Lai veicināt emigrējušo piederību Latvijai, plānots izmantot esošos sociālos tīklus, ar kuru starpniecību apmainīties ar informāciju par dažādiem pasākumiem, gan arī par darba iespējām Latvijā, sacīja Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks par sadarbību ar diasporu Rolands Lappuķe.

Sarunā ar Latvijas Radio R. Lappuķe skaidroja, ka jautājums ir par to, kā panākt, lai cilvēks paliktu piederīgs Latvijai un nezaudētu saikni ar valsti, atrodoties vienalga kādā ģeogrāfiskā vietā. Mērķis ir, izmantojot sociālos medijus, panākt to, ka latvieši labāk uzzina par pārējiem latviešiem pasaulē.

R. Lappuķe arī uzskata, ka ir jābūt valsts programmai, lai tie, kuri devušies peļņā uz ārzemēm, būtu ieinteresēti atgriezties dzimtenē. Informācijai jābūt par darba vietām, bērnu izglītošanās iespējām. «Bieži sūdzas, ka Latvija nenāk pretim. Tie, kas ir vienaldzīgi, tie neatgriezīsies. Tie, kas veido latviešu skolas, tiem ir jāpalīdz,» sacīja speciālo uzdevumu vēstnieks.

Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieka Rolanda Lappuķes tikšanās laikā ar Urugvajas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru Gonzalo Koncki (Gonzalo Koncke) tika parakstīts abu valstu Ārlietu ministriju Saprašanās memorands par abu pušu interesējošo jautājumu politisko konsultāciju kārtību.

Saprašanās memoranda mērķis ir padziļināt viedokļu apmaiņu par daudzpusējiem jautājumiem, veicināt abu pušu sadarbību starptautiskās organizācijās, kā arī pilnveidot divpusējo dialogu. Šādus saprašanās memorandus Ārlietu ministrija ir noslēgusi ar vairākām Latīņamerikas valstīm - Brazīliju, Čīli, Argentīnu, Peru, Kolumbiju, Meksiku, Panamu, Kubu un Kostariku.

Punta Carretas pašvaldībā Montevideo pilsētā ar Latvijas goda konsula Urugvajā Migela Loinaza (Miguel Loinaz) atbalstu tika svinīgi atklāts Latvijas vārdā nosaukts skvērs, ceremonijā piedaloties Urugvajas amatpersonām, diplomātiskajam korpusam un Goda konsulātu pārstāvjiem.

Pirmā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma (PLEIF) organizatori ceturdien preses konferencē atzinīgi vērtēja lielo atsaucību un forumā gūtās idejas. Ārlietu ministrija nākamo forumu plāno rīkot pēc 5 gadiem.

Ceturdien PLEIF organizatori – Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Latvijas Ārlietu ministrija (ĀM) – rīkoja preses konferenci, lai pastāstītu par forumā gūtajām atziņām un turpmāko rīcību Latvijas izaugsmes veicināšanai.

Preses konferencē piedalījās PBLA priekšsēdis Jānis Kukainis, LTRK prezidents Gundars Strautmanis, ĀM speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe, Rīgas Tehniskās universitātes rektora vietnieks biznesa atbalsta un attīstības jautājumos Modris Ozoliņš, kā arī Latvijas Goda konsuls Ilinoisas štatā Roberts Blumbergs.

Latvijas Organiskās sintēzes institūts izsludinājis atklātu konkursu, kura paredzamā līgumcena ir 200 tūkstoši latu, par tehniskā projekta izstrādi noliktavas ēkas rekonstrukcijai par farmokoloģijas un ķīmijas laboratorijas ēku, liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) interneta vietnē.

Rekonstrukcijas projektu paredzēts veikt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansētā projekta «Farmācijas un biomedicīnas Valsts nozīmes pētniecības centra zinātniskās infrastruktūras attīstība» ietvaros.

Pretendenti savus piedāvājumus var iesniegt līdz šā gada 10. septembrim.

