Latvijas augstākajā izglītībā ir liels institūciju skaits, un kvalitāte tajās ir nevienmērīga. Kādā brīdī Latvijā bija aptuveni 65 augstākās izglītības iestādes – tas ir daudz valstij ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu. Tāpēc izšķiroša nozīme ir kvalitātei – tādai, kas balstās starptautiskā un ciešā sadarbībā ar industriju un studiju saturā, kas ir pietiekami lietišķs, lai absolventi būtu gatavi darba tirgum.

Tāintervijā Dienas Biznesam teic Rīgas Ekonomikas augstskolas partnerību un stratēģijas viceprezidente, asociētā profesore Kata Fredheima (Kata Fredheim).

Jums ir bagātīga starptautiskā pieredze, tai skaitā darbs Kembridžas Universitātē. Kā jūs raksturotu savu skatījumu uz Latviju – valsti, kuru esat izvēlējusies par savām mājām?

Tas notika jau senāk, nekā varētu šķist, – es Latvijā dzīvoju jau septīto gadu. Pats fakts, ka es šo valsti izvēlējos par savām mājām un vietu profesionālajam darbam, daudz ko pasaka: man Latvija patiesi patīk. Mani piesaista tās skaistums – gan lauku ainavas, gan pilsētvide, gan Rīgas dzīves kvalitāte. Taču vēl vairāk mani saista tās sarežģītība un pretrunas. Sabiedrības, uzņēmējdarbības un politikas procesu izpratne un orientēšanās tajos nav vienkārša, un tieši tas mani īpaši fascinē.

Izglītības nozarē Latvijā šobrīd vienlaikus vērojama ļoti dažāda aina – tajā darbojas gan cilvēki, kuri cenšas ieviest un īstenot jaunas un mūsdienīgas mācību pieejas, gan tādi, kuri gaida atgriežamies “vecos laikus”.

Lai gan Izglītības likums ļauj strādāt dažādi, kamēr vien tiek īstenots valsts izglītības standarts, tomēr vienlaikus normatīvais regulējums ir gana smagnējs un pilns ar detaļām, kuras ne vienmēr nepieciešams regulēt šādā līmenī. Elastīgs un mūsdienīgs Izglītības likums sekmētu arī iniciatīvas un jaunas mācību pieejas, kuras šobrīd, lielākoties, virza privātā iniciatīva.

Signāls, ka Latvija ir gatava jaunām vēsmām izglītībā

Izglītības likums ir pieņemts 1998. gadā – sākotnēji tas bija vienkāršs un elastīgs, taču nepilnu trīsdesmit gadu laikā esam to papildinājuši ar daudzām detaļām, gribot detalizēti noregulēt teju ikvienu izglītības nozares niansi. Rezultātā tas kļuvis smagnējs, padarot izaicinošāku arī jaunu izglītības pieeju ieviešanu. Mūsdienīgs un elastīgs regulējums būtu skaidrs signāls gan pedagogiem, gan nozarei kopumā, ka Latvija ir gatava jaunām vēsmām izglītībā.

Rietumu Bankas lielākais akcionārs Leonids Esterkins nav sniedzis intervijas jau gadiem, taču reti kurš ir labākā pozīcijā, lai novērtētu Latvijas ekonomikas un valsts attīstību. Pēdējo 30 gadu laikā Latvija ir kardināli mainījusies, un pirmo neatkarības gadu uzņēmēju un politiskās elites paaudzi ir nomainījušas citas. Šo gadu laikā ir bijuši neskaitāmi premjeri un ministri, veco partiju vietā ir nākušas jaunas, un arī banku sektors ir fundamentāli transformējies. Tomēr visu šo laiku Latvijas ekonomikas sastāvdaļa ir Rietumu Banka, kas faktiski ir vienīgā kredītiestāde, kura ir attīstījusies no deviņdesmito gadu vidus un vienmēr pastāvējusi neatkarīgi.

Leonids Esterkins ir bankas dibinātājs, lielākais akcionārs un jau ilgu laiku arī tās padomes priekšsēdētājs. Dzīvojot un strādājot Latvijā, Esterkina kungs un Rietumu Banka ir ieguldījušies valsts attīstības stāstā – atšķirībā no ārvalstu bankām, viņš peļņu neizved un pieņem visus lēmumus pats. Rietumu Banka ir unikāla Latvijas kontekstā, jo strādā arī citur Eiropā – ar projektiem Lielbritānijā un Īrijā, kas ļauj pamatoti salīdzināt dažādus tirgus un pārņemt idejas. Bet pamatā bankas veiksme ir cieši saistīta tieši ar Latvijas izaugsmi, un Leonids Esterkins jau vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvo līdzi valsts ikdienai, strādā, palīdz un domā par notiekošo šeit, un tādēļ šajā sarunā vēlamies noskaidrot viņa redzējumu tieši par Latvijas ilgtermiņu – par iespējām, kas ir palaistas garām, un tām, kuras vēl varam izmantot.

Latvijas vidējais inteliģences koeficients (IQ) 2025. gadā ir pieaudzis par 0,2 procentpunktiem, sasniedzot 99,01 punktu, inteliģences kapitāla indeksam (ICI) paliekot B rangā ar vērtību 45,8 punkti, kas ir mazāk nekā Lietuvai un Igaunijai, liecina World Population Review publicētie dati.

Vidējie IQ indeksi vadošajām pasaules ekonomikām (Ķīnai, ASV) ir augstāki nekā Latvijai, tomēr tas nav būtiskākais rādītājs. Piemēram, Latvijai tuvs vidējais IQ indekss ir Vācijai, Igaunijai, Rumānijai un Luksemburgai, tomēr šo valstu ekonomiskā attīstība ir stipri atšķirīga. Šīs atšķirības labi raksturo ICI jeb inteliģences kapitāla indekss; kā norāda tā radītājs ekonomists Kai L. Čans, tas ir valsts viedspējas rādītājs.

