Lielas daļas pasaules valstu, arī Latvijas, labklājība balstīta uz tajā strādājošajiem uzņēmumiem, kas gan nodarbina cilvēkus, gan maksā nodokļus.

Politiķi nodokļu ieņēmumus nerada, bet tikai un vienīgi pārdala – veselībai, izglītībai, drošībai, kultūrai, ceļiem un daudz kam citam. Mazāk uzņēmumu, mazāk naudas, ko pārdalīt.

Prioritāte – lai nodokļi būtu

Sabiedrības uzmanība bieži vien tiek piekalta nodokļu pārdalītāju runām un secinājumiem, jo visiem vajag un visiem vienmēr nepietiek. Pārdales tirgus kņada bieži vien nomāc un novārtā atstāj tos, kuri ar savu darbu visus pēdējos 30 gadus un arī pašreizējos nemierīgajos laikos rada naudu, kas nodokļu veidā ieplūst valsts makā. Tieši uzņēmumi, kas ražo preces un pakalpojumus gan pašmāju, gan arī ārvalstu tirgiem, ir tā vieta, kur rodas «nauda» nodokļiem. Nereti iestādes lepojas ar samaksāto nodokļu apjomu, tomēr būtībā tās vispirms no uzņēmumu samaksātajiem nodokļiem saņem naudu, no kuras attiecīgu daļu samaksā nodokļos vēlreiz. Patēriņa – akcīzes un pievienotās vērtības – nodokļi rodas tāpēc, ka uzņēmumi maksā algas saviem darbiniekiem un nodokļus, kurus valsts pārdala. Tālāk, saņemot pensiju, iedzīvotāji var doties un iegādāties sev nepieciešamās preces un pakalpojumus, un atkal ir nodokļu ieņēmumi. Šo valsts labklājības algoritmu nedrīkst ignorēt, jo uzņēmumi ir valsts dzīvības asinsrite! Proti, prioritāte ir, lai nodokļu ieņēmumi vispār būtu un tikai pēc tam notiktu pārdale.

Jaunie dati par iedzīvotāju skaitu liek nopietni pārskatīt politiku, un steidzami nepieciešams risināt demogrāfijas un emigrācijas problēmas, norāda ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

«Demogrāfijas problēmas mums rada draudus nākotnē. Proti, ja bērni šodien nedzimst, tad pēc 20 gadiem nebūs kas ienāk darba tirgū. Savukārt, ja mēs nesekmējam straujāku izaugsmi, ja mēs nerisinām bezdarba problēmas un reģionālās attīstības problēmas, diemžēl iedzīvotāji sapako mantas un aizbrauc prom,» tā LNT raidījumā 900 sekundes sacīja Pavļuts.

Runājot par to, kādas pārmaiņas gaidāmas saistībā ar jaunajiem datiem par iedzīvotāju skaitu, ministrs norādīja, ka mainīsies prognozes. «Šobrīd, protams, ka valsts virkni lietu, piemēram, nodokļu slogu, dažādus izdevumus, modelē vadoties no tā, kāds ir reģistrētais iedzīvotāju skaits, taču reģistri – tādi, kādi viņi mums ir, tā, kā viņi strādā – uzrāda lielāku iedzīvotāju skaitu, nekā tas reāli Latvijā uzturas,» tā Pavļuts.

Abas absolūti neradnieciskās jomas uz viena šķīvja tomēr spēj izkārtot labklājības ministrs Jānis Reirs.

Vienotības ministrs intervijā DB (17.10.) apgalvo, ka labākais risinājums pensiju un sociālās vides stabilizēšanai meklējams divos veidos – vai nu demogrāfijas rādītāju palielināšanā, vai arī, dabūjot laukā no ēnu ekonomikas tur iestrēgušo mūsu valsts ekonomikas trešdaļu. No tā izriet, ka demogrāfija var turpināt buksēt, jo, izvelkot tik un tik miljardus no pelēkās ekonomikas, valsts vajadzības uz šodienu būtu apmierinātas.

