Lai mērītu kādas valsts labklājību, kas neapšaubāmi norāda arī uz vidusslāņa veidošanās iespējamību valstī kopumā, ir vesela rinda dažādu parametru, sākot no iekšzemes kopprodukta, vidējās algas, pirktspējas, nodarbinātības indeksiem, konkurences un korupcijas indeksiem, un šī saraksta noslēgumā ir Laimīgās planētas indekss (Happy planet index), kur Latvija 2019. gadā ierindojas 136. vietā, nedaudz aiz Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Mauritānijas.
Raksts tapis sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu, veidojot publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.
Galvenā lieta, kas jāsaprot, ir šī indeksa metodoloģija vai tas, kā tas veidojas. Proti, indekss tiek veidots no trīs galvenajiem rādītājiem: sagaidāmais dzīves ilgums; piedzīvotā labklājība; ekoloģiskā pēda. Sagaidāmais dzīves ilgums varētu šķist visvienkāršākais no parametriem, tomēr nav tā, ka par pamatu aprēķinos tiek ņemts katras valsts vidējais dzīves ilgums atbilstoši vietējās statistikas datiem.
Runa ir par paredzamo dzīves ilgumu, kur, protams, ievēro vidējo rādītāju, bet šī izmantotā dzīves ilguma definīcija ir šāda: vidējais gadu skaits, ko piedzimušam bērnam paredz nodzīvot, ja dominējošie modeļi, mirstības rādītāji dzimšanas brīdī paliek nemainīgi visas dzīves laikā. Proti, tā ir dzīves ilguma prognoze nupat dzimušam bērnam, nevis mērs tiem, kas nomirst konkrētajā gadā. Piedzīvotā labklājība ir aptauju dati, un šeit uzdevums ir šāds: “Sanumurējiet iedomātas kāpnes no nulles līdz desmit augšdaļā. Pieņemsim, ka kāpņu augšdaļa atspoguļo jums labāko iespējamo dzīvi, apakšdaļa - vissliktāko. Atzīmējiet, kurā vietā jūs atrodaties šajās kāpnēs!” Proti, cilvēks novērtē savas dzīves iespējas, to, kā varētu dzīvot, un norāda situāciju, kurā atrodas. No tā tiek aprēķināts valsts vidējais rādītājs.