Eksperti

Latvijas ekonomikas attīstība - vai varējām labāk un citādāk?

Latvijas Bankas ekonomists Gundars Dāvidsons, 28.06.2018

Jaunākais izdevums

Kad citreiz, ja ne tagad domāt par Latvijas ekonomiskās attīstības modeli? Šis ir ne tikai simtgades gads, bet arī gads, kurā skaidri redzējām, cik nedrošs var būt mūsu izvēlētais ceļš.

Pēkšņi uzzinājām, ka ekonomikas modelis, ko uzskatījām par «finanšu pakalpojumu eksportu», citur izskatās kā netīrās naudas atmazgāšana. Ko tālāk? Vai neesam kaut ko neatgriezeniski zaudējuši, mētājoties no viena modeļa uz otru? Mēģināšu mazliet vispārināti un mazliet spekulatīvi rast atbildes uz šiem jautājumiem, balstoties kā uz mūsu pagātni, tā arī citu valstu pieredzi.

Sāksim no paša sākuma: uz ko sākotnēji balstījās Latvijas valsts tautsaimniecība?

Sākums – starpkaru periods

Pats sākums, liekas, bija no nekā. Pēc Pirmā pasaules kara visa industrija bija zudusi – evakuēta uz Krieviju bez cerības, ka varētu atgriezties. Tomēr šis nulles punkta stāsts ir tikai šķietamība. Patiesībā Latvija tolaik bija daudz labākās pozīcijās, nekā 1991. gadā atgūstot neatkarību.

Pirmkārt, cilvēkresursi bija tiem laikiem ļoti augstas kvalitātes. Salīdzinot ar pārējo pasauli, latvieši, sevišķi Vidzemē un Kurzemē, bija ļoti izglītota nācija. Tikpat svarīgi bija tas, ka augstas kvalitātes institūciju (izglītības sistēma, likuma vara) pieredze bija ilgstoša.

Otrkārt, nozīmīgs pozitīvs grūdiens attīstībai bija agrārreforma. Ekonomiski agrārreformas rezultāts bija ne tikai zemju izdalīšana jaunsaimniekiem, bet pat svarīgāk – lielu meža platību nonākšana valsts īpašumā. Agrārreformai, protams, bija sava ēnas puse: Latvijā un Igaunijā tā tika realizēta salīdzinoši radikālā veidā, kas neatgriezeniski atsvešināja vācbaltu minoritāti.

Galu galā, pateicoties abiem šiem faktoriem, Latvija saglabāja stabilitāti pirmajos neatkarības gados un veiksmīgi attīstījās turpmāk.

Kā ar rūpniecību? Konkurētspējīgākā industrijas daļa, kas gan lielākoties bija ārvalstu īpašnieku un vācu minoritātes kontrolē, strauji attīstījās pirmajā Latvijas valsts pastāvēšanas desmitgadē, bet tad smagi cieta Lielās depresijas laikā. 30. gadu otrā puse, līdzīgi kā citur Austrumeiropā, iezīmējās ar uz vietējo tirgu vērstu valsts uzņēmumu veidošanu.

Taču jāatzīmē, ka līdzīgi kā pēc neatkarības atgūšanas 90. gados Latvijas starptautiskā specializācija starpkaru periodā bija diezgan vienkārša, ar ievērojami zemāku darba ražīgumu nekā Rietumu valstīs. Rūpniecības uzņēmumi bija sīki un fokusēti uz vietējo tirgu. Eksporta balsti tolaik bija resursi un lauksaimniecība: koks, bekons, sviests.

Vai varēja būt labāks modelis?

Ne pārāk. Kāds nožēlo, ka zaudējām industriālo bāzi, kas bija pirms Pirmā pasaules kara. Tomēr nevajag dzīvot ilūzijās par Krievijas impērijas industrijas īpašībām: tās attīstību nodrošināja uzņēmumi, kuri izmantoja no Rietumiem ievestas tehnoloģijas, kapitālu un daudzreiz pat vadību (vai līdzīgu vācbaltu vadību), strādājot uz Krievijas tirgu. Līdzīgi kā 1991. gadā, šiem uzņēmumiem Krievijas tirgus zudums bija izšķirošs, jo vietējo zināšanu šajās industrijās bija visai maz. Iepriekšējam biznesa modelim bija zudusi jēga, jo tirgus bija zudis, bet zināšanu, kas ļautu ātri pārprofilēties, nekad nebija bijis.

Ir, kas pārdzīvo agrārreformas diezgan radikālo ieviešanu un ar to saistītos vācbaltu atsvešināšanos no latviešiem. Tur nav ko nožēlot. Agrārreforma Latvijas iedzīvotājiem bija ieguvums kā kulturāli, tā arī ekonomiski. Skaidrs, ka reformas īstermiņa ietekme uz darba ražīgumu bija negatīva: īpašumi tika saskaldīti neilgtspējīgi mazos pleķīšos un izdalīti cilvēkiem, kuri nereti visai maz ko saprata no saimniecības vadīšanas. Taču reforma izcēla milzīgas masas no sociālās un ekonomiskās atstumtības. Ja okupācija nepārtrauktu šo periodu, varbūt mums nesanāktu plaukstoša lauksaimniecības valsts: daudzas jaunsaimniecības bankrotētu, bet, visticamāk, mums būtu dinamiska no laukiem pilsētā iebraukusi jaunatne. Šādu pozitīvu ietekmi no zemes reformām apstiprina arī pētījumi par līdzīgām situācijām, piemēram, pēc Franču revolūcijas. Protams, vēl labāk būtu, ja vācbaltu minoritāte paliktu šeit un integrētos latviešu populācijā, taču, reāli vērtējot, šāda integrācijas iespēja bija tuvu nullei. Apkopojot visu to – nē, nav īsti ko nožēlot. Ņemot vērā pieejamos resursus, diez vai neatkarības sākumposmā varējām ātri izdarīt ko labāk.

Vai Ulmaņa laikā varēja izdarīt ko labāk? Nav nekāda pamata idealizēt Ulmaņa vadības darbību, jo Latvijas diezgan straujo ekonomisko attīstību tajā laikā noteica globālās krīzes beigas, pirmkārt jau Vācijā. Ar Vācijas lomu saistīts, līdzīgs «zelta laikmets», par ko vēl šodien uzņem nostalģiskas filmas, bija lielā daļā Austrumeiropas valstu. Kopumā situācija šajos gados bija tā laika unikālo apstākļu rezultāts, kurā pasaule atkopās no krīzes, Vācija bruņojās, modē nāca autoritārisms un brīvā tirdzniecība sāka balstīties uz bilaterāliem līgumiem. Arī protekcionisma balstīti industrializācijas mēģinājumi (mācoties no Vācijas piemēra) notika visā reģionā. Protams, ilgtermiņā Ulmaņa «valsts diriģētas saimniecības» politika nebija sevišķi efektīva un ilgtspējīga, taču patiesībā tā bija ļoti līdzīga tā laika globālajām tendencēm: visur Centrāl- un Austrumeiropas reģionā tika būvēta valsts saimniecības sistēma, kuru pēc šodienas standartiem uzskatītu par nodokļu maksātāju līdzekļu šķiešanu. Bet nav īsti korekti piemērot tiem laikiem šodienas olekti: mainoties laikiem un valdošajiem vējiem, mainītos arī politika un pielāgotos uzņēmumi.

Vienā ziņā tomēr «Ulmaņa laiki» noteikti bija panākums. Tā laika vadība spēja uzburt cerīgu nākotnes vīziju.

