Uz Dienas biznesa jautājumiem par Eiropas Savienības ideālu un ekonomisko interešu sadursmi attiecībās ar Krieviju atbild Austrumeiropas politikas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Dr. hist. Ainārs Lerhis.
Vai un kādā mērā ES kritika par politiskajiem procesiem Krievijā var ietekmēt mūsu attiecības, piemēram, enerģētikā?
Nopietnas domstarpības drīzāk gaidāmas līdz ar situācijas eskalāciju Sīrijā un ASV centieniem realizēt pretraķešu aizsardzības sistēmas nākamo posmu. Zināma spriedze valda aizsāktajā «cīņā par Arktiku» – izpaužas pretenzijas uz Ziemeļpola sektorā atrodošo derīgo izrakteņu krājumiem.
ES un Krievijas enerģētiskās attiecības nav tik viegli ietekmējamas, lai gan šeit politiskie jautājumi vienmēr spēlē zināmu lomu Krievijas attieksmē pret dažām ES dalībvalstīm. Piemēram, neatkarīgi no Latvijas referenduma rezultātiem pēc 18. februāra Krievijas politiskā retorika var kļūt ievērojami asāka.
Lai gan ES un Krievija ir savstarpēji ekonomiski atkarīgas, ir jāņem vērā, ka salīdzinoši Krievijai ES tirgus ir vēl svarīgāks nekā Eiropai Krievijas gāze. Pašlaik Krievijai nav citur iespēju par tik augstu cenu pārdot savu gāzi ārpus Eiropas.
Eiropas Savienības struktūrām (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesai u.c.) cilvēktiesību, vēstures u.tml. jautājumos būtu jācenšas ietekmēt Krievijas pieaugošos mēģinājumus celt sev leģitimitāti t.s. «Krievijas tautiešu» jautājumā (resp., uzstāties Eiropā un pasaulē kā «politiskam spēlētājam», kurš ir jāuzklausa un kuram ir noteicošais vārds šajā tematikā). Piemēram, iebilst Krievijas pieaugošiem centieniem uzņemties tiesneša lomu vēstures interpretācijas jautājumos, piemēram, lai izšķirtu un pateiktu, kuros gadījumos fašisms (nacisms) izpaužas un kuros ne. Ja ES dalībvalstis nepretosies šiem centieniem, tādi no Krievijas puses izpaudīsies arvien intensīvāk – arvien plašākos savas nostājas leģitimizācijas centienos, lai pārliecinātu Eiropu, ka, piemēram, Baltijā pastāv un attīstās nacisms. Latvijai kritizēt šādu Krievijas politiķu nostāju un apgalvojumus vajadzētu kopā ar pārējo Eiropas Savienību, tad tam būs lielāks efekts.
Eiropas Savienībai un Amerikai vienā balsī ir jāpaziņo par dažādu cilvēktiesību pārkāpumu faktiem pašā Krievijā. Starp ES dalībvalstīm no šādas pieejas faktiski patlaban izvairās Vācija. Vācija ne tikai ekonomiskajos, bet arī politiskajos jautājumos tagad arvien vairāk īsteno savu atsevišķu politiku ES ietvaros.
Cik efektīvs attiecībās ar Krieviju ir ES politiskās retorikas arsenāls? Cik lielā mērā un kur vairāk jāpaļaujas, ka savu padarīs Amerika?
Savulaik Krievija un Eiropas Savienība vienojās par četrām sadarbības telpām: kopējā ekonomiskā telpa; kopējā brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, kopējā ārējās drošības telpa, kopējā zinātnes un izglītības telpa. Prakse rāda, ka reāli Krievija ir iesaistījusies gandrīz tikai ekonomiskajā telpā, vai precīzāk – sadarbībā enerģētikas jomā. Šo jomu Krievija uztver visnopietnāk.
Tā kā ES nepārvarēja Krievijas atturību pārējās trijās nosauktajās sfērās, tad tagad tai nav daudz instrumentu, ar ko reāli ietekmēt situāciju Krievijā. Līdz ar to ES kritika Krievijas virzienā, protams, ievērojamus rezultātus nenes. ASV jau labu laiku izpilda «melno darbu» (t.sk. dažādu projektu finansēšanas darbu) ne tikai Eiropā (savulaik Serbijas notikumi), bet arī citur pasaulē. Šādā situācijā ES ir vieglāk darboties ar normatīvās ārpolitikas un maigās varas instrumentiem, bet tas ir nepietiekami. Un Krievijas gadījumā tie tikpat kā nedarbojas.
