Konflikts Tuvajos Austrumos nav īstermiņa situācija, sekas jutīsim vēl ilgi, turklāt tas ir arī signāls, ka ekonomika mainās un tai būs jāpielāgojas, tāpēc mājsaimniecībām ir jāsāk rīkoties jau tagad, lai atvieglotu, visticamāk, neizbēgamo spiedienu uz maciņu.
Naftas cena fiziskajos darījumos pārsniedz 110 ASV dolārus par barelu (ap 94 eiro par 159 litriem), un nav zināms, kad atsāks kustēties tankkuģu armāda, kas sapulcējusies vienā no pasaules lielākajiem jūras “pudeles kakliem”. Tomēr jau tagad ir redzams – nekas neatrisināsies kā ar burvju mājienu.
Vēsturiskā pieredze rāda, ka līdzīgas krīzes var būtiski paātrināt inflāciju – pēc 1973. gada naftas krīzes inflācija Eiropā trīskāršojās, un arī šobrīd tā var pieaugt līdz aptuveni 6 %.
Eiropa un Baltijas valstis šajā situācijā ir īpaši ievainojamas, jo atšķirībā no ASV lielā mērā esam atkarīgi no importētiem energoresursiem un nespējam ietekmēt globālās cenas.
Energoresursu cenu pieauguma sekas ir jūtamas ik uz soļa – degvielas cenas ir kāpušas, sadārdzinot transportu kopumā, tostarp loģistiku un piegādes ķēdes. Tas savukārt ietekmē visas pārējās nozares un atspoguļojas teju visu preču un pakalpojumu cenu pieaugumā.
Tāpat dārgāka kļūst arī apkure un elektrība, īpaši tām mājsaimniecībām, kas joprojām ir atkarīgas no fosilajiem energoresursiem, piemēram, dabasgāzes. Pirmkārt, tāpēc, ka liela daļa pasaules dabasgāzes parasti plūst caur šobrīd bloķēto Hormuza šaurumu. Otrkārt – Kataras gāzes atradņu un infrastruktūras iznīcināšana.
Katara saražo 20 % no pasaules sašķidrinātās dabasgāzes (LNG), un 20 % no šīs jaudas ir iznīcināti. Tas ir milzīgs šoks visai nozarei. Lai to visu atjaunotu, būs nepieciešami vismaz divi līdz trīs gadi. Tāpēc varam pārliecinoši teikt, ka šī nav īstermiņa krīze.
Tie ir tiešie efekti, kas izriet no Baltijas valstu atkarības no importa. Latviju gāzes cenu pieaugums var ietekmēt vairāk nekā pārējās Baltijas valstis, jo lielākā daļa siltuma un elektroenerģijas tiek ražota, izmantojot dabasgāzi. Tomēr pastāv arī citi – ekonomiskie un psiholoģiskie – faktori.
Mediji plaši atspoguļo Tuvo Austrumu krīzi un tās ekonomiskās sekas. Cilvēkiem veidojas inflācijas gaidas jeb pieņēmums, ka cenas turpinās augt, līdz ar to arī patērētāju noskaņojums kļūst negatīvāks.
Vienlaikus inflācijas gaidas atvieglo cenu celšanu – ar argumentu, ka “viss ir kļuvis dārgāks”, kas arī ir tiesa. Rezultātā pat tie, kuriem vēl nebūtu nepieciešams celt cenas, sāk to darīt.
Vēl viens ilgtermiņa efekts saistīts ar centrālo banku monetāro politiku. Eiropas Centrālā banka (ECB) ir paaugstinājusi inflācijas prognozi eirozonai līdz 2,6 % (iepriekš 1,9 %), un tas, visticamāk, nav pēdējais paaugstinājums. Ja cenas augs straujāk par vēlamajiem 2 %, ECB paaugstinās procentu likmes. Jautājums vairs nav “vai”, bet “kad” un “cik reizes”.