Daļēji tās ir autoritāras varas sekas (laikrakstos parādās mazāk negatīvu ziņu), tomēr tika daudz kas arī izdarīts – tika uzcelts liels skaits skolu un dažādu citu nozīmīgu būvju. Arī rūpniecībā «Minox» tomēr bija tā laika, nevis 20. gadu produkts. Tas viss kopā atstāja spēcīgu progresa iespaidu. Vēlākā okupācijas periodā spilgti atklājās šo simbolu augstā vērtība: Brīvības piemineklis, Brāļu kapi, daudzās skolas, «Minox» bija dadži acī okupācijas režīmam, kas mēģināja veidot stāstu par starpkaru Latvijas neveiksmi. Šie «pieminekļi» bija iedvesma latviešu jaunatnei, kura brīvu Latviju pati nebija redzējusi.

Otrā iespējaAtgūstot neatkarību, mēs nonācām atpakaļ sākuma punktā – pie kokapstrādes un citām relatīvi mazražīgām nodarbēm. Tomēr nu jau mūsu relatīvās pozīcijas bija sliktākas. Pasaule bija gājusi uz priekšu, kamēr mēs 50 gadus kārpījāmies drīzāk atpakaļgaitā. Salīdzinājumā ar pārējo pasauli vairs nevarējām lepoties ar īpašu izglītotību: represijās, karā un deģeneratīvajā PSRS melu sabiedrībā bijām daļēji zaudējuši uzkrāto cilvēkkapitālu. Tajā pašā laikā – pamats jau visumā bija tas pats: salīdzinoši laba izglītības sistēma un gadsimtiem nostiprināta institūciju pieredze bija tie faktori, kas diezgan ekstremālos apstākļos 90. gados ļāva noturēt stabilitāti un attīstīties. Un atkal, mūsu eksports bija ļoti vērsts uz kokmateriāliem un darbietilpīgām nozarēm. To papildināja PSRS mantojums (metālapstrāde, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība) un pakalpojumu eksportā tranzīts.

Vai varēja veiksmīgāk pārdzīvot pārmaiņu laiku? Iespējams. Taču diez vai daudz labāk. Galvenais iemesls vairāku LPSR industrijas flagmaņu nāvei nebija privatizācijas procesa nianses, bet gan milzīgā tehnoloģiskās atpalicības aiza no Rietumu uzņēmumiem. PSRS ražošana patēriņa «tirgum» (tirgus, atcerēsimies, tolaik nebija) balstījās uz vārgu novecojušu produktu kopēšanu vidē, kur resursu cenas bija izkropļotas, nebija nekādas konkurences un pieprasījums – nesaprotams. Liekas tikai tagad sākam saprast, cik tāls šis modelis bija no Rietumu uzņēmumiem, kuru darbs bija ātri radīt izmaksu efektīvus, jaunus produktus, kas būtu vajadzīgi konkrētām maksātspējīgu patērētāju grupām. Papildus tam izšķirošajā laika periodā mēs cietām no valsts perspektīvas trūkuma. Tas bija iemesls, kāpēc, piemēram, Čehijā vācu uzņēmēji, redzot valsts nākotni Eiropas Savienībā (ES), investēja autobūves uzņēmumā «Škoda». Mums savukārt bijušās PSRS tirgus bija maksātnespējīgs un slēgts, bet valstī vēl aizvien bija draudīga Krievijas armija, kas atturēja investorus. Rietumos tajā brīdī neviens nemaz nevarēja iedomāties, ka kādreiz būsim ES un NATO dalībvalsts, bet drīzāk baidījās no bruņota konflikta pēc Moldovas parauga. Labākas izdzīvošanas iespējas bija tiem uzņēmumiem, kam bija kāds unikāls, konkurētspējīgs produkts, ko pārdot stabilā tirgū (kā tas bija farmācijas rūpniecībai), vai kur nepieciešamo investīciju apjoms nebija tik liels (vieglā rūpniecība). Kopumā: varbūt pārmaiņas varēja noritēt veiksmīgāk, bet diez vai nozīmīgi veiksmīgāk, jo uzņēmumu likteni lielākoties noteica objektīvi mainījušies apstākļi.

Daļēji varētu nožēlot pretējo – ilgstošu atbalstu dažiem lielajiem padomju uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas uzplauka pārejas perioda nesakārtotībā.

Ja mēs paskaitītu, milzīgas summas subsīdiju, nodokļu atlaižu, ES fondu, infrastruktūras projektu veidā ir ieguldītas nozarēs, kuras galu galā izrādījās ne tik ļoti perspektīvas.

Savulaik šķita, ka tranzīts būs dzinējspēks, bet tagad nu vairs tā neliekas. Likās, ka finanšu starpniecība varēja būt, taču arī vairs neliekas. Pat rūpniecībā tikai tagad «Liepājas metalurga» stāsts pamazām izgaismojas kā tāds, kur sabiedrība ir zaudējusi lielus līdzekļus. Var tikai minēt, «kas būtu, ja būtu», ja šo uzņēmumu darbinieki jau 90. gados sāktu apgūt citas iemaņas un visu milzīgo naudu, ar ko šīs nozares un uzņēmumi tika atbalstīti dažādos veidos, mēs ieguldītu, piemēram, skolās vai augstskolās.

Taču no otras puses… varbūt arī nevajag būt tik paškritiskiem. Ideālā attīstības stāstā vakardien iegūtās iemaņas ir noderīgas arī šodien, tomēr tas ne vienmēr ir iespējams, it sevišķi, sabrūkot impērijām. Galu galā, industrijas un uzņēmumi nāk un iet, bet, kamēr rūpnīcas lēnām mirst, cilvēkiem ir darbs un tiek izskoloti bērni. Tagad jau kādreizējie darbinieki ir pensijā, ir citi uzņēmumi un izaugusi jauna paaudze, kas strādā citur.

Laiks pēc iestājas ES…. «Nezināšanas ekonomika»?

Kā nosaukt šo periodu, kas sākās līdz ar stabilitāti (iestāju ES un NATO) un pamazām beidzas tikai tagad? It kā nu mums bija visas iespējas, bet vispiemērotākais apzīmējums šim laikam, pēc analoģijas ar jēdzienu «zināšanu ekonomika», šķiet «nezināšanas ekonomika». Diez vai ko var pārmest 90. gadu politiķiem, tad galvenais bija izdzīvot, bet grūti saprast, kāpēc 2000. gados kaut kādā brīdī par mūsu salīdzinošo priekšrocību kļuva «nezināt lietas».

Nezināšana tiešām un nopietni kļuva par, ekonomistu terminos runājot, mūsu salīdzinošo priekšrocību.

Šī modeļa priekšnoteikums ir ierēdņi, politiķi, akadēmiskie spēki, kuri vienkārši nezina to, kas viņiem būtu jāzina. Pamatā jau nezina tāpēc, ka tas ļauj kādam pelnīt. Tādā veidā, piemēram, nezināšana par to, kur var novest divciparu tekošā konta deficīts, ļāva treknajos gados pelnīt būvniekiem, bankām un nekustamā īpašuma sektoriem, nezināšana par transtaukskābēm pārtikā ļāva pelnīt pārtikas pārstrādes sektoram, nezināšana par 2. pensiju līmeņa augstajām izmaksām nesa peļņu visam banku sektoram, bet nezināšana par naudas atmazgāšanu ļāva pelnīt jau citam banku sektoram. Modelis strādā labi, jo, ja neviens nezina, tad arī neviens neprotestē. Piemēram, ir mums autoavārijās bojā gājušo skaits pamatīgi augstāks nekā Igaunijā, bet nekas, to mierīgi varam paslaucīt zem tepiķa ar tēzēm: «Bet mums cilvēki bezatbildīgāki!» un neviens neko nejautā. Vienīgā disonanse šādā attīstības modelī rodas, kad mūsu nezināšana kādā jomā saduras ar kādām ietekmīgām pasaules zināšanām. Tajā brīdī aktuāla pēkšņi kļūst «kapacitātes stiprināšana» attiecīgajā jomā. Tā mēs pirms kāda laika «uzzinājām», ka vajadzētu izdalīt saprātīgus līdzekļus aizsardzībai, bet nupat esam noskaidrojuši, ka ir vērts rūpēties par organizācijām, kas cīnās pret dopingu sportā un naudas atmazgāšanu.