2013. gada maijā Latvijas Organiskās sintēzes institūts un Eiropas Komisija ir parakstījusi līgumus par divu projektu īstenošanu jaunu zāļu radīšanai un izpētei. Eiropas Komisijas kopējais piešķirtais finansējums Latvijas Organiskās sintēzes institūtam ir 5,6 miljoni eiro.

Konkursā «Atbalsts izciliem zinātnes centriem konverģences reģionos» ir atbalstīts projekts «Baltijas reģiona jauns zāļu pētījumu centrs: Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētniecisko un inovācijas kapacitāšu veicināšana» (InnovaBalt). Projekta aktivitātēs ietilpst modernas pētījumu aparatūras iegāde, nozīmīgu starptautisku zinātnisko konferenču un semināru organizēšana Latvijā, pieredzējušu zinātnieku reemigrācija uz Latviju, pieredzes apmaiņa un sadarbība ar Eiropas vadošajiem zinātniskajiem centriem jaunu medikamentu sintēzes un izpētes jomā, kvalifikācijas celšana intelektuālo īpašuma tiesību aizsardzības jautājumos, teikts institūta mājas lapā.

Dienas Bizness analizē potenciālos premjera amata kandidātus.

Atlase: Partiju reitingi augustā, saskaņā ar SKDS pētījumu par partiju popularitāti, pieskaitot neizlēmušo balsis, kas sadalītas proporcionāli izlēmušo balsīm.

Saskaņas premjera kandidāts Dombrovskis

Salīdzinot ar esošo premjeru, ilggadējo politiķi Māri Kučinski, Saskaņas premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim nav īpaši liela valdības darba pieredze, lai gan viņš ir bijis gan izglītības un zinātnes, gan arī ekonomikas ministrs. Nav tik ilga pieredze politikā, kaut arī Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.

Toties pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav tāda līmeņa izglītības un arī tik labu valodu zināšanu, kādas ir ekonomikas zinātņu doktoram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņš labi runā latviski, krievu valoda viņam ir dzimtā, bet angļu valodā Vjačeslavs Dombrovskis ir ne tikai mācījies, bet arī bijis pasniedzēja palīgs Klarka Universitātē (ASV), kā arī ir dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Trīs valodu un trīs kultūru zināšanas ir vērtīga bagāža iespējamajam nākamajam Latvijas premjeram, kas ļauj potenciāli aktīvi darboties ne tikai vietējā, bet arī reģionālajā un pasaules politikas līmenī.

Pats būtiskākais uzdevums nākamgad būs sasniegt un novadīt valdības uzstādīto eiro ieviešanas mērķi. 2013.gads paies eiro zīmē, komentējot valdības dienas kārtībā esošos darbus, Db.lv teic SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.

Arī DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš uzskata, ka tā kā lēmums par eiro ieviešanu faktiski ir pieņemts, tad loģiski ir nākamajā gadā veicamo darbu uzskaitījumu sākt ar eiro ieviešanas sagatavošanās darbu pabeigšanu.

Ņemot vērā pieaugošās politiskās batālijas, eiro ieviešanas process audzēs nervozitāti sabiedrībā un veicinās tās polarizēšanos, uzskata D. Gašpuitis.

«Ja gada pirmajā pusē galvenais akcents būs vērsts uz to, vai eiro tiks ieviests, tad otrajā pusē uzmanība tiks pievērsta tehniskām niansēm. Tādēļ nāksies krietni daudz pūļu pielikt, lai šis process ritētu sekmīgi,» skaidro SEB bankas eksperts.

Lai Latvija nepazaudētu savu vienīgo un galveno valstiskās pastāvēšanas resursu – iedzīvotājus –, ir nepieciešama radikāla iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju un nosacījumu revīzija

To intervijā Dienas Biznesam stāsta uzņēmējs, Dagdas novada domes deputāts un partijas No sirds Latvijai (NSL) valdes loceklis Raimonds Nipers. Viņaprāt, šogad visaugstākajā līmenī paceltā diskusija par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju diferenciāciju vēl karstāka kļūs rudenī, kad Saeimā sāksies darbs pie nākamā gada valsts budžeta projekta un diskusijām par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu.

