ASV varasiestādes apturējušas parādu piedziņas kompānijas Goldman Schwartz darbību, kas izmantojusi melus un iebiedēšanu, lai piedzītu nesamaksātus aizdevumus. Kompānijas parādu piedziņas metodes ietvērušas arī draudus nolaupīt kredītņēmēja bērnus, vēsta ASV plašsaziņas līdzekļi.

ASV Federālā tirdzniecības komisija atklājusi, ka parādu piedziņas kompānijas darbinieki zvanījuši klientiem un teikuši, ka var parūpēties par to nokļūšanu cietumā, kā arī piedraudējuši ar šerifa ierašanos, kas parādniekus nogādās cietumā, lai gan, saskaņā ar ASV likumdošanu, šādu tiesību kompānijai nav. Pie draudiem nogādāt parādniekus cietumā Goldman Schwartz darbinieki neesot apstājušies. Uzņēmums draudējis atņemt parādniekiem bērnus un ievietot tos valdības cietumā. Pati parādu piedziņas kompānija šīs ASV Federālās tirdzniecības komisijas apsūdzības nav komentējusi.

Ārzemēs kredītdevēji sociālajos tīklos pēta potenciālos klientus, bet Latvijā lielāka interese par šiem portāliem bijusi parādu piedzinējiem.

Gozējoties pa sociālajiem tīkliem, būtu vērts kādā brīvā brīdī padomāt, kādu informāciju par sevi šo interneta vietu lietotājs ir gatavs publicēt. Par tevi informāciju vāc arī korporatīvā vide, piemēram, biznesa medijs The Wall Street Journal (WSJ) raksta, ka arvien vairāk izplatīta ir kredītdevēju prakse iegūt informāciju par klientiem, izmantojot tādus sociālos portālus kā Twitter, Facebook u. c.

Iegūtā informācija tiekot izmantota, lai padarītu pilnīgāku ainu par klientu kredītspēju un pārbaudītu to identitāti. WSJ raksta, ka šāda tendence raisa bažas gan daudziem patērētājiem, gan jomas regulatoriem. Aizdevumu kompānijas mēdz pievērst uzmanību tam, vai, piemēram, sociālajā tīklā LinkedIn ir norādīta tā pati darba vietas informācija, kas piesakoties kredītam. Tāpat tiekot vērots, vai Facebook lietotājs nav publicējis, ka ir atlaists vai aizgājis no darba. Tiekot pētītas arī citas interneta vietnes; piemēram, mazajam biznesam, par kuru ir negatīvas atsauksmes eBay, var rasties grūtības saņemt papildu kredītu, norāda WSJ. Latvijā gan pagaidām šāda prakse vēl neesot vērojama, norāda gan bankas, gan ātro kredītu sniedzēji, tomēr kredītu piedzinēji ekonomiskās krīzes laikā sociālos tīklus izmantojuši daudz aktīvāk. To apliecina Draugiem.lv pieredze.

Vieglprātība un skopums liedz ieguldīt eksportā saskaņā ar riska izvērtējumu; apdrošināšana risinātu virkni problēmu

Sākot ar pilnīgi liekiem un pat muļķīgiem uzņēmējdarbības riskiem un beidzot ar Latvijas tirdzniecības bilances izkļūšanu no hroniski negatīvajiem rādītājiem – tik plaša spektra risinājumu spēj dot eksporta kredītrisku vadības instrumenti. Neinformētība par tiem Latvijā ir kritiski augsta. Tā secināts attīstības finanšu institūcijas Altum un DB rīkotajā ekspertu diskusijā Riski eksporta tirgos un priekšizpētē.

Priekšapmaksas bremze

Jau pēc gadiem ilgušiem valsts atbalsta pasākumiem eksportētājiem no jaunu tirgu meklējumiem, biznesa sākšanas līdz apjomīgām kredītgarantijām uzņēmēju neinformētība par to, kā arī neticīga attieksme pret šādiem finanšu instrumentiem Latvijā ir ļoti augsta. Dažādās auditorijās tā ir atšķirīga. DB aptaujas rezultāti ir redzami grafikā, un Altum dati ir līdzīgi.

Tiesu informācijas statistika, ko apkopojis Lursoft, ļauj izdarīt vairākus interesantus secinājumus, jo tā parāda prasību iesniedzējus, kas šobrīd tiesājas par kādām lietām. Lielākā daļa prasību ir par maza apjoma parādu piedzīšanu, t. i., Civilprocesa likuma izpratnē līdz 2100 eiro, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

Tas, ka no tiesā iesniegtajām prasībām vairākumu veido tieši parādu piedziņas, liecina, ka patiesībā lielai daļai sabiedrības krīze turpinās, sacījis Maksātnespējas konsultāciju centra jurists Jānis Āboliņš.