Vai varēja būt labāks modelis?

Kā var noprast no kritiskā toņa, šis bija periods, kad mēs varējām gan kaut ko izdarīt labāk... apmēram kā Igaunijā. Tomēr, tomēr… Pat tad jāatzīst, ka nekas nav ne nokavēts, ne zaudēts. Ja salīdzinām ar Igauniju, kura tiešām visās jomās dara visu pareizāk, izaugsmes ziņā mums ir veicies pat labāk. Tas nav tāpēc, ka nezināšana būtu kaut kas labs, bet vienkārši tāpēc, ka šajā attīstības stadijā Latvijai un Igaunijai kopējais – ģeogrāfija, vēsture (kropļojošā PSRS pieredze un vēlāka dalība ES, NATO) – pagaidām ir svarīgāks nekā atšķirīgais. Visai maz ticams, ka tā būs arī nākotnē, jo, vēsturisko faktoru lomai mazinoties, daudz svarīgāks kļūs cilvēkresursu kvalitātes jautājums.

Ko tālāk?

Jācer, ka pašlaik virzāmies prom no šīs «nezināšanas ekonomikas», taču nav skaidrs, uz kurieni īsti. Daudzi skatās uz citām valstīm, min piemērus par zvejnieku ciematiem, kas kļuvuši par attīstības centriem.

Mūsu gadījumā mācīšanās no citām valstīm ir no vienas puses sarežģīta, no otras viegla. Vieglums slēpjas tajā, ka uz ziemeļiem no mums ir ļoti līdzīga valsts, kas visu dara mazliet labāk un pareizāk. Sarežģītums ir tajā, ka nav skaidrs, vai, to kopējot, kas radikāli mainītos.

Tā sakot, zinātnieki vēl strīdas. Globāli un ilgākā termiņā tādi pārliecinoši straujas izaugsmes stāsti – izraušanās no agrārā modeļa uz attīstītu ekonomiku – nav tik daudz. Plašākā pasaules kontekstā tās valstis, kas tagad ir labklājīgas un tehnoloģiski attīstītas, lielākoties tādas ir bijušas jau ļoti ilgu laiku, un retie brīnumu stāsti, kad agrāra/uz resursiem balstīta valsts izrautos un nostātos līdzās tehnoloģiski attīstītākajām ekonomikām, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi (ja neskaitām naudas atmazgāšanas sīkvalstiņas). Būtu jāpiemin Dienvidkoreja, varbūt Singapūra. Tomēr arī ar šiem piemēriem ir grūti. Līdzīgi kā cilvēkiem, arī valstīm ir tendence sasniegto labklājību redzēt tikai kā savu nopelnu, kaut patiesībā milzīga nozīme ir bijusi veiksmei un tam, ka atradies pareizā vietā pareizā laikā un ar pareizajiem draugiem. Ir izdotas neskaitāmas grāmatas par veiksmīgo Austrumāzijas valstu pareizo politiku un apņēmīgajiem cilvēkiem. Tomēr šaubos ne tikai par to, vai no šī stāsta var mācīties (arī kulturālu atšķirību dēļ), bet arī par to, vai tai politikai vispār bija kāda nozīme lielāku spēku priekšā. Šie brīnumu stāsti radās aukstā kara apstākļos, kad ASV un sabiedrotajiem bija mērķis nostiprināt savas pozīcijas Āzijā, un nav nekā labāka par situāciju, kurā pasaules varenie vēlas, lai tava valsts izveidojas par tādu «kapitālisma Potjomkina sādžu» vai «reģionālu Šveici».

Tātad – ko no tā visa paņemt? Skatoties pagātnē, nekādas īpašās mācības nākotnei mēs nevaram atrast. Kādreiz bijām salīdzinoši izglītoti pasaules mērogā, tagad vairs neesam. Gandrīz visu laiku vēsturē esam balstījušies uz ģeogrāfisko stāvokli un vietējiem dabas resursiem, ne augstas kvalifikācijas darbiem. Tas nebūt nav slikti, jo vēsturiski ar to spējām nodrošināt sev pietiekami augstu labklājības līmeni. Tomēr šis labklājības līmenis vienmēr ir bijis ievērojami zemāks nekā Rietumvalstīs. Mācīties no citām valstīm arī diez vai varēsim, jo veiksmes stāsti lielākoties ir radušies pilnīgi atšķirīgā kultūrā un kaut kā aizdomīgi koncentrējas lielvalstīm stratēģiski svarīgos reģionos.

Ko īsti varam darīt?

Pirmā patiesība, kas jāsaprot: vienkārši nav tāda viegli nošpikojamu darbību secība, kuras izpildot, mēs kļūtu bagāta valsts. Protams, ekonomisti teiks, ka izaugsmei svarīgi faktori ir institūcijas vai korupcijas līmenis, vai kapitāls, vai jebkas cits, taču visām šīm sakarībām ir viena problēma – nav skaidrs, vai tur ir kāda cēlonība. Piemēram, noteikti zināms, ka bagātākās valstīs ir arī kvalitatīvākas institūcijas, taču tas galīgi nepierāda, ka nabadzīgā valstī kādas konkrētas institūcijas ir iespējams uzlabot tā, lai tāpēc valsts pēkšņi kļūtu bagāta.

No tā loģiski izriet vēl viena patiesība: varbūt mēs nekad nekļūsim bagāti kā, piemēram, Zviedrijā vai Vācijā? Ir iespējams, ka kļūsim, taču tas nav garantēts. Pesimistiski?

Bet varbūt nē. Varbūt tā beidzot ir iespēja padomāt par mērķiem, kas būtu svarīgāki par statistikas rādītājiem. Cilvēku vēlmes nav saistītas ne ar iekšzemes kopproduktu, ne eksportu, ne augstas pievienotās vērtības nozarēm. Bet ko vēlamies? Skaidrs, ka ilgākā termiņā gribētos uzlabojumus tādās fundamentālās jomās kā izglītība, veselības aizsardzība. Tomēr ikdienā šādi uzlabojumi notiek lēni un ir praktiski nenovērojami. Tādā īsākā termiņā, kurš attiektos uz mūsu dzīvi, mēs drīzāk gribam vienkārši patīkami pavadīt savu dzīves laiku ar apziņu, ka kopumā viss iet uz augšu, kā arī gribam redzēt savu svarīgumu, savu vietu kaut kādā lielākā plānā, pat ja tā būtu tikai ilūzija.

Paspekulēšu par dažiem valsts politikas veidiem, kas varētu dot apmierinātību ar dzīvi un iespaidu, ka «viss iet uz augšu».

Pirmkārt, investīcijas infrastruktūras projektos tur, kur ir cilvēki un kur to skaits pieaug. Pagaidām mūsu politikas loģika balstās uz ierasto komunistisko pārdali. Mēs daudz cenšamies kaut ko mākslīgi «attīstīt» vietās, no kurienes cilvēki bēg, bet par vietām, kur cilvēki dzīvo, tiek uzskatīts, ka: «neko nevajag, tāpat biezie». Rezultātā sanāk diezgan muļķīga naudas šķiešana un vidējās dzīves kvalitātes pasliktinājums. Piemēram, tiešām nezinu, cik lietderīgs būs simtus miljonus izmaksājošs dzelzceļa elektrifikācijas projekts, taču noteikti zinu, ka sabiedrībai būtu milzīgs ieguvums no investīcijām maģistrālo ceļu infrastruktūrā Rīgā un Pierīgā. Šādi redzami un bieži lietojami uzlabojumi uzlabo cilvēku dzīvi ne tikai tiešā veidā, bet arī netieši, radot optimismu par valsts nākotni. Ja ir kaut kas, ko varam mācīties no Ulmaņa valdīšanas, tad tā ir izpratne, ka lieli un redzami investīciju projekti ir svarīgi, jo rada labsajūtu un liek ar cerībām skatīties nākotnē.

Otrkārt, investīcijas cilvēkkapitālā (radošumā un zināšanās). Ja mums ir vēlme kaut ko atbalstīt, lauksaimniecībā, rūpniecībā, IT vai citā jomā, kāpēc to nedarīt lielākoties caur atbalstu zināšanām? Atbalsta subsīdiju var sniegt dažādos veidos, taču ieguldījumi zināšanās nebūs zemē nosviesta nauda. Un es te nerunāju tikai par ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē (R&D), bet atbalstu jebkurām radošām un zināšanu aktivitātēm, sākot no atbalsta autoriem grāmatu tulkošanai un prezentēšanai ārvalstīs līdz pat demokrātisko institūciju (pirmkārt jau partiju) analītiskās kapacitātes stiprināšanai

Īstās zināšanās ieguldītā nauda nekad nebūs zaudēta.

Pat ja attiecīgās zināšanas lietojošais uzņēmums bankrotē, cilvēki un viņu zināšanas paliek. Šāds atbalsts arī būtu ļoti veselīgs vēlmes «ražot ar augstu pievienoto vērtību» kontekstā, jo automātiski atlasa šāda veida uzņēmumus, nediskriminējot nozares.

Un galu galā, atbalsts tiešā veidā patīkamai laika pavadīšanai pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Piemēram, izskatās, ka latviešiem noteikti patīk teātri. Nu tad atbalstīsim cilvēku vēlmi tos apmeklēt! Subsidēsim arī koncertu apmeklējumus, amatieru teātrus, dažādas biedrības, amatieru sporta un hobiju klubus, un sakārtosim to skaisto vidi, kas mums Latvijā ir: pilsētu centrus, pludmales un mežus tā, lai tur tiešām būtu patīkami uzturēties.

Vienkāršāk sakot, nemēģināsim izmisīgi noturēt kaut ko, kas ir bijis vēstures kartēs, nesaspringsim uz statistikas rādītāju pumpēšanu, bet sāksim ieguldīt šodienas cilvēkos: tajās vietās, kur viņi atrodas, un tajos pasākumos, no kuriem viņi gūst labas emocijas. Ja tā darīsim, tad neredzu, kā tāda sabiedrība var būt neveiksmīga, pat ja nav ļoti bagāta.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Kapitāla tirgus Latvijā – trešajā desmitgadē, bet joprojām vājš. Vai ir alternatīvas?

Latvijas Bankas ekonomists Egils Kaužēns, 29.10.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

  1. Uzņēmumi, emitējot vērtspapīrus kapitāla tirgū, piesaista ilgtermiņa finansējumu – gan vietējo, gan ārvalstu, kas dod iespēju uzņēmumiem attīstīties un pilnveidot ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu, diversificējot investoru loku;
  2. Mājsaimniecības un uzņēmumi var novirzīt savus uzkrājumus kapitāla tirgus vērtspapīros, kas parasti piedāvā augstāku ienesīgumu nekā noguldījumi bankās;
  3. Kapitāla tirgus dod iespēju sekot dažādu vērtspapīru procentu likmēm, kas ļauj spriest par piedāvājuma un pieprasījuma attiecību finanšu tirgū, par tirgus dalībnieku gaidām par riskiem un ekonomikas attīstību, finansēšanas nosacījumiem;
  4. Ekonomikas izaugsmes modeļos izaugsme ilgtermiņā ir atkarīga no kapitāla lieluma, un kapitāla tirgum ir būtiska loma šī kapitāla piesaistē un izvietojumā tautsaimniecībā;
  5. Labi funkcionējošs kapitāla tirgus palīdz sadalīt kapitālu pa dažādām nozarēm, uzņēmumiem tā, lai tiktu iegūts maksimāls labums tautsaimniecībā, – tiek meklēts optimums no paredzamā vērtspapīru ienākuma un riska.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2022. gadā saglabājies gandrīz 2021. gada līmenī: 26,5% no IKP, samazinoties tikai par -0,1 procentpunktiem.

Salīdzinoši būtiskāk ēnu ekonomika ir mazinājusies Igaunijā, savukārt Lietuvā vērojams ēnu ekonomikas apjoma pieaugums.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009. gada, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā kopš 2016. gada, ar nelielu izņēmumu 2019. gadā, ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 24,2% no IKP 2018. gadā, 25,5% no IKP 2020. gadā. 2021. gadā ēnu ekonomika Latvijā pieauga līdz 26,6% no IKP, bet 2022. gadā pavisam nedaudz mazinājās, sasniedzot 26,5% no IKP.

Salīdzinoši vairāk ēnu ekonomikas apjoms 2022. gadā ir mazinājies Igaunijā: par 1.0 procentpunktiem, salīdzinot ar 2021. gadu, sasniedzot 18,0% no IKP. Savukārt Lietuvā 2022. gadā ēnu ekonomikas apjoms ir pieaudzis par 2,7 procentpunktiem un sasniedz 25,8% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika uzsākts ēnu ekonomikas Baltijas valstīs pētījums. Kopumā, jaunākie pētījuma rezultāti norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pietuvinājies ēnu ekonomikas līmenim Latvijā, savukārt Igaunijā ēnu ekonomika ir izteikti mazāka.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir būvniecībā

Db.lv, 16.05.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2021. gadā ir pieaudzis par 1,1%, sasniedzot 26,6% no iekšzemes kopprodukta. Naudas izteiksmē, kopējie zaudētie nodokļu ieņēmumi no ēnu ekonomikas Latvijā, pārsniedz 2,7 miljardus eiro, liecina publiskotie Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti.

Covid-19 pandēmijas ietekmē ēnu ekonomikas apjoms 2021. gadā ir pieaudzis arī Lietuvā un Igaunijā.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, kas tiek veikti Baltijas valstīs kopš 2009. gada, ēnu ekonomikas līmenim Latvijā bija tendence mazināties 2015. un 2016. gadā, kad tas sasniedza, attiecīgi 21,3% un 20,7% no IKP. Savukārt turpmākajos gados, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā vai nu būtiski nemainījās, vai arī pieauga: 2017. gadā ēnu ekonomika Latvijā bija 22,0% no IKP, 2018. gadā - 24,2%, 2019. gadā - 23,9%, 2020. gadā 25,5%, bet 2021 gadā - 26,6% no IKP.

Ēnu ekonomikas pieaugums 2021. gadā ir vērojams arī Lietuvā un Igaunijā. Proti, salīdzinājumā ar 2020. gadu, Igaunijā ēnu ekonomika 2021. gadā palielinājusies par 2,5%, sasniedzot 19,0% no IKP. Igaunijā, šis ir augstākais ēnu ekonomikas rādītājs kopš 2012. gada, kad ēnu ekonomikas apjoms bija 19,2% no IKP. Savukārt Lietuvā ēnu ekonomikas apjoms 2021. gadā palielinājies pat par 2.7%, sasniedzot 23,1% no IKP. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada. Tādējādi, visticamāk, tieši Covid-19 pandēmijas ietekmē, ēnu ekonomika 2021. gadā ir palielinājusies visās trīs Baltijas valstīs. Lai gan starpība starp ēnu ekonomikas apjomu Latvijā un Lietuvā ir salīdzinošo mazāka kā novērtos iepriekšējos gadus, tomēr tā joprojām ir visaugstākā tieši Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Signet Bank Kapitāla tirgus akadēmija

Emitējot obligācijas, refinansēs banku kredītus divās valstīs

Jānis Goldbergs, 30.11.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jau drīzumā tiek plānota higiēnas preču ražotāja iCotton obligāciju slēgta emisija, kas cita starpā izceļas ar divām lietām. Pirmkārt, iCotton būs viens no nedaudzajiem Latvijas ražotājiem, kas emitēs obligācijas, otrkārt, obligāciju emisijas mērķis ir divu valstu banku kredītu refinansēšana, izmainot finansējuma struktūru un atbrīvojot papildu apgrozāmos līdzekļus.