Šodien, 30. aprīlī, ECB Padome nepaaugstināja procentu likmes. Tas bija liels pārsteigums tirgiem un daudziem ekonomistiem. Tirgi bija gaidījuši procentu likmju pieaugumu, jo sešu mēnešu “Euribor” jau vairāk nekā mēnesi svārstījās ap 2,4–2,5 %. Prognozes liecina, ka šogad varētu sekot vismaz trīs paaugstinājumi, “Euribor” tuvojoties ap 2,8 %. Laiks rādīs.
Mājsaimniecībām, kurām ir kredīts ar mainīgu likmi vai kuras plāno aizņemties, tas var nozīmēt lielākus ikmēneša maksājumus. No otras puses, tas nozīmē arī to, ka laika gaitā var pieaugt noguldījumu procentu likmes.
Kā, ņemot vērā cenu kāpumu un ekonomisko neparedzamību, rīkoties mājsaimniecībām?
Pirmkārt, ir vērts paskatīties, kas notiek ar uzkrājumiem. Ja nauda vienkārši “guļ” kontā, inflācija to pamazām “apēd”. Ir pēdējais laiks izvēlēties risinājumus, kas ļauj naudai pelnīt – piemēram, krājkontu vai norēķinu kontu, kur par atlikumu saņem procentus.
Otrkārt, jāizvērtē esošās kredītsaistības, ja tādas ir. Ja aizdevumam ir mainīga procentu likme, maksājumi var pieaugt. Vērts paskatīties, vai kredītus var refinansēt un apvienot, lai ikmēneša maksājumi būtu mazāki un atmaksas termiņš – ērtāks.
Ja ir doma par aizņēmumu mājoklim, tad jāņem vērā – ja procentu likmes augs, gaidīšana var nozīmēt lielākas izmaksas nākotnē. Tāpēc dažkārt izdevīgāk ir rīkoties ātrāk, nevis atlikt uz vēlāku.
Treškārt, jāpaskatās, kur tiek tērēta nauda. Pilnībā no cenu kāpuma izvairīties nevar, bet var mazināt tā ietekmi. Piemēram, biežāk izvēloties vietējos produktus un pakalpojumus, kas ir mazāk atkarīgi no globālajām cenu svārstībām un ļauj stimulēt vietējo ekonomiku.
Ceturtkārt, jādomā par energoresursiem. Šeit joprojām darbojas vienkāršs princips – “ragavas taisa vasarā”. Ja ir iespēja, laikus jāgatavojas apkures sezonai, iegādājoties kurināmo vai ieguldot mājokļa energoefektivitātē. Sākotnēji tas prasa investīcijas, taču ilgtermiņā var būtiski samazināt izmaksas.
Tāpat vērts izvērtēt arī elektroenerģijas līguma nosacījumus. Dažkārt izdevīgāk var būt fiksētas cenas līgums, kas palīdz izvairīties no straujām cenu svārstībām un nodrošina prognozējamākus ikmēneša maksājumus.
Visbeidzot – jāveido drošības spilvens. Ideāli būtu turēt naudu vietā, kur tā nezaudē vērtību un pat pelna, piemēram, krājkontā. Ja ir iespēja, var apsvērt arī citus ieguldījumu veidus – nekustamo īpašumu vai zemi, kuru vērtība mēdz augt līdz ar inflāciju.
Paralēli tam būtu jādomā arī par to, kā nostiprināt savu pozīciju darba tirgū – par prasmju attīstīšanu un ienākumu avotu noturību, jo varbūtība, ka saskarsimies ar jaunu pasaules mēroga ekonomisko recesiju, ir daudz lielāka nekā atveseļošanās un izaugsme.
Rezumējot – augsta inflācija nav īstermiņa izpausme, ko izraisījusi naftas krīze Tuvajos Austrumos, bet gan jauna realitāte, kura mums jāatzīst un kurai jāpielāgo sava rīcība.