Absolūto vairākumu sarakstā pārstāvot finanšu iestādes – gan bankas un apdrošināšanas sabiedrības, gan nebanku kreditētāji un parādu piedzinēji. Banku sektorā visvairāk lietu tiesās esot SEB bankai, kur lielākais lietu skaits ir par maza apmēra prasībām, piemēram, kredītkartēm vai patēriņa kredītiem.

Tāpat ražīgi tiesājas valstij piederošā Citadeles banka un bijušās Parex bankas sliktā daļa – Reverta, kā arī Parex līzings un faktorings, liecina Latvijas Avīzē publicētais raksts.

Aizdošana mūsdienu sabiedrībā ir kļuvusi par ikdienas lietu, un tā ir pozitīva parādība, jo aktīva naudas cirkulācija veicina valsts ekonomiku. Taču speciālisti brīdina, ka lielākā cilvēku daļa aizdošanas procesu uzskata par diezgan virspusēju, tādēļ vēlāk nav iespējams izvairīties no ļoti daudzām problēmām.

Kas ir nepieciešams, lai naudas aizdošana nepārveidotos par galvas sāpēm?

“Vispirms, pirms aizdošanas apgūt vismaz minimālas juridiskās zināšanas, otrkārt, veikt konkrētu darbību secību, atbilstoši noformējot aizdevumus, visbeidzot, „cerēt vislabāko, bet sagatavoties vissliktākajam rezultātam“, tas ir, jau iepriekš novērtēt riskus un apdomāt, vai parādu būs iespējams atgūt”, – saka Ādolfs Mārtiņš Krauklis. Atgustinaudu.lv projekta koordinators.

Viņš nosauca galvenās kreditoru kļūdas, aizdodot naudu. Pēc speciālistu domām, jau tikai zinot šīs kļūdas, iespējams nākotnē no tām izvairīties.

1. Pārāk liela uzticēšanās parādniekam

Tā ir viena no galvenajām kreditoru kļūdām. Latvijā katru gadu veiktie pētījumi apliecina, ka galvenokārt nauda tiek aizdota tuviem radiniekiem, draugiem vai kaimiņiem, nenoslēdzot aizdevuma līgumu vai nepiefiksējot naudas nodošanas faktu. Iemesls, pēc Ā. Kraukļa domām, ir cilvēciskā nevēlēšanās prasīt tuvam radiniekam parakstīt aizdevuma līgumu, aizdevuma apliecinājumu vai vismaz naudas nodošanas aktu, tā tuviniekam parādot neuzticēšanos.

Latvijā aizvien ir daudz kredīta maksājumu kavētāju, un nereti cilvēki nezina, kā krīzes gadījumā runāt ar bankas speciālistiem, lai mainītu kredīta nosacījumus, tādēļ izvairās no sarunas, stāsta SIA Ralum vadošais partneris Reinis Kučers, kurš iepriekš strādājis parādu piedziņas jomā, taču tagad izveidojis uzņēmumu, kas konsultēs parādniekus sarunās ar aizdevēju.

Fragments no intervijas:

Pirms vairākiem gadiem vadījāt Parādu piedziņas uzņēmumu asociāciju? Kādēļ pieņēmāt lēmumu mainīt pievērsties parādnieku pusei?