Diemžēl šāds risinājums neatbild uz jautājumu par to, kas ar Latviju notiks rīt. Reira ieskatā, ēnu ekonomikas darboņi no nodokļu un sociālo iemaksu viedokļa ir tādā pašā vērtē kā demogrāfiskais pieaugums, jo, atraujot konkrētu cilvēku masu no ēnu ekonomikas, viņi nodrošinās akūtas vajadzības apmierinošo pienesumu sociālajā budžetā. Acīmredzot šāda, no sabiedrības ierēdnieciski atsvešināta attieksme arī izskaidro mūžīgo matu skaldīšanu par atbalstu ģimenēm. Sevišķi pašreizējā situācijā, kad ģimenes pabalsti mūsu valstī ir viszemākie Eiropas Savienībā, nesasniedzot pat to atbalsta apmēru, kāds ir ES saimes jaunpienācējās Bulgārijā un Rumānijā. Tas nelīmējas kopā ar negatīvo dabisko pieaugumu Latvijā, kas uz ES fona arī izskatās sevišķi slikti.

Latvija sociālo izdevumu jomā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētīto valstu vidū Eiropas Savienībā izceļas ar zemākajām izmaksām uz personu gadā līdztekus faktam, ka, rēķinot procentos pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), mūsu valsts tēriņi sociālajām lietām pēc pandēmijas izskatās neadekvāti. Iespējams, ka sistēmā ir pamatīgas rezerves naudas izteiksmē, kuru tieši šobrīd valstij trūkst.

Sociālie izdevumi ESAO izpratnē

Sociālie izdevumi, kurus uzskaita ESAO pētījumu valstīs, ietver naudas pabalstus, tiešu preču un pakalpojumu nodrošināšanu natūrā un nodokļu atvieglojumus dažādiem sociāliem mērķiem. Pabalsti var būt paredzēti mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem, slimiem, bezdarbniekiem vai jauniešiem. Lai programmas tiktu uzskatītas par «sociālām», tām ir jāietver resursu pārdale starp mājsaimniecībām. Sociālie pabalsti tiek klasificēti kā publiski, ja vispārējā valdība, proti, valsts, pašvaldības, tostarp sociālās apdrošināšanas fondi, kontrolē attiecīgās finanšu plūsmas. Visi sociālie pabalsti, ko nesniedz vispārējā valdība, tiek uzskatīti par privātiem. Privātus pārvedumus starp mājsaimniecībām neuzskata par «sociāliem». Neto kopējie sociālie izdevumi ietver gan valsts, gan privātos izdevumus, kas arī atspoguļo nodokļu sistēmas ietekmi, izmantojot tiešos un netiešos nodokļus un nodokļu atvieglojumus sociāliem mērķiem. Šis rādītājs tad arī tiek mērīts procentos no IKP vai ASV dolāros uz vienu iedzīvotāju.

Līdz ar pandēmijas krīzi savu ekonomisko ietekmi ievērojami audzējusi Ķīna. Šī valsts bija vienīgā lielā tautsaimniecība, kas 2020. gada iespēja augt (par 2,3%). Ja tic oficiālajiem datiem, tad Ķīnas cīņa ar pandēmiju bijusi visai efektīva.

Ķīnas tirdzniecībai katapultēties augstāk šajā periodā palīdzējis, piemēram, tas, ka daudzas pasaulē nepieciešamās lietas – sejas maskas, medicīniskais aprīkojums un mājsēdei nepieciešamie priekšmeti – nākušas tieši no tās. Arvien biezāk nomanāmas aplēses, ka Ķīna nākamajos dažos gados neizbēgami, aizsteidzoties priekšā ASV, kļūs par pasaules lielāko tautsaimniecību. Faktiski - ja vēl 2000. gadā Ķīna veidoja nepilnus 12% no ASV ekonomikas, tad tagad aiz kalniem vairs nav tas brīdis, šī valsts kļūs par pašu lielāko pasaules ekonomiku.

Ne viss gan šai Tālo Austrumu lielvalstij ir ideāli. Viens no galvenajiem faktoriem, kas Ķīnas ambīcijas var sabremzēt, ir šīs valsts demogrāfiskā bilde. Tiek gaidīts, ka Ķīna pirmo reizi vairāk nekā pusgadsimta laikā gados – jeb kopš šīs valsts “Lielā bada” 60-to gadu beigās, kas noveda pie desmitiem miljoniem cilvēku nāves (“blakusefekts” Ķīnas Komunistiskās partijas līdera Mao Dzeduna “Lielā lēciena” kursam) - varētu ziņot par savu iedzīvotāju skaita kritumu. Proti, 2019. gadā Ķīnas iedzīvotāju skaits pārsniedza 1,4 miljardus.