IQ un ICI – kas tie par zvēriem

Intelektuālā koeficienta mērīšanai ir neskaitāmi individuālie testi, tomēr Dienas Bizness izvēlējās tieši World Population Review datus par valstu vidējo IQ vērtību, kas balstās uz viena tipa aptauju ar vairāk nekā 1,35 miljoniem respondentu dažādās pasaules valstīs. IQ testu būtība kopumā ir līdzīga visos gadījumos, tikai salīdzināšanas gadījumā ir vēlams lietot viena un tā paša testa rezultātus. Turklāt datu sniedzējs konkrētajā gadījumā līdzās uzrāda arī ICI indeksu, kas pēc būtības vienlaikus mēra izglītības kvalitāti, cilvēku kognitīvo prasmju sadalījumu, labākos sasniegumus un ietver ārēju migrāciju cilvēkkapitāla apguvei. Pēc būtības ICI indekss parāda efektīvu zināšanu pielietošanu tautsaimniecībā. Piemēram, ja Latvijas ICI indekss ir 45,8, bet līderei ASV tas ir 74,9, tad tā ir norāde gan uz atpalicību izglītībā, gan inovācijās, gan uz to, ka ASV, visticamāk, cenšas piesaistīt spējīgus cilvēkus no citām valstīm, bet Latvija, neraugoties uz salīdzinoši augsto vidējo IQ līmeni, spējīgus ļaudis zaudē vai arī nespēj radīt pietiekamā skaitā. ICI rangs, kur augstākais ir A+ (vienīgi ASV ir šāds) un zemākais ir D- (Mauritānija, Madagaskara u.c.), parāda, kuras valstis ir vienā svara kategorijā pēc spējām un to pielietojuma. Kā anotācijās raksta sistēmas radītājs ekonomists Kai L. Čans, tad burtu atzīmes radītas, lai būtu līdzība ar skolas atzīmi, kur A ir labākā, bet D – sliktākā.

Baltijas valstis pēdējos gados bieži tiek minētas kā dinamiskas un elastīgas ekonomikas, kas spējušas pielāgoties krīzēm un atgriezties uz izaugsmes ceļa. Taču aiz makroekonomiskajiem rādītājiem slēpjas mazāk ērta realitāte – ienākumu nevienlīdzība Latvijā un Lietuvā ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā, un arī Igaunijā tā saglabājas virs ES vidējā līmeņa.

Tas vairs nav tikai sociālā taisnīguma jautājums. Tas arvien vairāk ir saistīts ar mūsu ekonomikas ilgtspēju un konkurētspēju nākamajos gados.

Saskaņā ar “Eurostat” pētījumu par dzīves apstākļiem Eiropā, kas tika publicēts pagājušajā gadā, Lietuva un Latvija joprojām ir starp Eiropas Savienības (ES) valstīm ar visaugstāko ienākumu nevienlīdzības līmeni. Igaunijas situācija ir nedaudz labāka – no ES vidējā rādītāja to šķir tikai viens procentpunkts, tomēr tas nenozīmē, ka šo jautājumu var ignorēt. ES vidējais Džini koeficients 2024. gadā bija 29,4, kamēr Igaunijā – 30,8 Igaunijā, Latvijā – 34,2 un Lietuvā – 35,3. Augstāks nevienlīdzības līmenis ES dalībvalstīs reģistrēts tikai Bulgārijā.

Latvijā ir zinātnieki, kuri spēj pārbaudīt idejas, izstrādāt jaunus inovatīvus produktus, to tehnoloģiskos risinājumus laboratorijas mērogā, taču pietrūkst pārejas uz rūpnieciskajiem izmēriem, kas ļautu īstenot straujāku izaugsmi.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju rīkotajā diskusijā par zinātnes, biznesa un valsts sinerģijas impulsu Latvijas ekonomikas izaugsmei. Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts sadarbībā ar zinātnisko partneri - Nobela prēmijas laureātu kalvi Kalifornijas Bērklijas universitāti - no 5 līdz 7. martam rīko 8. Starptautisko ekonomikas forumu Inovāciju ekonomika ģeopolitisko transformāciju laikā, kurā tiks prezentēti un analizēti Latvijas investīciju projekti ar kopējo vērtību 500 miljoni eiro, un tajā pulcēsies vadošie zinātnieki, uzņēmēji, investori, finanšu institūciju un diplomātiskā korpusa pārstāvji no Eiropas Savienības, ASV, Centrālāzijas un Kaspijas jūras reģiona valstīm.

Vai izglītības trūkums un jauniešu bezdarbs ir rūkošās dzimstības iemesls?

Ir labā ziņa – vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem jauniešu, kuri nekur nestrādā un nemācās, īpatsvars kopš 2011. gada ir sarucis par 8,1 procentpunktu. Sliktā ziņa – 2025. gadā Latvijā 11% jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nedz strādāja, nedz mācījās, liecina Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotā Centrālās statistikas pārvaldes informācija.Statistiski – vidēji pēc 10 gadiem šīs grupas jauniešiem jākļūst par vecākiem, bet bērnu ir maz un paliek vēl mazāk.