Iepriekšējā pieredze man ir saistīta ar parādu piedziņas jomu un ilgus gadus vadīju Latvijā vadošo parādu piedziņas uzņēmumu Lindorff (tagad Intrum), tajā pašā laikā vadīju Parādu piedziņas asociāciju. Tajā laikā valdībā sākās iniciatīva par likuma tapšanu, kas regulē piedziņas nozari. Tika izveidota darba grupa ar visām iesaistītajām ministrijām un šī brīža nozares uzraugu – PTAC, kā arī lielākajiem tirgus spēlētājiem. Tas bija gana aizraujošs projekts arī man, jo likuma tapšanā pirms tam nebiju iesaistījies. Tolaik likuma veidošana bija interesanta, sākot no histēriskiem smiekliem līdz pat vēlmei raudāt, jo tas, kā notiek komisiju tikšanās un kā tiek argumentēti aspekti likuma tapšanai, nereti sasniedz absurdu. Protams, saprotu atsevišķu ministriju nostāju, taču dažkārt iesaistīto pušu skats ir ārkārtīgi subjektīvs, un no mūsu dalības faktiski nebija nekāda pienesuma, jo tas bija politiski diktēts uzdevums ar pilnīgi skaidru mērķi – ierobežot nozari. Šobrīd gan jāsaka, ka pieņemtā likuma galarezultāts ir vairāk vai mazāk optimāls un nozares dalībnieki ir adoptējušies uzraugošo iestāžu prasībām. Tāpat palīdzēju apvienot Lindorff Baltijas valstīs vienā uzņēmumā, pārņēmām Latvijas Krājbankas portfeli, kas bija arī interesants izaicinājums, jo faktiski bija jāizveido atsevišķa struktūrvienība ar Bankas funkciju. Kad šis gana sarežģītais projekts bija pabeigts un iegājis izpildes stadijā, nolēmu paņemt pauzi pēc gandrīz 15 gadu gara posma šajā nozarē.

Katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam ir grūtības laikus norēķināties par savām parādsaistībām, kas izveidojušās pret valsti, privātajiem kreditētājiem vai preču un pakalpojumu sniedzējiem. Vislielākais risks aplokšņu algu saņemšanai ir ekonomiski aktīviem šķirtiem vīriešiem vecumā no 25 līdz 40 gadiem, kuri izvairās no alimentu maksāšanas un to piedziņa tiek veikta ar zvērinātu tiesu izpildītāju starpniecību.

Augsts risks aplokšņu algu saņemšanai ir arī cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, jo algotais darbs ir papildu ienākumi pensijai, bet vienlaikus tas var būt ierobežojums pabalstu saņemšanai, secināts biedrības "Business Against Shadow Economy" pētījumā "Iedzīvotāju parādsaistību apjoms un ietekme uz aplokšņu algu izplatību Latvijā".

"Parādi nenoliedzami ir paša cilvēka atbildība, un ir jāpastiprina instrumenti cīņai pret ļaunprātīgiem parādu nemaksātājiem, tomēr parādu piedziņas jomā jāņem vērā konkrētā cilvēka situācija, lai neiedzītu viņu parādu slazdā, kur vienīgā izeja ir alga aploksnē. Šobrīd valsts ir ieviesusi stingrākas prasības kredītu ņēmēju maksātspējas izvērtēšanai, kas ir apsveicami. Taču kreditēšana nav vienīgais veids, kā iedzīvotājiem var izveidoties parādi. Vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju ir nodokļu parādi, vairāk nekā 40 000 – parādi Uzturlīdzekļu garantiju fondam, nemaz nerunājot par administratīvajiem un kriminālajiem sodiem, parādiem par komunikāciju pakalpojumiem, autostāvvietām u. c.

Saeima pieņēmusi jaunu likumu, kura mērķis ir aizsargāt fiziskās personas no agresīvas parādu piedziņas prakses, veicināt parādu labprātīgu atmaksu, kā arī dot iespēju potenciālajiem aizdevējiem novērtēt personas spējas izpildīt uzņemtās saistības.

Pēc plašām diskusijām par likumu balsoja 62 deputāti, pret nebija neviens, bet 27 tautas kalpi atturējās.

Jaunais Parādu ārpustiesas atgūšanas likums paredz ieviest parādu atgūšanas pakalpojuma sniedzēju licencēšanu. Par licencēšanas sistēmas ieviešanu un uzturēšanu būs atbildīgs Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC). Licences izmaksas plānotas 2500 latu apmērā, bet pārreģistrācija, kas būs jāveic reizi trīs gados, izmaksās 1000 latus, un šie līdzekļi daļēji tiks novirzīti PTAC kapacitātes palielināšanai.

Ar likumu plānots detalizēti regulēt pieļaujamo komunikāciju ar parādnieku, liedzot izmantot agresīvas saskarsmes formas, bez piekrišanas apmeklēt parādnieku viņa darbavietā, kā arī sniegt nepatiesu informāciju par parāda nemaksāšanas sekām, informēja Saeimā. Saskaņā ar likumu kreditoram un parāda piedzinējam jāīsteno samērīga komunikācija. Par nesamērīgu tiks uzskatīta saziņa, kas notiek svētdienās un svētku dienās, no pulksten 21 līdz 8 vai bez parādnieka iepriekšējas piekrišanas no pulksten 21 līdz 23, kā arī apgrūtina parādnieka spēju elektroniskos sakaru līdzekļus izmantot ikdienas saziņai. Ar parādnieku drīkstēs sazināties, izmantojot tikai tos saziņas līdzekļus un kontaktinformāciju, kas norādīta kreditora un parādnieka līgumā.

