Lai latvieši spētu izdzīvot nākotnē, nepietiek ar vienu bērnu ģimenē. Diemžēl pat ar diviem ir par maz - nākotne sākas ar trešo. Laikraksts Diena centies noskaidrot, kāpēc ģimene neizšķiras par trešo bērnu.

Intervētie vecāki - Ieva un Māris. Viņus atturot nestabilitāte dzīvē - lai gan abiem ir ģimenes bizness, tas nevedas. Viņu mēneša ienākumi ir minimālās algas apmērā, tāpēc ģimene ar bērniem dzīvo vienā istabā vecāku mājās.

«Katru rītu. Pieceļoties pirmā doma ir par to. Arī ejot gulēt. Ir bažas, vai varēsim izvilkt, vai varēsim pabarot bērnus. Kad pēcnācēji vēl nav sadzimuši, ir vienalga, ko strādāsi, cik pelnīsi, kur dzīvosi. Tad ir sajūta, ka var strādāt arī vienkāršu darbu, sevi jau pabarosi. Kad ir bērni, nevari uz galda uzlikt to, kas pagadās. Ir nepieciešama droša sajūta par nākotni, lai tu zini, ka būs maize un jumts virs galvas. Varu teikt, ka bērnu dēļ gājām uz risku un nodevāmies biznesam - atvērām ēstuvi. Bija cerība, ka tas būs mūsu naudas avots. Zini, kas ir sliktākais - sajūta, ka neiet tik labi, lai spētu parūpēties par bērniem. Tu katru vakaru ej gulēt un jūties kā pirms eksāmena, kam neesi pietiekami sagatavojies, - un zini, ka slikti noliksi,» vaicāta, vai ir bažas par finansiālo pusi, stāstījusi Ieva.

«Dzīvojam pie vecākiem. Nevaram atļauties dzīvot atsevišķi - maksāt par īri, elektrību, jo mēs tik daudz nepelnām. Kad pieteicās otrs bērniņš, nolēmām riskēt un izlēmām piepildīt savu sapni - atvērt ēstuvi. Vasarā gāja labi, bet ziemā knapi velkam dzīvību. Pašlaik mums nav ienākumu - strādājam ar mīnusiem un maksājumus veicam no iekrājumiem, kuri tūlīt izsīks, ja nekas nemainīsies. Tā kā dzīvojam pie vecākiem, dzīvību velkam. Tas ir iemesls, kāpēc es katru dienu nevaru aizmigt un mostos ar bailēm - kā būs un ko darīsim, ja būs jābankrotē. Ja runa ir par nākamo bērnu - to gribu plānot, izbaudīt grūtniecību un bērna kopšanas atvaļinājumu. Tieši biznesa dēļ sāku strādāt jau kopš grūtniecības pirmajām nedēļām, nākamajā dienā pēc dzemdībām gulēju slimnīcā un zvanīju - kārtoju līgumus, meklēju sadarbības partnerus. Mums bērns un bizness dzima paralēli. Es nemaz nezinu, ko nozīmē dzīvot ar bērnu mājās. Mēs visu laiku raujamies uz pusēm, bet jēgas, šķiet, mūsu pūlēm nav. Labi, ka, par spīti stresam, otrais bērns tāds mierīgs gadījies,» stāstījusi sieviete.

Jautāta, cik, pēc viņas domām, būtu jāpelna, lai izaudzinātu divus bērnus, Ieva atbildējusi:

«Ar vīru esam runājuši, ja mēs ik mēnesi par abiem kopā saņemtu vismaz 500 latu, pagaidām pietiktu un es pa naktīm nemurgotu. Protams, bērniem augot, pieaug arī izdevumi. Mums ienākumi ik pa mēnesi atšķiras. Ir mazāki un ir pavisam mazi. Tur jau ir tā nedrošība - dari savu lietu un nezini, ko darīsi pēc diviem mēnešiem. Zinu un redzu, ka mans vīrs jūtas kā neveiksminieks. Es viņam neko nevaru pārmest, jo viņš cenšas.»

«Cilvēkiem nav maksātspējas, tā arī problēma. Visiem ir grūti, kāpēc lai mēs uz to, ka cilvēki knapi velk dzīvību, uzvārītos ar savu ēstuvi. Saprotu, ka jāiztur kaut kādi procesi un viss mainīsies, bet es neredzu krīzei beigas. Saprotu, ka dzīvē nekas nenāksies viegli - visi noveco, daļa darbspējīgo aizbraukuši, valstī ir depresīvs noskaņojums. Kas mūs gaida nākotnē? Valstī būs daudz pensionāru un mazs strādājošo īpatsvars. Kas pensionārus uzturēs? Mēs! Ir tikai viens scenārijs, ko redzu, - milzīgs nodokļu slogs,» viņa uzskata.

«Tāpēc es gribu braukt prom no Latvijas. Te cilvēki ir pārāk depresīvi, norūpējušies par nākotni. Dzīves līmenis atpaliek no tā, kāds ir Eiropā. Kad mēs pietuvosimies Eiropas dzīves līmenim? Pēc 40-50 gadiem? Ap to laiku es sen jau būšu miris. Es Latvijā jūtos piespiests pie sienas. Nezinu, ko mana sieva te redz - viņa te [Latvijā] ir ieķērusies. Ja mēs tik tiešām Latvijā bankrotēsim, es meklēšu iespēju braukt un attīstīt savu biznesu ārzemēs,» atklājis Māris.