Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pašreiz Latvijā nodarbināto skaits, uz kuriem attiecas ģenerālvienošanās, sasniedz vien 20%, lai gan Eiropas Savienības direktīva nosaka vismaz trīs reizes lielāku apjomu. Tas nozīmē, ka tuvāko gadu laikā pie sociālā dialoga nodrošināšanas starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kas rezultētos nozaru koplīgumos, jāstrādā daudz intensīvāk nekā līdz šim.

Tas secināts 3.jūnijā Valsts kancelejas organizētajā diskusijā "Ģenerālvienošanās: vienošanās ir spēks!", informē Ministru kabineta preses sekretārs Reinis Grāvītis.

Diskusijā piedalījās dažādu nozaru, arodbiedrību un valsts iestāžu eksperti. Pašreiz Latvijā noslēgtas piecas ģenerālvienošanās, kas aptver nelielu skaitu nodarbināto, tāpēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Egils Baldzēns aicināja darba ņēmējus aktīvi stāties arodbiedrībās, savukārt uzņēmumus veidot savu jomu asociācijas, lai būtu kam veidot savstarpējo dialogu, kur runāt par tiem jautājumiem, kas konkrētajai nozarei ir aktuāli. Ņemot vērā Latvijas situāciju, viņš arī paredz, ka valstij un sociālajiem partneriem, tostarp LBAS un Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK), būs nepieciešams ar dažādiem rīkiem stimulēt darba ņēmējus un darba devējus meklēt iespēju uzsākt dialogu par koplīguma slēgšanu.

Diskusijā ar savu līdzšinējo pieredzi par ģenerālvienošanos dalījās arī LDDK padomes loceklis un Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētājs Gints Miķelsons, kurš pauda, ka pēdējos gados situācija ir bijusi grūta, jo īpaši darbinieku piesaistīšanā un noturēšanā, savukārt tagad grūtības sagādā Krievijas iebrukums Ukrainā, jo ievērojami sadārdzinājušās būvmateriālu cenas, kas savukārt ietekmē publisko pasūtījumu izpildi.

Ņemot vērā to, ka ģenerālvienošanās būvniecības nozarē minimālo algu nosaka augstāku par valstī noteikto, bet projektu izmaksas ievērojami sadārdzinājušās, tad uzņēmēji saskaras ar nopietniem izaicinājumiem izpildīt saistības pret pasūtītājiem. G.Miķelsons uzskata, ka situāciju varētu uzlabot likumdošanas izmaiņas, kas paredzētu, ka tie uzņēmumi, kuri piedalās publiskajos iepirkumos, saņemtu papildu bonusa punktus par to, ka noslēguši ģenerālvienošanos un apņēmušies saviem darbiniekiem maksāt augstākas algas, kā arī godīgi nomaksā nodokļus un piedāvā dažādus citus bonusus darba ņēmējiem.

Diskusijā klātesošie arī pārrunāja to, kas būtu nepieciešams no valsts puses, lai vairāk nozaru vēlētos slēgt koplīgumus. Industriālo nozaru arodbiedrības priekšsēdētāja Rita Pfeifere pauda, ka vispirms būtu nepieciešams atrisināt tās likumdošanas izmaiņas, ko valsts uzņēmusies no savas puses, piemēram, slēdzot ģenerālvienošanos stiklšķiedras nozarē. Viņa norādīja, ka galvenais priekšnoteikums ir atrisināt mobilitātes jautājumu, jo pašreiz uzņēmēji piesaista darbiniekus ne tikai no tuvākās apkaimes, bet arī ved no attālākiem reģioniem un citām pilsētām, bet šie izdevumi tiek aplikti ar darbaspēka nodokļiem, tādējādi ievērojami sadārdzinot izmaksas.

Eksperti arī pārrunāja nepieciešamību ar ģenerālvienošanos regulēt darbaspēka un profesionālo zināšanu trūkumu. Piemēram, G.Miķelsons pauda, ka nozare pašreiz diskutē par to, ka nepieciešams ieviest konkrētus standartus drošības jautājumos, kā arī veidot programmas, lai darbinieki varētu paaugstināt savu kvalifikāciju, taču vienlaikus jāpatur arī prātā tas, ka koplīgumam jābūt tik saistošam, lai labākie darba ņēmēji nemeklētu darbu ārpus Latvijas, kā tas, diemžēl, mēdz notikt, bet gan būtu motivēti palikt mūsu valstī un strādāt.

Daudzkārt diskusijas dalībnieki pieminēja Skandināvijas valstu piemēru, kur valsts intervence darba attiecību veidošanā ir samērā neliela, savukārt ar ģenerālvienošanos katra nozare var regulēt ne tikai minimālo algu, bet arī darba laiku, atvaļinājumus, pabalstus un citus bonusus. Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks gan piebilda, ka ir atsevišķas jomas, ko pašreiz vēl Latvijā nav iespējams nodot tikai sociālā dialoga veidotājiem, jo daudz kas tiek regulēts ar Darba likumu, savukārt Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Feldmane pauda, ka Ziemeļvalstu pieredze veidojusies vēsturiski ļoti daudzu gadu garumā, savukārt Latvijā esam šī ceļa pašā sākumā.

Arodbiedrību pārstāvji, tostarp E.Baldzēns, R.Pfeifere un Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO prezidente Irēna Liepiņa pauda, ka visbūtiskāk ir nonākt pie sociālā dialoga ar uzņēmējiem un to organizācijām, jo tikai tā būs iespējams atrisināt nozarē samilzušas problēmas, kas saistītas ne tikai ar darbaspēka trūkumu, motivāciju un darba algām, bet arī vienoties par dažādiem citiem regulējumiem, piemēram, izglītības celšanu, mobilitāti, ēdināšanas nodrošināšanu u.c.

Divpusēja sociālā dialoga pamatā ir darba devēju un darba ņēmēju vienošanās par labākiem nosacījumiem konkrētā nozarē, nodrošinot abām pusēm pieņemamus papildu bonusus. Līdz šim uzņēmējdarbības vides sakārtošana prioritāri uzsākta piecās nozarēs - kokrūpniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā, būvniecībā, transportā un loģistikā, telekomunikācijās un sakaros.

Ekspertu diskusiju organizēja Valsts kanceleja sadarbībā ar LDDK un LBAS ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu.

Komentāri

Pievienot komentāru