Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vispirms aizliedza strādāt frizieriem, tad kaut kad novēloti šausmās konstatēja, ka šīs jomas pārstāvji, formāli pat nestrādājot, ir starp visbiežāk slimojošajiem ar Covid-19, jo spiestā kārtā strādāja nelegāli, visdrīzāk arī – neievērojot epidemioloģiskās prasības. Galu galā šo lielumu atcēla.

Valdības uzdevumā Ekonomikas ministrijas ierēdņi sarakstīja garu garos sarakstus ar precēm, ko nedrīkst tirgot klātienē, tad jutās apvainoti, ja pirkumi caur internetu daudzviet izpaudās kā no telefona turpat veikalā sūtīts pasūtījums, ko pēc mirkļa var izņemt. Tad vienu defektu laboja ar otru defektu – atļāva pilnvērtīgi strādāt veikaliem, izņemot tos, kuri skaitās tirdzniecības centros.

Vēl vairāk – tirdzniecības centros liedza pat internetā pasūtītu preču izsniegšanu, kas nekādi nerada cilvēku drūzmu, turklāt arī tad, ja veikalam ir atsevišķa izeja uz ielu. Un tas ir situācijā, kad tirdzniecības centros ir daudzkārt labāka ventilācija nekā jebkurā no ministrijām.

Pie kā tas noveda, zinām, – pie lielajiem tirdzniecības centriem saradās teltis ar veikalu filiālēm. Būdeļu tirdzniecība kā pēcpadomju laikos. Jo skaidrs – preces ir, kaut kā tās jāiztirgo, uzņēmēji pielāgojas, kā var. Līdzīgi absurdi citā jomā – sabiedriskajai ēdināšanai ļāva tirgot vien produktus līdznešanai, kas noveda pie tā, ka apēst nopirkto, pat vienam esot kafejnīcas iekštelpās vai āra terasē, nedrīkst, taču, stāvot uz ielas ārpus tirgotavas teritorijas, drīkst.

Šajā jomā strādājošie pat ironiskus video sižetus par to safilmējuši, internetā tie guvuši lielu popularitāti tieši tā dēļ, ka atklāj liegumu nejēdzību. Un vēl tās daudzviet mākslīgi radītās rindas – pie pasta nodaļām, lai saņemtu pirkumus internetā, pie vakcinēšanās centriem, lai saņemtu poti tie, kuri neskaitās slimo un veco kategorijā, pie veikaliem, lai tiktu pie iepirkumu groza, ko daudzi pēc tam, ieejot veikalā, kaut kur pazaudē.

Arī tie nemitīgie, par milzu naudu rīkotie eksperimenti ar vakcinēšanu pret Covid-19 rada neizpratni – kāpēc bija jātērē resursi pieteikumiem manavakcina.lv, ja nu visi, kas nav prioritārajās kategorijās, tiek aicināti stāties dzīvajās rindās? Ja tik lieli resursi, kā ziņo, tiek veltīti vakcinēšanās procesa vadībai, kāpēc gan nevar rīkot arī veselajiem kaut kādu pieraksta rindu, lai cilvēki ierodas konkrētā laikā, labi, pastāv kādā 20, nevis 1000 cilvēku rindā, kāda bija sestdien Ķīpsalā Rīgā, un saņem savu poti? Un galu galā – ja vakcīnas paliek pāri, var taču organizēt potēšanu darba vietās – nu jau ne viens vien uzņēmējs ir apliecinājis, ka gatavs pat piemaksāt par medicīniskā personāla darbu, nodrošināt telpas un cilvēku plūsmu, lai tikai ātrāk pie viņiem strādājošie būtu pasargāti no saslimšanas.

Bet nē, tam vēl politiķi nav gatavi, vien atraktīviem šoviem ar rindām... Tas viss šķiet lieki, neloģiski, ne uz galveno mērķi – mazināt saslimšanu ar Covid-19 – tēmēts. Loģiskas, racionālas pieejas vietā valdībā manāma kaut kāda aktīvas rīcības imitācija, kas visus no tās cietušos provocē meklēt izeju no kārtējā strupceļa. Tad nu rodas jautājums – kāpēc mūsu politiķi visu laiku tiecas pazemot biznesu, pazemot sabiedrību, radīt šķēršļus, kas nemitīgi jāpārvar? Tā izbauda varas, sava pārākuma apziņu? Vai vienkārši caur to atklāj savu muļķību, tālredzības trūkumu, neprasmi organizēt procesus? Varbūt tiešām pie varas ir mazohisti, kuri izjūt baudu no tā, ka viņus nemitīgi lamā un izsmej?

Citādi grūti izskaidrot, kāpēc varai nemitīgi mākslīgi jārada deficīts, lai pēc tam šausminātos par pieprasījuma radītajām sekām un vēl mestos cīņā pret tām. Kāpēc nemitīgi jānosaka ierobežojumi, kas pazemo cilvēkus un biznesu? Esam tirgus ekonomikā, kur svarīgi ir vien spēles noteikumi un brīvas iespējas ikvienam, vai kaut kādā parodijā par totalitārismu, kur visu valsts regulē ar liegumiem? Visnepatīkamākais šajā visā ir neprognozējamība. Kā tirgotājs var iepirkt sezonas preces, ja nav drošs par to, vai drīkstēs tās tirgot? Kā jebkurš darba devējs var plānot savas personāla izmaksas, ja jāpatur prātā, ka jebkurā brīdī viņa darbība var tikt ierobežota?

Ja būtu vienotas loģiskas prasības, kas jāievēro, lai izsargātos no saslimšanas ar Covid-19 un tās pārneses, visi to pieņemtu un attiecīgi pielāgotu darba vidi, piemēram, ierīkojot starpsienas starp darbiniekiem vai apmeklētājiem, papildu ventilāciju u.tml. Kā var pielāgoties tam, ka kāds valdības mājā pēkšņi izdomā nekādā loģikā nebalstītu liegumu kādai profesiju grupai vai telpu kategorijai? Un sakiet vēl, ka tā nav pazemošana pazemošanas pēc!

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru