Rīgas dzīvokļu tirgū veidojas arvien lielāka plaisa starp pārdevēju gaidām un realitāti -sludinājumos prasītās cenas vidēji ir par 20-25% augstākas nekā faktiskajos darījumos, liecina nekustamo īpašumu aģentūras “Latio” dati.

Tirgus aktivitāte saglabājas un darījumu summas aug, taču pircēji kļūst piesardzīgāki un arvien biežāk panāk sev izdevīgu cenu. Vienlaikus šā gada pirmajā ceturksnī sludinājumos vidējā prasītā summa Rīgā pārsniegusi 125 000 eiro, kas ir augstākais rādītājs kopš 2022. gada.

Eksperti cenu lēcienu sludinājumos saista ar dažādiem faktoriem, tostarp Saeimā iesniegto iniciatīvu par otrā pensiju līmeņa kapitāla nodošanu iedzīvotāju rokās, kas varētu aktivizēt tirgu. Lai gan šobrīd priekšlikuma izskatīšana ir apturēta, pārdevēji jau sākotnēji bijuši “zemajā startā” un reaģējuši ar augstākām pārdošanas cenām.

Martā īrei pieejamo dzīvokļu skaits Rīgā sasniedza 2950, mēneša laikā piedāvājumam samazinoties par 8%. Trešdaļa no tiem bija mājokļi sērijveida ēkās Rīgas apkaimes. Savukārt iegādei bija pieejami 3050 dzīvokļi (-10%, salīdzinot ar februāri), no kuriem 2/3 bija īpašumi jaunbūvēs un pirmskara namos, bet 950 mājokļu tā sauktajās sērijās.

Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.

Baltijas valstis pēdējos gados bieži tiek minētas kā dinamiskas un elastīgas ekonomikas, kas spējušas pielāgoties krīzēm un atgriezties uz izaugsmes ceļa. Taču aiz makroekonomiskajiem rādītājiem slēpjas mazāk ērta realitāte – ienākumu nevienlīdzība Latvijā un Lietuvā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā, un arī Igaunijā tā saglabājas virs ES vidējā līmeņa.

Tas vairs nav tikai sociālā taisnīguma jautājums. Tas arvien vairāk ir saistīts ar mūsu ekonomikas ilgtspēju un konkurētspēju nākamajos gados.

Saskaņā ar “Eurostat” pētījumu par dzīves apstākļiem Eiropā, kas tika publicēts pagājušajā gadā, Lietuva un Latvija joprojām ir starp Eiropas Savienības (ES) valstīm ar visaugstāko ienākumu nevienlīdzības līmeni. Igaunijas situācija ir nedaudz labāka – no ES vidējā rādītāja to šķir tikai viens procentpunkts, tomēr tas nenozīmē, ka šo jautājumu var ignorēt. ES vidējais Džini koeficients 2024. gadā bija 29,4, kamēr Igaunijā – 30,8 Igaunijā, Latvijā – 34,2 un Lietuvā – 35,3. Augstāks nevienlīdzības līmenis ES dalībvalstīs reģistrēts tikai Bulgārijā.

Noturība vairs nav tikai spēja pārvarēt krīzes – tā ir kļuvusi par vienu no būtiskākajām līderības kompetencēm. Īpaši labi to var redzēt finanšu pakalpojumu nozarē, kur noturība atspoguļojas cilvēku ikdienas izvēlēs: kā viņi krāj, aizņemas un reaģē uz nenoteiktību. Un te galvenā loma ir uzticībai.

Ja tā ir stabila, finanšu sistēma darbojas organiski, bet tiklīdz uzticība samazinās, sekas ir tūlītējas. Nenoteiktībai kļūstot par pastāvīgu realitāti un pieaugot organizāciju rīcības redzamībai, uzticība vairs nav pašsaprotama. Tā ir jāveido un jāuztur apzināti. Kāpēc uzticēšanās ir kļuvusi par tik izšķirošu organizāciju noturības faktoru, un ko tas šodien prasa no līderiem?

Darba devējam uzticas vairāk nekā valsts institūcijām

Runājot par uzticību, mēs bieži domājam par politiku vai valsts institūcijām, taču 2025. gada “Edelman Trust Barometer” ziņojums rāda citu ainu. Uzticība valsts institūcijām kļūst trauslāka, bet uzņēmējdarbībai joprojām uzticas 55 % cilvēku visā pasaulē. Turklāt 78 % darbinieku uzticas savam darba devējam – būtiski vairāk nekā valdībai (39 %) vai medijiem (41 %). Finanšu sektorā uzticības rādītājs darba devējam sasniedz 83 %, un tas ir augstākais starp visām nozarēm. Baltijas valstu bankām šī uzticība ir gan vērtība, gan atbildība: tā nosaka, kā cilvēki ikdienā izjūt stabilitāti.

Latvijā virsstundu regulējums ilgu laiku ir bijis labs piemērs tam, kā norma var izskatīties ļoti cienīgi uz papīra, bet praksē radīt problēmas, kas samazina uzņēmumu konkurētspēju, kavē pamata algu pieaugumu un nereti veido situāciju, kur darbinieku motivācija tiek balstīta nevis produktivitātē, bet pārslodzē.