Maksātnespējas likuma grozījumu rezultātā varētu pieaugt nebanku kreditēšana, kas veicinātu arī atsevišķu piedziņas lietu palielināšanos, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Jāatgādina, ka Maksātnespējas likums cita starpā ievieš kreditēšanā obligātu nolikto atslēgu principu un būtiski saīsina saistību dzēšanas termiņus. Bankas jau paspējušas norādīt, ka tas vismaz nākamgad samazinās izsniegto mājokļu kredītu apmēru uz pusi, savukārt aptaujātie parādu piedzinēji spriež, ka tiešai ietekmei uz viņu biznesu grozījumiem nevajadzētu būt, lai gan ilgtermiņa izmaiņas varētu rasties. Piemēram, saistībā ar maksātnespējīgas fiziskas personas saistību dzēšanas plāna termiņa saīsināšanu, kas varētu, iespējams, palielināt fizisku personu maksātnespējas lietu skaitu.

Saruks portfeļi

Lielbritānijas gaidāmā izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) palielinājusi finanšu grūtībās nonākušo Latvijas pilsoņu interesi par bankrota procedūru Lielbritānijā. Tur šis process ir ievērojami lētāks un vienkāršāks, kā arī ļauj dzēst parādsaistības Latvijā, ceturtdien vēstīja raidījums LNT Ziņas.

Dzīvojot Lielbritānijā, latviešu emigranti spēj gada laikā pilnībā atbrīvoties no parādiem Latvijā. Tiek dzēsti patēriņa kredīti, apjomīgi komunālo pakalpojumu parādi, desmitos un simtos tūkstošos eiro mērāmi hipotekārie kredīti. To, ka bankrota procesa sākšana Lielbritānijā attiecas arī uz parādiem Latvijā, paredz ES regula par pārrobežu maksātnespēju.

Anglijas pilsētā Mančestrā bāzētais parādu konsultāciju birojs Insolbaltika līdz šim palīdzējis 117 latviešiem.

«60 000-130 000 eiro - šī ir vidējā kredīta summa, ko latvieši ar bankrotu dzēš. Pēdējā laikā ir arī nekustamo īpašumu darboņi no Latvijas, kas lūguši konsultēt viņus uzsākt bankrotu, lai atbrīvotos no ievērojami lielākām parādsaistībām - diviem līdz trīs miljoniem eiro,» stāstīja Insolbaltika kvalificētais parādu konsultants Andrejs Smoļenko.

Tā dēvēto sms aizdevumu dzimtenē Somijā, līdzīgi, kā Latvijā, cilvēki pārvērtē savas spējas un iedzīvojas milzīgos parādos. Taču Somijā kredītu parādos iestigušajiem palīdz pašvaldības, baznīcas un nevalstiskās organizācijas, vēsta LTV1 raidījums DeFacto.

Somijā darbojas aptuveni simts ātrās kreditēšanas uzņēmumu, un 2011. gadā tika izsniegts pusotrs miljons ātro aizdevumu, un tiem, kas savus parādus nespēj atmaksāt, palīdz Helsinku pilsētas pašvaldība.

«Jūs nevarat iedomāties, cik daudz cilvēku šajā istabā ir raudājuši! Bieži esmu pirmais, ar kuru parādos nonākušie izrunā savu situāciju,» stāsta Helsinku pašvaldības palīdzības dienesta konsultants.

«Mans uzdevums ir paskaidrot, ka kopīgi varam atrast risinājumu. Nesen biju palīdzējis 18 gadus vecai skolniecei, kura vēlējas sarīkot dzimšanas dienas ballīti un kopumā aizņēmās 64 dažādus ātrus kredītus, desmit tūkstošu eiro vērtībā. Paies vēl 15 gadi līdz viņa spēs pilnībā norēķināties – šādā veidā mēs zaudējam aktīvus pilsoņus – cilvēki vienkārši neredz jēgu pelnīt, jo tik un tā lielu daļu algas atņems piedzinēji,» skaidro konsultants.

Iedzīvotājiem neiesniedzot gada ienākumu deklarācijas, lai atgūtu pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kas izveidojies, piemērojot gada diferencēto neapliekamo minimumu, valstij var tikt «uzdāvināti» pat astoņi miljoni eiro, svētdien vēstīja raidījums LNT Ziņu TOP 10.

