Pie Narvas topošās Auveres spēkstacijas projekts, kas ar miljardu eiro apjomu ir lielākā biznesa investīcija Igaunijas vēsturē, ir nonācis sabiedrības un viedokļu krustugunīs.
Stratēģiskais lēmums par spēkstaciju tika pieņemts un pakāpeniski apstiprināts 2010. gadā un pērn, lai saglabātu Narvu kā Baltijas reģionam stratēģiski svarīgāko elektroenerģijas ražošanas centru. Stimuls tam bija Eiropas Komisijas prasības, kuru izpilde 2016. gadā Igaunijai draudēja ar Narvas spēkstacijas sešu bloku slēgšanu (kopā tajā ir 12 bloki).
Ironiskā kārtā pērnajā janvārī, kad Auveres projektā bija jau krietnas iestrādes, EK mainīja domas un vecajiem energoblokiem ļāva pārejas posmu līdz 2023. gadam. Kā atklājusi Igaunijas televīzijas programma Pealtnägija, valdībai ar ekonomikas ministru Juhanu Partu tas gan nav licis ne mirkli šaubīties, un dārgais līgums ar Francijas kompāniju Alstom par būvniecību par spīti visam tomēr tika noslēgts, ziņo nacionālā raidsabiedrība ERR. Tāpat tiek norādīts, ka gan valsts energokompānija Eesti energia (EE), gan Igaunijas Valsts kontrole ir J. Partu brīdinājusi par degslānekļa spēkstacijas apšaubāmo ekonomisko guvumu.
EE pārstāve Elīsa Vennika DB apstiprina, ka ministrs pirms investīciju veikšanas ir ticis informēts par finanšu riskiem, tomēr arī norāda, ka «jebkura jauna elektroenerģijas ražošanas projekta radītās elektroenerģijas izmaksas būs augstākas nekā pašreizējā cena tirgū». Viņa gan norāda, ka «enerģijas ražošana no degslānekļa un biomasas ir vienīgais veids, kā to īstenot par pieņemamām izmaksām un izmantojot vietējos resursus», kas ir projekta vispārīgais pamatojums.
«Igaunija ir izvēlējusies būt energoneatkarīga un nodrošināt tās enerģijas patēriņu ar vietējiem ražošanas resursiem. Tāpēc Auveres spēkstacijai būs nozīmīga loma Igaunijas energoneatkarībā. Tieši vietējās ražošanas jaudas ir ļāvušas Igaunijas patērētājiem par elektroenerģiju maksāt ievērojami zemāku cenu nekā kaimiņvalstīs,» komentē kompānija.
Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš no šā ļembasta kā galveno secinājumu izceļ nopietnās debates, kas pirms lēmuma acīmredzami bijušas korporācijā, kad astoņu cilvēku valde ir iebildusi kompānijas īpašniekam – valstij ministra personā. J. Ozoliņš norāda, ka Latvijā visdrīzāk šādam gadījumam ne gailis pakaļ nedziedātu, jo igauņi zina «nesalīdzināmi vairāk nekā par lēmumu pieņemšanu Latvijas korporatīvajā pārvaldē zina mūsu sabiedrība». Par Narvas projekta ekonomisko pamatotību J. Ozoliņš ir visai pielaidīgs.