Nestrādā un nemācās

Statistiskas dati nereti tiek servēti lietotājiem procentos no kopskaita, jo tā vieglāk uztvert un salīdzināt, tomēr bieži vien nozīme ir arī faktiskajam daudzumam, jo sevišķi, ja tas mainās, un jauniešu kopskaits kopš 2011. gada ir mainījies.Vispirms par situāciju pēc iepriekšējās krīzes 2011. gadā. Togad minētajā vecuma grupā nestrādāja un nemācījās vairāk nekā 80 tūkstoši jauniešu – tas bija 19,1% no visu valstī esošo jauniešu kopskaita vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem. Kopumā šajā vecuma grupā 2011. gadā bija aptuveni 420 tūkstoši cilvēku.2025. gadā, no vienas puses, mums ir priecīgas ziņas – vidēji tikai 11% jauniešu (29,3 tūkstoši cilvēku) vecumā no 15 līdz 29 gadiem nekur nestrādāja un nemācījās. Kopumā pērn šajā grupā bija virs 270 tūkstošiem cilvēku.Ja paraugāmies uz procentiem, viss izskatās patiesi rožaini. Proti, jauniešu skaits vecuma grupā ir sarucis par 35%, bet tādu jauniešu, kuri nemācās un nestrādā, skaits kopš 2011. gada samazinājies par 64%. Īsi sakot, dīkdieņu skaits kopš pagājušās krīzes rucis gandrīz divas reizes straujāk nekā jauniešu daudzums kopumā. Tomēr, ja paskatās uz faktisko skaitli, tas ir daudz.Sievietes Latvijā par mātēm kļūst pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas – tas ir vidējais lielums. Ja pieņemam, ka šie 30 tūkstoši cilvēku tuvākajā nākotnē kļūtu par 15 tūkstošiem ģimeņu, kurās turpmākajos 10 gados parādās vismaz viens bērns, var izvirzīt hipotēzi, ka vecāki ar nepilnvērtīgu izglītību un ilgstošu bezdarba pieredzi ir viens no dzimstības sarukuma cēloņiem.

Eiropas Savienībai (ES) ir jāizmanto mākslīgā intelekta (MI) sniegtās iespējas un jāmazina negatīvie efekti, aģentūrai LETA norādīja ES ekonomikas un produktivitātes, īstenošanas un vienkāršošanas komisārs Valdis Dombrovskis, kurš ceturtdien piedalījās Briseles ekonomikas forumā.

Viņš vērsa uzmanību uz to, ka produktivitātes pieaugums ES aptuveni divas desmitgades ir bijis lēnāks nekā citās lielajās ekonomikās, savukārt MI var būtiski kāpināt produktivitāti. Dombrovska ieskatā Eiropai ir svarīgi nenokavēt "MI revolūciju", lai vēl vairāk neiepaliktu attiecībā uz produktivitātes pieaugumu.

Eirokomisārs atzīmēja, ka ES līmenī, lemjot par MI regulējumu, piemēram, "AI Act", norit centieni atrast līdzsvaru, kā veicināt MI izplatību un pielietojumu tautsaimniecībā un valsts pārvaldē, vienlaikus risinot iespējamos riskus un definējot skaidrus spēles noteikumus.

"MI ir joma, kas nākamo gadu laikā turpinās strauji attīstīties. Patlaban diskusijas notiek gan lēmumu pieņēmēju līmenī, regulatoru līmenī, gan akadēmiskajā vidē, jo uz daudziem jautājumiem precīzu atbilžu vēl nav. Vienlaikus MI ietekme paliek aizvien lielāka, tāpēc šie jautājumi ir jārisina," sacīja Dombrovskis.

Mazumtirdzniecības nozare piedzīvo posmu, kurā tehnoloģijām nav tikai sekundāra loma, bet tās kļuvušas par būtisku nepieciešamību. Automatizācija un datu vadīti risinājumi kļūst par pamata priekšnoteikumu uzņēmumu ilgtspējīgai izaugsmei.

Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka mērķtiecīgi ieviesti automatizācijas risinājumi spēj nodrošināt līdz pat 60% lielāku efektivitāti (AutoStore, 2025). Igaunijā vairāk nekā trešdaļa pircēju ikdienas iepirkšanos veic mobilajās lietotnēs, kas vienlaikus ietaupa pircēju dārgo laiku, gan ievērojami mazina darbinieku slodzi (StrongPoint, 2025).

Šādi piemēri demonstrē, ka tehnoloģiju ieviešana ilgtermiņā ir uzņēmuma attīstības veiksmes pamats, kas pilnībā pārveido mazumtirdzniecības procesus. Latvijā šī izpratne vēl tikai nostiprinās, un, lai arī aktīvākie tirgus spēlētāji – galvenokārt pārtikas mazumtirdzniecībā – jau investē modernizācijā, kopējais attīstības temps joprojām ir lēns un atpaliek no tirgiem, kuri tehnoloģijas uzskata par stratēģisku nepieciešamību.

UN:BLOCK 2026 Rīgā pulcēs Web3 pasaules līderus un vairāk nekā 2500+ fintech un blokķēdes nozares ekspertu: Intervija ar LBAA Izpilddirektoru Reini Znotiņu.

UN:BLOCK Europe 2026 šogad pulcēs vairāk nekā 2500 dalībnieku. Kas, jūsuprāt, ir galvenie faktori, kas ļāvuši konferencei tik strauji augt no pagājušā gada?

R. Znotiņš: “Pagājušajā gadā mums izdevās pulcēt daudz pasaules līmeņa runātāju, tostarp pārstāvjus no tādām lielām kompānijām kā Binance, KuCoin, Gravity Team un citām. Tāpat izdevās izveidot kvalitatīvu un izglītojošu programmu par tēmām, kas šobrīd interesē arvien plašāku auditoriju, īpaši tradicionālos uzņēmējus.

Daudzi vēlas saprast, kā izmantot augošo kripto ekonomiku un blokķēdes tehnoloģijas savā biznesā. Vēl viens būtisks faktors ir starptautisko partneru piesaiste – konferencē iesaistījās daudzi uzņēmumi un organizācijas no dažādām valstīm. Tas būtiski paaugstināja konferences reputāciju un atpazīstamību ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, Skandināvijā, Polijā un citur pasaulē.Jau pagājušajā gadā konferencē piedalījās nozares pārstāvji no vairāk nekā 40 valstīm.”