Šodien priecāties par to, ka Latvijā ir saskaitīti 2 miljoni iedzīvotāju, nav pamata, jo, nerisinot demogrāfijas problēmas, pēc paaudzes mums nāksies priecāties par 1,5 miljoniem, bet vēlāk - par 1 miljonu iedzīvotāju, sacīja demogrāfs Ilmārs Mežs.

Speciālists uzsvēra, ka, nemēģinot demogrāfisko situāciju uzlabot, Latvija kā valsts savu nākotni būs norakstījusi, tāpēc pēc tautas skaitīšanas rezultātu paziņošanas nepieciešams steidzami rīkoties, risinot problēmas, kas saistītas ar sabiedrības novecošanos un atbalstu jaunajām ģimenēm.

Ja desmit gados iedzīvotāju skaits samazinājies par 13%, tad tautas skaitīšanas rezultāts ir vēl sliktāks par iepriekš izteiktajām prognozēm, sacīja Mežs. Reāli Latvijā dzīvojošo cilvēku skaits ir vēl par 10% mazāks, jo tie cilvēki tautas skaitīšana nebija satikti, bet gan «pieskaitīti no dažādiem reģistriem». Izejot no šiem datiem, Latvijai iedzīvotāju «nepietiks» pat nākamajiem 100 gadiem, līdz ar to tiks atvērti vārti imigrācijai, akcentēja Mežs.

Starptautiskie biznesa pakalpojumu centri un imigrantu darbaspēks – tie ir divi «plāksteri», kas varētu palīdzēt lāpīt demogrāfijas bedri

To eksperti secināja DB rīkotajā konferencē Biznesa prognozes 2018. Taču vienojošais faktors ir izglītības sistēmas pārmaiņas, pilnībā mainot esošo kārtību un pielāgojot to nākotnes vajadzībām. «Lielai daļai sabiedrības ir priekšstats, ka inovācija nozīmē to, ka mēs varēsim turpināt sēdēt pie televizora, jo kāds atnāks un mūsu vietā kaut ko izdarīs. Bet pēc būtības viss sākas ar revolucionāriem procesiem izglītībā. Nīderlande ir labs piemērs, tai cenšas sekot Luksemburga. Paradoksāli, ka lielajām valstīm ir grūtāk to izdarīt, bet mazās valstis, un tā ir arī mūsu priekšrocība, var aizsteigties priekšā,» konferencē uzsvēra Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš.

Latvijā ir diezgan neskaidrs, kas vispār ir vidusšķira valstī un cik tā mums ir reāla, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes speciālisti. Pētījumi veikti par sociālās nevienlīdzības jautājumiem, bet pārsvarā par sabiedrības mazturīgāko daļu, tostarp konsultējot Latvijas tiesībsargu. Pētīt vidusslāņa, kas ir sabiedrības balsts, izmaiņas traucē finansējuma trūkums.

Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai?

Aizvien straujākas attīstības nozīmīgs blakus faktors ir dati. Datus rada teju ikviena mūsu kustība, sākot no tik ikdienišķas nodarbības kā sērfošanas internetā līdz iepirkumu paradumiem, mobilā telefona signāliem un pat saziņas biežumu un veidu ar mūsu tuviniekiem, kolēģiem un sadarbības partneriem. Katrs mūsu pirkums, kas faktiski iezīmē mūsu attiecības ar uzņēmumiem, kuru pakalpojumus patērējam, rada datus. Lielais datu apjoms aizvien vairāk un vairāk uzņēmumus aicina izvērtēt, kāda informācija ir mūsu rīcībā un, kas vēl svarīgāk - ko ar to iespējams pasākt?

Tas bija Edmunds Halejs, kurš ne tikai atklāja spožo komētu, bet, pašam nezinot, lika pamatus arī modernajai apdrošināšanai. Nav skaidrs, kādu motīvu vadīts viņš to darīja, bet 17. gadsimta beigās ar milzīgu rūpību viņš izanalizēja Vroclavas iedzīvotāju dzimstības un mirstības datus. Šādi dati bija uzkrāti gadsimtiem ilgi, bet tieši Halejs nodemonstrēja to lietderīgumu. Pateicoties sastādītajām tabulām, varēja precīzi aprēķināt gaidāmo dzimstības līmeni, demogrāfijas attīstības līkni un vidējo miršanas vecumu. Izstrādātā metodoloģija ļāva attīstīt sarežģītākus matemātikas vienādojumus, prognozējot riskus, kas ir būtisks apdrošināšanas nozares stūrakmens.