Kāpēc Latvijā, kur salīdzinājumā ar Eiropas attīstītajām valstīm ir visai mazas algas, būtu nepieciešama iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferenciācija?

Nodokļi ir vislabākais instruments, ar ko var attīstīt tautsaimniecību valstī, atsevišķā reģionā vai pat pašvaldībā. Tieši nodokļi var apturēt depopulāciju Latgalē. Pašlaik reāli jaunradītu darba vietu ir ļoti maz ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā, tāpēc jaunieši labākajā gadījumā «nosēžas» Rīgā un Pierīgā, bet sliktākajā gadījumā «aizlaižas» uz ārzemēm, kur, strādājot vienkāršus darbus, nopelna algu, kādu dzimtajā pusē saņem retais vai vispār nesaņem neviens, tāpēc reemigrācija ir iespējama, tikai radot jaunas darba vietas ar adekvātu atalgojumu. Visvairāk tādas ir vēlamas ražošanā, kas rada papildu darba vietas arī pakalpojumu sektorā. Diemžēl minimālās algas paaugstināšana Latgalē ir izraisījusi pretēju efektu, kad ļoti daudzi uzņēmumi pārstāja strādāt, jo to izmaksas pārsniedza pakalpojumu un preču realizācijas cenas. Jāņem vērā, ka vēl daudzu uzņēmumu un iestāžu darbinieki «brīvprātīgi» piekrita «saīsinātam» darba laikam un reāli viņu alga mēnesī nemainījās, bet salīdzinājumā ar valstī minimālo noteikto darba algu tā bija 80 – 90% un tagad jau 75% līmenī. No minimālās algas palielinājuma lielāko labumu gūst valsts ierēdņi, kuru algas lielums ir tieši saistīts ar koeficientu no minimālās algas apmēra. Pamatā jau ierēdņi arī lobē ar šo projektu savas darba algas palielināšanai.

Reizi septiņos gados Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) organizē Latvijas finanšu pratības stratēģijas izveidi, lai novērtētu situāciju ar iedzīvotāju naudas paradumiem un iezīmētu veicamos darbus tās uzlabošanai. Šogad izveidota jaunā stratēģija uz nākamajiem septiņiem gadiem.

Varētu jautāt – kā gan tā skar mani? Daudziem var šķist, ka šāds dokuments ir formāls un lido savā orbītā, neskarot parasta cilvēka ikdienu. Sava daļa taisnības tur varētu būt, tomēr vienā jomā visi esam vienā laivā – tie ir mūsu vecumdienu ienākumu avoti.

Daudziem šī tēma šķiet tik garlaicīga, ka ar to varētu aizdzīt mājās viesus no ieilgušas ballītes. Tomēr, lūkojoties dziļāk, man tā šķiet pietiekami interesanta, par to katram vajadzētu nedaudz padomāt un, visticamāk, arī rīkoties. Jā, vecumdienas šķiet kaut kas tik tāls un abstrakts, ka savlaicīgi par to domāt liekas nebūtiski. Tomēr tām ir sava līdzība ar ballīti, kuru rīkojot, jau iepriekš jāparedz, ko liksi galdā, kas jānopērk veikalā. Jo tuvāk brīdis, kad viesi klauvēs pie durvīm, jo mazāk iespēju pienācīgi sagatavoties. Vecumdienas ir tāda pamatīga ballīte, kurai katrs var sagatavoties, ja par to laicīgi sāk rūpēties. Protams, var jau paļauties uz viesiem, ka tie atnesīs līdzi visu vajadzīgo. Tas būtu līdzīgi, kā paļauties uz valsti, ka tā parūpēsies par visu nepieciešamo manām vecumdienām. Tomēr te tad der nedaudz apskatīt iespējas un esošo situāciju.