Par uzņēmumu, par izaicinājumiem un to, kas mudinājis tieši šobrīd veikt obligāciju emisiju, Dienas Bizness izjautāja uzņēmuma iCotton padomes locekli Jāni Bormani. Materiāls tapis sadarbībā ar Signet Bank.

Pastāstiet par pirmsākumu, kā radās iCotton ideja un kam?

Uzņēmuma patiesā labuma guvējs un īpašnieks ir Marelbeks Gabdsattarovs. Viņš, būdams Kazahstānas pilsonis no Vidusāzijas reģiona, kur kokvilna kā produkts ir plaši izplatīts, biznesu bija izveidojis šā gadsimta sākumā, iegūstot dažādu pazīstamu higiēnas preču zīmolu izplatīšanas tiesības NVS valstīs. Viņš sāka ar higiēnas preču izplatīšanu un tad attīstību turpināja ar to ražošanu. 2011.gadā, būdams ambiciozs un moderni domājošs, viņš savlaicīgi saprata, ka: 1) ir nepieciešams diversificēt naudas plūsmas riskus un strauji attīstīt biznesu Eiropā, 2) ja ir vēlme tirgot preces Eiropā, tad arī ražotnēm jābūt šeit, turklāt arī NVS valstīs/Āzijā un citos reģionos Eiropā ražotai precei ir augstāks emocionāls novērtējums un attiecīgi arī lielāks uzcenojums . Tāpēc varam šo nosaukt par Rietumu tirgu «iekarošanas» plāna sākumu un viņš meklēja vietu šī plāna realizācijai. Lai arī Latvija kopumā daudzām ražošanas nozarēm nav interesanta zemā iedzīvotāju skaita un darbaspēka trūkuma dēļ, tieši šai nozarei, kas ir ar augstu automatizācijas pakāpi, Latvija savas ģeogrāfiskās lokācijas dēļ bija un ir piemērota.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Cilvēks kā valsts galvenais resurss, dārgums un mērķis

Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs, 24.07.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Krīzi gaidot

Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns, 15.03.2019

1. attēls. Reālās algas un darba ražīguma indeksi (2005. gada 1. cet. = 100)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Bankas aprēķini

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ēnu ekonomika parasti nav novērojama eksportējošos uzņēmumos, bet drīzāk vietējos uzņēmumos, otrdien preses konferencē pēc valdības sēdes sacīja ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV), komentējot Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktora Arņa Saukas veikto ēnu ekonomikas pētījumu.

Premjers norādīja, ka būtu jārunā arī par izglītības stiprināšanu un to, lai nākotnē cilvēki ar labām prasmēm darba tirgū nebūtu spiesti izdzīvot, bet arī varētu strādāt ar atdevi eksportējošos uzņēmumos, kur nav izaicinājumu saistībā ar ēnu ekonomiku.

Vienlaikus ir arī jāturpina pētīt, tomēr "ir skaidrs, ka, ja cilvēkam ir laba izglītība un viņš strādā uzņēmumā, kas ir eksportējošs, tur nav ēnu ekonomikas," sacīja premjers.

Kariņš norādīja, ka vienlaikus dažādi pētījumi uzrāda nedaudz atšķirīgus rādījumus. "Šodienas Saukas kunga pētījums balstās uz aptaujām, bet vienlaikus ir arī otrs pētījums, ko veic Eiropas komisija (EK), kas balstīts uz ekonomiskajiem datiem".

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Riska projekts «nekurienē» gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem

Monta Glumane, 31.05.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šodien publiskotie Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) "Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs" rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2020. gadā ir pieaudzis par 1,6%, sasniedzot 25,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa pētījumam, kas tiek publicēts no 2010. gada, šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs valstī kopš 2011. gada, kad ēnu ekonomika Latvijā sasniedza 30,2% no IKP.

Atbilstoši ēnu ekonomikas indeksa aprēķiniem, ēnu ekonomikas apjoms Latvijā no 2016.- 2018. gadam ir bijis ar pieaugošu tendenci: 20,7% no IKP 2016. gadā, 22,0% 2017. gadā un 24,2% no IKP 2018. gadā. 2019. gadā Latvijā bija vērojams neliels ēnu ekonomikas samazinājums (23.9% no IKP), savukārt jaunākā pētījuma dati liecina, ka 2020. gadā ēnu ekonomikas apjoms Latvijā ir turpinājis pieaugt, sasniedzot 25.5% no IKP. Ēnu ekonomikas pieaugums 2020. gadā ir vērojams arī Lietuvā un Igaunijā, kur salīdzinājumā ar 2019. gadu, ēnu ekonomika ir palielinājusies par 2,2%, sasniedzot 16,5% no IKP Igaunijā un 20,4% no IKP Lietuvā. Lietuvā šis ir augstākais ēnu ekonomikas apjoma rādītājs kopš 2009. gada, kad tika veikts pirmais ēnu ekonomikas mērījums Baltijas valstīs. Savukārt Igaunijā, 2020. gadā ēnu ekonomika ir atgriezusies aptuveni 2018. gada līmenī, kad tā sasniedza 16,7% no IKP.

Komentāri

Pievienot komentāru
Auto

Psihoterapeite skaidro, kāpēc katram cilvēkam jāiemācās vadīt auto

Uldis Andersons, 13.05.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no labajiem psihoterapijas rezultātiem ir tas, ka cilvēks var teikt – es esmu sācis braukt! Metaforiski var teikt, ka šie cilvēki ir sākuši «braukt» arī savā dzīvē, teic psihoterapijas speciāliste Solvita Vektere.

Fragments no intervijas, kas publicēta Dienas Bizness izdotajā žurnālā Auto 2019:

Satiekot dažādus cilvēkus ikdienas situācijās, kas nav saistītas ar auto satiksmi, jūs kā psihoterapeite varat novērtēt un pateikt, kādi šie cilvēki varētu būt pie stūres?

Ziniet, cilvēki mani nekad nebeidz pārsteigt! Nevar, tikai paskatoties uz cilvēku, pateikt, kāds viņš būs braucējs. Piemēram, cilvēks ir miermīlīgs no skata, knapi kustas un liekas pilnīgs melanholiķis, bet, kā iekāpj mašīnā, tā – bāc! Un otrādi. Gan sievietes, gan, manuprāt, arī vīrieši dzīvē var būt aktīvi, skaļi, pārliecināti, bet, kā iekāpj mašīnā, kļūst bailīgi un nedroši – kas tagad, ko tagad, kas vispār notiek, kas man jādara?...

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Darbs pie ēnu ekonomikas mazināšanas ir konstanti jāturpina

SSE Riga Ilgtspējīga biznesa centra direktors Dr. Arnis Sauka un SSE Riga profesors Dr. Tālis Putniņš, 25.05.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2018. gada 16.maijā tika publicēti SSE Riga Ēnu ekonomikas indeksa jaunākie rezultāti, kas kā ierasts izraisīja plašu diskusiju par ēnu ekonomikas apjomu un to ietekmējošiem faktoriem Latvijā un arī kaimiņvalstīs. Šogad šī diskusija izvērsās pat mazliet asāka, visticamāk, tamdēļ, ka ēnu ekonomikas apjoms 2017. gadā salīdzinājumā ar 2016. gadu Latvijā palielinājās. Iespējams, diskusija saasinājās arī tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas, bet ēnu ekonomikas mazināšana jau vairākus gadus ir bijusi viens no politikas veidotāju solījumiem un noteiktajām prioritātēm.