2016. gadā Latvijā tika ieviests diferencētais neapliekamais minimums. Viena no galvenajām domām bija šādā veidā atbalstīt mazāk turīgos Latvijas iedzīvotājus. Lai šie mērķi realizētos pilnībā, šiem iedzīvotājiem ir no šā gada Valsts ieņēmumu dienestā (VID) jāiesniedz gada deklarācijas un jālūdz atmaksāt pārmaksāto IIN. Deklarācijas būtu jāiesniedz katram, kura alga uz papīra pagājušā gadā nepārsniedz 1000 eiro, tātad aptuveni pusmiljonam Latvijas iedzīvotāju. Tajā skaitā tas būtu jo īpaši svarīgi mazo algu saņēmējiem – līdz 380 eiro algas gadījumā no valsts pienākas 69 eiro.

Tomēr vairāki raidījuma uzrunātie strādājošie, gan ar minimālo algu, gan 700 eiro algu, neko nav zinājuši par diferencēto neapliekamo minimumu. Nesen skolu pabeigušais Eduards pērn vēl tikai nedaudz piestrādāja, tāpēc par deklarāciju viņam vispār nav ne jausmas. «Es vispār nezināju par tādām iespējām no valsts naudu dabū, tā teikt. Es nezinu, kā es varētu uzzināt. Manuprāt, ja valsts uzskata, ka kādam pienākas, tad viņam būtu attiecīgi jānotur kontakts ar katru personu un jāsaka, ka līdz ko esat strādājis, jums pienākas šāda summa. Tas, manuprāt, būtu korektākais variants,» saka Jaunatnes iniciatīvu centra jaunatnes darbinieks Eduards.

Ja kāds parādnieks ar savas adreses norādīšanu bijis negodprātīgs, uzņēmējam neatliek nekas cits kā viņa meklēšanai nolīgt privātdetektīvu. Pretējā gadījumā – ķer nu vēju laukā!

Tādi ir tā sauktās brīvās deklarēšanās sistēmas sūrie augļi, kurus šodien varam baudīt. Turklāt arī likuma grozījumi, ko kusli mēģina bīdīt atbildīgās ministrijas, šo situāciju pēc būtības nerisina, jo, domājot par birokrātiskā sloga mazināšanu un e-pakalpojumu ieviešanu, ir sperts tikai pirmais solis, aizmirstot sakārtot pārējo. Šodien ikviens ar dažiem datora peles klikšķiem var reģistrēt savu dzīvesvietu praktiski jebkurā Latvijas adrešu reģistrā iekļautā adresē, taču dažādas valsts informācijas sistēmas nav savstarpēji savietotas, lai operatīvi konstatētu personas, kas šo brīvību izmanto ļaunprātīgi. Lai cīnītos ar nelikumīgiem dzīvesvietas deklarētājiem, policijai trūkst kapacitātes, bet iedzīvotāji un uzņēmumi turpina ciest, jo nevar ne sadzīt pēdas parādniekiem, kas brīvo deklarēšanos izmanto pēdu slēpšanai, ne arī vienkārši un ātri izdeklarēt no sava īpašuma ārā «nelūgtos viesus». Kamēr dzīvokļa faktiskais iemītnieks par pēkšņiem apakšīrniekiem netiks nekavējoties no atbildīgo iestāžu puses informēts, šo problēmu atrisināt būs neiespējami.

«Daudzi latvieši, kuri dzīvo ārzemēs, visnotaļ bieži izmanto tieši Draugus. Tiem ir viena fenomenāla vērtība: šī ir lielākā, publiskā datu bāze par Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis sociālo tīklu pētnieks Rolands Laķis.

«Ja gribu atrast, piemēram, Emmu Kārkls, tad paskatīšos, vai tur nav kāds ieraksts par viņu. Starp citu, šo iespēju izmanto arī parādu piedzinēji. Draugos var atrast gan attālu radinieku, gan arī personu, no kuras jāpiedzen parāds,» viņš uzsvēris.

Runājot par sociālajiem tīkliem Draugiem un Facebook Latvijā, R. Laķis skaidrojis: «Interesanti, ka notiek divu lielu spēlētāju konkurences cīņas. Viņi ir nosēdušies viens otram pretī un saķērušies kā roku cīņās, lai pierādītu, kurš labāks. Latvija ir unikāla, jo varbūt tikai vēl dažās valstīs feisbuks sacenšas ar lokālo tīklu. Mums ir pašiem savs produkts. Par to ir jābūt ļoti lepniem.»