Gāzes pielietojums ES tikai palielināsies, kas saistīts ar nogulšņu gāzes tehnoloģisko (ekoloģisko) risinājumu trūkumu un atomelektrostaciju slēgšanu. Savu nespēju gāzes piegādes atkarības mazināšanai ES parādīja, pazaudējot NABUCCO projektu (kas paredzēja iespēju eksportēt gāzi uz Eiropu no Centrālāzijas atradnēm caur Kaspiju un Azerbaidžānu), kā arī to, ka, ja ASV samazina savu aktivitāti šajā jautājumā, tad Eiropas Savienība ļoti maz ko var pati izdarīt.
Lielā mērā tas notiek tāpēc, ka ES valstīs šis projekts tika uzskatīts galvenokārt par biznesa interešu viedokļa, konsorcija locekļi uztvēra NABUCCO kā tīru biznesa projektu un atteicās no savu valstu valdību palīdzības, tāpēc pietrūka vadošo ES valstu valdību politiskas ieinteresētības (bet Azerbaidžānai un Turkmenistānai tas bija galvenokārt ģeopolitisks projekts, kurā šīs valstis bija ieinteresētas). Šīs divas valstis nebija ieinteresētas realizēt Transkaspijas projektu divpusējā kārtībā – citādi nāktos sadurties ar Krievijas un Irānas interesēm, kurām ir pašām savas intereses Kaspijas jautājumā. Daži ES vadošo valstu mediji gan centās notikušajā vainot Azerbaidžānu.
NABUCCO projektam nevarēja atrast pietiekamas finanses. Viens no konsorcija spēcīgākajiem dalībniekiem Vācijas RWE paziņoja par plāniem iziet no projekta tā dārdzības dēļ (Jurgena Grossmana paziņojums). Šādos apstākļos, lai nodrošinātu Azerbaidžānas gāzes piegādes līdz ES robežām, 2011. gada 26. decembrī Azerbaidžāna un Turcija vienojās par konsorcija izveidošanu Transanatolijas cauruļvada (TANAP) celtniecībai caur Turcijas teritoriju. Ziņu par TANAP būvniecību Eiropas Savienībā uzņēma kā «svītru pāri» NABUCCO izredzēm.
Lielā mērā NABUCCO projekts ir ģeopolitisks, un tajā izpaužas vispārējais spēku balanss reģionā. Tikai pateicoties ASV atklātam politiskam atbalstam, bija iespējama naftas vada projekta Baku – Tbilisi – Džeihana īstenošana, kam ļoti pretojās Krievija un Irāna. 2011. gada janvārī Eiropas Komisijas prezidents Ž. M. Barozu apmeklēja Baku un Ašhabadu, cenšoties pārliecināt par ES spēju piedalīties kā «reģionālajam spēlētājam» šajā reģionā. Tomēr šis paziņojums būtiskus rezultātus nesasniedza. Īsi sakot, ticība Eiropas Savienības spējai realizēt šādus projektus ir ievērojami iedragāta, cerības parādītos tikai ievērojamas ASV iesaistīšanās gadījumā.
Joprojām redzams, ka ES dalībvalstu nacionālās intereses prevalē pār ES kopējām interesēm. Vācijai ir ciešas attiecības ar Krieviju, kas iebilst pret NABUCCO projektu. Tāpēc Vācija nevēlas aktīvi dot savu ieguldījumu NABUCCO projektā.
Šādā situācijā tiek prognozēts, ka Krievijas Gazprom pozīcijas 2012. gadā vēl vairāk nostiprināsies – ES speciālisti prognozē, ka gāzes pieprasījums līdz 2030. gadam pieaugs par 43%, bet 2020. gadā ES importēs 80% izmantojamās dabasgāzes. Gazprom ir izpletis tīklus visā Eiropā un daudz ko pārvalda – no futbola komandām un bankām līdz TV kanāliem un laikrakstiem. NABUCCO projekta neveiksme rāda, ka Gazprom joprojām saglabās ievērojamu lomu Eiropas ekonomikā.
