā intelektā, lai gan tieši cilvēks ir katras organizācijas dzīves cikla pamatsastāvdaļa. No lēmuma dibināt uzņēmumu līdz pārvaldības un personāla atlases procesiem — ikvienā no šiem soļiem ir iesaistīts cilvēks. Arī lēmumu par to, kādus MI rīkus ieviest (vai tomēr neieviest), pieņem cilvēks. Organizācijas kļūst tehnoloģiski advancētākas, vienlaikus arī ievainojamākas, neapzinoties, kādu postu uzņēmumam var radīt laikus neapzināti riski.

Cilvēkfaktora riski — no vienkāršas kļūdas līdz apzinātam kaitējumam

Šprotēm Latvijas zivju konservu eksportā pievienojas siļķu, makreļu, lašu un pat kaviāra konservi.

Jau vairāk nekā desmit gadus Krievija ir noteikusi Latvijas zivju konservu importa aizliegumu un Latvijas šprotēm Krievijas tirgus ir slēgts. Taču jau no 2015. gada Latvijas zivju konservu ražotāji ir attīstījuši citu zivju konservu eksportu un ievērojami paplašinājuši zivju konservu eksporta ģeogrāfiju.

Konservēšanas pirmsākumi

Kamēr nebija atklātas konservēšanas tehnoloģijas, vienīgais veids, kā paildzināt produktu lietošanu, bija to sālīšana, žāvēšana, kaltēšana, uzglabāšana skābā vidē (fermentēšana) vai marinēšana. Termiskās konservēšanas rūpnieciskā izmantošana aizsākās tikai XIX gadsimta sākumā, kad Francijas pavārs Nikolā Apērs (1749–1841) atklāja, ka var vairākus gadus uzglabāt ēdienu, kurš pirms tam ir ticis ievietots aizlodētās metāla kārbās, ja kārbas pirms uzglabāšanas uzkarsē virs vārīšanas temperatūras. Kad Francijas armija izsludināja konkursu par labāko metodi, kā ilgstoši uzglabāt pārtikas produktus, tieši Apēra ieteiktā konservēšanas metode – ēdiena sterilizācija metāla kārbās un stikla traukos – izrādījās visefektīvākā. 1810. gadā Apēram tika piešķirts apbalvojums un naudas prēmija par labākās konservēšanas metodes atklāšanu un pilnveidošanu. Apēra laikā gan nebija zināms, kāpēc, uzkarsējot hermētiski noslēgtu trauku virs 100 grādu temperatūras, tajā ievietotie produkti ilgstoši nebojājas.

Katra simtā svece pasaulē ir ražota Latvijā.

Visu XXI gadsimta pirmo ceturtdaļu Latvijas sveču eksports ir ievērojami pārsniedzis importu. Turklāt svētku un piemiņas brīžos Latvijas ļaudis izvēlas Latvijas, nevis importa sveci.Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sveču eksporta.

Visvairāk – Ziemassvētkos

No neatminamiem laikiem kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantots degošs skals vai sveķaini zari. Bišu vaska sveces un to ražošanas tehnoloģija radās tikai pirms aptuveni tūkstoš gadiem Eiropas mērenās joslas ziemeļu daļā. Svarīgākajai sveču ražošanas izejvielai – bišu vaskam – kušanas temperatūra ir aptuveni 62 grādi pēc Celsija, bet augu dzīvnieku izcelsmes (piemēram, aitas) taukvielām, kuras pievienoja vaskam sveču ražošanā, kušanas temperatūra ir vēl zemāka. Karstajā joslā vasaras laikā saulē vaska sveces nav uzglabājamas, jo tās izkūst. Siltajās zemēs sveču vietā kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantotas eļļas lampiņas. Vaska sveces ir relatīvi dārgas, tāpēc to masveida izmantošana bija visai ierobežota. Būtiskas pārmaiņas sākās, kad XIX gadsimtā sveču ražošanā sāka izmantot no dzīvnieku taukiem rūpnieciski nodalītu taukskābi – stearīnu, kuru joprojām izmanto gan ziepju, gan sveču ražošanā. No XIX gadsimta beigām sveču ražošanā sāka izmantot naftas pārstrādes procesā iegūstamu parafīnu (piesātināto ogļūdeņražu maisījumu ar 20 līdz 40 oglekļa atomiem molekulā).

Parlamentārieši pirmajā lasījumā atbalstījuši grozījumus Sociālā uzņēmuma likumā, kas paredz, ka noteiktos gadījumos sociālie uzņēmumi drīkstēs sadalīt līdz 50% no pārskata gada peļņas.

Pašlaik likums nosaka absolūtu aizliegumu sadalīt peļņu - nav pieļaujamas ne dividendes, ne izmaksas pamatkapitāla samazināšanas gadījumā, kā arī citas Komerclikumā noteiktās peļņas sadales formas. Šobrīd peļņu drīkst tikai ieguldīt statūtos noteikto mērķu sasniegšanai.

Grozījumu autore Labklājības ministrija (LM) skaidro, ka piedāvātā pieeja tuvinās Latviju starptautiskajai praksei, kur sociālā uzņēmējdarbība apvieno biznesa un sociālos mērķus.