Latvijā sagaidāmais iedzīvotāja darba mūžs ir 35,2 gadi, kas ir nedaudz mazāk kā Eiropas Savienības (ES) vidējais radītājs - 35,4 gadi, liecina ES statistikas departamenta "Eurostat" jaunākie dati, kas apkopoti par 2015.gadu.

Saskaņā ar tiem sagaidāmais darba mūža ilgums Latvijā ir mazāks nekā Igaunijā, bet lielāks nekā Lietuvā. Igaunijā sagaidāmais cilvēka darba mūžs ir 37 gadi, bet Lietuvā - 34,8 gadi.

Eurostat dati liecina, ka visgarākais darba mūžs ir sagaidāms iedzīvotājiem Zviedrijā (41,2 gadi), kam seko Nīderlande (39,9 gadi), Dānija (39,2 gadi), Lielbritānija (38,6 gadi) un Vācija (38 gadi).

Savukārt visīsākais sagaidāmais darba mūžs ir iedzīvotājiem Itālijā (30,7 gadi), Bulgārijā (32,1 gads), Grieķijā (32,3 gadi), Beļģijā, Horvātijā, Polijā un Ungārijā (visās valstīs 32,6 gadi), kā arī Rumānijā (32,8 gadi).

Visās ES dalībvalstīs, izņemot Lietuvu sieviešu sagaidāmais darba mūžs bija īsāks nekā vīriešiem.

Viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem ir darba vietas. Strādājošie ne tikai pelna savai un ģimenes iztikai un maksā nodokļus, bet arī vienlaikus rada pieprasījumu pēc valsts pakalpojumiem – izglītības, veselības aprūpes, drošības, kā arī pēc infrastruktūras – ceļiem, tiltiem un sakariem.

SIA Lursoft pētījuma dati rāda satraucošu ainu – uzņēmumi 2021. gadā nodarbināja 709 595 strādājošos, kas ir par 64 179 strādājošo jeb 8,3% mazāk nekā 2014. gadā, salīdzinoši strauji nodarbināto skaits sarucis pēdējo gadu – Covid-19 pandēmijas – laikā.

Protams, pēdējo gadu laikā arī ir sarucis kopējais iedzīvotāju skaits valstī, taču strādājošo skaita kritumu nevar norakstīt vienīgi uz to, ka cilvēki kļūst veci un nomirst un dzimstība ir maza. Nederēs arī atruna, ka zinātniski tehniskais progress paplašina jomas, kurās cilvēka iesaiste ir arvien mazāk nepieciešama un tas ar vajadzīgo investīciju palīdzību ļauj būtiski paaugstināt darba ražīgumu, vienlaikus dodot iespēju maksāt darbiniekam ievērojami augstāku atalgojumu.

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, kas gan bija mazāks nekā 2020. gadā, taču tas netraucēja saglabāt Baltijas valstu čempiona titulu šajā disciplīnā un ieņemt trešo vietu Ziemeļeiropā aiz Somijas un Zviedrijas.

Tādu ainu rāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati. Pārsteidzoši, ka 2021. gadā turīgajā Dānijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu bija 35,4%, nebūt ne nabadzīgajā Norvēģijā – 36%, Lietuvā – 37,6%, Igaunijā 38,1%, bet Polijā pat 34,9%.

DB jau vairākārt vēstījis par uzņēmēju aicinājumiem valdībai samazināt darbaspēka nodokļu slogu, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus konkurētspējas nosacījumus vismaz ar ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm.

Nepietiekama dinamika

“Lai gan OECD dati rāda, ka Latvijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu 2021. gadā ir sarucis par nedaudz vairāk kā diviem procentpunktiem salīdzinājumā ar 2019. gadu, Latvija joprojām atrodas Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Par laimi Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija ziemeļu kaimiņvalsti apsteidz par vairāk nekā diviem procentpunktiem, bet dienvidu kaimiņvalsti – pat par vairāk nekā trijiem procentpunktiem,” skaidro SIA Smart Law valdes loceklis, nodokļu eksperts Kaspars Rumba.

Tautskaites dati liecina par vairāku nopietnu reformu nepieciešamību, ieskaitot reģionālo reformu.

Tā intervijā laikrakstam Dienas bizness uzsver labklājības ministre Ilze Viņķele. Viņa arī pauž optimistiku viedokli, ka pensijā Latvijas nākotnes pensionāri pavadīšot trešdaļu mūža.

Jūs ļoti skaidri esat norādījusi, ka pensiju vecuma palielināšana ir jāveic jau no 2014. gada. Kāpēc?