Šobrīd Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tiek skatīti grozījumi Darba likumā, kas paredz noteikt minimālo virsstundu piemaksu 50% apmērā, bet darbam svētku dienās – 75%. Šāda pieeja komisijā ir guvusi atbalstu otrajā lasījumā. Tas ir pirmais solis mēģinājumā sakārtot regulējumu, kura nepilnības darba tirgū jūtamas jau gadiem.

Minimālais slieksnis, nevis samazinājums

Darba likuma grozījumi nevis samazina virsstundu apmaksas apjomu, bet nosaka zemāko slieksni, kas neierobežo virsstundu apmaksas apjomu. Proti, 50% nav griesti. Tas ir minimums.Sabiedriskajā telpā šī diskusija bieži tiek vienkāršota līdz vienam apgalvojumam – tiek samazināta virsstundu apmaksa, taču tas neatbilst realitātei. Netiek runāts par virsstundu samazināšanu, bet par zemāka minimālā sliekšņa noteikšanu likumā – pamatu, virs kura darba devēji un darbinieki var vienoties par labākiem nosacījumiem individuāli vai ar koplīguma palīdzību kolektīva ietvaros. Darba tirgus šādas situācijas spēj regulēt pats. Darba devējam ir svarīgi, lai darbs tiktu izdarīts, savukārt, darbiniekam vienmēr ir iespēja pateikt, par kādiem nosacījumiem viņš ir gatavs to darīt. Tieši šādā vienošanās procesā arī veidojas reālā darba samaksa. Līdzīga loģika jau darbojas citur darba tirgū.

Par to, kas vispār ir mākslīgais intelekts (MI), kādus potenciālos ieguvumus un riskus tas rada, kā mēs varam MI pielietot savos ikdienas procesos, stāsta uzņēmuma Helmes Latvia direktors Viesturs Bulāns.

Tā kā mūsu sarunas tēma šodien ir par un ap mākslīgo intelektu (MI), tad iesāksim ar pavisam vienkāršu, bet reizē varbūt sarežģītu jautājumu. Šobrīd sabiedrībā jau diezgan daudz tiek runāts par MI, un, šķiet, lielāka vai mazāka izpratne, kas tad ir MI, ir teju katram, kurš saskaras un ikdienā lieto dažādas tehnoloģiskās ierīces. Arvien vairāk cilvēku arī savā ikdienā izmanto MI, katram ir sava izpratne par to, kas ir MI. Mūsu rubrikas par MI devīze ir: «Mākslīgais intelekts – draugs vai drauds?», kurā vēlamies tad arī saprast, kas īsti ir MI, kā mums tas jāuztver un cik lielā mērā varam tam uzticēties, bet vienlaikus – cik daudz mums jāpiesargās no MI. Respektīvi, jūsuprāt – kas tad ir MI un vai mums no tā jābaidās?

Privātmāju tirgū 2025. gadā saglabājies stabils darījumu skaits, turpretī kopējā darījumu summa augusi par 12%, sasniedzot 446 miljonus eiro. Turpretī darījumu skaits ar privātās apbūves zemēm krities un vidējā darījumu summa pieaugusi nebūtisku 2% robežās.

Nekustamo īpašumu aģentūras “Latio” eksperti lēš: šobrīd pircēji dod priekšroku gatavu privātmāju iegādei, nevis būvniecībai no nulles. Sapnis par mājas būvniecību tiek atlikts ne tikai izmaksu kāpuma, bet arī ierobežotā zemes gabalu piedāvājuma dēļ.

Februārī īrei pieejamo dzīvokļu skaits Rīgā sasniedza 3210 jeb par 43% vairāk nekā mēnesi iepriekš. Aptuveni 2/3 veidoja īres dzīvokļu piedāvājums centrā, un tikai nepilni 1200 bija pieejami īrei galvaspilsētas apkaimēs. Savukārt iegādei bija pieejami 3390 dzīvokļi (+21%), no kuriem aptuveni puse jeb 1775 bija īpašumi jaunbūvēs, bet pārējie – mājokļi sērijveida ēkās Rīgas apkaimēs un pirmskara namos.

Latvijā mērena mājokļu kreditēšanas aktivizēšanās patlaban nerada bažas par drīzu pārmērību pieaugumu, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Valdis Grudulis, Kristīne Petrovska un Andrejs Semjonovs.

Pēc vairāku gadu stagnācijas 2024. un jo īpaši 2025. gadā mājokļu kreditēšana būtiski aktivizējās, turklāt tai vēl arvien ir liels potenciāls tālākai izaugsmei, norāda ekonomisti, skaidrojot, lai gan šobrīd raizes par pārmērībām nerodas, tautsaimniecības noturības un finanšu stabilitātes veicināšanā iespējamās nesabalansētības un to avotus ir svarīgi identificēt un novērtēt laikus.

Vērtējot, vai mājokļu kreditēšanā pieaug pārmērību risks, jāņem vērā, vai straujāka kreditēšana palielina mājsaimniecību maksātspējas riskus, vai kreditēšanas kāpums veicina nesabalansētību mājokļu tirgū, vai tas rada papildu riskus tautsaimniecībai un finanšu sistēmai kopumā, vai spēkā esošais makrouzraudzības politikas ietvars ir pietiekams, lai savlaicīgi ierobežotu iespējamās pārmērības.

Tirgū izveidojusies paradoksāla situācija: gandrīz 40% mājokļu piedāvājuma Rīgā veido dzīvokļi jaunbūvēs pirmreizējā tirgū, taču darījumu īpatsvars tajos būtiski atpaliek, secina nekustamo īpašumu aģentūras “Latio” eksperti.

Siltāks nekā mīnusi aiz loga, taču līdz pārkaršanai tālu – tā, mērot mājokļu tirgus temperatūru gada sākumā, spriež eksperti. Tā sauktais pudeles kakls ir pārdevēju gaidas, kas neatbilst inflācijas ietekmētajai pirktspējai – joprojām aptuveni 17% pārdevēju, tostarp jauno projektu attīstītāji, īpašumus tirgo par neadekvāti augstu cenu.

Jāņem vērā, ka vidējā cena sludinājumos dzīvoklim jaunbūvē sasniedz nepilnus 3200 EUR/ m². Nekustamo īpašumu eksperti novērojuši: bargā ziema liek kritiskāk izvērtēt potenciālo īpašumu iegādei, jo pat salīdzinoši komfortablu ikmēneša hipotēkas maksājumu var “pārsist” komunālo maksājumu rēķini.

Valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšana biržā jau gadiem tiek minēta kā tik ļoti nepieciešams grūdiens Latvijas kapitāla tirgus attīstībai. Tas būtu solis ceļā uz noturīgāku ekonomiku – mazāk atkarīgu no banku finansējuma, atvērtāku sabiedrības līdzdalībai un ārvalstu investīcijām.

Taču no koncepcijām un stratēģiskiem dokumentiem līdz reālai rīcībai tā arī netiekam. Diskusijas sākums par “Rīgas namu pārvaldnieka” iespējamu iešanu uz biržu liek uzdot jautājumu – vai mums pašiem vispirms nav nepieciešama neliela “revīzija” domāšanā: kā mēs par šo salīdzinoši jauno tēmu domājam, kā par to runājam un kādus rezultātus patiesībā ceram sasniegt.Viens no lielākajiem Latvijas kolektīvās atmiņas rēgiem joprojām ir 90. gadu privatizācija – process, kas daudziem saistās ar netaisnīgumu, necaurspīdīgumu un ietekmes koncentrēšanos šaurās rokās.

Manuprāt, tieši šī pieredze ir viens no iemesliem, kāpēc bieži vien netiekam līdz reālai rīcībai, proti, līdz valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšanai biržā. Šis “kolektīvais rēgs” joprojām vajā lēmumu pieņemšanu. Lai kāds būtu gala lēmums – kotēt vai nekotēt –, ir būtiski, lai sabiedrība būtu uz vienas lapas par jēdzieniem, procesiem un potenciālajiem ieguvumiem vai riskiem.

Attīstoties digitalizācijai, pieaugot viedierīču skaitam un laikam, ko pavadām internetā, strauji pieaug arī datu apjoms. Eiropas Komisijas publicē informācija liecina, ka 2018. gadā tika ģenerēti 33 zetabaiti datu, bet 2026. gadā gaidāmi jau 175 zetabaiti.

Tas nozīmē arī būtisku ietekmi uz vidi. Katrs saglabātais fails, straumētais video, mākslīgā intelekta vaicājums vai e-pasts, nozīmē datu centru darbību, kuri patērē lielu elektroenerģijas daudzumu un rada siltumu, kā rezultātā pieaug arī CO₂ emisijas. Taču ir radīti risinājumi, kas ļauj defektu pārvērst par efektu un datu centru siltumu integrēt kopējā apkures sistēmā, samazinot vajadzību pēc fosilajiem energoresursiem. Globālais un finanšu medijs “Bloomberg” jau pērn rakstīja, ka, apvienojot datu apstrādes centru darbību ar centralizētās siltumapgādes sistēmām, tādas valstis kā Somija un Zviedrija cenšas mazināt digitālās infrastruktūras ietekmi uz vidi. Šāda pieeja ļauj vienlaikus risināt divus izaicinājumus - pieaugošo elektroenerģijas patēriņu datu centru nozarē un nepieciešamību samazināt fosilo kurināmo izmantošanu siltumapgādē. Rezultātā šādi datu centri kļūst ne tikai par digitālās ekonomikas balstu, bet arī par daļu no ilgtspējīgas enerģētikas risinājumiem.

Karš Irānā ir būtiski ietekmējis starptautisko aviāciju un atstājis tūkstošiem cilvēku bez iespējas izceļot no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Kataras un citām Tuvo Austrumu reģiona valstīm. Lai gan konflikta smagākās sekas skar cilvēkus, tā ietekme atspoguļojas arī starptautiskajā loģistikā un globālajās piegādes ķēdēs.

Stratēģiski nozīmīgajā Hormuza šaurumā, kas ir viens no pasaules svarīgākajiem jūras tranzīta mezgliem, kuģošana ir apstājusies, un traucēta arī aviopārvadājumu plūsma. Šīs sekas tiešā veidā izjutīs arī uzņēmēji Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.Hormuza šaurums ir šaurs jūras ceļš starp Irānu un Omānu, kas savieno Persijas līci ar atklāto jūru. Caur to tiek pārvadāta aptuveni piektā daļa pasaules naftas tirdzniecības apjoma un ievērojama daļa sašķidrinātās dabasgāzes.

Bez energoresursiem pa šo koridoru tiek pārvadātas arī izejvielas, rūpniecības un patēriņa preces, kas nonāk no Āzijas un Tuvo Austrumu valstīm Eiropā un otrādi.Pēc pēdējo dienu militārajiem uzbrukumiem un atbildes triecieniem reģionā kuģošana šaurumā faktiski ir apstājusies. Vairāki starptautiskie pārvadātāji savus kuģus no reģiona ir izveduši vai mainījuši to maršrutus. Vienlaikus gaisa telpas slēgšana ir ietekmējusi arī aviotransportu. Tas nozīmē, ka viens no pasaules svarīgākajiem tirdzniecības ceļiem pēkšņi ir kļuvis par augsta riska zonu.

Par mākslīgo intelektu mūsu ikdienā un to, cik būtiski šajā jomā spert savlaicīgus soļus, lai neatpaliktu no citiem, stāsta uzņēmuma Accenture biznesa attīstības vadītāja Baltijā Zane Segruma.

TEORĒTISKI visi zinām (vismaz domājam, ka zinām), kas ir mākslīgais intelekts (MI), par to arvien vairāk tiek runāts. Mums pat ir Mākslīgā intelekta centrs. Vārdu sakot, lielā mērā MI jomā mums viss it kā aktīvi notiek, tomēr šķiet, ka daudziem joprojām nav pilnīgas izpratnes, kas tad ir tas MI. Datorprogramma, cita veida IT rīks? Tas ir draugs vai drauds?

Jūs uzdevāt ļoti daudz jautājumu (smaida), par kuriem varētu runāt ļoti ilgi. Sāksim ar šo – kas ir MI un ko mums par to vajadzētu saprast? Pirmkārt, saprotam to, ka MI ir datorzinātnes virziens – par to, kā var strādāt tehnoloģija, kā var veidot algoritmus. MI nav viena vienība, kas izpaužas, kontaktējas ar mums caur dažādām ierīcēm. Esam pieraduši, piemēram, pie Excel, kurā ievadām noteiktas komandas, veidojot formulas, pēc kurām tiek veikti aprēķini. MI ir cita veida tehnoloģija – tajā nav jāievada katru reizi precīzi algoritmi, lai tehnoloģija mūs saprastu; tieši pretēji, ar MI varam sarunāties sarunvalodā, jo MI savā ziņā darbojas līdzīgi cilvēka smadzenēm – tas spēj pats analizēt, ko pateicām, pieņemt lēmumus par to, ko no viņa sagaidām un kādu rezultātu prezentēt.Pie plašākas sabiedrības MI ir nonācis caur Generative AI (Generative artificial intelligence – Ģeneratīvais mākslīgais intelekts), ko izmantojam ChatGPT, Grok AI u.c.

Skolu ēdināšana nav tikai izglītības vai sociālās politikas jautājums. No uzņēmēju skatupunkta tas ir stratēģisks lēmums par Latvijas nākotnes darbaspēku, veselības izmaksām un ekonomikas konkurētspēju.

Mēs bieži mēdzam runāt par cilvēkkapitālu – par izglītību, digitālajām prasmēm, inovācijām –, bet tā pamats ir veselība. Taču jāsāk ir no bērnības. Bērna spējas koncentrēties, mācīties un attīstīt savas prasmes sākas ar kvalitatīvu un sabalansētu uzturu. Ja šis pamats ir vājš, cieš arī pārējais. Veselīgs uzturs kā ekonomikas jautājumsUzņēmēji ikdienā izjūt sabiedrības veselības ietekmi uz produktivitāti. Hroniskas slimības, darbnespēja, priekšlaicīga darba tirgus pamešana – tās nav abstraktas problēmas. Tās tieši ietekmē uzņēmumu spēju augt un konkurēt. Tas pats attiecas uz demogrāfisko situāciju, jo bērni dzimst arvien mazāk, tāpēc viņu dzīves kvalitāte ir prioritāra valsts attīstībai. Ja jau skolas vecumā bērniem tiek nodrošināts sabalansēts uzturs ar samazinātu pievienotā cukura un sāls daudzumu, ar kvalitatīvām izejvielām, ilgtermiņā mēs mazinām veselības riskus. Tas nozīmē vairāk veselīgi nodzīvotu gadu, augstāku darba ražīgumu un mazāku slogu veselības aprūpes sistēmai. Ja bērns ir paēdis, tad viņam ir vieglāk koncentrēties mācībām un ārpusskolas nodarbībām, tādējādi viņš spēj kvalitatīvāk augt un attīstīties. No uzņēmēju perspektīvas tā ir atbildīga un tālredzīga ekonomikas politika, jo rūpes par bērniem jau no mazotnes nozīmē veselīgāku un uz izaugsmi vērstu nākotni.