Atļaujot vismaz daļēju peļņas sadali, sociālie uzņēmumi var piesaistīt privāto investoru finansējumu, kas ir nepieciešams, lai veicinātu uzņēmuma attīstību un paplašināšanos, kā arī lai nodrošinātu finansiālu ilgtspēju, skaidro LM.

Latvijas publiskajā telpā regulāri uzvirmo diskusijas par valsts uzņēmumu modernizāciju un nepieciešamību veicināt caurspīdīgu pārvaldību un konkurētspēju. Privātajā sektorā mēs ikdienā redzam, ka tirgus kļūst arvien dinamiskāks, un, lai spētu turēt tam līdzi, ir nemitīgi jādomā par to, kā būt maksimāli efektīviem, kā ieviest inovācijas un nodrošināt nevainojamu klientu pieredzi.

Valsts uzņēmumiem nav jāatdarina privātā sektora biznesa modeļi, bet tie var izmantot mūsu atziņas, lai uzlabotu savu darbību soli pa solim. Ne vienmēr ir nepieciešama revolūcija un grandiozas pārmaiņas – reizēm pietiek ar domāšanas maiņu, nelieliem praktiskiem soļiem vai kādu jaunu inovatīvu risinājumu, lai padarītu uzņēmuma darbu efektīvāku. Valsts uzņēmumi ir jāpārvalda kā savi, izvirzot priekšplānā efektivitāti – darīt nevis darīšanas pēc, bet ar jēgu, un ik uz soļa izaicinot iepriekšējās normas ar mērķi kļūt efektīvākiem, stiprākiem, labākiem.Piedāvāju trīs jomas, kur privātā sektora pieredze var sniegt nozīmīgu pienesumu valsts uzņēmumiem.

Par to, kas vispār ir mākslīgais intelekts (MI), kādus potenciālos ieguvumus un riskus tas rada, kā mēs varam MI pielietot savos ikdienas procesos, stāsta uzņēmuma Helmes Latvia direktors Viesturs Bulāns.

Tā kā mūsu sarunas tēma šodien ir par un ap mākslīgo intelektu (MI), tad iesāksim ar pavisam vienkāršu, bet reizē varbūt sarežģītu jautājumu. Šobrīd sabiedrībā jau diezgan daudz tiek runāts par MI, un, šķiet, lielāka vai mazāka izpratne, kas tad ir MI, ir teju katram, kurš saskaras un ikdienā lieto dažādas tehnoloģiskās ierīces. Arvien vairāk cilvēku arī savā ikdienā izmanto MI, katram ir sava izpratne par to, kas ir MI. Mūsu rubrikas par MI devīze ir: «Mākslīgais intelekts – draugs vai drauds?», kurā vēlamies tad arī saprast, kas īsti ir MI, kā mums tas jāuztver un cik lielā mērā varam tam uzticēties, bet vienlaikus – cik daudz mums jāpiesargās no MI. Respektīvi, jūsuprāt – kas tad ir MI un vai mums no tā jābaidās?

Digitālā vide mūsdienās ir centrālais instruments, ar kura palīdzību attīstītāji un pārdevēji var sasniegt potenciālos pircējus, norāda Maiks Dorfmans (Mike Dorfman), digitālā mārketinga aģentūras RocketScience vadītājs.

Digitālā mārketinga lielākā priekšrocība ir iespēja izmērīt gandrīz visu, jo pareizi izveidota analītika skaidri parāda, kuri kanāli noved pie darījuma, kurā posmā potenciālais klients pazūd un ko nepieciešams uzlabot, stāsta M.Dorfmans. Viņš atzīmē, ka dati ļauj ne tikai salīdzināt rezultātus ar nozares etaloniem, bet arī sekot līdzi sava projekta dinamikai un saprast - vai aktivitātes sniedz izaugsmi, vai arī rādītāji pasliktinās. Tas ļauj ātri un ērti izvērtēt efektivitāti un pieņemt lēmumus, balstoties uz datiem, nevis pieņēmumiem vai intuīciju, pauž RocketScience vadītājs.

Kā jūs raksturotu digitālā mārketinga lomu nekustamā īpašuma projektu pārdošanā?

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2024. gadā būvniecības nozare nodarbināja 64 tūkstošus cilvēku, kas ir par 6 tūkstošiem mazāk, nekā vēl gadu iepriekš. Nodarbināto skaits sarūk, nevis tāpēc, ka darbinieki nav vajadzīgi, bet gan tāpēc, ka aizvien mazāks skaits cilvēku izvēlas darbu šajā jomā.

Arī 2025. gadā nozares uzņēmēji turpināja saskarties ar darbaspēka trūkumu, meklējot aizvien jaunus veidus, kā strādāt efektīvāk ar mazāku darbinieku skaitu. Lai gan ir nozares, kurās darbinieku trūkumu risina, piesaistot pensionējušos speciālistus, būvniecībā tas nav risinājums. Darbs bieži ir fiziski smags, to ietekmē laikapstākļi, kā arī būvniecības objektu ģeogrāfiskā atrašanās vieta, kas daudzos gadījumos nozīmē – strādājošie ir ilgstoši prom no mājām.