Demogrāfiskā situācija Latvijā liecina, ka mainās attiecība starp strādājošu nodokļu maksātāju un tām personām, kam ir jātiek uzturētām no samaksātajiem nodokļiem. Šī proporcija sociālajā budžetā iezīmē nepieciešamību veikt izmaiņas, lai šo attiecību sabalansētu. Šodien vienam strādājošajam ir jāuztur gandrīz četri pensionāri - tā nav ilgtspējīga situācija. Vienam nodokļu maksātājam ir uzlikts nesamērīgi liels slogs. Vēl viena demogrāfijas tendence - cilvēki Latvijā noveco. Un šis process notiek, arī cilvēkiem dzīvojot ilgāk. Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo ilgāk mums arī jāstrādā. Šobrīd statistikas dati liecina, ka cilvēki, kas pārdzīvo pensionēšanās vecumu, proti, 62 gadus, pēc tam dzīvo vēl pietiekami ilgi un šī attiecība nākamajos gados nepasliktināsies. Tas nozīmē, ka nākotnes pensionāri trešdaļu sava mūža pavadīs pensijā. Tāpat jāmin, ka pēdējie tautskaites dati liecina - Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies pietiekami nozīmīgi, lai mēs pārvērtētu visas uzņemtās saistības, tostarp sociālo budžetu.

Pensiju 2. līmeņa uzkrājumu apmērs veicina jaunu dalībnieku interesi par šo tirgu, nākamajā gadā varam sagaidīt pārvaldīšanas komisiju samazinājumu, kā arī klientiem varētu būt pieejami pensiju plāni, kas akcijās ļautu ieguldīt līdz pat 75% no līdzekļiem

To intervijā DB atklāj Nordea Pensions Latvia valdes loceklis Iļja Arefjevs. «Informatīvajā telpā aizvien biežāk ir dzirdami tādi izteicieni kā «tuvojas demogrāfiskā katastrofa» un «vecumdienu apokalipse», taču es neesmu šādu epitetu piekritējs,» atzīst I. Arefjevs.

Kā Latvijas pensiju sistēma izskatās, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm?

Mūsu sabiedrība nenoliedzami pakāpeniski noveco. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī citur Eiropā, taču Baltijā situāciju pasliktina tas, ka daudzi jaunieši aizbrauc strādāt uz citām valstīm. Jā, objektīvi raugoties, mums ir nepietiekama pensiju kapitāla problēma, bet tas nebūs smagākais brīdis Latvijas vēsturē. Turklāt šāds liktenis draud visai Eiropai – daudzas attīstītās valstis jau ir saskārušās ar to, kamēr mums vēl ir laiks meklēt risinājumu.

Svarīgākā ziņa jaunākajos darbaspēka apsekojuma datos — pēc gadu ilgušā krituma ir sācis augt nodarbināto skaits, atkal pārsniedzot 900 tūkstošus, norāda Luminor ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš.

Absolūtajos skaitļos pieaugums ir 8 tūkstoši, pretstatā līdzīgam kritumam iepriekšējos četros ceturkšņos. Jāsaka, ka dati par aizņemto darbavietu skaitu rāda vismaz šķietami atšķirīgu ainu – šis indikators ir kāpis nepārtraukti kopš 2010. gada un ir dažādi apsvērumi, kuru dēļ šie dati varētu būt ticamāki. Piemēram, tas atbild uz jautājumu — kāpēc kopš 2010. gada IKP pieaugums Latvijā un Igaunijā bijis gandrīz vienāds, bet nodarbinātības kāpums Latvijā bijis tikai puse no ziemeļu kaimiņa tempa. Tas atrisina arī citas mistērijas. Taču nav šaubu, ka 2016. gadā un vēl arī šī gada sākumā darba tirgus attīstība nebija visai labvēlīga. Tas nepārprotami saistīts ar neseno krīzi celtniecībā, kas ir svarīga darba devējiem. Taču 3. ceturksnī tās izlaide gada griezumā jau kāpa par ceturto daļu, un rezultāts ir acīmredzams.

Simtgadnieku skaits Japānā pirmo reizi pārsniedzis 70 000, rekordu sasniedzot jau 49.gadu pēc kārtas, liecina valdības piektdien publiskotie dati.

Salīdzinājumā ar pagājušo gadu simtgadnieku skaits Japānā pieaudzis par 2% un pašlaik ir 71 238, liecina Japānas Veselības, darba un labklājības ministrijas dati. 88% vismaz 100.dzimšanas dienu nosvinējušo Japānas iedzīvotāju ir sievietes.