Tika minēts, ka šāda tendence nav iespējama pie situācijas, kad Latvijā pieaug ekonomikas apjoms, palielinās budžeta ieņēmumi no nodokļiem, un/ vai pieaug vidējā alga. Kā vēl viens arguments nereti tiek minēts arī tas, ka SSE Riga Ēnu ekonomikas indeksa aprēķināšanā izmantotā metode balstās uz uzņēmēju aptaujām, nevis, piemēram, oficiālo statistiku, līdz ar to iegūtie rezultāti nevar tikt uzskatīti par ko vairāk kā uzņēmēju attieksmi pret ēnu ekonomiku.

Mūsuprāt, atsevišķu Latvijas ekonomikas ekspertu un valsts iestāžu komentāri parāda zināmu neizpratni par nacionālo kontu aritmētikas pamatprincipiem, tāpēc skaidrojam:

Arguments, ka ekonomika aug vai precīzāk - oficiālā statistika par ekonomiku rāda izaugsmi, neko nepasaka par ēnu ekonomikas tendencēm. Pie ekonomikas augšupejas ēnu ekonomika var gan palielināties, gan samazināties. Proti, ir iespējami daudz scenāriji situācijām, kas pieļauj gan ēnu ekonomikas palielinājumu, gan vienlaicīgi ekonomikas pieaugumu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Desmit gadi pēc lielās ekonomiskās krīzes – Latvijas makroekonomisko stabilitāti šobrīd novērtē arī pasaulē

Finanšu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamenta Makroekonomikas nodaļas vadītāja vietniece, 06.11.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš pasaules ekonomiskās krīzes, kas 2008. gada vasarā sākās ar ASV bankas Lehman Brothers bankrotu un smagi skāra Latvijas ekonomiku, pagājuši jau desmit gadi, un šajā sakarā arvien biežāk izskan jautājumi, vai līdzīga krīze jau drīzumā nevarētu atkārtoties un no kuras puses to gaidīt.

Turpmāk rakstā atbildes, kāpēc Latvijā makroekonomiskā situācija pašlaik ir pavisam citādāka nekā pirms desmit gadiem, kad bažas par ekonomikas virzību izteica gan vietējie, gan ārvalstu eksperti. Šobrīd Latvija jaunākajā Pasaules Ekonomikas foruma reitingā tikko novērtēta starp valstīm ar augstāko makroekonomisko stabilitāti pasaulē.

Tirgus ekonomikai kopumā ir raksturīga cikliska attīstība, kad ekonomikas augšupejas fāzei seko lejupslīde, un ekonomikas cikla ietvaros notiek daudzu ekonomisko rādītāju – iekšzemes kopprodukta (IKP), bezdarba, inflācijas svārstības. Ekonomikas cikliskā attīstība ir dabiska parādība, bet valsts, realizējot attiecīgu fiskālo un monetāro politiku, cikla ietvaros var šīs svārstības mīkstināt – augšupejas laikā īstenojot ierobežojošu, bet lejupslīdes laikā stimulējošu fiskālo un monetāro politiku. Ja šī regulācija nav pienācīga, ekonomikas lejupslīdes posmi var izvērsties pārāk strauji un spēcīgi, kļūstot par ekonomikas krīzēm.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš pavasara Latvijā datorus pērk vairāk un labākus, un pirms mācību gada interese par tiem pieņemas spēkā

Koronavīrusa Covid-19 pandēmija īsā laika sprīdī iemācīja mūs strādāt, komunicēt un izklaidēties citādāk. Un tā arī mainīja mūsu skatījumu uz vajadzību pēc dažādām tehnoloģijām, laužot gadiem iesīkstējušus uzskatus. Tomēr, iespējams, nozīmīgākais neparastās situācijas pienesums ir pragmatisma pamodināšana lielā sabiedrības daļā, kas uzskatāmi izpaudās iepirkšanās paradumos.

Dzīvojot tehnoloģiju laikmetā, kolektīvajā apziņā bija izveidojies priekšstats, ka dators jau nu noteikti ir katram darbīgam cilvēkam. Pandēmijas izraisītā sociālā izolēšanās lika pamosties no šī maldu miega, jo izrādījās, ka daudzās mājsaimniecībās ir labi ja viens dators uz visiem. Dažkārt tas bija kādam no vecākiem darba devēja izsniegts. Strādājot un mācoties mājās, ar to vairs nepietika, tādēļ pavasarī Latvijā strauji pieauga pieprasījums pēc personālajiem skaitļotājiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2021.gadā Latvijas ekonomikas izaugsme varētu sasniegt 3,7%, prognozē Ekonomikas ministrija, atzīmējot, ka joprojām ir ļoti liela nenoteiktība par turpmākajām attīstības tendencēm gan vīrusa izplatībā, gan ekonomikas attīstībā.

Gan Latvijas ekonomiku, gan ekonomiku pasaulē kopumā 2020.gadā nenoliedzami un būtiski ietekmējusi Covid-19 pandēmija un tās ierobežošanai ieviestie pasākumi. 2020.gada trīs ceturkšņos iekšzemes kopprodukts (IKP) Latvijā saruka par 4,3% gada griezumā. Atbilstoši Ekonomikas ministrijas novērtējumam IKP 2020.gadā kopumā Latvijā varētu sarukt par 5-6%, salīdzinot ar 2019.gadu.

Latvijas tautsaimniecības turpmākā attīstība joprojām būs cieši saistīta ar eksporta iespējām, tāpēc lielākais Latvijas izaugsmes risks saistīts ar globālās ekonomikas attīstību, īpaši Covid-19 pandēmijas apturēšanu. Tāpat svarīga būs ES kopējās ekonomikas telpas turpmākā attīstība. Latvijas ekonomiskās priekšrocības vidējā termiņā galvenokārt balstīsies uz panākto makroekonomisko stabilitāti, kā rezultātā ir uzlabojušies Latvijas kredītreitingi, kā arī uz plānoto ES atbalsta programmu efektivitāti un uzlabojumiem uzņēmējdarbības vidē.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 3,6 procentpunktiem - līdz 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), trešdien ēnu ekonomikai Latvijā veltītā konferencē pavēstīja Rīgas Ekonomikas augstskolas Ilgtspējas biznesa centra direktors Arnis Sauka.

Neliels ēnu ekonomikas samazinājums 2023.gadā ir vērojams arī Igaunijā - no 18% no IKP 2022.gadā līdz 17,9% no IKP šogad. Savukārt Lietuvā 2023.gadā ēnu ekonomikas īpatsvars salīdzinājumā ar 2022.gada rādītājiem ir pieaugusi par 0,6 procentpunktiem un sasniedzis 26,4% no IKP.

Ēnu ekonomikas indeksa aprēķini Baltijas valstīs tiek veikti kopš 2009.gada. Atbilstoši jaunākajiem datiem 2023.gadā Lietuvā ir sasniegts augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars kopš ir sākti ēnu ekonomikas mērījumi. Šī ir arī pirmā reize kopš 2009.gada, kad ēnu ekonomikas īpatsvars Lietuvā ir lielāks nekā Latvijā, uzsvēra Sauka.

Viņš skaidroja, ka ēnu ekonomikas īpatsvaru iepriekšējos dažus gadus Latvijā lielā mērā noteica ārējie apstākļi - nenoteiktība, kas bija saistīta ar Covid-19 pandēmiju, Krievijas karu Ukrainā, un citiem apstākļiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Ekonomisti: Izskatās, ka Latvija šajā krīzē cietīs mazāk nekā iepriekšējā

Žanete Hāka, 30.04.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Ēnu ekonomika minimāli sarukusi

Māris Ķirsons, 11.06.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iepriekšējos 3-4 gados Latvijas ekonomikai pieaugot, ēnu ekonomikas apjomu kopumā samazināt nav izdevies, bet Covid-19 izraisītā ekonomikas lejupslīde, visticamāk, veicinās ēnu ekonomikas palielinājumu gan 2020., gan 2021. gadā.