Valsts parāds ir viens no tiem ekonomikas rādītājiem, kas publiskajā telpā regulāri tiek pieminēts ar spēcīgu emocionālu piegaršu. Vieni saka: "Mūsu parāds ir mazs, nav par ko uztraukties." Citi brīdina: "Parāds aug pārāk strauji, drīz būs krīze." Abas frāzes ir intuitīvas, bet ekonomiski nepilnīgas.

Lai par Latvijas valsts parādu spriestu jēgpilni, jāatbild uz šādiem jautājumiem: Cik liels ir valsts parāds un kā tas mainās? Kādas ir valsts parāda izmaksas un riski? Kad valsts parāda pieaugums ir ekonomiski pamatots? Kāda ir Latvijas valsts parāda prognoze? Ko var darīt, lai valsts parādu kontrolētu, nekaitējot ekonomikas izaugsmei?

Šajā rakstā mēģināšu sniegt atbildes, balstoties uz datiem, ekonomisko loģiku un Latvijas Bankas pētījumu rezultātiem.

1. Cik liels ir Latvijas valdības parāds?

Latvijas valsts jeb valdības parāds pēdējo 20 gadu laikā ir būtiski pieaudzis: no aptuveni 15 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2004. gadā līdz aptuveni 48 % no IKP 2025. gadā (1. attēls). Parāda pieaugums Latvijā nav bijis vienmērīgs. Ir divi periodi, kad tas kāpa īpaši strauji: globālās finanšu krīzes laikā (2008–2010), kas Latvijas ekonomiku ietekmēja ļoti smagi, un Covid-19 pandēmijas laikā (2020–2021), kad valstis, tostarp Latvija, būtiski palielināja izdevumus, lai atbalstītu mājsaimniecības un uzņēmumus. Vairākums ekonomistu parāda pieaugumu krīžu laikā uzskata par normālu parādību – valdībai ir jāaizņemas vairāk, jo krīt nodokļu ieņēmumi un vienlaikus pieaug izdevumi. Problēma rodas tad, ja pēc krīzes parāds nevis pakāpeniski samazinās, bet paliek uz vietas vai pat turpina pieaugt.

Šī gada bargā ziema aktualizējusi jautājumu par siltumenerģijas tarifiem, taču izšķirošais faktors apkures izmaksās ir ēkas siltumtehniskā kvalitāte un energoefektivitāte – siltuma caurlaidība, hermētiskums un ventilācijas kontrole.

Tieši ēku inženiertehniskie risinājumi nosaka, cik lielu daļu no iegādātās siltumenerģijas ēka saglabā. Jaunākie komunālie rēķini par mājokļiem atklāj satraucošu ainu – aukstākajos mēnešos starp energoefektīvu projektu un nesiltinātu daudzdzīvokļu ēku izmaksu starpība atsevišķos gadījumos var pārsniegt pat 200 %.

Salīdzinot līdzvērtīgas – aptuveni 48 m² – platības dzīvokļus, redzams, ka A+ klases jaunajā projektā 2025. gada decembrī apkures izmaksas bija aptuveni 26 eiro mēnesī jeb 0,55 eiro par kvadrātmetru. Savukārt vecā tipa, nesiltinātā daudzdzīvokļu ēkā līdzīgas platības dzīvoklī apkure sasniedza aptuveni 79 eiro mēnesī jeb 1,65 eiro par kvadrātmetru – tas nozīmē teju trīs reizes lielākas izmaksas uz m². Līdzīga proporcija novērojama arī lielākas – ap 60 m² – platības dzīvokļos: jaunajā A+ projektā apkures izmaksas decembrī bija ap 22 eiro mēnesī jeb ap 0,35 eiro par kvadrātmetru, kamēr sērijveida projektā tās pārsniedza 90 eiro mēnesī jeb 1,50 eiro par kvadrātmetru, kas nozīmē līdz pat četrkārt lielāku izmaksu līmeni vecajā dzīvojamajā fondā. Janvārī, iestājoties aukstākam laikam, apkures izmaksas pieauga arī A+ projektos. Mazāka izmēra – ap 48 m² – dzīvoklī A+ klases projektā apkures izmaksas sasniedza aptuveni 65 eiro mēnesī jeb 1,35 eiro par kvadrātmetru. Savukārt līdzvērtīgas platības dzīvoklī agrāk būvētā, nesiltinātā daudzdzīvokļu ēkā apkure sasniedza gandrīz 140 eiro mēnesī jeb aptuveni 2,9 eiro par kvadrātmetru, kas nozīmē pat divkārt lielākas izmaksas uz m² un būtiski augstāku kopējo maksājumu.

Latvijas augstākajā izglītībā ir liels institūciju skaits, un kvalitāte tajās ir nevienmērīga. Kādā brīdī Latvijā bija aptuveni 65 augstākās izglītības iestādes – tas ir daudz valstij ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu. Tāpēc izšķiroša nozīme ir kvalitātei – tādai, kas balstās starptautiskā un ciešā sadarbībā ar industriju un studiju saturā, kas ir pietiekami lietišķs, lai absolventi būtu gatavi darba tirgum.