Vairāk būvatļauju un lielākas platības

Aizvadītais gads būvniecības nozarē kopumā bija veiksmīgs – auga gan būvniecības produkcijas apjoma indekss, gan būvniecības produkcijas apjomi, arī mūsu uzņēmuma apgrozījuma pieaugums bija 7% (salīdzinot ar 2024. gadu). Analizējot kopumā izsniegto būvatļauju skaitu rūpnieciskās ražošanas ēkām un noliktavām, varam secināt, ka aizvadītā gada pirmajos trīs ceturkšņos bija ne tikai vairāk projektu (par 11% vairāk būvatļauju), bet arī platības ziņā ievērojami lielāki objekti.

Latvijas panākumi sieviešu apakšveļas un apakšveļas daļu – elastīgo lenšu –eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija) dati, 2024. gadā Latvija pēc ienākumiem no krūšturu lencīšu eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 1. vietā pasaulē.

Nesena vēsture

Masveida apakšveļas ražošanai ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē nav ļoti sena vēsture. Līdz pat XX gadsimta sākumam gan Latvijā, gan arī citviet Eiropā lielākā daļa sieviešu vasaras laikā apakšveļu nelietoja vispār. Augstākās kārtas sievietēm krūšturu funkciju pildīja korsetes. Savukārt pirmie rūpnieciski ražotie krūšturiem līdzīgie apģērba gabali (XIX gadsimta beigās) bija atvieglotas korsetes un naktskrekla kombinācija. Pirmais krūšturis kā nodalīts apģērba gabals tika patentēts tikai 1914. gadā. Līdz pat XX gadsimta vidum sieviešu apakšveļas masveida ražošana aizsākās tikai industriāli attīstītās valstīs. Latvijā līdz pat XIX gadsimta beigām ikvienai jaunkundzei bija jāprot darināt savu apģērbu pašai un, tikai sasniedzot noteiktu turības līmeni, apģērba darināšanai tik pirkti drēbnieku pakalpojumi. Pāreja uz apģērba darināšanas specializāciju ir iemūžināta Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) lugā Skroderdienas Silmačos (1902). Vēl XX gadsimta pirmajā pusē lielākā daļa Latvijas sieviešu sev nepieciešamo apģērbu šuva pašas un tikai bagātākās ģimenes izmantoja drēbnieku pakalpojumus vai arī iegādājās rūpnieciski ražotu apģērbu. 1927. gadā Latvijā bija reģistrēti tikai 27 veļas šūšanas uzņēmumi, kuros strādāja aptuveni 280 darbinieku, kā arī astoņi uzņēmumi (135 nodarbinātie), kas ražoja bikšu lences, korsetes un līdzīgus izstrādājumus (Latvijas statistikas gada grāmata 1927. Rīga, Valsts statistikas pārvalde,1928. 286. lpp.).

Publiskajā telpā periodiski tiek aktualizēts jautājums par klimata pārmaiņām un zemes izmantošanu Latvijā. Pēdējā laikā šīs tēmas vizionēšanā padziļināti iesaistījušies Latvijas Bankas eksperti. Noliekot malā metodoloģiskās nianses un zinātnieku sāncensību, nereti uztrauc raksta autoru neiedziļināšanās jautājuma būtībā – zemes ilgtspējīga izmantošana ir daļa no risinājuma, nevis problēmas.

Turklāt ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un visā pasaulē, ja vien vēlamies paskatīties patiesībai acīs.

Ja balstām klimata mērķu sasniegšanu uz atteikšanos saimniekot arvien vairāk platībās, mēs būtībā izvēlamies “strausa politiku” – īstermiņā SEG emisijas samazinās, bet vidējā un ilgākā termiņā mēs zaudējam potenciālu piesaistīt vairāk un dzīvot apritīgāk. Tādējādi mēs pagarinām fosilo resursu izmantošanu, kas pašā saknē nav ilgtspējīgi. Izvēloties šādu ceļu, mēs neizmantojam iespējas, ko piedāvā moderna bioekonomika, kas ir patiesais risinājums cilvēcei, “lai neapēstu zemeslodi”.

Rakstu sērijas autori norāda, ka pārāk intensīva mežizstrāde ir galvenais iemesls, kāpēc zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektors Latvijā pēdējos gados pārvērties no neto piesaistītāja par neto emitentu. Un tāpēc mežizstrādi vajag pēc iespējas vairāk samazināt – neskarti meži vislabāk spēs piesaistīt oglekli. Vai tiešām?

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvijas daļa lapu koku saplākšņa eksportā bija 5%, bet pēc ienākumiem no eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē.

Vēsturiski finiera lokšņu rūpnieciskā ražošana aizsākās1797. gadā, kad Samuels Bentamams (1757 - 1831) izgudroja un uzkonstruēja finiera lokšņu lobāmo mašīnu. No šī laika sākās plaša finiera lokšņu izmantošana dažādu koksnes izstrādājumu virsmu apdarē. Savukārt saplākšņa ražošana pašreizējā izpratnē (finiera lokšņu līmēšana un presēšana) rūpnieciskos apjomos aizsākās tikai pēc 1865. gada, kad ASV tika radītas iekārtas saplākšņa rūpnieciskai ražošanai. Tikai dažus gadus pēc saplākšņa ražošanas patenta izsniegšanas (1869.g.) šo produkciju sāka ražot arī Latvijas teritorijā. 1913. gadā Latvijā bija divas saplākšņa (līmēta finiera) rūpnīcas - viena Rīgā, bet otra Daugavpilī. Kopējais saražotā saplākšņa apjoms bija aptuveni 50 tūkstoši kubikmetru gadā (Latvijas PSR ģeogrāfija. Rīga: izdevniecība Zinātne, 1975., 345.lpp.).