Aprīļa sākumā Rīga kļūs par vienu no nozīmīgākajiem blokķēdes un digitālo finanšu centriem Eiropā, pulcējot nozares līderus starptautiskajā konferencē UN:BLOCK Europe 2026.

Pasākumā piedalīsies vairāk nekā 2500 nozares profesionāļu no vairāk nekā 40 valstīm, tostarp arī World Liberty Financial pārstāvis Raiens Fangs (Ryan Fang). Konference, kas norisināsies 1. un 2. aprīlī Hanzas Peronā, pulcēs vairāk nekā 2500 dalībnieku no vairāk nekā 40 valstīm. UN:BLOCK Europe 2026 piedalīsies investori, finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, regulatori un politikas veidotāji.

Starp dalībniekiem būs arī pārstāvji no tādiem starptautiskiem uzņēmumiem kā Mastercard, Kraken, Gravity Team, Sorainen un citiem. World Liberty Financial ir ar Trampa ģimeni saistīts decentralizēto finanšu (DeFi) projekts, kas izstrādā digitālo aktīvu infrastruktūru un risinājumus finanšu tirgiem. Tā dalība konferencē iezīmē plašāku tendenci – digitālo finanšu sektors kļūst arvien ciešāk saistīts ar politikas un globālās ekonomikas attīstību, bet sadarbība starp Eiropu un ASV kļūst arvien nozīmīgāka.

Analizējot mazumtirdzniecības nozares attīstību Latvijā, arvien spilgtāk iezīmējas paaudžu maiņas ietekme. Jaunie patērētāji, kuru ikdiena nav iedomājama bez digitāliem risinājumiem, ir kļuvuši par galveno nozares tehnoloģiju attīstības virzītājspēku.

Viņi sagaida, ka iepirkšanās būs tikpat ātra un intuitīva kā viņu digitālā vide – bez rindām, lieka kontakta un ar elastīgām preču saņemšanas iespējām. Tieši spēja sistemātiski pielāgoties šīm prasībām šogad noteiks nozares spēlētāju konkurētspēju. Latvijas mazumtirdzniecībā šobrīd iezīmējas trīs savstarpēji saistītas tendences, kas noteiks jaunus nozares standartus. Tās atspoguļo gan patērētāju paradumu maiņu, gan nepieciešamību uzņēmumiem straujāk pielāgoties tehnoloģiju attīstībai un darba tirgus realitātei.

Reāllaika dati un mākslīgais intelekts (MI) – no ekstras par nepieciešamību

Mazumtirdzniecībā tehnoloģiju integrācija, kas balstīta reāllaika datos un mākslīgā intelekta risinājumos, no izvēles ir kļuvusi par obligātu profesionālās pārvaldības priekšnoteikumu. Uzņēmumi, kas joprojām paļaujas uz manuālām krājumu uzskaites metodēm un fragmentētu informācijas apriti, riskē zaudēt pozīcijas pret konkurentiem, kuri ikdienas lēmumu pieņemšanu veic uz datiem balstītas pārvaldības pamata. Jau šobrīd Baltijā arvien plašāk tiek ieviesta radiofrekvences identifikācijas (RFID) tehnoloģija, automatizēta krājumu pārvaldība un MI algoritmi pieprasījuma prognozēšanai un resursu optimizēšanai. Mazumtirgotāji izmanto arī MI risinājumus klientu plūsmas optimizēšanai, tostarp vecuma noteikšanai pašapkalpošanās zonās, kas ļauj nodrošināt gan drošības standartus, gan uzturēt iepirkšanās ātrumu. Igaunijā šāds risinājums jau darbojas un būtiski samazina gaidīšanas laiku pie kases, savukārt Lietuvā tie tiek testēti un tuvākajā laikā kļūs pieejami plašākam klientu lokam. Tas apliecina tehnoloģijas pakāpenisku nostiprināšanos Baltijas tirgū.2026. gadā redzēsim, ka MI sistēmas arvien vairāk palīdzēs koordinēt loģistiku, personalizēt piedāvājumus un automatizēt ikdienas procesus. Tas būtiski maina veidu, kā mazumtirdzniecības uzņēmumi plāno darbību, pārvalda resursus un pieņem lēmumus, balstoties uz reāllaika datiem.

Degvielas cenu svārstības pēdējos mēnešos jau kļuvušas par nemainīgu un stabilu fenomenu - konflikts Tuvajos Austrumos, kas ietekmējis vienu no svarīgākajiem naftas ceļiem pasaulē, Hormuza šaurumu, ir jūtams arī Latvijas ikdienā. Ja degvielas cenu pieaugums kopumā Eiropas Savienībā bija svārstīgs un atšķirīgs, Latvijā tas bija izteikts, piemēram, aprīļa beigās Latvijā bija 11. augstākā vidējā dīzeļdegvielas cena ES (2,006 eiro/l), krietni apsteidzot pat kaimiņus – Igauniju (1,878 eiro/l).

Degvielas cenu kāpums smagi ietekmējis arī citas nozares, piemēram, pārvadātājus, kuru ikmēneša tēriņi auguši par 700 000 eiro. Ņemot vērā, ka tirgus joprojām reaģē uz katru ziņu par konfliktu un mierīga, stabila ģeopolitiskā situācija šobrīd izklausās teju utopiska, nepieciešams raudzīties pēc ilgtermiņa risinājumiem un viens no tiem ir aprites ekonomika.

Vai klimatneitralitāte ir iespējama?