Pirmo reizi Japānas valdība datus par simtgadniekiem apkopoja 1963.gadā, kad tādu bija 153. 1998.gadā to skaits pārsniedza 10 000, bet 2012.gadā - 50 000.

Ginesa pasaules rekordu grāmatā par pasaulē vecāko cilvēku pašlaik atzīta 116 gadus vecā japāniete Kane Tanaka. Valsts dienvidrietumos Fukuokā dzīvojošā sieviete dzimusi 1903.gada 2.janvārī.

Japānā palielinās demogrāfijas slogs pēc tam, kad gadu desmitiem ir palielinājusies sabiedrības novecošanās un samazinājusies dzimstība.

Pavisam nesen divas no TOP10 bankām Baltijā – Nordea un DNB – paziņoja, ka apvienos spēkus Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, lai virzītos uz vadošās bankas statusu šajā reģionā. Lai gan darījums nenoslēgsies līdz nākamā gada otrajam ceturksnim, jau šobrīd tirgū valda pozitīva intriga par to, kāds būs darījuma rezultāts, teikts jaunākajā Prudentia M&A Folio apskatā.

Ņemot vērā to, ka Nordea Latvijā ir pārstāvēta kā filiāle, tad diemžēl nav publiski pieejami tā finanšu rezultāti, kas liedz analizēt uzņēmuma tirgus vērtību. Savukārt DNB jau regulāri ir viens no Latvijas TOP101 vērtīgāko uzņēmumu augšgala. DNB Latvijas struktūras vērtība ir augusi no aptuveni 160 miljoniem eiro 2013. gada TOPā līdz 230 miljoniem eiro pērn, kas ir ievērojams kāpums tik īsā laika periodā, uzsver eksperti.

Runājot par kopējiem tirgus vērtējumiem bankām Eiropā, situācija pēdējā gada laikā tik spīdoša neizskatās. Eiropas publiskajā tirgū banku akciju cenas ir nokritušās par 25% salīdzinot ar pagājušo gadu – tirgus kapitalizācija pret pašu kapitāla vērtību (P/B) 2015. gada 30. jūnijā bija 0,91, kamēr tajā pašā datumā šogad šis rādītājs bija vien 0,68. Tas liek noprast, ka banku sektors Eiropā ir lejupejošā fāzē un lai izdzīvotu šādos apstākļos un vēl attīstītos, loģisks liekās solis apvienoties ar konkurentiem, lai realizētu sinerģijas un tirgus spēku. Tas arī iezīmējās kopējā darījumu skaitā Eiropā – šī gada pirmajā pusē banku sektorā ir izziņoti 69 darījumi salīdzinot ar 58 darījumiem šajā pašā periodā pērn.

Sākotnēji varētu likties, ka, pandēmijas apstākļos ģimenēm vairāk laiku pavadot mājās, tas novedīs pie dzimstības pieauguma. Patiesība gan, šķiet, nevarētu būt no tā vēl tālāka. Pieejamā informācija liecina, ka dzimstība attīstītajās pasaules ekonomikās deviņus mēnešus pēc pandēmijas ievēlusies gluži vai melnajā caurumā.

Nu pamata pieņēmums ir, ka apvienotās ekonomikas un veselības krīzes neskaidrība daudziem cilvēkiem likusi pārcelt vai pat pilnībā atcelt plānus par bērna radīšanu. Valdot šādam fonam, demogrāfijas eksperti turklāt brīdina, ka dzimstības kritums – sevišķi, ja pandēmija un ekonomiskie izaicinājumi ievelkas - nebūs vien pagaidu parādība. "Visi pierādījumi liecina, ka dzimstības līmenis un dzimušo skaits attīstītajā pasaules daļā strauji sarūk. Jo ilgāk turpināsies neskaidrības periods, jo nozīmīgāka tam būs ilgtermiņa ietekme uz dzimstību," klāstījuši, piemēram, Vīnes Wittgenstein Center for Demography and Global Human Capital pārstāvji.

Lai arī jaunākie demogrāfijas dati liecina, ka pērn Eiropas Savienības iedzīvotāju skaits bija palielinājies par 1,5 milj. cilvēku un šī gada sākumā sasniedzis gandrīz 512 milj., tas ir noticis, pateicoties migrācijai. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums ES jau otro gadu pēc kārtas ir bijis negatīvs, jo mirušo skaits par gandrīz 16 tūkst. pārsniedza dzimušo skaitu.