Ilgu laiku personīgais auto Latvijā tika uzskatīts par vienu no dzīves nepieciešamībām, īpaši reģionos, kur sabiedriskā transporta iespējas ir ierobežotas. Tas sniedza brīvību, ērtības un nereti arī drošības sajūtu.

Taču pēdējo gadu laikā auto uzturēšana kļuvusi dārgāka un sarežģītāka. Degvielas cenas aug, apdrošināšanas un servisa izmaksas pieaug, pilsētās trūkst stāvvietu, bet vienlaikus parādās jaunas mobilitātes alternatīvas.

Tāpēc rodas jautājums, vai auto īpašums šodien tiešām vēl ir jēgpilns, vai arī ir pienācis laiks skatīties uz pārvietošanos citādi?

Lai uz šo jautājumu atbildētu, apskatīsim tipisku ikdienas mobilitātes situāciju Latvijā un salīdzināsim dažādas pieejas no sabiedriskā transporta līdz ilgtermiņa auto nomai.

Kā izskatās ikdiena bez sava auto?

Iedomāsimies, ka esi pieradis pie sava auto, jo tas ir Tavs galvenais pārvietošanās līdzeklis darbam, bērnu vešanai uz skolu, iepirkšanās un brīvdienu izbraucieniem.

Pirmssvētku laikā par dāvanām mēdzam domāt ne tikai ģimenes un draugu lokā, bet arī darba tirgus kontekstā. Arī darba devēji plāno saliedēšanās pasākumus, dāvanas, balles un “kaut ko jauku darbiniekiem” gada izskaņā. Visdrīzāk, ka gardumu grozs vai svecīte ar salaveci var neatrisināt to, kā darbinieks pie mums jūtas pārējo gadu, ja organizācija nedomā par darbinieku ilgtermiņā, nodrošinot iekļaujošu un vērtīgu labumu grozu, kas ne vienmēr nozīmē lielas prēmijas gada beigās.

Kā tika noskaidrots personāla atlases uzņēmuma ‘Morgan McKinley’ veiktajā globālajā pētījumā 2023. gadā – 43% uzņēmumu ir saskārušies ar grūtībām piesaistīt jaunus talantus, jo nav spējuši konkurēt atalgojuma un labumu grozu ziņā. Laikā, kad runājam par taupības pasākumiem, daļa darba devēju mēdz mesties pie labumu grozu samazināšanas darbiniekiem ar mērķi ietaupīt pēc iespējas vairāk, taču taupības laiks nav iemesls “nogriezt” labumus - tas drīzāk ir brīdis pārskatīt tā saturu, izvērtējot kuri labumi patiešām ir nozīmīgi darbiniekiem, ko mēs vēlamies ar to panākt un kā tas spoguļo mūsu organizācijas vērtības.

Pirms ķerties pie konkrētu labumu saraksta, priekšplānā vēlētos izvirzīt organizācijas definētās vērtības un labumu groza mērķi, uzdodot vairākus fundamentālus jautājumus – kāpēc mēs vispār ieguldām tajos labumos; ko mēs īstenībā cenšamies mainīt; kas ir tā uzvedība, kuru mēs vēlamies redzēt; ko mēs gribam patiešām panākt ar šiem labumiem un kas ir mūsu mērķis, izvēloties konkrētos labumus. Šie mērķi var būt daudz un ļoti dažādi, piemēram, darbinieku apmierinātība ar darba vidi, motivācija, iesaiste, darba sniegums, nostrādātais laiks organizācijā u.c. Bieži vien iespējams novērot, ka labumu sistēma tiek izmantota arī kā tāds ārējā tēla virzīšanas un veidošanas viena no komponentēm, kas arī nav mazsvarīgi. Raugoties uz šiem mērķiem, ir diezgan svarīgi, ka mēs saprotam, kas mums patiesi interesē kā organizācijai, balstoties mūsu vērtībās. Labumu grozs ir rīks, kas ir mūsu rokās, ar kuru mēs patiešām varam dizainēt uzvedības izmaiņas un panākt to, ko mēs gribam redzēt organizācijā vairāk vai mazāk.

Latvija 2024. gadā bija ceturtā lielākā kaltētu lauka (cūku) pupu eksportētāja pasaulē.

2024. gadā Latvija ar 20,95 eiro uz vienu iedzīvotāju bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu lauka (cūku) pupu eksporta, liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija).