Šādu viedokli 10. ikgadējā konferencē, kas veltīta Ēnu ekonomikai Latvijā, pauda "Stockholm School of Economics in Riga" (SSE Riga) pētnieks Arnis Sauka, prezentējot pētījumu "Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs". Tas rāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2019. gadā ir samazinājies pavisam nedaudz - par 0,3%, sasniedzot 23,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), arī Lietuvā tas sarucis par 0.5% un sasniedzis 22.0% no IKP, bet Igaunijā tas sarucis visstraujāk par 2.4% un bija 18.2% no IKP.

"Tiek uzskatīts, ka uzlabojoties ekonomikas situācijai, ēnu ekonomikai būtu jāmazinās, jo uzņēmējiem klājas labāk un tie ir vairāk motivēti maksāt nodokļus. Tomēr tā tas var arī nebūt, piemēram, ja uzņēmēji neuzticas tam, ka adekvāti tiek izmantota nodokļos maksātā nauda, ir bijuši korupcijas vai citi skandāli, kas mazina sabiedrības uzticamību valdībai, nav īstenoti atbilstoši atbalsta pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai vai kontroles pasākumi ēnu ekonomikas ierobežošanai," tā SSE Riga pētnieks Arnis Sauka.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Lauksaimniecība – sentēvu tradīciju glabātāja vai nākotne ar plašām iespējām?

Latvijas Bankas ekonomiste Daina Pelēce, 09.08.2018

1. attēls. Lauksaimniecības (augkopības, lopkopības, medniecības un zivsaimniecības) nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā 2015. gadā, %

Avots: Eurostat

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, «Izdzīvošana laukos», «Lauku sēta», «Saimnieks meklē sievu», «Špilkas un galošas» u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu «izdzīvošanas skola». Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tehnoloģijas

Ar attīstības ambīcijām un cerībām uz godīgu konkurenci

Jānis Goldbergs, 23.03.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

IKT pakalpojumu sniedzējs Bite Latvija pēc pusgadu ilgas cīņas saņēmis pozitīvu SPRK lēmumu, kas atļauj uzņēmumam ar grupā ietilpstošo uzņēmumu, elektronisko pakalpojumu sniedzēju Unistars kopīgi izmantot 5G attīstīšanai nepieciešamās frekvences, līdz ar to šobrīd visiem mobilo sakaru operatoriem ir iespējas attīstīt 5G tīklu.

Par Bite Latvija plāniem un tirgus redzējumu Dienas Biznesa jautājumi uzņēmuma izpilddirektoram Arūnam Mickevičam (Arunas Mickevicius).

Nupat SPRK atļāva Bite Latvija izmantot meitas uzņēmuma rīcībā esošo 5G frekvenci, un var teikt, ka tirgus ir vaļā. Esat gatavi? Kas notiek tālāk?

Jā, jautājums par 5G frekvences kopīgu izmantošanu ir noslēgts. Kopumā 5G tīkla attīstība ir mūsu stratēģiskā prioritāte. Līdz ar pozitīvu SPRK lēmumu aktīvi strādāsim pie tā, lai attīstītu mūsu 5G kopā ar partneri Ericsson, piedāvātu augstas kvalitātes 5G pakalpojumus kā mājsaimniecību, tā juridisku personu vajadzībām. Gaidot atļauju par 5G frekvenču kopīgu izmantošanu, mēs jau paralēli veicām priekšdarbus, sagatavojot tīklu 5G, aprīkojot bāzes stacijas ar nepieciešamajām iekārtām, kā arī strādājot pie pakalpojumu attīstīšanas. Līdz ar to 5G pakalpojumus mēs varējām nodrošināt pat ātrāk, ja vien nebūtu bijis tik ilgs apstiprināšanas process. Šobrīd varam teikt, ka esam gatavi startēt 5G tīklā ar jauniem piedāvājumiem, turklāt šobrīd mēs to ne tikai varam, bet arī drīkstam darīt. Par 5G komerciālajiem pakalpojumiem paziņosim šomēnes. Tuvāko piecu gadu laikā tīkla attīstībai budžetā esam paredzējuši aptuveni 70 miljonu eiro investīcijas. Jāpiebilst, ka šie 70 miljoni eiro ir iezīmēti atbilstoši šā brīža aprēķiniem par situāciju tirgū un šā brīža izmaksām, bet potenciāli runa varētu būt arī par lielāku summu. Līdz ar šiem ieguldījumiem esam iecerējuši nodrošināt modernāko nākamās paaudzes tīklu Latvijā. Plānojam, ka līdz 2023. gada beigām Bites tīklā būs 350 5G bāzes stacijas, mūsu 5G tīkls aptvers 30% Latvijas teritorijas un teju 50% Latvijas iedzīvotāju. Tuvākajā laikā plānojam atklāt 200 5G bāzes stacijas tādās Latvijas pilsētās kā Rīga un tās apkārtne, Jūrmala, Liepāja, Daugavpils, Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Ventspils, Jēkabpils, Ogre, Sigulda, Kuldīga, Cēsis, Aizpute un citviet.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ārsts Pēteris Kļava uzskata, ka saturīgi pavadīt Ziemassvētku brīvdienas var, ļaujot prātam ieskatīties pašam savā esībā – tā ir kā portāls, kur gūt spēku, mieru un radošumu nākamajam gadam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 21. decembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kristīgajā mācībā Ziemassvētkos piedzimst Jēzus bērns. Tavs ikdienas darbs gan ir vairāk saistīts ar bērnu nāvi, nevis dzimšanu. Kā tu domā, vai Latvijas sabiedrībai vajadzētu uztraukties par demogrāfijas jautājumiem, kā to paģēr sabiedriskā doma?

Mūsu saruna ir tikai mans viedoklis. Lielais eksistences redzējums nevienam no mums nav pieejams. Balstāmies pieņēmumos un spriedumos no zināšanu summas, kas mums ir pieejama, un no personīgā skatījuma. Domāju, ka 4018. gadā Ziemassvētkos cilvēki Latvijā domās un uztvers citādi. Vēstures stundās, ja skolas vēl būs, mācīs par šiem notikumiem ar līdzjūtību – cik grūti gāja tām Baltijas valstīm, cik viņi bija neattīstīti, cik mežonīga bija viņu sociālā iekārta, cik vardarbīga bija sabiedrība. Par mūsu civilizāciju runās ar visdziļāko līdzjūtību. Vienmēr cenšos balansēt starp humoru un viedumu, liekot kopā savu dzīvi. Pliks humors nozīmē, ka esi plānprātīgs, bet viens pats viedums var novest dziļā depresijā. Pa vidu ir jānotur kaut kāds līdzsvars. Zemeslode, kuru uzskatām par savu no globāli kosmiska viedokļa, ir nekas vairāk kā psihiatrijas slimnīca brīvā lidojumā. Katra valsts ir nodaļa, kur cilvēki ārstējas. Latvijā ārstējas ar dziesmu un deju terapiju, Vācijā – ar darba terapiju. Katrā no valstīm var kaut ko iemācīties, gūt noteiktas atziņas. Domāju, ka Latvija ir viena no beigu nodaļām, kur dzimst jau visai veseli cilvēki, kam vairs nav smagi jāstrādā, bet var vairāk nodarboties ar mākslu, domāt brīvi. Jā, mums ir smaga vēsture, okupācijas. Taču tieši šis ārprātīgais 800 gadu ilgais pārdzīvojums Latvijas tautai jeb cilvēkiem, kas piedzimst latviešu ķermeņos, ir milzīga iespēja kaut ko saprast, bet jautājums – ko saprast? Augstas lietas. Manuprāt, Latvija tam ir ideāla zeme, par ko liecina arī mūsu sabiedrība. Tik daudz mīļu, viedu, tīru cilvēku ar lielu potenciālu un dziļi integrālu apzināšanos man grūti iedomāties citā zemē, lai gan esmu mazliet ceļojis pa pasauli. Tik koncentrēti mazā valstiņā! Varētu teikt, ka mūsu Latvija ir iespēja katram piedzemdēt Jēzu Kristu sirdī. Nevis kā vēsturisku personu, bet kā apskaidrības potenciālu. Šeit pasaulē nāk savā ziņā izredzētie – te ir iespēja izdzīvot ļoti augstas kosmiskas vērtības, kā tīrība, atturība, nevardarbība, klusums, tīra daba, šī zeme ir kā kosmisks portāls, kas dod iespēju kaut ko dziļi saprast. Tāpēc domāju, ka šeit nevar piedzimt ļoti daudz cilvēku. Un vienlaikus šeit ir grūti no sociālekonomiskā viedokļa. Taču neviens apskaidrots cilvēks nav bijis bagāts. Bagātība kā vērtība ir palikusi pagātnē, tā ir cita vērtību sistēma, cita prāta gultne.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tehnikas un instrumentu nomas uzņēmums Stats Serviss izstrādājis jaunu biznesa attīstības plānu un maina nosaukumu - turpmāk tas būs STATS RENT , informē STATS grupa.