Tāintervijā Dienas Biznesam teic Rīgas Ekonomikas augstskolas partnerību un stratēģijas viceprezidente, asociētā profesore Kata Fredheima (Kata Fredheim).

Jums ir bagātīga starptautiskā pieredze, tai skaitā darbs Kembridžas Universitātē. Kā jūs raksturotu savu skatījumu uz Latviju – valsti, kuru esat izvēlējusies par savām mājām?

Tas notika jau senāk, nekā varētu šķist, – es Latvijā dzīvoju jau septīto gadu. Pats fakts, ka es šo valsti izvēlējos par savām mājām un vietu profesionālajam darbam, daudz ko pasaka: man Latvija patiesi patīk. Mani piesaista tās skaistums – gan lauku ainavas, gan pilsētvide, gan Rīgas dzīves kvalitāte. Taču vēl vairāk mani saista tās sarežģītība un pretrunas. Sabiedrības, uzņēmējdarbības un politikas procesu izpratne un orientēšanās tajos nav vienkārša, un tieši tas mani īpaši fascinē.

Mūsdienu digitālajā vidē mājas lapas izveide ir viens no svarīgākajiem soļiem jebkura biznesa attīstībā. Tomēr daudzi uzņēmēji joprojām pārmaksā par risinājumiem, kas neatnes gaidīto atdevi. Īstenībā profesionāla mājas lapa var būt gan kvalitatīva, gan ekonomiski pamatota – ja pieeja ir stratēģiska.

Gudra mājas lapas izveide nozīmē fokusēties uz to, kas patiešām ietekmē rezultātu: ātrdarbību, lietotāja pieredzi, SEO un konversiju. Nevajadzīgi dizaina eksperimenti vai pārslogotas funkcijas bieži vien tikai palielina izmaksas, bet ne peļņu.

Skaidrs mērķis – pamats izmaksu optimizācijai

Pirms sākt tehnisko izstrādi, vienmēr jādefinē mājas lapas galvenais mērķis. Bez šī soļa mājas lapas izveide bieži kļūst dārgāka nekā nepieciešams.

Galvenie jautājumi, uz kuriem jāatbild:

• Vai mājas lapa paredzēta pārdošanai vai klientu piesaistei?

• Kāda ir galvenā mērķauditorija?

Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” regulāri veic pieejamības novērtējumu ar “slepenā pircēja” metodi, kurā piedalās cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Šī pieeja ļauj praksē pārbaudīt, cik patiesībā iekļaujoši un pieejami ir konkrētā uzņēmuma pakalpojumi, digitālā vide un klientu apkalpošana. Kā norāda “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, līdzšinējā pieredze rāda, ka aptuveni katra otrā slepenā vizīte atklāj būtiskus trūkumus, kas cilvēkam ar funkcionāliem traucējumiem liedz patstāvīgi saņemt pakalpojumu. Lielākoties tas saistīts ar nepietiekamām zināšanām par likumdošanu, izpratnes trūkumu par klientu vajadzībām un vides pieejamību, tostarp nezināšanu par palīgtehnoloģijām, kas palīdz cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti.

Saskaņā ar 2025. gada Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā ir vairāk nekā 215 tūkstoši pieaugušo ar invaliditāti, kas veido aptuveni desmito daļu Latvijas iedzīvotāju, un vienlaikus sabiedrība strauji noveco — seniori veido gandrīz 22 % iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka ir milzīga daļa sabiedrības, kurai ikdienā ir grūtības piekļūt dažādu uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem.

“A komanda” ir apvienības “Apeirons” izveidota iniciatīva – tā ir 4-5 cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem komanda, kura, izmantojot “slepenā pircēja” metodi, sniedz iespēju uzņēmumiem praktiski pārbaudīt, vai piekļūstamības risinājumi, kurus tas ieviesis, patiešām strādā un atbilst cilvēku ar funkcionāliem ierobežojumiem vajadzībām, vienlaikus sniedzot ieteikumus, kādi uzlabojumi ir nepieciešami.

Latvija ierindojas starp valstīm ar vislielāko svētku dienu skaitu Eiropā – katru gadu mums ir 15 svētku dienas, bet gadā, kad norisinās Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, – 16 svētku dienas. Saskaņā ar Darba likumu par virsstundu darbu un darbu svētku dienās ir jāmaksā dubultā.

No malas tas izklausās godīgi un saprotami, bet daudzās nozarēs, tostarp ēdināšanas nozarē, šādas dienas ir ļoti neefektīvas dienas. Piemēram, realitātē bieži vien izmaksas par darbu svētku dienās ir finansiāla katastrofa, jo, lai svētku dienā paveiktu tieši to pašu darbu, uzņēmuma darbaspēka izmaksas pēkšņi kļūst divas reizes lielākas.