Tūkstošiem gadu sena vēsture

Lauka (cūku) pupu (Vica faba) sēklas gan vizuāli, gan arī pēc olbaltumvielu daudzuma ir līdzīgas parastajām pupiņām (Phaseolus vulgaris), tomēr starp lauka pupām, kas pieder pie vīķu ģints, un parastajām pupiņām, kas pieder pie pupiņu ģints, ir ievērojama atšķirība. Lauka pupu dabiskā izcelsme ir Vidusjūras austrumu piekraste un Ziemeļāfrika. Tuvajos Austrumos lauka pupas audzē vismaz 10 tūkstošus gadu. Savukārt pupiņu dabiskās izplatības areāls ir Centrālamerika un Dienvidamerika, kur lielajās Amerikas civilizācijās tās tika kultivētas pēdējos 7000 gadus. Līdz pat XVI gadsimta pirmajā pusei, kad Eiropā tika ievestas pupiņu sēklas no Amerikas, Eiropā un Tuvajos Austrumos audzēja tikai lauka pupas un to šķirnes. Lai gan lauka pupas ir produkts ar ļoti augstu proteīnu (olbaltumvielu) saturu, tomēr plašu lauka pupu izplatību ierobežoja tas, ka termiski nepietiekami apstrādātas lauka pupas lielos daudzumos nedrīkst lieto pārtikā cilvēki, kuriem ģenētisku īpatnību dēl ir pārāk zems enzīma G6PD (glikozes-6-fosfāta dehidrogenāzes) līmenis. Attiecīgais enzīms aizsargā sarkanos asinsķermenīšus, tāpēc cilvēkiem ar šo ģenētisko īpatnību lauka pupu lietošana lielos daudzumos var izraisīt anēmiju – sarkano asinsķermenīšu koncentrācijas kritisku samazināšanos asins sastāvā. Tāpēc, piemēram, Senajā Grieķijā pret lauka pupu lietošanu pārtikā izturējās piesardzīgi. Sengrieķu filozofs Pitagors (570. g. p.m.ē.–495. g. p.m.ē.) saviem sekotājiem aicināja lauka pupas pārtikā nelietot vispār (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North American Office, 2008, 233. lpp.).

Latvija nodrošina 1,3% no kaltētu zirņu piegādēm globālajam tirgum.

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (ITC) apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tir-dzniecības organizācija) liecina, ka, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2023. gadā Latvija bija pirmajā, bet 2024. gadā – trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu zirņu eksporta.

Ar senu vēsturi

Zirņi ir viens no vissenākajiem kultūraugiem, kurš no savvaļas zirņiem tika selekcionēts aptuveni pirms 9500 gadiem mūsdienu Afganistānas un Ziemeļindijas teritorijā. Kā liecina arheoloģiskie atradumi, tad ap 5000. gadu p.m.ē. zirņus jau audzēja Senajā Ēģiptē – Nīlas ielejā. Senākie kaltētu zirņu atradumi cilvēku apmetnēs Centrālajā Eiropā un Indijā tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē. Savukārt ap 2000. gadu p.m.ē. zirņus audzēja praktiski visā Eiropā (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North Amer-ican Office, 2008, 238. lpp.).Zirņi bija nozīmīga lauksaimniecības kultūra Senajā Grieķijā un Senajā Romā, bet Latvijas teritorijā zirņus sāka audzēt krietni pirms Romas impērijas izveidošanās. Arheoloģiskajos izrakumos zirņi Latvijā ir atrasti senākos slāņos, nekā tie ir atrasti Zviedrijā (Rasiņš A., Tauriņa M. Pārskats par Latvijas PSR arheoloģiskajos izrakumos konstatētajām kultūraugu un nezāļu sēklām. Arheoloģija un etnogrāfija XIV. Rīga: Zinātne, 1983, 152. lpp.). Tomēr zirņi nekad nebija noteicošā lauksaimniecības kultūra Latvijas teritorijā.Līdz Pirmajam pasaules karam zirņi aizņēma aptuveni 2,2% no visas sējumu platības apriņķos, kuri vēlāk kļuva par Latvijas valsts teritoriju. Kā liecina Latvijas statistikas dati, 1923. gadā ar zirņiem tika apsēti vairāk nekā 37 tūkstoši hektāru, kas veidoja 3,4% no vi-sas sējumu platības (Bokalders J. Lauksaimniecība. Grām. Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A. Gulbja apgādniecība, 1927, 516. lpp.). 1935. gadā pākšaugu sējumi Lat-vijā jau sasniedza 41,8 tūkstošus hektāru, no kuriem zirņi un pupas veidoja vairāk nekā 80%. Latgales augstienes ziemeļaustrumos ar zirņiem un pupām bija apsēti 6% no sējumi-em, bet Ezernieku pagastā – pat 8% no visiem sējumiem (Rutkis J. Latvijas ģeogrāfija. Stokholma: apgāds Zemgale, 1960, 528. lpp.). 1940. gadā pākšaugus audzēja 36 tūkstošus hektāru lielā platībā.

Latvijā šobrīd iedzīvotāju rīcībā atrodas ievērojams finanšu potenciāls - aptuveni divpadsmit miljardi eiro atrodas noguldījumos un faktiski nevairo sabiedrības labklājību. Tikmēr kapitāla tirgus un ieguldījumu fondu aktivitāte pēdējo gadu laikā pakāpeniski pieaug, un arvien vairāk privāto investoru meklē iespējas ieguldīt.

To apliecina arī šogad veiktā investoru aptauja , kas atspoguļo, ka 72% investoru atbalsta stratēģisko valsts uzņēmumu kotēšanu biržā un arī gatavību ieguldīt, ja tās būtu pārvaldītas caurspīdīgi, ar skaidru stratēģiju un ilgtspējīgu biznesa modeli.Lai aktivizētu šo kapitālu un stiprinātu valsts finansiālo autonomiju, nepieciešams uzdot konkrētu jautājumu: kā izmantot privāto kapitālu tā, lai tas strādātu valsts ilgtermiņa mērķu labā, tostarp aizsardzības, inovāciju un ekonomikas transformācijas nodrošināšanai?