Aukstajās šā gada janvāra dienās Eiropas Komisijas pārstāve Marlēne Holcnere oficiāli apstiprināja Krievijas gāzes piegāžu samazināšanās faktu. Krievija atbildēja Eiropas Savienībai, ka tai jāapgādā ar gāzi vispirms savi iedzīvotāji. Bet arī šo piegāžu trūkumu Krievija pagrieza sev vēlamā virzienā, pamatojot, ka gadījumā, ja Krievija būtu varējusi pārņemt kontrolē arī gāzes un naftas vadu infrastruktūru citu valstu teritorijās, tad Krievijai būtu vieglāk nodrošināt šo gāzes padevi (tas bija netiešs mājiens drīzāk Ukrainas virzienā, kas gan nav ES dalībvalsts). Tā teikt, ja neesam saimnieki pār cauruļvadiem, nevaram uzņemties atbildību par piegādēm.
Ārpolitiskā ziņā Krievija daudz dara, lai pārveidotu ES Kopējo ārējo un drošības politisku (KĀDP) (resp., tās izpausmes vismaz attiecībās ar Krieviju) uz divpusējo attiecību sliedēm (Krievija tradicionāli ērtāk vēlas risināt sarunas ar katru valsti atsevišķi). Lai gan oficiāli Eiropas Savienībai ir KĀDP, ES dalībvalstis joprojām nespēj vienoti formulēt (un galvenais – īstenot) kopīgu nostāju un rīcību politiskos un ekonomiskos jautājumos – praktiskās realizācijas sfērā faktiski nav vienotas ārējās un drošības politikas. Bez tam, Putina aicinājums uz ciešāku Eirāzijas savienību padarīs Krievijas kaimiņvalstis vēl bažīgākas par Krievijas ietekmes pieauguma centieniem.
Cik daudz blakus komerciālajām interesēm Krievijas dalība Pasaules tirdzniecības organizācijā sekmēs arī Rietumu politisko un morālo nostādņu nostiprināšanos Krievijā?
Krievijas uzņemšana PTO ir vērtējama pozitīvi, tomēr ir maz cerību, ka tas būtiski ietekmēs Rietumu vērtību nostiprināšanos Krievijā. Līdzīgas cerības bija un joprojām pastāv saistībā ar Ķīnu, bet redzamus rezultātus vēl nenes. Krievijas pašreizējā ekonomiskā elite ekonomisko liberālismu pārsvarā neatbalsta. Pēc idejas Maskavai tagad būtu jāatver Krievija plašam preču importam, attiecīgi pielāgojot savu likumdošanu, stimulējot tirdzniecību un veicinot konkurenci. Tomēr daudzi Krievijas politiskās un ekonomiskās elites pārstāvji pievienošanos PTO drīzāk redz kā politisku nevis ekonomisku vai tehnisku procesu, vismaz pagaidām nedemonstrējot lielu uzticību PTO principiem.
Ietekmīgi rūpniecības un lauksaimniecības lobiji bija iebilduši pret iestāšanos, pamatojot ar to, ka Krievijas kompānijām ir nepieciešams ilgāks laiks, lai sagatavotos globālai konkurencei. PTO ietvaros Maskavai varētu būt mazāk līdzekļu aizsargāt rūpniecības neefektīvas nozares pret konkurences no ārvalstīm – tas varētu radīt problēmas apmēram 460 monopilsētās, kas ir atkarīgas no vienas fabrikas vai rūpniecības nozares.
Par spīti minētajām grūtībām, jebkurā gadījumā ir labi, ka Krievijā pakāpeniski veidojas nodrošināts vidusslānis – galvenokārt lielo pilsētu iedzīvotāji, kas vairs negrib tik klaju manipulāciju ar sevi no varas puses. Krievijai ir nepieciešams ārvalstu kapitāls tās rūpniecības modernizācijai. Krievijas atvēršana starptautiskai biznesa praksei pakāpeniski varētu ienest pozitīvas pārmaiņas Krievijas biznesa klimatam.
Tā kā PTO dos ekonomisko ieguvumu ne tikai tiem, kuriem ir tirdzniecības saites ar Krieviju, bet arī pašai Krievijai, tad, cerams, ilgtermiņā vidusslāņa ienākumi un pašapziņa pieaugs. Tas var veicināt pilsoniskās sabiedrības attīstību. PTO lomu tomēr nevajadzētu šajā ziņā pārspīlēt. Process varētu būt ļoti lēns, pakāpenisks un prasīt ilgu laiku.
Rakstu par Eiropas ideālu un ekonomisko interešu sadursmi lasiet piektdienas Dienas biznesā