Latvija ir to 15 ES valstu skaitā, kurās ir negatīvs dabiskais pieaugums. Vienlaikus Latvija ieņem otro vietu aiz Lietuvas starp desmit ES dalībvalstīm, kurās izbraukušo iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā iebraukušo. Tā rezultātā kopējais iedzīvotāju skaits mūsu valstī aizvadītajā gadā vien samazinājās gandrīz par 19 tūkst. jeb par vienu procentu (Lietuvā par 1,4 procentiem). Salīdzinājumam – Igaunijā iedzīvotāju skaits pērn samazinājās tikai par 309 cilvēkiem, un to noteica negatīvais dabiskais pieaugums, nevis migrācija. Jau otro gadu pēc kārtas imigrantu skaits Igaunijā pārsniedz emigrantu skaitu.

Pašlaik Latvija ar iedzīvotāju skaitu 1,97 milj. ir piektā mazākā ES valsts aiz Igaunijas, Maltas, Luksemburgas un Kipras. Latvijā dzīvo 0,4 procenti no visiem ES iedzīvotājiem.

Lai arī nākotnē tiek plānotas dažādas izmaiņas likumdošanā, kas attiecas uz pensiju 2.līmeni, sen apspriestais jautājums par šo līdzekļu mantošanu patlaban nav dienaskārtībā. Eksperti uzskata, ka daļēji tas bremzē iedzīvotāju interesi par šiem uzkrājumiem, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Patlaban pensiju 2.līmenī uzkrāti vairāk nekā 3 miljardi eiro, un šī nauda kļūst aizvien iecienītāka pensiju pārvaldniekiem un investoriem, kā rezultātā šogad vien tirgū ienākuši trīs jauni dalībnieki. Iedzīvotāju interese par savu uzkrājumu gan varētu būt lielāka, atzīst eksperti, jo bieži vien cilvēki nemaz nezina, kas pārvalda viņu līdzekļus. Regulāri tiek runāts, ka ir nepieciešams uzlabot sistēmu, paplašinot ieguldījumu iespējas. Tāpat kā viens no mīnusiem jau gadiem tiek uzsvērts aspekts, ka pensiju 2.līmeņa līdzekļi nav mantojami. Lai arī pirms dažiem gadiem ir ieviesta tā saucamā mūža polise, kas savā ziņā ļauj atstāt līdzekļus pēcnācējiem, taču tā jāiegādājas kā papildus pakalpojums.

Baltijas mērogā salīdzinot galvaspilsētas, Rīga izceļas ar pārliecinošu iedzīvotāju skaita zudumu, kopš Latvija atguvusi neatkarību, savukārt Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas spējušas apturēt iedzīvotāju skaita kritumu. Tallinā tas izdevās jau pēc 2005. gada, savukārt Viļņā – pēc 2012. gada, liecina LDDK Finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotie dati.

Kurš ātrāks?

Pērnā gada nogalē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs nāca klajā ar pētījumu par Rīgu Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Rīgas paradīzes atslēgas meklējot. Tas angļu valodā atrodams LB interneta vietnē Makroekonomika.lv. Pētījumā tieši tiek nolikta Rīgas attīstība uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona. Galvenie secinājumi – Rīgā daudzi ekonomiskie rādītāji aug straujāk nekā valstī vidēji, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētā ir pat divas reizes lielāks nekā daudzos citos valsts reģionos. Tomēr izrādās, ka Tallinā un Viļņā viss notiek straujāk. Izaugsme ir vēl ātrāka, makroekonomiskie rādītāji vēl labāki.

Ņemot vērā Japānas zemo dzimstības līmeni, pēc 1 000 gadiem nācija teorētiski varētu izmirt, secinājuši Japānas zinātnieki, kas nākuši klajā ar jaunu pētījumu.

Zinātnieki secinājuši, ka Japānas bērnu populācija (vecumā līdz 14 gadiem), kas patlaban ir 16,6 miljoni, sarūk par vienu iedzīvotāju katrās 100 sekundēs, vēsta AFP.

«Ja šāds sarukums turpināsies, mēs 3011. gada 5. maijā vēl varēsim svinēt Bērnu dienu, bet jau pēc 100 sekundēm Japānā vairs nebūs neviena bērna,» norāda Hiroši Jošida, ekonomikas profesors Tohoku Universitātē.