Attīstīts kapitāla tirgus ir spēcīgas ekonomikas pamats. Latvijā valsts un pašvaldību uzņēmumu īpatsvars ir lielāks nekā citās Baltijas valstīs. Šī atšķirība ir vēsturiska un joprojām ietekmē mūsu ekonomikas struktūru, daudzi nozīmīgi uzņēmumi atrodas valsts vai pašvaldību īpašumā, un liela daļa no tiem darbojas komerciālos sektoros, kuros citviet dominē privātais kapitāls. Top101 vērtīgāko uzņēmumu saraksts apliecina, ka Latvijas ekonomikā valsts kontrolē ievērojamu daļu būtisku aktīvu, tomēr šis potenciāls šobrīd nav pilnībā aktivizēts kapitāla tirgus attīstībai.

ASV operācija Venecuēlā kļuva par pirmo šī gada nozīmīgo ģeopolitisko satrici-nājumu. Tās rezultātā pieauga ASV lielo naftas kompāniju akciju vērtība, kā arī ģeopolitisko neskaidrību apstākļos atsevišķi investori kā allaž meklējuši patvē-rumu, iegādājoties zeltu un kriptovalūtas.

Naftas tirgus kopumā reaģēja negaidī-ti mierīgi – degvielas cenas nevis krita, bet pat nedaudz pieauga, un patieso ie-tekmi vērosim ilgtermiņā.

Pasaulē naftas cena pieaug

Venecuēlai ir pasaulē lielākās oficiāli apstiprinātās naftas rezerves – apmēram 303 miljardi barelu, tādēļ formāli tā ir svarīgs spēlētājs globālajā naftas tirgū. Tomēr finan-šu tirgus reakcija atgādina, ka ar rezervju apjomu vien nepietiek. Pēc varas maiņas tika gaidīts naftas cenu kritums, pēc sankciju atcelšanas ātri appludinot ASV ar Vene-cuēlas naftu. Taču realitāte bija pretēja – pirmdienas vakarā naftas cena pieauga gandrīz par 1 %.

Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, ņemot vērā inflāciju, globālā naftas cena šobrīd ir zemākā gandrīz 20 gadu laikā – piedāvājums joprojām ir pārmērīgs, tādēļ turpmā-kam cenu kritumam ir maz pamata; drīzāk sagaidāms cenu pieaugums.

Katrs eiro, kas ieguldīts sporta infrastruktūrā, atgriežas sabiedrībā - nodokļos, darbavietās, cilvēku veselībā un valsts reputācijā. Tas ir ieguldījums nākotnē, nevis izmaksas. To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas Nacionālais sporta centrs (LNSC) valdes priekšsēdētājs Daniēls Nātriņš.

Viņš norāda, ka sporta infrastruktūras pieejamības uzlabošana palīdz ne tikai profesionāliem sportistiem, bet dod iespēju ikvienam - arī bērniem, jauniešiem un amatieriem - nodarboties ar sportu, veicinot sabiedrības veselību un aktīvu dzīvesveidu.

2022. gada 27. septembrī Uzņēmumu reģistrā tika reģistrēta sabiedrība ar ierobežotu atbildību Latvijas Nacionālais sporta centrs, apvienojot četras valsts kapitālsabiedrības – kultūras un sporta centru Daugavas stadions, bobsleja un kamaniņu trasi Sigulda, tenisa centru Lielupe un sporta centru Mežaparks. Šobrīd tām pievienojušās arī jaunuzceltā Komandu sporta spēļu halle un sporta bāze Kleisti. Kāpēc bija nepieciešams apvienot būtībā tik dažādas sporta bāzes?

Saeima ceturtdien pieņēma budžeta likumprojektu paketē virzītos grozījumus Dabas resursu nodokļa (DRN) likumā, kas paredz no 2027. gada dabas resursu nodokļa (DRN) likmi kūdrai palielināt piecas reizes - līdz 3,5 eiro par tonnu, bet neapstrādātai un ārpus Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Ekonomiskās zonas teritorijas komerciāliem nolūkiem realizētai koksnei noteiks DRN 75 eiro apmērā par kubikmetru.

Tajā pašā laikā smilts un smilts-grants DRN likmi no 2026. gada palielinās par 25%. DRN paaugstināšana smiltij un grantij no nākamā gada 2026. gada budžetā dotu 0,5 miljonu eiro papildu ieņēmumus. Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) sniegtā informācija liecina, ka nodoklis tiks paaugstināts par 10 centiem par kubikmetru.

Šobrīd DRN likme kūdrai ir 0,7 eiro par tonnu.

Opozīcijas deputāts Ingmārs Līdaka (AS) debatēs vērsa uzmanību, ka likumprojektam uz otro lasījumu KEM iesniegusi 23 priekšlikumus. Viņaprāt, tas norādot uz to, cik nekvalitatīvi uz pirmo lasījumu izstrādāts šis likumprojekts.