Ēdinātāji ļoti labi zina, kuri mēneši nesīs zaudējumus. Tie parasti ir klusie nesezonas mēneši ar “bagātīgu” svētku kalendāru. Daudzi patiesībā ir pārsteigti, uzzinot, cik un kādas ir likumā noteiktās svētku dienas. Piemēram, maijs, kurā ir četras svētku dienas. Par 1. un 4. maiju viss ir skaidrs. Arī Mātes diena ir saprotama. Bet pārsteigums parasti sākas maija beigās. Piemēram, Vasarsvētki, kuri var būt maija beigās vai jūnija sākumā – arī ir oficiāla svētku diena ar dubulto samaksu. Un pēkšņi izrādās, ka mēnesī jau ir četras dienas, kurās darbaspēka izmaksas ievērojami pieaug. Tāpat marts vai aprīlis, kas “atnes” vēl trīs dubultās samaksas dienas – atkarībā no tā, kurā mēnesī ir Lieldienas.

Par mākslīgā intelekta ietekmi šodien un nākotnē, tostarp uzņēmējdarbības procesu efektivizēšanā stāsta kompānijas SAP inovāciju evaņģēlists Timo Eliots.

Jāsāk šajā gadījumā acīmredzami ir ar jautājumu – kas īsti slēpjas aiz formulējuma «inovāciju evaņģēlists»?

Piekritīšu, ka šāds amata tituls var šķist nedaudz neparasts, taču tas vienlaikus labi raksturo mana darba uzņēmumā būtību – mans darbs ir runāt par to, kā jaunās tehnoloģijas maina uzņēmējdarbības pasauli.

Kādas ir jūsu prognozes par mākslīgā intelekta (MI) attīstību tuvākajos gados? Kāds ir tā potenciāls uzņēmumu transformācijai?

Visi zina fabulu par skriešanās sacensībām starp zaķi un bruņurupuci. Izmantojot šo līdzību, mans viedoklis ir, ka pašlaik mēs atrodamies sacensības starp zaķi un bruņurupuci vidū. Zaķis pārstāv tos cilvēkus, kuri izmanto MI kā indivīdi savā darbā. Un gandrīz visas publikācijas presē, lietošanas gadījumi u. c. ir saistīti ar šo ģeneratīvā MI jomu, kura ir ievērojami palīdzējusi atsevišķiem cilvēkiem, bet ne vienmēr ir radījusi gaidīto atdevi uzņēmumiem, tostarp tāpēc, ka to ir bijis grūti pielāgot uzņēmumu vajadzībām. Tāpēc šobrīd ir daudz rakstu par to, kā organizācijas cīnās, lai iegūtu pilnu vērtību no šīm jaunajām tehnoloģijām.Mēs, es domāju kompāniju SAP, tikmēr uzskatām, ka ir pienācis bruņurupuča laiks. Jūs zināt – bruņurupucis beigās uzvar. Patiesā MI vērtība parādās tad, kad tas tiek integrēts esošajos biznesa procesos. Un tas ir grūtāk nekā pielāgot to viena cilvēka vajadzībām un prasa ilgāku laiku. Organizāciju rīcībā ir jābūt pareiziem datiem, noteiktas darbības ir jāveic īstajā laikā, vietā un veidā u. c. Tas visbiežāk nozīmē virzīšanos uz priekšu bruņurupuča gaitā. Vienlaikus tas nozīmē arī to, ka šīs organizācijas, uzņēmumi tiešām vēlas ieviest MI, vēlas panākt no tā reālu atdevi saviem biznesiem. Tāpēc mēs esam koncentrējušies uz dažādām mūsu lietojumprogrammām, esam nodrošinājuši vairāk nekā 300 dažādu moduļu, no kuriem iespējams izvēlēties sev nepieciešamos, lai savos korporatīvajos procesos gūtu reālu atdevi no MI.

Konflikts Tuvajos Austrumos izraisīs degvielas un gāzes cenu pieaugumu Eiropā un tostarp arī Latvijā, kas var rezultēties augstākā inflācijā, nekā iepriekš prognozēts, aģentūrai LETA prognozēja banku ekonomisti.

"Swedbank" galvenā ekonomiste Latvijā Līva Zorgenfreija aģentūrai LETA norādīja, ka notikumi Tuvajos Austrumos atkal aktualizējuši vienu no klasiskajiem globālās ekonomikas riskiem - piegādes traucējumus energoresursu tirgū.

Patlaban redzams, ka konflikta eskalācija - gan triecieni Irānai un naftas infrastruktūrai, gan kuģošanas pauze Hormuza šaurumā, caur kuru plūst aptuveni piektdaļa pasaules naftas un gāzes, gan arī kuģu apdrošināšanas izmaksu kāpums - radījusi strauju cenu reakciju tirgos.

"Brent" naftas cena pirmdienas rītā strauji kāpa, īslaicīgi pārsniedzot 80 ASV dolāru par barelu, bet pēc tam nostabilizējoties zem 80 ASV dolāru atzīmes. Dīzeļdegvielas cenas kāpušas par aptuveni piekto daļu. Savukārt dabasgāzes cena Eiropā, kur dabasgāzes krātuvju piepildījums šajā sezonā laika apstākļu dēļ bijis zems, pirmdienas rītā pieaugusi par vairāk nekā ceturto daļu.