Politiskā cikla īstermiņa drebelēšanās nepareizā frekvencē ir iesvārstījusi visu valsti; populistisku atslēgas vārdu bārstīšanas vietā pietiktu ar diviem terminiem – «liela peļņa» un «maza administrācija»

Nesenā DB konferencē par biznesa prognozēm nākamajam gadam bija sanākuši krietni ļaudis – apņēmības un optimisma... nu, ne tā, ka gluži pilni, bet pa pusei pilni un piesardzīgi pozitīvi par nākotni. Man savukārt tā glāze izskatās pustukša un ar negatīvu perspektīvu. Nedomāju, ka ir tik traki, lai sāktos paniska drūzma pie izejas, tomēr tintē mēs esam pamatīgā, un vienīgais ceļš laukā ir radikāla pieejas maiņa politikas veidošanā, sākot ar valsts budžetu.

Pirmām kārtām, tas nozīmē valsts budžeta sekularizāciju. Tieši tā – nepārskatījāties. Pašlaik budžets ir svētā govs, attiecībā pret kuru notiek viss un dzīvo visi. Tam ir jāmainās. Govs turpmāk lai ir govs, budžets – budžets un svētums – svētdienās vai citādi pēc brīvas izvēles. Bet lai nekādā gadījumā nav tā, ka – ziniet, jā, doma ir laba, bet nākamgad vēl ne, «jo budžets». Un to vēl tā pusbalsī un bijīgi pusnovērsušies, lai budžetiņš nesadzird un lai tam, čabulītim, pienu nenorauj.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Reģioni savās attīstības vīzijās saredz arī turpmāku iedzīvotāju skaita kritumu, kas atsauksies uz ekonomikas izaugsmes tempu, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Iedzīvotāju skaits ir svarīgs attīstības resurss, kas pēdējos gados valstī pieturas ar mīnusa zīmi. Piemēram, Latgales reģions katru gadu zaudē ap 5 tūkst. iedzīvotāju. Tendence sarukt ir arī galvaspilsētā un Pierīgā dzīvojošo skaitam, lai gan Rīgas plānošanas reģions (RPR) pēc ekonomiskajiem un sociālajiem rādītājiem ir lielākais reģions ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Un tikai te prognozē par kripatu augšupejošāku iedzīvotāju skaita līkni uz 2030. gadu.

«Protams, var dzīvot ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu, bet tad arī ekonomika aug lēnāk, un tā ir citādāka,» norāda Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Viņš izpētījis Latvijas ekonomikas izaicinājumus turpmākajiem gadiem un par demogrāfijas tendencēm secina – ja strauji nepieaugs dzimstība, nenotiks apjomīga reemigrācija vai kvalificēta darbaspēka imigrācija (kas no valsts puses patlaban īpaši stimulēta netiek), tad esošās politikas ietvaros iedzīvotāju skaits tikai mazināsies.

«Latvijā tradicionāli neticība valsts pārvaldei un politiķiem ir ļoti augstā līmenī. Cilvēki bieži izvairās no nodokļu maksāšanas tāpēc, ka neredz, kur nodokļos samaksātā nauda aiziet,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Compensa Life Vienna Insurance Group SE Latvijas filiāles vadītājs Viktors Gustsons.

«Savukārt darba devēji darba ņēmējiem saka: «Nav tev vērts maksāt nodokļus, tāpat jau tev sociālā aizsardzība vai pensija nekāda lielā nebūs, labāk ņem nopelnīto algu aploksnē. Darīsim tā, par 200 latiem es nomaksāšu nodokļus, bet vēl 300 ik mēnesi iedošu aploksnē.» Darba ņēmēji piekrīt,» skaidrojis V. Gustsons.

Taču piebildis: «Bet tam ir ļoti daudz mīnusu, un tad, kad darba ņēmējs kļūst vecāks, tad aptver, ka ne pirmajā, ne otrajā pensiju līmenī nav nekādu būtisku uzkrājumu, rezultātā pensija sanāk ļoti zema, par to nevar pat izdzīvot. Daudzi šobrīd to sāk apzināties un meklē darba devēju, kas maksātu nodokļus no algas pilnā apjomā.»

