Citas ziņas

Latvijā lielākoties visnabadzīgākās ir ģimenes, kurās bērnu audzina viens vecāks

Žanete Hāka, 21.01.2014

Jaunākais izdevums

Tevi varētu interesēt

Dalies ar šo rakstu

Bērni Latvijā ir visvairāk pakļauti nabadzībai, kuras cēlonis ir vecāku sociālekonomiskā situācija, un lielākoties visnabadzīgākās ir ģimenes, kurās bērnus audzina viens vecāks - 39% no visām trūcīgajām ģimenēm.

Turklāt vairumam trūcīgo ģimeņu nav atkarību problēmu un 72% ģimeņu vecāki izturas atbildīgi pret bērnu labklājību.

Tas secināts Labklājības ministrijas (LM) sākotnējā izvērtējumā «Trūcīgo mājsaimniecību ar bērniem raksturojums», ko veica SIA GfK Custom Research Baltic. Šis ir vēl viens no būtiskiem pētījumiem, ko ņems vērā, pilnveidojot sociālās palīdzības sistēmu, padarot to mērķētāku un uz pierādījumiem balstītu, lai mazinātu bērnu nabadzību.

Izvērtējuma rezultātā LM secinājusi, ka nabadzīgākās mājsaimniecības, kurām pērn piešķirts trūcīgas ģimenes statuss, ir nedaudz lielākas nekā vidēji Latvijā. Tas nozīmē, ka mājsaimniecībā dzīvo vismaz 3 cilvēki, no kuriem 1 vai 2 ir bērni vecumā no 7 līdz 14 gadiem (67% no visām mājsaimniecībām). Lielākajā daļā no šīm mājsaimniecībām bērniem ir tikai viens vecāks. Gandrīz puse jeb 42% no apzinātajām ģimenēm saņem uzturlīdzekļus.

Piemēram, 39% gadījumu bērnus audzina viens vecāks, kurš nestrādā, 19% - bērnus audzina viens vecāks, kurš strādā, bet 16% bērnu audzina abi vecāki, no kuriem strādā tikai viens, 14% bērnus audzina abi vecāki, kuri nestrādā. Tie vecāki, kuri strādā algotu darbu, pamatā nodarbināti tirdzniecības un pakalpojumu nozarē. Raksturīgi, ka šīs ģimenes trūcīgas ģimenes statusu saņem ilgstoši.

Gandrīz visas trūcīgās mājsaimniecības saņem ģimenes valsts pabalstu, vairums saņem arī dzīvokļa pabalstu īres vai/un komunālo pakalpojumu segšanai, kā arī pārtikas pakas. Liela daļa ģimeņu izmantojušas veselības aprūpes pakalpojumus šī brīža trūcīgās ģimenes statusa laikā. Minētās ģimenes nav aktīvas brīvā laika pasākumu apmeklētājas, tomēr ir aktīvas līdzdarbības pienākumu veikšanā.

Izvērtējot pētījuma datus, LM secinājusi, ka nepieciešams izstrādāt īpašus atbalsta pasākumus ģimenēm, kurās bērnus audzina tikai viens no vecākiem. Tāpat jāveicina jaunu darba vietu rašanās, īpaši pievēršot uzmanību tādām darba vietām, kurās darba pieredzi varētu atjaunot ilgstoši bez darba esoši cilvēki, kā arī varētu strādāt cilvēki ar vienkāršā darba iemaņām un cilvēki ar invaliditāti.

Vienlaikus jāsekmē noturēšanās darba tirgū trūcīgo mājsaimniecību vecākiem, kuri šobrīd strādā, kā arī jānodrošina sociālo pakalpojumu plašāka izmantošana, ieviešot jaunus pakalpojumus vai atbalstot esošos. Tādējādi palielināsies pakalpojumu saņemšanas īpatsvars sociālās palīdzības klāstā.

Savukārt efektīva būtu arī atbalsta grupu veidošana, kurās trūcīgajām mājsaimniecībām ar bērniem būtu iespēja apgūt, atjaunot vai uzlabot sociālās prasmes.

2010.gadā, plānojot Eiropas Savienības attīstības stratēģiju turpmākajiem 10 gadiem, visas dalībvalstis, tai skaitā Latvija, par vienu no mērķiem izvirzīja nabadzības samazināšanu. Latvija apņēmās līdz 2020.gadam nabadzības un sociālās atstumtības risku novērst 121 tūkstotim Latvijas iedzīvotāju.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mājokļu nepieejamība un pieaugošas īres maksas, kas nereti apsteidz ienākumu kāpumu, ir problēma visā Eiropas Savienībā. Tas īpaši jūtams lielpilsētās, kurās koncentrētas darba vietas

Pasaules Bankas (PB) ziņojumā minēts, ka lielpilsētās 2017. gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada attiecīgo laika posmu mājokļa cena augusi vidēji par 4,5%. Tajā pašā laikā ir atšķirības starp dalībvalstīm. Piemēram, kopš 2010. gada Ziemeļvalstīs cena augusi par 50%. Savukārt 2017. gada 4. ceturksnī tā straujāk kāpa Īrijā (11,8%), Nīderlandē (8.5%), Čehijā (8,4%), Bulgārijā (8,2%) un Latvijā (8,1%).

Viduslaiku cietokšņi

PB savā 2017. gada ziņojumā norāda, ka mājokļi Eiropas metropolēs ir kļuvuši nepieejami to pārāk augstas īres maksas dēļ, ko radījis tas, ka pieprasījums pēc mājokļiem ir lielāks nekā piedāvājums. Lielo pieprasījumu ietekmē aizvien pieaugošā urbanizācija, kā arī nesenā migrācijas krīze, kuras dēļ būtisks daudzums migrantu ieradās Eiropas lielajās pilsētās. Franču ģeogrāfs Kristofs Guijī, rakstot par periferiālo Franciju un problēmām, ar kurām sastopas mazpilsētu iedzīvotāji, norāda, ka viņu gadījumā pārcelšanās uz lielpilsētām nav iespējama, jo metropoles ir kā viduslaiku cietokšņi, tikai mūru vietā mūsdienās ir augstās īre maksas. Vissliktākajā situācijā ir jaunās ģimenes, kas vēlas sākt patstāvīgu dzīvi, kā arī ienācēji lielpilsētās no perifērijas. Eiropas lielpilsētu mājokļu krīzi radījusi ne tikai imigrantu plūsma, bet arī urbanizācija, lauksaimniecības sašaurināšanās, tradicionālo industriālo nozaru izzušana, kuras kādreiz koncentrējās reģionos, tas nozīmē, ka cilvēki aizvien vairāk darba meklējumos tiecas uz metropolēm. Tādās lielpilsētās kā Parīze un Londona mājokļu cenu uz augšu dzen arī nerezidenti, kuri masveidā tur iegādājas nekustamos īpašumus.

Komentāri

Pievienot komentāru