Mākslīgais intelekts līdz šim radījis vien nelielu ietekmi uz nodarbinātību Eiropā, teikts trešdien publiskotajā Eiropas Centrālās bankas (ECB) ekonomistu pārskatā.

Salīdzinot 3500 uzņēmumus, no kuriem daļa ziņoja, ka izmanto mākslīgo intelekti, bet daži norādīja, ka to neizmanto, ekonomisti kopumā nav konstatējuši atšķirības darba vietu radīšanā vai likvidēšanā.

Turklāt starp uzņēmumiem, kas bieži izmanto mākslīgā intelekta tehnoloģijas, patiesībā pastāvēja par 4% lielāka iespējamība noalgot jaunus darbiniekus, skaidro ekonomisti.

"Pašreizējā situācijā, balstoties uz uzņēmumu darbinieku noalgošanas plāniem, investīcijas mākslīgajā intelektā un tā intensīva izmantošana pagaidām vēl neaizstāj darba vietas," teikts ekonomistu pārskatā.

"Patiesībā daļa uzņēmumu noalgo papildu darbiniekus. Tas var būt skaidrojams ar to, ka tie vēlas attīstīt un ieviest mākslīgā intelekta tehnoloģijas, vienlaikus saglabājot esošos ražošanas procesus, vai arī tāpēc, ka mākslīgais intelekts palīdz viņiem ātrāk izvērst darbību," secinājuši ekonomisti.

Rietumu Bankas lielākais akcionārs Leonids Esterkins nav sniedzis intervijas jau gadiem, taču reti kurš ir labākā pozīcijā, lai novērtētu Latvijas ekonomikas un valsts attīstību. Pēdējo 30 gadu laikā Latvija ir kardināli mainījusies, un pirmo neatkarības gadu uzņēmēju un politiskās elites paaudzi ir nomainījušas citas. Šo gadu laikā ir bijuši neskaitāmi premjeri un ministri, veco partiju vietā ir nākušas jaunas, un arī banku sektors ir fundamentāli transformējies. Tomēr visu šo laiku Latvijas ekonomikas sastāvdaļa ir Rietumu Banka, kas faktiski ir vienīgā kredītiestāde, kura ir attīstījusies no deviņdesmito gadu vidus un vienmēr pastāvējusi neatkarīgi.

Leonids Esterkins ir bankas dibinātājs, lielākais akcionārs un jau ilgu laiku arī tās padomes priekšsēdētājs. Dzīvojot un strādājot Latvijā, Esterkina kungs un Rietumu Banka ir ieguldījušies valsts attīstības stāstā – atšķirībā no ārvalstu bankām, viņš peļņu neizved un pieņem visus lēmumus pats. Rietumu Banka ir unikāla Latvijas kontekstā, jo strādā arī citur Eiropā – ar projektiem Lielbritānijā un Īrijā, kas ļauj pamatoti salīdzināt dažādus tirgus un pārņemt idejas. Bet pamatā bankas veiksme ir cieši saistīta tieši ar Latvijas izaugsmi, un Leonids Esterkins jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvo līdzi valsts ikdienai, strādā, palīdz un domā par notiekošo šeit, un tādēļ šajā sarunā vēlamies noskaidrot viņa redzējumu tieši par Latvijas ilgtermiņu – par iespējām, kas ir palaistas garām, un tām, kuras vēl varam izmantot.

Produktivitātes pieaugums nozīmē strādāt ražīgāk, labāk, ātrāk, turklāt visiem, ja vēlamies to sasniegt.

Acis darba izbijās, rokas darba nebijās… Tautā tā dzied, ja ļaudis darba baidās. Lai katrā no tautsaimniecības nozarēm būtu produktivitātes pieaugums, divām rokām jāzina, kā izdarīt četru roku darbu. Turklāt tas ir aktuāli gan uzņēmējiem, gan darbiniekiem, gan ierēdņiem.

Labākas dzīves atslēgas

Gan Latvijā, gan citās valstīs ļaudis vēlas dzīvot labāk, sasniegt augstāku dzīves līmeni, lielāku algu – no tā seko arī valsts ienākumu pieaugums. Tomēr pamatu pamatos ir uzņēmēji, padarītais darbs un radīto vērtību apjoms, ko iespējams pārdot. Lai pārdotu, ir jābūt konkurētspējīgam, bet šīs spējas pamatos ir produktivitāte.Lai arī kā grozītos, nozīmīgākais konkurētspējas faktors ir produktivitāte, kas ļauj ražot vairāk un lētāk. Latvijas Universitātes (LU) domnīcas LV PEAK direktore profesore Inna Šteinbuka uzsver, ka tieši produktivitātes pieaugums ir galvenais dzīves līmeņa celšanās virzītājs ilgtermiņā. Tas ir arī pamats Latvijas konkurētspējai globālajā ekonomikā. «Produktivitātes pieaugums ir svarīgs un īpaši kritisks faktors Latvijai, lai kompensētu demogrāfiskā krituma sekas, jo sarūk darbspējīgo iedzīvotāju skaits un sabiedrība noveco,» secina I. Šteinbuka.