Tiesiskā valstī būtisks elements ir skaidra un nepārprotama normatīvo aktu piemērošana. Būvvaldēm kā pašvaldības pārraudzībā veidotām iestādēm ir svarīga loma būvniecības procesā. Pasaules Bankas veidotais “Doing Business” reitings, kas tiek izmantots kā novērtēšanas rīks, salīdzinot būvniecības administratīvo procedūru skaitu un izpildes ilgumu, ļauj secināt, ka Latvijā būvniecības gaita ir sarežģīta un ilgstoša.
Taču caurspīdīga, pārraugāma un profesionāli organizēta būvniecības kontrole ir kritiski svarīga gan publiskajiem, gan privātajiem pasūtītājiem, jo tā visiem labāk un lētāk. Tāpēc ir svarīgi izvērtēt, kā būvvaldes var padarīt efektīvākas.
Ir pilnīgi vienalga, vai runājam par nocirstā ozola lietu un nesaprotamajām peripetijām ap izsniegtajām būvatļaujām Mārupē, par patvaļīgu būvniecību Jēkabpils cietumā, kur tika izbūvēts pastaigu laukums, nesaskaņojot ar zemes īpašnieku, skaļo “mājas-kuģa” lietu vai vienkārši kādu gadījumu, kas nav publiski iztirzāts, bet tāpēc ne mazāk svarīgs gan kādam noteiktam tiesību subjektam, gan mums kā sabiedrībai kopumā, jo visos šajos gadījumos ir iesaistītas būvvaldes. Taisnības labad jāsaka, ka būvvalde ir tikai viens no būvniecības procesa dalībniekiem plašākā šī termina izpratnē.
Zināms, ka būvvalde veic pašvaldības atbildībā esošās funkcijas būvniecības jomā, tostarp nodrošina klientu atbalstu, sekmē kvalitatīvas pilsētvides veidošanu, kā arī nodrošina būvniecības procesu realizāciju un kontroli. Būvvalde atbild par būvniecības administratīvā tiesiskuma ievērošanu, tajā skaitā par trešo personu interešu ievērošanu. Būvvaldes speciālistiem jāpārzina būvniecības process visos etapos - no projekta izstrādes un apstiprināšanas līdz stadijai, kad būvobjekts pieņemts ekspluatācijā. Būvvaldes funkciju izpildes nodrošināšanai iestādē tiek nodarbināti arhitekti, ainavu arhitekti, inženieri un būvinspektori, kuri ir ieguvuši patstāvīgās prakses tiesības attiecīgajā būvniecības jomā. Tātad, ja pieņem, ka būve tiek būvēta, lai pildītu noteiktu funkciju, tad skaidrs, ka strīdi būvniecības procesā, tajā skaitā ar būvvaldi, ietekmē tādus svarīgus elementus kā būvniecības procesam paredzēto laiku un izmaksas. Ir absolūti skaidrs, ka ikviens strīds rada papildus izmaksas un laika patēriņu tā risināšanā.
Katra atsevišķa būvvalde darbojas noteiktā administratīvā teritorijā. Būvniecības likums atļauj vairākām pašvaldībām lemt par kopīgas būvvaldes izveidi, taču nav dzirdēts, ka šāda iespēja, piemēram, mazos novados tiek vērtēta. Iespējams, ka tieši šāds solis atsevišķos gadījumos sniegtu iespēju nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu būvvaldes darbiniekiem attiecībā pret privātajā sektorā esošo atalgojumu, vienlaikus nodrošinot arī nepieciešamo prestižu būvvaldes darbam un izvēlētajam amatam. Faktiski runa ir par kapacitātes stiprināšanu, kur vislabākā motivācija būtu kā pietiekams būvinspektoru skaits pašvaldībās, tā jau minētā atalgojuma palielināšana un pielāgošana būvniecības nozarei.