H. Jošida norāda, ka kopā ar kolēģiem strādājis pie pētījuma, lai aktualizētu Japānas demogrāfijas problēmas.

Cits pētījums, kas publicēts agrāk šogad liecina, ka Japānas populācija nākamās simtgades laikā saruks par trešdaļu. Tikmēr valdības dati liecina, ka tuvāko 50 gadu laikā dzimstības līmenis Japānā saruks līdz 1,35 bērnam uz katru sievieti.

Pirmo reizi pēdējo septiņu gadu laikā — pērn - jauno uzņēmumu skaits bija par 928 uzņēmumiem lielāks nekā likvidēto uzņēmumu skaits.

To rāda SIA Lursoft apkopotie dati. Proti, 2023. gadā Latvijā reģistrēti 8772 jauni uzņēmumi, bet likvidēti 7844 uzņēmumi.

„Tas ir pozitīvs signāls, ka cilvēki vēlas nodarboties ar biznesu Latvijā,” pērnā gada uzņēmumu demogrāfijas datus vērtē bijušais Mazo un vidējo uzņēmumu sadarbības padomes priekšsēdētājs Andris Lasmanis. Viņš atzīst, ka jaunu uzņēmumu dibināšanu pēdējos gados ir ietekmējusi superneprognozējamā situācija, kuru sākotnēji būtiski ietekmēja nepieredzētās Covid -19 pandēmijas ierašanās un valstu valdību cīņa par tās izplatības ierobežošanu, kam sekoja karš Ukrainā, superaugstā inflācija, un pērn šim komplektam pievienojās krīze Izraēlā un bažas par recesiju.

Pēdējo ceturkšņu laikā var runāt ne tikai par Ķīnas ekonomikas izaugsmes bremzēšanos, bet arī par citu pasaules ietekmīgāko attīstības valstu tautsaimniecības izaugsmes tempu palēnināšanos.

Piemēram, Indijas IKP šā gada trešajā ceturksnī palielinājās par 5,3% un visa šā gada skatījumā minētās valsts ekonomika, visticamāk, augs lēnākajos tempos 10 gadu laikā. Reuters analītiķi aprēķinājuši, ka Indijai nepieciešama izaugsme vismaz par 8,5%, lai tiktu līdzi pozitīvajām demogrāfijas un urbanizācijas tendencēm. Tuvākajā laikā būs svarīgi, kādas reformas veiks Indijas valdība. Nespēja tās īstenot var radīt smagas sekas ekonomikai. Pagaidām gan lielākā daļa ekonomistu prognozē, ka Indijai nākamgad tomēr izdosies kāpināt IKP izaugsmes tempus.

Neizteiksmīgus IKP rādītājus pagājušās nedēļas izskaņā publicēja arī Brazīlija. Valsts ekonomikas dati liecina, ka tautsaimniecība šā gada trešajā ceturksnī salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn pieaugusi vien par 0,9%. Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni Brazīlijas IKP audzis vien par 0,6%, kas bija gandrīz divas reizes mazāk nekā pirms tam prognozēja analītiķi.

Mājokļu tirgus attīstība ir liela neizmantota iespēja veicināt ekonomikas izaugsmi un celt Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību. Lai tas notiktu, ir jāiegulda. Šobrīd to darām pārāk maz.

2016. gadā tikai 2.0% no IKP Latvijā bija ieguldījumi mājokļos, pretstatā 4.7% vidēji Eiropas Savienībā (Eurostat dati). Vien joprojām krīzes dziļākajam punktam blakus sēdošā Grieķija šim mērķim velta mazāku daļu no nacionālā ienākuma. Pretstatā tam, Igaunijā ieguldījumi mājokļos jau spēlē lielāku lomu tautsaimniecībā nekā vidēji ES. Turklāt būvatļauju dinamika liecina, ka mūsu ziemeļu kaimiņi negrasās apstāties. Ap 2% no IKP šīs investīcijas Latvijā ir svārstījušās gandrīz visu laiku kopš 1995. gada, izņemot 2005. – 2008. gadu. Tātad mājokļu ieguldījumu deficīts ir veidojies ilgāku laiku. Rezultāts nav iepriecinošs. Acīmredzams ir kvalitātes deficīts, bet ir pilsētreģioni, kuros nepietiek jebkādu daudzmaz pieņemamu mājokļu. To saraksts nav garš, bet šajās vietās tiek radīta kopējās pievienotās vērtības lauvas tiesa.