Nav noslēpums, ka ES ir izvirzījusi vērienīgus mērķus alternatīvās un atjaunīgās enerģijas jomā, lai sasniegtu klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, taču šobrīd ES saražo tikai 43% enerģijas, bet vairāk nekā puse (57%) tiek importēta un lielu daļu no tā veido fosilie resursi: nafta un naftas produkti (38%) un dabasgāze (21%). Tas nozīmē, ka ikviens ģeopolitiskais satricinājums uzreiz jūtams arī cenās un pāreja uz alternatīvo enerģiju šķiet ne tikai loģisks un videi draudzīgs solis, bet brīžiem pat vienīgais risinājums. Tomēr aizvien ir skeptiķi, kuri uzskata, ka klimatneitralitāte nav iespējama.

Latvija tuvākajos gados var atļauties lielāku budžeta deficītu, jo drošības situācija prasa strauji palielināt aizsardzības izdevumus, intervijā aģentūrai LETA pauda Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) vadītājs, Latvijas Universitātes profesors un Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Priede.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka tas ir tikai pagaidu risinājums - Eiropas Savienības (ES) izņēmuma klauzula ir spēkā līdz 2028. gadam. Priede skaidroja, ka ilgtermiņā valsts finanšu stabilitāti noteiks tas, vai spēsim pārskatīt izdevumus, tostarp izvērtēt valsts sniegto pakalpojumu grozu, un vienlaikus palielināt ieņēmumus, veicinot produktīvāku ekonomiku un augstāku pievienoto vērtību.

Priede sacīja, ka FDP vērtējumā budžets joprojām atbilst visām izvirzītajām prasībām. Vienlaikus FDP ir norādījusi trajektoriju, kurp tas viss virzās. "Tāpēc esam arī iezīmējuši bažas par to, cik ilgtspējīgi ir, šādi aizņemoties, finansēt aktuālās vajadzības. Par tām šaubu nav - tās ir saistītas ar aizsardzību. Ir labi, ka politiskajā vidē vispār nav diskusiju par šo jautājumu," teica Priede.

Luminor banka ir piešķīrusi finansējumu 4 miljonu eiro apmērā Novikontas Jūras koledžai jaunas, modernas akadēmijas ēkas būvniecībai Rīgā.

Projekts ļaus paplašināt mācību programmu klāstu un palielināt studiju kapacitāti, stiprinot jūrniecības izglītības un apmācību iespējas gan topošajiem, gan pieredzējušiem jūrniekiem, kā arī citiem nozares profesionāļiem. Tas ir nozīmīgs solis Latvijas pozīciju stiprināšanā kā vadošam jūrniecības izglītības centram Baltijā un Eiropā.

Jaunās akadēmijas ēkas kopējā platība būs vairāk nekā 3000 kvadrātmetru, un projekts šobrīd ieiet pēdējā būvniecības kārtā. Pirmajā posmā ar Luminor bankas atbalstu 2,4 miljonu eiro apmērā, tika izbūvēts moderns peldbaseins jūrniecības un OPITO (atkrastes enerģētikas) treniņiem, kas ļāva uzņēmumam dubultot apgrozījumu. Jaunā ēka veicinās uzņēmuma starptautisko atpazīstamību un ļaus uzņemt vēl vairāk studentu gan no Latvijas, gan ārvalstīm.

Sieviešu un vīriešu vidējā stundas atalgojuma atšķirība aizvien ir novērojama, taču ilgtermiņā vērojama samazināšanās tendence. 2025. gadā darba samaksa atšķiras par 16,8 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskais aprēķins.

Salīdzinot ar 2024. gadu, atalgojuma atšķirība pieaugusi par 2,9 procentpunktiem.

Darba samaksas atšķirību starp dzimumiem ietekmē dažādi sociālie un ekonomiskie faktori – vīriešu un sieviešu profesija un amata pienākumi, iegūtā izglītība, vecums, darba pieredze, nostrādāto stundu skaits, kā arī darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma tendences darba tirgū un tā strukturālās izmaiņas. Rādītājs tiek aprēķināts, neizslēdzot minēto faktoru ietekmi, kas varētu skaidrot atšķirību iemeslus.

2025. gadā viszemākā atalgojuma atšķirība bija valsts pārvaldē (3,7 %), transporta un uzglabāšanas nozarē (4,1 %), nekustamo īpašumu nozarē (4,4 %), izglītībā (5,2 %), ieguves rūpniecībā (6,0 %) un administratīvo un apkalpojošo dienestu darbību nozarē (6,2 %).

Mūsdienu darba tirgū un straujajā dzīves ritmā vairs nav raksturīgi strādāt vienā profesijā vai vienā darbavietā visu mūžu. Karjera kļūst dinamiskāka, un pārmaiņas ir neizbēgamas. Valsts izglītības attīstības aģentūras veiktā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka 90% iedzīvotāju dzīves laikā maina darbu, bieži pat vairākas reizes. Taču vienlaikus tikai trešā daļa jūtas droši par savām iespējām vajadzības gadījumā atrast jaunu darbu.

Tas nozīmē, ka prasme pielāgoties nav pašsaprotama – tā ir jāattīsta mācoties, paplašinot savu redzesloku un apgūstot jaunas prasmes. Tas stiprina pārliecību par sevi un noturību darba tirgū. Tieši tāpēc spēja būt gatavam mācīties jebkurā laikā kļūst par vienu no būtiskākajām dzīves prasmēm.