Pie frakcijām nepiederošā deputāte Viktorija Pleškāne atgādināja, ka Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija likumprojektu neatbalstīja. Viņa norādīja, ka likumprojekts neesot saskaņots ar nozari, kas esot pretēji labai likumdošanas praksei.

Latvijā bāzētajā aviokompānijā "SmartLynx Airlines" pašlaik faktiski notiek darbinieku kolektīvās atlaišanas process, kas tiek ietērpts "pušu vienošanās" dokumentā, aģentūrai LETA pauda Latvijas Aviācijas arodbiedrības valdes priekšsēdētāja Dace Kavasa.

Viņa informēja, ka Latvijas Aviācijas arodbiedrība pārstāv gan "SmartLynx Airlines" stjuartus, gan biroja darbiniekus, vienlaikus neatklājot konkrētu biedru skaitu.

Pēc arodbiedrības rīcībā esošās informācijas, pirmdien, 24. novembrī, bijusi "SmartLynx Airlines" darbinieku sanāksme, un darbiniekiem paziņots, ka viņi var parakstīt pušu vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu, kas paredz izmaksāt algu par nostrādāto periodu līdz pirmdienai, 24. novembrim, kā arī kompensāciju par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

"Parasti šādās vienošanās tiek norādīts atlaišanas pabalsts un citi labumi, bet šeit tā nav," norādīja Kavasa.

Viņa minēja, ka pušu vienošanās noteikts, ka darba devējam var nebūt pietiekami daudz finanšu līdzekļu, lai nekavējoties pilnā apmērā izmaksātu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un darba devējs izvērtē iespējas sākt maksātnespējas procesu. "Darba devējs šīs vienošanās bija parakstījis, sagaidot darbinieku bezierunu piekrišanu un parakstu," norādīja Kavasa.

Novembris un decembris ir gada intensīvākais periods – Melnās piektdienas izpārdošanu un Ziemassvētku laikā “Venipak” sūtījumu apjoms Baltijā pieaug par vairāk nekā 40 %. Tāpēc uzņēmums ir veicis būtiskus uzlabojumus, lai nodrošinātu ātru sūtījumu piegādi bez aizķeršanās – pakomātu tīkls pieaudzis par 38 %, bet loģistikas komanda paplašināta par 30 %, informē uzņēmums.

Uzņēmuma prognozes liecina, ka šogad sūtījumu apjoms Baltijā pieaugs par vairāk nekā 40 %, bet kopējais apgrozījuma pieaugums tiek prognozēts 10–15 % apmērā, salīdzinājumā ar pagājušo gadu.

“Viens no lielākajiem izaicinājumiem svētku sezonas laikā ir sabalansēt kurjeru noslodzi un labbūtību. Intensīvākais piegāžu periods sakrīt ar gripas sezonu, tāpēc rūpes par kurjeru veselību un izdegšanas novēršana ir būtiska prioritāte. Šajā laikā katrs kurjers ir ļoti svarīgs,” uzsver Sanita Bērziņa, “Venipak Latvija” vadītāja.

Pirms aktīvākās sezonas “Venipak” piesaistījis papildu darbiniekus – gan kurjerus, gan noliktavas darbiniekus, lai sekotu līdzi pieprasījumam un sagatavotu svarīgākos loģistikas ķēdes posmus paaugstinātai noslodzei. Loģistikas komanda paplašināta par 30 %, un lielāka kļuvusi arī klientu apkalpošanas komanda, lai efektīvi apstrādātu pieaugošo pieprasījumu apjomu.

Ekonomikas ministrijas virzītās izmaiņas “zaļā koridora” regulējumā samazināt uz pusi uzņēmumu skaitu, kas tam varēs kvalificēties, pēc būtības nozīmē neizmantot tā potenciālu uzņēmējdarbības vides un konkurētspējas uzlabošanā, salīdzinot ar mūsu tiešajiem konkurentiem – Lietuvu un Igauniju.

Uz doto brīdi no 536 uzņēmumiem, kas kvalificējas “zaļā koridora” prasībām par publisko pakalpojumu saņemšanu paātrinātā kārtībā, privilēģijas izmanto tikai 53 komersanti. Tas nozīmē, ka būtu svarīgi tieši veicināt komersantu aktivitāti, lai tādā veidā palielinātu investīciju īpatsvaru, iegūtu lielāku pienesumu budžetam, kā arī uzlabotu valsts ekonomiskos rādītājus. Jāmin, ka “zaļais koridors” paredz samazināt komersantiem administratīvo slogu un paātrināt administratīvos saskaņošanas procesus saistībā ar būvniecību, teritorijas plānošanu un migrāciju (darbaspēka piesaisti).

Mainot vienu no kritērijiem uzņēmumiem – eksporta apgrozījumu no 5 miljoniem eiro uz vismaz 10 miljoniem eiro – nozīmēs, ka valsts apzināti izvēlas nevis uzņēmumus pēc tā potenciāla, bet gan veido izredzēto nozaru un profilu listi, neizmantojot iespēju kopumā uzlabot valsts konkurētspēju un investīciju vidi, salīdzinot ar vistiešākajiem konkurentiem – kaimiņvalstīm. Šāds samazinājums būtu samērīgs, ja “zaļā koridora” priekšrocības paredzētu valsts budžeta subsīdijas, bet tas paredz saīsinātus termiņus publisko pakalpojumu saņemšanai un vienkāršotas procedūras, piemēram, kas saistītas ar pašvaldību saskaņojumiem attīstības projektiem vai ārvalstu darbinieku piesaistei. Tāpēc nav samērīgi neļaut ātrāk un veiksmīgāk attīstīties uzņēmumiem, kas izpilda līdzšinējās prasības par vismaz 5 miljonu eiro eksporta apgrozījumu. Atstājot spēkā esošos nosacījumus, pārredzamā nākotnē tas nozīmētu valsts uzņēmējdarbības vides konkurētspējas uzlabošanos.