#Esmu pārliecināts, ka dzīves iespējas Latvijā ir izcilas. Kopiena, kas veidojas no reemigrantiem, kas atgriezušies šeit, lai strādātu, atšķir jaunu lapu padrūmajā migrācijas stāstā.

Reemigrācija zināmā mērā notiek, un šie procesi noris ārpus reemigrācijas plāna vai citiem dokumentiem, kas veidoti nosacīti vēlējuma izteiksmē.

Darbaspēka problemātikai samilstot, par ko DB jau daudzkārt rakstījis, proporcionāli pieaug emigrējušo tautiešu potenciāls, domājot par viņu atgriešanos. Lai gan uzņēmumi Latvijā parasti nav apmierināti ar algu kāpumu, ko lielā mērā uzspiež situācija, iespējams, vadītāju un kvalificētu darbinieku starptautiskam līmenim pietuvināts atalgojums Latvijas darba tirgū var būt tas atsvariņš svaru kausos, kas liek apsvērt iespēju dzīvei dzimtenē dot vēl vienu iespēju.

Jauns darba portāls aizpildīs nišu

«Es nesaskatu neko sliktu tajā, ka uzņēmumā ienāk ārvalstu kapitāls. Pēc uzņēmuma īpašnieku maiņas Dobeles dzirnavnieks ir audzis reizes trīs. Pēdējā laikā uzņēmumā veiktas investīcijas kopumā gandrīz 20 miljonu eiro apjomā,» intervijā laikrakstam Diena, jautāts par igauņu kapitālu uzņēmumā, sacījis a/s Dobeles dzirnavnieks šefs Kristaps Amsils.

«Manā skatījumā primārais un galvenais ir tas, ka ražotne atrodas Latvijā un līdz ar to investīcijas nonāk uzņēmumā, kurš atrodas uz Latvijas zemes, kurā strādā Latvijas iedzīvotāji. Ja tiek veiktas lielas investīcijas, tas nozīmē, ka ražošana attīstīsies un Latvijas valstij būs lielāki nodokļi. Tam, kuras valsts uzņēmumam pieder kapitāldaļas vai akcijas, nav īpaši lielas nozīmes. Ja ražotne un līdz ar to arī darbvietas ir Latvijā, tad mūsu valstij tas ir ieguvums,» uzsvēris uzņēmuma vadītājs.

Savukārt, runājot par reemigrācijas tematu, viņš norādījis: «Pēdējā gada laikā esmu novērojis, ka cilvēki atgriežas Latvijā, esam arī pieņēmuši darbā vairākus darbiniekus, kuri pastrādājuši ārzemēs un atkal atgriezušies mūsu valstī. Bet kopumā, lai sāktos masveida reemigrācija, ir svarīgi, lai bezdarbs samazinātos, lai būtu vakances un lai darba devēji spētu piedāvāt normālu atalgojumu.»

Pēc Ekonomikas ministrijas (EM) prognozēm, iedzīvotāju skaits Latvijā turpināšot «kust», un līdz 2035. gadam tas saruks vēl par 132 000 (tātad būs mazāk preču un pakalpojumu pircēju), pie kam darbaspējas vecumā esošu iedzīvotāju skaits sarukšot pat straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Pēc ekonomikas ministra Arvila Ašeradena sacītā, viens no darbaspēka resursu avotiem ir reemigrācija. Lai tā no atsevišķiem gadījumiem kļūtu par ikdienas parādību, būtībā Latvijā ir jāpieaug darba samaksai, līdz tā tuvotos samaksai Latvijas iedzīvotāju galvenajās emigrācijas mērķa valstīs – Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā.

Pēc ministra domām, vidējās darba samaksas ikgadējais pieaugums par 5 līdz 7% varot radīt situāciju, ka pēc pieciem – sešiem gadiem vidējā darba alga Latvijā var sasniegt emigrācijas valstu minimālo algu. Pašlaik Latvijā bruto darba samaksa ir uz 1000 eiro robežas, bet minimālā alga Īrijā ir 1462 eiro, Lielbritānijā (kura gatavojas pamest ES) – 1379 eiro.