Mācīšanās kā drošības spilvens darba tirgū

Darba tirgus šodien mainās straujāk nekā jebkad agrāk – tehnoloģiju attīstība, automatizācija un ekonomiskās svārstības nepārtraukti ietekmē pieprasījumu pēc jaunām prasmēm. Saskaņā ar Pasaules Ekonomikas foruma 2025. gada ziņojumu par darbavietu nākotni, šajā desmitgadē tiks radīti aptuveni 170 miljoni jaunu darbavietu. Pasaules Ekonomikas foruma prognozes arī rāda, ka vairāk nekā puse darba ņēmēju tuvāko gadu laikā saskarsies ar nepieciešamību pilnveidot vai mainīt savas prasmes. Tie, kuri ir gatavi mācīties, spēs šīm pārmaiņām pielāgoties. Tie, kuri nav – riskē palikt ārpus darba tirgus.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) neatbalsta noteikumu projektu “Noteikumi par valsts pārbaudes darbu norises laiku 2026./2027. mācību gadā” un uzsver, ka, ievērojot labas pārvaldības principus, kā arī ņemot vērā bērnu tiesības uz kvalitatīvu izglītību un vienlīdzīgām iespējām turpināt izglītību, valdībai ir jāīsteno iepriekš pieņemtie lēmumi un jānodrošina dabaszinātņu valsts pārbaudes darbs 9. klasēm centralizētā eksāmena formā.

Jau 2014. gadā un atkārtoti 2022. gadā valdības vienojās par vienotu pieeju dabaszinātņu apguves novērtēšanai, tostarp centralizēto eksāmenu ieviešanu. Vidējā izglītībā šī pieeja jau tiek īstenota no 2025./2026. mācību gada, taču pamatskolas līmenī valdība atkal no tās plāno atkāpties, paredzot dabaszinību (iepriekš - starpdisciplināro) eksāmenu vēl vienu gadu kā monitoringa darbu. Tas nozīmē soli atpakaļ un veido nepilnīgu, nevienlīdzīgu sistēmu.

Darba tirgus jau šobrīd saskaras ar kritisku speciālistu trūkumu eksaktajās zinātnēs. Tas tieši apdraud augstas pievienotās vērtības uzņēmumu attīstību Latvijā, valsts nodokļu ieņēmumus un kopējo ekonomikas izaugsmi. Vienlaikus tiek degradēts arī vidējās izglītības saturs – jauniešiem netiek nodrošinātas pat pamata zināšanas dabaszinātnēs, kas ir būtiska kvalitatīvas izglītības sastāvdaļa, par ko liecina Valsts kontroles atzinuma “Vai katram bērnam ir iespēja saņemt kvalitatīvu pamatizglītību, sekmējot ikviena skolēna izaugsmi?" secinājumi.

Ap mākslīgo intelektu (MI) šobrīd ir sacelts liels troksnis, gandrīz tāds pats kā ap internetu deviņdesmito gadu beigās. Saskaņā ar Eurostat datiem 2025. gadā 20% ES uzņēmumu ar vairāk nekā desmit darbiniekiem izmanto mākslīgo intelektu - tas ir par 6,5 procentpunktiem vairāk nekā 2024. gadā un trīs reizes vairāk nekā 2021. gadā. ES mērķis ir līdz 2030. gadam sasniegt 20 miljardu eiro gada investīciju apjomu (publiskais un privātais finansējums) MI tehnoloģijās, tostarp aptuveni viens miljards eiro gadā plānots kā publiskais atbalsts.

Tirgus aug, tehnoloģiju milži no “Lieliskā septiņnieka” (un ne tikai) tērē simtiem miljardus datu centriem, mikroshēmām, serveriem un enerģijai, kā arī infrastruktūras attīstīšanai ap šiem projektiem, savukārt jaunuzņēmumi vairojas kā sēnes pēc lietus. Šodien tikai pilnīgs sliņķis nemēģina kaut ko radīt ar MI palīdzību vai vismaz tajā investēt.

Taču svarīgākais jautājums, kas jāapsver ar vēsu prātu: vai mēs vērojam jaunas globālās ekonomikas infrastruktūras rašanos, kas ir “uz palikšanu”, vai arī redzam kārtējo burbuli?

Uz jautājumiem par burbuli, par to, kā investēt MI uzņēmumos, vai to vispār ir vērts darīt un kādā apjomā, atbildēja trīs eksperti: Oļegs Andrejevs, CFA, SEB bankas Uzkrājumu, ieguldījumu un pensiju piedāvājuma vadītājs, Voldemārs Strupka, Signet Bankas ieguldījumu eksperts, un Andris Pavlovs, tehnikas nomas uzņēmuma Storent līdzdibinātājs.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā pērn bija 2092 eiro jeb par 5,6% lielāka nekā 2024. gadā, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Statistiķi norādīja, ka algu pieaugums Igaunijā pērn bija lēnāks nekā iepriekšējos gados, taču, neskatoties uz to, vidējās bruto algas pieaugums reģistrēts visos apriņķos.

Vidējais atalgojums pirms nodokļu nomaksas pērn– 1815 eiro

2025. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu...

Statistiķi norādīja, ka vidējā bruto alga Igaunijā pērn visaugstākā bija Harju apriņķī, kur tā bija 2336 eiro mēnesī, kas ir par 5,3% vairāk nekā 2024. gadā. Galvaspilsētā Tallinā vidējā alga sasniedza 2451 eiro mēnesī, bet citviet Harju apriņķī tā vidēji bija 1957 eiro mēnesī.

Tartu apriņķī vidējā bruto alga bija 2112 eiro mēnesī, kas ir par 5,9% vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Salīdzinājumā ar 2024. gadu visstraujāk vidējā alga pieaugusi Valgas, Pelvas un Raplas apriņķos, kur vidējās algas pieaugums pārsniedza 6,5%.

Savukārt no ekonomikas nozarēm vislielākās algas pērn reģistrētas informācijas un komunikāciju sektorā, kur vidējā mēnešalga sasniedza 3651 eiro. Finanšu un apdrošināšanas jomā vidējā alga bija 3338 eiro, savukārt elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas sektorā vidējais atalgojums sasniedza 2948 eiro mēnesī.