«Atšķirībā no klasiskās tirgus pieredzes, mūsu biznesa pārmaiņas balstās nevis tikai uz milzu finanšu investīcijām, bet gan uz stratēģisku darbības veida maiņu. Protams, tas prasa arī ieguldījumus. Taču galvenais ir paskatīties uz biznesu un tirgu citādāk, un nebaidīties darīt citādāk – efektīvāk, šodienas klienta vajadzībām atbilstošāk. Jā, tas nozīmē pārmaiņas visā tehnikas nomas biznesā, taču šīs pārmaiņas ir nepieciešamas un to rezultātā ieguvēji būs visi, it īpaši – klienti, gan korporatīvie, gan privātpersonas,» skaidro STATS RENT vadītājs Vigants Lesausks.

STATS RENT turpinās sniegt būvtehnikas un instrumentu nomas pakalpojumus, aizvien lielāku uzsvaru liekot uz pakalpojumu kvalitātes celšanu, inovāciju ieviešanu un procesu automatizāciju.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Aizsardzības un drošības industrija ir Latvijas ekonomikas lielā iespēja

Jānis Goldbergs, 21.05.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ieguldot vienu eiro aizsardzības un drošības industrijā, atpakaļ saņemam trīs, un saprotams, ka pieprasījums tuvākajā nākotnē tikai augs. Latvijai ir jāspēj kāpināt aizsardzības un drošības iepirkumu kapacitāte, vienlaikus domājot par preču un pakalpojumu saņemšanas nepārtrauktību.

To intervijā Dienas Biznesam pauž Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle.

Fragments no intervijas

Nu jau aizvadīti divi aktīvās karadarbības gadi Ukrainā, lai arī Krievijas agresijas ievads ir desmitgades garumā. Kādi ir secinājumi par Latvijas kritisko infrastruktūru kopumā? Kas šobrīd ir fokusā, par ko būtu jārunā, ja raugāmies no pašmāju uzņēmēju iespējām, nevis no iespējas tērēt budžeta naudu iepirkumiem ārvalstīs?

Sākšu ar to, ka aizsardzības un drošības industrijā strādājošajiem uzņēmumiem šie jau ir 10 kara gadi. Daudzi no jautājumiem, kas ir nonākuši dienaskārtībā pēdējā laikā, ja domājam par biznesa darbības nepārtrauktības nodrošināšanu, piegādes ķēžu pārtraukumiem, šajā industrijā ir atrisināti jau ilgāku laika periodu, gan uz piegādātājiem, gan noieta tirgiem skatoties. Galvenie piegādātāji ir NATO dalībvalstis, un noieta tirgi tāpat ir NATO dalībvalstīs. Manuprāt, mūsu organizācija ir vienīgā no nozaru organizācijām, kas finanšu nozares sakārtošanas laikā sagatavoja savas finanšu atbilstības vadlīnijas. Proti, industrijas dalībnieki nopietni pārskatīja savas finanšu plūsmas vēl pirms aktīvās karadarbības sākuma Ukrainā. Nozares spēlētāju gatavība situācijas saasinājumam ir bijusi gana augsta. Es gribētu teikt, ka uzņēmumi, kas nodrošina Latvijā kritisko infrastruktūru, ir pietiekami veiktspējīgi visneparedzamākajos apstākļos. Piemēram, kiberdrošības jomā organizēti un labi finansēti uzbrukumi mūsu infrastruktūrai bijuši jau krietnu laiku pirms 2022. gada februāra, un infrastruktūras turētāji labi tiek galā ar izaicinājumiem. Tas, par ko būtu jādomā, ir gatavība tiešiem konvencionāliem uzbrukumiem un uzņēmumu darbības nepārtrauktība šādos apstākļos. Darbs pie šāda tipa gatavošanās jau notiek un nepārtraukti. Kritiskās infrastruktūras uzņēmumi gatavojas, sadarbojoties gan ar Aizsardzības ministriju, gan ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, iesaistoties mācībās gan praktiski, gan teorētiskā līmenī.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Latvijā skolotājus ciena daudz vairāk nekā Krievijā

Elena Košeļeva - privātās vidusskolas Patnis krievu valodas skolotāja, 07.11.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Krievijā strādāju Centrālajā bankā, bet vakaros lasīju vieslekcijas studentiem, galvenokārt par ekonomiku un banku vadību. Kad pārcēlos uz dzīvi Latvijā, sākotnēji valodas barjeras dēļ nevarēju atrast darbu.

Sāku mācīties valodu un paralēli darbojos kā tulks – rediģēju tekstus krievu valodā. Kādā brīdī draugi man palūdza, vai nevarētu viņu bērniem palīdzēt ar krievu valodas apguvi kā privātskolotāja. Sāku to darīt un man ļoti iepatikās, pieteicās arī citi draugi, un kopumā to darīju trīs gadus. Tā kā manā ģimenē jau trīs paaudzes bijušas saistītas ar izglītību – vectēvs bija filozofs, vecmāmiņa – bioloģe, tēvs – vēstures un angļu valodas pasniedzējs, bet mamma – ekonomikas pasniedzēja, arī mani vienmēr ir saistījusi šī nozare. Šķiet, ka pedagoga profesija var būt arī iedzimtība. Šobrīd jau trešo gadu strādāju skolā un paralēli studēju pedagoģiju.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pasaules ekonomikas atveseļošanās procesa gaitā, ko daļēji noteikusi sabiedrību vakcinēšanās pret Covid-19 vīrusu un dažādu ierobežojumu mazināšana, investoru nauda lielā mērā plūdusi tieši ASV aktīvu virzienā.

Pieejamie Refinitiv Lipper dati liecina, ka investori visā pasaulē šā gada pirmajā pusē ASV vērtspapīru fondos un biržā tirgotajos fondos ieplūdinājuši līdzekļus 900 miljardu ASV dolāru apmērā, kas ir jauns rekords. Turklāt tas ir vairāk nekā investori naudu izvietojuši visā pārējā pasaulē kopā, kur neto ieplūdes rezultāts fondos bijis 840 miljardu eiro apmērā, ziņo The Wall Street Journal.

Piemēram, visā pagājušajā gadā kopā ASV fondos ieplūda par 800 miljardiem vairāk naudas, nekā noplūda. Pārējai pasaulei šī neto summa bija 1,2 triljonu ASV dolāru apmērā. Var spriest, ka šādi dati liecina par to, ka investori mēģina uzticēties tieši ASV ekonomikas atveseļošanās stāstam, kurš, iespējams, izskatās labāk nekā tas ir pārējais pasaulei.

Komentāri

Pievienot komentāru