Aktualizējoties darbaspēka pieejamības problēmām, līdz šim diskusiju centrā kā iespējamais risinājums nonākusi imigrācija. Neskatoties uz lielo no Latvijas aizbraukušo iedzīvotāju skaitu (desmit gadu periodā 213 tūkstoši), reemigrācija nav tikusi nopietni aplūkota.

Tomēr tieši aizbraukušo iedzīvotāju atgriešanās Latvijā jābūt galvenajai atbildei uz darba tirgus un attiecīgi arī ekonomikas attīstības izaicinājumiem. Emigrējušo iedzīvotāju atgriešanās Latvijā ir ne vien ekonomisks, bet arī valsts nācijas ilgtermiņa pastāvēšanas jautājums, uzskata ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

«Cilvēks ir ikvienas valsts vērtība, tāpēc nevaram pieļaut situāciju, ka šos cilvēkus Latvija pazaudē uz visiem laikiem. Lai tas nenotiktu, mums ir nepieciešama proaktīva, pārnozariska pieeja, lai ne vien nestu ziņu, ka šie cilvēki ir gaidīti atpakaļ Latvijā. Mums ir jāizstrādā reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns ar skaidriem pasākumiem, to īstenošanai nepieciešamajiem līdzekļiem, atbildīgajiem un laika grafiku,» uzsver D.Pavļuts.

Publiskajā telpā parādījies vidējās algas slieksnis – 1400 eiro mēnesī, pie kura varētu sākties reemigrācija. Nav pamata ekspertu teikto apšaubīt, īpaši tādēļ, ka daudzas izmaksas Latvijā ir zemākas nekā Rietumeiropas valstīs.

Piemēram, Rīgas centrā iespējams noīrēt labu vairākistabu dzīvokli par 350 eiro mēnesī. Nav daudz tādu metropoļu, kur tas būtu iespējams. Tāpat lētākas ir arī transporta izmaksas. Nemaz nerunājot par to, ka Rīgā ir lētāks gan frizieris, gan manikīrs, salīdzinot ar Parīzi, Madridi vai Berlīni. Respektīvi, Rietumeiropā par konkrēto darbu cilvēks, iespējams arī nopelnīs vairāk par 1400 eiro mēnesī, taču daudz lielāki salīdzinājumā ar Latviju būs arī obligātie izdevumi.

Turklāt Latvijā bonusā klāt nāk arī māju un dzimtenes sajūta, draugi un radi. Lielisks piemērs ir zinātnieks Andris Ambainis, kuram bijuši lieliski darba piedāvājumi ārzemēs ar daudzkārt augstāku samaksu nekā Latvijā, tomēr viņš izvēlējies darbu pašmājās, jo arī šeit saņemtā alga, lai gan mazāka nekā svešumā, ir pietiekama, lai justos komfortabli.

Valsts prezidenta Egila Levita padomniece tiesiskuma un Eiropas Savienības tiesību politikas jautājumos, padomnieku biroja vadītāja Irēna Kucina saņem 3968 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas, informēja Valsts prezidenta kancelejā.

Levita padomniece saziņai ar sabiedrību Aiva Rozenberga, strādājot pilnu slodzi, mēnesī saņem 3421 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tikpat lielu mēnešalgu saņem arī prezidenta ārlietu padomniece Solveiga Silkalna un prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, Nacionālās drošības padomes sekretārs Jānis Kažociņš.

Savukārt prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps, strādājot nepilnu slodzi, mēnesī saņem 2993 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Levita padomniece informatīvās telpas un digitālās politikas jautājumos Ieva Ilvesa, kura arī strādā nepilnu slodzi, mēnesī saņem 428 eiro pirms nodokļu nomaksas. Prezidenta padomniece modernas valsts un ilgtspējības jautājumos Elīna Pinto, strādājot nepilnu slodzi, mēnesī saņem 458 eiro pirms nodokļu nomaksas.