Vismazākās vidējās mēnešalgas bija viesu izmitināšanā un sabiedriskajā ēdināšanā, kur vidējais atalgojums bija 1333 eiro, bet citu pakalpojumu jomā vidējā alga bija 1379 eiro, kas salīdzinājumā ar 2024. gadu ir attiecīgi par 5,4% un 5% vairāk.

Gada salīdzinājumā visstraujākais atalgojuma pieaugums reģistrēts enerģētikas sektorā. Elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā vidējā alga pieauga par 9,3%, un ūdensapgādes, kanalizācijas, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas pakalpojumu pieaugums sasniedza 7,4%.

Apstrādes rūpniecībā vidējā bruto alga Igaunijā pērn pieauga par 7%, un tirdzniecībā tika reģistrēts 4,9% kāpums.

Mediānā bruto mēnešalga 2025. gadā bija 1724 eiro, kas ir par gandrīz 6% vairāk nekā 2024. gadā.

Pērn Igaunijā bija 592 126 nodarbināto, kas ir par 1% mazāk nekā iepriekšējā gadā. Visvairāk nodarbināto strādāja apstrādes rūpniecībā - 100 617 jeb 17% no visiem nodarbinātajiem. Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, kā arī motorizēto transportlīdzekļu remontā strādāja gandrīz 87 600 cilvēku, izglītībā nodarbināto skaits sasniedza nepilnus 65 000 cilvēku, savukārt cilvēka veselības aprūpē un sociālajā darbā strādāja gandrīz 49 000 cilvēku.

Tikai ceturtajā ceturksnī vidējā bruto alga Igaunijā bija 2155 eiro mēnesī, kas ir par 4,5% vairāk nekā 2024. gada pēdējos trīs mēnešos.

Visaugstākā bruto mēnešalga oktobrī-decembrī bija Tallinā, kur tā sasniedza 2506 eiro, savukārt viszemākā mēnešalga bija Valgas aprņķī - 1615 eiro.

Azerbaidžānas un Latvijas divpusējā sadarbība lauksaimniecībā, tirdzniecībā, IKT jomā, kultūrā, izglītībā un tūrismā bija centrālās tēmas starpvaldību devītajā sanāksmē, kas notika no 14. līdz 16. aprīlim Azerbaidžānā. Tās noslēgumā tika parakstīts sadarbības protokols.

Latvijas delegāciju vadīja Latvijas lauksaimniecības ministrs, Azerbaidžānas un Latvijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs Armands Krauze, savukārt no Azerbaidžānas puses delegāciju vadīja Azerbaidžānas lauksaimniecības ministrs, Azerbaidžānas un Latvijas starpvaldību komisijas Azerbaidžānas līdzpriekšsēdētājs Majnuns Mammadovs. Tāpat nozīmīgas bija Latvijas delegācijas tikšanās ar Azerbaidžānas ekonomikas ministru Mikailu Džabarovu un Azerbaidžānas Pārtikas nekaitīguma aģentūras priekšsēdētājs Gošgaru Tahmazli, kas lika pamatus konkrētākām biznesa iniciatīvām.

Sanāksme notika 15. aprīlī Šušas pilsētā, kur starpvaldību komisijas sarunu fokusā bija jau pieminētā tematika, īpaši uzsverot lauksaimniecības sadaļu.

Līdera galvenais uzdevums ir spēja idejas īstenot praksē - atrast pareizos cilvēkus, piesaistīt nepieciešamos resursus un nodrošināt mērķu sasniegšanu, spriež Agnese Alksne-Bensone, biedrības Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platforma (turpmāk - CSR Latvia) valdes priekšsēdētāja.

Ideju mūsdienās netrūkst, un man ir pārliecība, ka, ja idejai tiek piesaistīts īstais cilvēks, arī finansējums atradīsies, jo rezultāti vienmēr ir atkarīgi tieši no cilvēkiem. Nereti rodas sajūta, ka visi zina pareizās atbildes, taču tieši noturība, spēja iet uz priekšu un skaidra izpratne par to, kāpēc tu dari konkrēto darbu, manuprāt, spēlē vislielāko lomu jebkuras organizācijas veiksmes stāstā. Tāpat izšķiroša nozīme ir arī komandai. Ja kopā satiekas cilvēki, kuri vēlas uzņemties atbildību, augt un attīstīties - viss ir iespējams, pārliecināta ir CSR Latvia valdes priekšsēdētāja.

Virza pārmaiņas

Bērnudārzā man ļoti patika mana mūzikas skolotāja, atceras A.Alksne-Bensone. “Man šķita, ka viņai ir labākais darbs pasaulē - mācīt bērniem mūziku un iedrošināt uzstāties! Patiesībā šī pieredze vēlāk mani motivēja arī iestāties mūzikas skolā, jo man tiešām likās, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar mūzikas mācīšanu. Pieaugot manas intereses gan mainījās - jau salīdzinoši agrā vecumā es nonācu nevaldības sektorā, un vēlāk sapratu, ka šai jomai vēlos pievērsties nopietnāk. Studējot Rīgas Stradiņa universitātē, kur ieguvu bakalaura grādu komunikācijas zinātnēs, ļoti aktīvi darbojos studentu pašpārvaldē, kas dabīgi mani noveda līdz darbam Latvijas Studentu apvienībā (LSA). Šim posmam manā dzīvē bija ļoti nozīmīga loma - tolaik studējošo pārstāvji aktīvi iesaistījās politiskajos procesos, un šīm organizācijām bija liela ietekme. Vēsturiski tieši studenti daudzviet pasaulē ir bijuši pārmaiņu virzītāji, un arī mēs savā ziņā jutāmies kā daļa no šī procesa - mēs gribējām mainīt pastāvošo iekārtu augstākajā izglītībā un daudz ko arī panācām,” stāsta A.Alksne-Bensone, uzsverot, ka tieši darbs LSA palīdzējis viņai saprast, ka savu dzīvi jaunā profesionāle grib saistīt ar komunikāciju un interešu pārstāvniecību.