Latgales speciālā ekonomiskā zona (Latgales SEZ) jau devīto gadu sekmīgi darbojas Latgales reģionā, veicinot investīcijas, ražošanas modernizāciju un jaunu darba vietu radīšanu. Latgales SEZ šobrīd apvieno 38 kapitālsabiedrības ar īpašo statusu, kas aktīvi attīsta savu darbību reģionā. Kopumā noslēgti 94 investīciju līgumi, kuru kopējā vērtība pārsniedz 111 miljonus eiro.

Par to, kādas ir Latgales SEZ priekšrocības un ko uzņēmēji no tā iegūst, sarunājāmies ar Aldi Adamoviču, Latgales plānošanas reģiona attīstības padomes priekšsēdētāju.

Kā Latgales SEZ veicina uzņēmējdarbības attīstību Latgales reģionā?

Latgales speciālā ekonomiskā zona ir valsts atbalsta instruments, kas sniedz uzņēmējiem – gan ražotājiem, gan pakalpojumu sniedzējiem – iespēju, investējot Latgales reģiona ekonomikā, saņemt valsts garantētas nodokļu atlaides. Mūsu galvenais mērķis ir veicināt jaunu darba vietu radīšanu un uzņēmējdarbības attīstību Latgalē. Latgales SEZ priekšrocības ir pieejamas gan vietējiem uzņēmējiem, kuri plāno paplašināt un dažādot savu ražošanu vai pakalpojumu klāstu, gan ārvalstu investoriem, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību Latgales reģionā. Tas ir nozīmīgs atbalsts uzņēmumiem, kas tiecas kļūt konkurētspējīgāki gan Latvijas, gan starptautiskajā tirgū. Vienlaikus tā sniedz būtisku ieguldījumu arī reģiona un valsts attīstībā, veicinot nodokļu ieņēmumu pieaugumu un kopējo ekonomisko izaugsmi.

Gada beigas uzņēmumos tradicionāli ir arī laiks, kad notiek darba snieguma novēršana un darbinieku attīstības plānošana nākamajam gadam. Aktuālākās tendences liecina, ka neapmierinātība ar darba snieguma novērtēšanu pieaug gan starp darba devējiem, gan darba ņēmējiem.

Kamēr darba devēji uzskata, ka tā ir lieka birokrātija, kas nesniedz reālu pienesumu, darbinieki uzskata, ka process nav taisnīgs. Neapmierinātību rada gan izpratnes trūkums par ieguvumiem, gan procesa salīdzinājums ar eksāmenu – joprojām ir izplatīts uzskats “ja mani vērtē, tad esmu izdarījis ko nepareizi”. Vai darba snieguma novērtēšana tiešām ir tikai kritika un administratīvais slogs? Vai attīstības sarunas var aizstāt vērtēšanas procesus, samazinot darbinieku stresu? Ko šīs pārmaiņas nozīmētu darba devējiem? Starptautiskās organizācijas “McKinsey & Company” dati liecina, ka 95% vadītāju ir neapmierināti ar darba snieguma vadības sistēmu, 90% personālvadības ekspertu uzskata, ka šis novērtējums neatspoguļo darbinieku reālo ieguldījumu, bet divi no trīs darbiniekiem uzskata, ka process nav taisnīgs un vienlīdzīgs visiem. Rodas pamatots jautājums – ja reiz visas iesaistītās puses ir neapmierinātas, vai no šī procesa tiešām ir kādi ieguvumi?

Latvijā degvielas cenas šobrīd mainās vienmērīgi un stabili, sacīja Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ieva Ligere.

Viņa minēja, ka Latvijā tirgus dinamika atšķiras no Igaunijas, kur cenas patlaban svārstās daudz asāk, un atšķirības starp degvielas uzpildes stacijām var sasniegt pat 20 centus litrā. "Latvijā cenu kustība ir ievērojami vienmērīgāka un stabilāka," teica Ligere.

Jautāta, kādēļ Latvijā pēdējā laikā degvielas cenas ir pieaugušas, lai gan "Brent" markas jēlnaftas cena samazinājās, Ligere skaidroja, ka degvielas uzpildes staciju cenas nav tieši saistītas ar jēlnaftas cenu, jo mazumtirdzniecības cenu ietekmē starptautiskās degvielas produktu biržas - benzīna un dīzeļdegvielas kotācijas.

"Tās bieži vien nekustas vienlaicīgi ar jēlnaftu un reizēm produktu cenas pieaug pat tad, kad nafta kļūst lētāka. Tāpēc degvielas cenas ir jāvērtē tieši pēc produktu biržām, nevis pēc jēlnaftas," skaidroja Ligere.