Ja mērķis ir palielināt kopējos ilgtermiņa uzkrājumus ekonomikā, politikas uzsvaram, būtu jābūt gan uz nodokļu atvieglojumu apmēru, gan uz mehānismiem, kas veicina uzkrāšanas sākšanu un padara dalību pensiju trešajā līmenī pieejamāku plašākai sabiedrības daļai, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Oļegs Tkačevs un Ludmila Fadejeva.
Dalība privātajos pensiju fondos jeb pensiju sistēmas trešajā līmenī un dzīvības apdrošināšanā pēdējo 15 gadu laikā Latvijā ir strauji pieaugusi, informē ekonomisti. 2023. gadā iemaksas šajos instrumentos veica aptuveni 200 000 iedzīvotāju, kas ir gandrīz četras reizes vairāk nekā 2010. gadā.
Ekonomisti izpētījuši, ka lielākais dalībnieku skaita kāpums pensiju trešajā līmenī un dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu bija vērojams no 2013. līdz 2018. gadam, tas ir, pirms 2018. gadā īstenotās iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) reformas, ar kuru tika ieviestas vairākas būtiskas izmaiņas, kas ierobežoja iespējas saņemt IIN atmaksu par veiktajām iemaksām ilgtermiņa uzkrājumos un tādējādi mazināja šo instrumentu pievilcību,
Proti, kopš 2018. gada gada iemaksu limits nodokļa atmaksas saņemšanai - 10% no bruto algas - tika attiecināts kopā uz pensiju trešo līmeni un dzīvības apdrošināšanu (iepriekš - atsevišķi), tika noteikts kopējais gada griestu apmērs iemaksu summai, par kuru iespējams saņemt IIN atmaksu, - 4000 eiro, kā arī dzīvības apdrošināšanas minimālais līguma termiņš tika pagarināts no pieciem līdz 10 gadiem.
Savukārt jau 2017. gadā tika ierobežota iespēja izmantot sistēmu īstermiņa nodokļu optimizācijai pēc 55 gadu vecuma sasniegšanas. Ekonomisti norāda, ka līdz tam cilvēki, kuri bija sasnieguši šo vecumu, varēja veikt iemaksas gada beigās, saņemt IIN atmaksu un drīz pēc tam izņemt uzkrāto kapitālu. Reforma šo iespēju būtiski sašaurināja.
Reformas rezultātā nostabilizējies ilgtermiņa brīvprātīgo uzkrājumu dalībnieku skaits iedzīvotāju ar augstākajiem ienākumiem grupā un turpinājis palielināties dalībnieku ar vidējiem un zemiem ienākumiem skaits. Ekonomistu vērtējumā tas liecina, ka sistēma kļūst plašāka un mazāk koncentrēta turīgāko iedzīvotāju vidū. To rāda arī jauno dalībnieku pievienošanās - pēc 2018. gada reformas jauno dalībnieku skaits augstāko ienākumu grupās strauji samazinājās, savukārt zemākajās ienākumu grupās tik izteikts kritums nebija novērojams. Rezultātā samazinājās atšķirības dalībnieku skaitā pa ienākumu grupām.
Dalībnieku skaita pieaugums nav vienmērīgs arī pēc vecuma grupām, informē ekonomisti. Visstraujākais dalībnieku skaita kāpums, it īpaši pirms 2018. gada reformas, bija vecuma grupās no 45 līdz 64 gadiem. Ekonomistu vērtējumā tas ir loģiski - tuvojoties pensijas vecumam, motivācija uzkrāt kļūst spēcīgāka.
Jaunākajās vecuma grupās dalībnieku skaits gan pieaug, taču joprojām ir zems, un tas ir satraucošs signāls, uzskata ekonomisti. Viņi skaidro, ka ilgtermiņa uzkrājumu galvenā priekšrocība ir laika faktorā - jo agrāk sāk krāt, jo lielāks ieguvums nākotnē, pat ja iemaksas uzkrājumiem ir samērā nelielas.
Lai gan daļa dalībnieku izmanto IIN atmaksas griestus, vairākums iemaksā mazāk, nekā maksimāli atļauts IIN atmaksas saņemšanai, secinājuši ekonomisti. Ja lielākā daļa dalībnieku sistemātiski iemaksātu summas tieši līdz griestiem, varētu secināt, ka sistēma galvenokārt kalpo nodokļu optimizācijai.
Taču realitāte ir sabalansētāka - vairākums dalībnieku iemaksā summas, kas atbilst viņu budžeta iespējām, nevis maksimālajam nodokļu atvieglojuma apmēram. Maksimālo nodokļu atvieglojumu 2017. gadā izmantoja vidēji ap 5% ilgtermiņa brīvprātīgo uzkrājumu dalībnieku un 2023. gadā - tikai ap 2,5%. Pat augstāko ienākumu grupās liela daļa dalībnieku iemaksā mazāk nekā 50 eiro mēnesī, tas ir, ne tuvu maksimālajam limitam IIN atmaksas saņemšanai, un tikai 5% to tiem iemaksāja maksimālo summu.
Latvijas Bankas ekonomisti izpētījuši, ka, ienākumiem pieaugot par 1%, vidējā dalībnieka iemaksas pieaug par aptuveni 0,58%. Tas nozīmē, ka iemaksu kāpums ir mazāks nekā proporcionāli ienākumu pieaugums, tas ir, cilvēki nepalielina uzkrājumus tikpat strauji, cik aug viņu ienākumi. Savukārt tiem, kuri apzināti pielāgo iemaksu apmēru nodokļu griestiem, šī attiecība ir aptuveni 0,8%.
Ekonomistu skatījumā tas vēlreiz apliecina, ka nodokļu atvieglojumi dažādās sabiedrības grupās darbojas atšķirīgi. Īpaši nozīmīgs secinājums ir par jaunajiem dalībniekiem, norāda ekonomisti. Pirmajā gadā pēc pievienošanās viņi iemaksā vidēji par 1,3 procentpunktiem mazāku ienākumu daļu nekā dalībnieki ar ilgāku uzkrāšanas pieredzi. Piemēram, ja esošais dalībnieks iemaksā 5% no saviem ienākumiem, jaunais - vidēji ap 3,7%. Taču šī atšķirība pakāpeniski samazinās un aptuveni piecu gadu laikā izzūd.
No iegūtajiem rezultātiem izriet divi būtiski secinājumi, raksta Latvijas Bankas ekonomisti. Pirmkārt, nodokļu atvieglojumi ietekmē uzvedību, taču šī ietekme nav vienmērīga. Tā ir izteiktāka augstāko ienākumu grupās un to dalībnieku vidū, kuri jau atrodas tuvu nodokļu atmaksas saņemšanas griestiem. Tas nozīmē, ka nodokļu atvieglojumu izmaiņas galvenokārt ietekmē noteiktas sabiedrības grupas, nevis visus dalībniekus vienādi.
Otrkārt, uzkrāšanas sākšana ir kritisks brīdis, norāda ekonomisti. Ja cilvēks sāk veikt iemaksas, ar laiku viņš pakāpeniski palielina iemaksu apjomu. Jaunie dalībnieki sākumā iemaksā mazāk, taču dažu gadu laikā pietuvojas pārējo dalībnieku līmenim. Tas nozīmē, ka dalības paplašināšanai var būt noturīgāka ilgtermiņa ietekme nekā, piemēram, nodokļu griestu paaugstināšanai.