Īpaši liela problēma pastāv tieši ar būvinspektoru piesaisti. Kamēr būvvaldēs nav sasniegts konkurētspējīgs atalgojums, Vispārīgo būvnoteikumu regulējums, kas pieļauj būvinspektora amatu savienošanu, uzskatāms par būtisku problēmu. Ir jānosaka, ka būvinspektors nevar sniegt būvniecības pakalpojumus būvdarbu vadīšanas, būvuzraudzības un būvekspertīzes specialitātēs savā kontrolējamā administratīvajā teritorijā, vai vēl labāk - nevar sniegt šādus pakalpojumus vispār. Taču tad atalgojumam ir jākļūst tādam, kas šo arodu padara par ļoti prestižu.
Cita starpā tas sniegtu iespēju daudz saturīgāk vērtēt un stiprināt būvvalžu un būvinspektoru atbildību. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums nenoliedzami paredz privātpersonai Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Minētais likums nosaka, ka amatpersona ir civiltiesiski atbildīga par publisko tiesību juridiskajai personai nodarīto zaudējumu, ja šī amatpersona ir tīši rīkojusies prettiesiski vai savā rīcībā pieļāvusi rupju neuzmanību. Taču ir divas problēmas, kas saistāmas ar atbildības izvērtēšanu - ilgās tiesvedības un būvniecības ieceres sadārdzināšana.
Tātad, jārada krietni efektīvāks instruments šo strīdu risināšanai. Jo sevišķi tāpēc, ka tas pats likums nosaka, ka tiesību normu nepareiza piemērošana vai interpretācija nav uzskatāma par rupju neuzmanību, ja viedoklis, kas ir bijis amatpersonas rīcības pamatā, nav uzskatāms par juridiski neadekvātu. Tātad, lai nonāktu līdz noteiktai skaidrībai kādā strīdā, personai būtu jāpierāda rupja neuzmanība. Bet nepieciešamība taču ir veikt būvdarbus, vai nepieļaut to, ka kāds to dara tā, ka nepamatoti tiek aizskartas trešo personu intereses.
Ir vēl viens risinājums, kas atbildību (protams, kopsakarā ar amata prestižu un konkurētspējīgu atalgojumu) padara daudz efektīvāku un ātrāk risinājumu nodrošinošu strīdus gadījumos. Tā ir apdrošināšana. Proti, ja būvvaldes darbinieku civiltiesiskā atbildība tiktu apdrošināta (gluži, kā privātajā sektorā) un daudz precīzāk būtu skaidrota minētā “rupjā neuzmanība”, visnotaļ ātrā laika posmā būtu iespējams sasniegt situāciju, ka būvvaldes savā faktiskajā darbībā būtu daudz apdomīgākas un efektīvākas savos lēmumos.
Cita starpā civiltiesiskās apdrošināšanas ieviešana radītu apstākļus, ka apdrošināšanas kompānijas pie attiecīgo noteikumu izstrādes faktiski pildītu tādu kā sfēras kopumā un katras būvvaldes atsevišķi auditora funkcijas. Esmu drošs, ka būtiskākos riskus apdrošinātāji atklātu un piedāvātu efektīvus risinājumus daudz ātrāk par, piemēram, Valsts kontroles revīziju ietvaros veiktajām izmaiņām. Iespējams, ka tieši šāds ceļš ejams attiecībā uz būvvaldēm. Tas gan nekā nemazina nepieciešamību apzināt arī citu iesaistīto subjektu pienākumus, tiesības un atbildības.
Būvvaldes darbības kvalitātei ir izšķiroša nozīme tam, vai projekti virzās raiti un ekonomiski pamatoti. Šobrīd pastāvošās problēmas - nepietiekama kapacitāte, zems atalgojums, interešu konflikta riski un neskaidras atbildības robežas kavē ne tikai atsevišķu būvniecības ieceru realizāciju, bet arī plašāku mājokļu un infrastruktūras attīstību valstī. Ja vēlamies, lai būvniecības process Latvijā kļūtu prognozējamāks, profesionālāks un taisnīgāks visām iesaistītajām pusēm, ir jāievieš gan strukturāli risinājumi un mehānismi, kas stiprina atbildību un caurskatāmību.