Elektroauto atbalsta programmas Latvijā var tikt uztvertas kā ieguvums salīdzinoši šaurai sabiedrības daļai - cilvēkiem, kuri izvēlas iegādāties modernāku un videi draudzīgāku automašīnu. Taču tas ir tikai redzamākais ieguvums.

Patiesībā elektroauto atbalsta programma “strādā” negaidītos veidos un rada daudz plašāku ekonomisko efektu, kas sniedzas tālu ārpus tiešiem ieguvumiem, kurus bauda elektroauto īpašnieki. Mazāki izdevumi par degvielu nozīmē lielāku naudas apriti vietējā ekonomikā, mazāku atkarību no importētiem energoresursiem un stiprāku Latvijas enerģētisko drošību.Jaunā valsts atbalsta programma elektroauto iegādei ir viens no piemēriem, kur ieguvumi veidojas vairākos līmeņos vienlaikus. No vienas puses, mājsaimniecības samazina savus transporta izdevumus.

No otras - šie ietaupījumi paliek Latvijas ekonomikā un rada papildu ekonomisko aktivitāti.Jaunās programmas apjoms sasniedz 40 miljonus eiro, salīdzinot ar iepriekšējiem 30 miljoniem eiro. Atbalsta programmai atvēlētais atbalsta apjoms ir no Emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta jeb EKII. Tas nozīmē, ka finansējums tiek nodrošināts no Eiropas klimata politikas instrumentiem, nevis no Latvijas valsts budžeta vai nodokļu maksātāju ikdienas iemaksām.Tas ir būtisks aspekts, jo praksē šie līdzekļi ir papildu finansējuma ieplūde Latvijas ekonomikā.

Hidroelektrostacijas ir nozīmīgs elektroenerģijas ražošanas aktīvs Latvijā, kur viss atkarīgs no ūdens pieteces, un, lai arī pastāv iespēja īstenot savulaik iecerēto Daugavas kaskādes papildināšanu ar jauniem HES-iem, tomēr šādu ieceru īstenošanai būtu nepieciešama teritoriju applūdināšana, kam neesot sabiedrības atbalsta.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas vides aizsardzības fondu rīkotajā cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija diskusijā par hidroelektroenerģijas nozīmi Latvijai un tās nākotnes iespējām. Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kur ir nozīmīga elektroenerģijas ražošana, izmantojot ūdeni, — hidroelektrostacijās, pateicoties tieši Daugavas HES kaskādei, kurā ietilpst Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas HES-i. Līdztekus šai HES-u kaskādei ir arī vairāk nekā 140 mazās HES. Vienlaikus hidroelektrostacijās saražotais elektroenerģijas daudzums ik gadu atšķiras, piemēram, pēc AS Augstsprieguma tīkls datiem pēdējo desmit gadu laikā vismazākais šajās stacijās saražotās elektroenerģijas daudzums bijis 2015. gadā — 1,75 TWh, vienlaikus vislielākais — 2017. gadā, kad saražots 4,36 TWh elektroenerģijas. Vidēji ik gadu hidroelektrostacijās saražotās elektroenerģijas īpatsvars no Latvijā kopumā saražotās svārstās, un tas regulāri ir virs 51%. Interesanti, ka AS Augstsprieguma tīkls datiem 2025. gadā Latvijā atjaunīgās elektroenerģijas īpatsvars no saražotās elektroenerģijas bija 72,78%.

Īstenojot Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācijas projektu 99,5 miljonu eiro apmērā, gāzes sistēmas lietotājiem ir nodrošināta elastīga dabasgāzes iesūknēšanas un izņemšanas iespēja, proti, var iesūknēt gāzi ne tikai iesūknēšanas sezonā, bet arī tās izņemšanas laikā, kas palielina ne tikai Latvijas, bet visa Baltijas reģiona energodrošību.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Conexus Baltic Grid (Conexus) valdes priekšsēdētājs Uldis Bariss. Viņš norāda, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuve ir sava veida enerģētikas sistēmas amortizators, kas savu nozīmi īpaši apliecināja 2026. gada janvārī – februārī, kad tika piedzīvots pēdējos gados lielākais sals, kas būtiski palielināja gāzes patēriņu reģionā.

Kādi ir ieguvumi no Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācijas projekta īstenošanas?

Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācijas projekts ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem pēdējo gadu infrastruktūras projektiem Latvijā, kura īstenošana tika veikta pakāpeniski vairāk nekā septiņu gadu laikā, un tā izmaksas sasniedza aptuveni 99,5 miljonus eiro, no kuriem 44 miljonus eiro sedza Eiropas infrastruktūras (CEF) fondu līdzfinansējums. Neapšaubāmi tas ir lielākais investīciju projekts, ko īstenojis Conexus. Šī projekta ietvaros ir veikta piecu esošo gāzes pārsūknēšanas agregātu rekonstrukcija — modernizācija, kā arī uzstādīts viens jauns, ASV ražots gāzes pārsūknēšanas agregāts - kompresors. Šo nozīmīgo investīciju mērķis ir nodrošināt gāzes iesūknēšanas un izņemšanas elastību. Proti, agrāk uzņēmums paļāvās uz to, ka pazemes gāzes krātuvē vienmēr būs atbilstošs spiediens un no tās varēs nepieciešamajā apjomā un brīdī izņemt tirgum nepieciešamo gāzes daudzumu, taču pēdējo gadu laikā tirgus apstākļi ir piedzīvojuši būtiskas pārmaiņas. Iepriekš krātuve darbojās kā sezonāla gāzes glabātava, jo vasarā, kad gāzes cenas bija zemākās, gāzi krātuvē iesūknēja, bet ziemā, kad gāze bija dārga, to no krātuves izņēma.