Jaunākais izdevums

Latvijā lielākā daļa sējumu ir pārziemojuši veiksmīgi un ziemāju stāvoklis kopumā ir vērtējams kā labs, atzina aptaujātie lauksaimnieki.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Augkopības nodaļas konsultants Andris Skudra sacīja, ka, izņemot vietas, kur lauku un ceļu malās bija sniega sanesumi, augi ir pārziemojuši. Vietās, kurās bija sniega sanesumi, augi ir izsutuši. Tādējādi šajās vietās ziemas kviešus varēs piesēt ar vasaras kviešiem.

Skudra arī minēja, ka agrāk sētie ziemas kvieši bija vairāk pakļauti izsušanai, jo to lapu virsma bija lielāka, savukārt tie, kas sēti vēlāk, cieta mazāk.

Tāpat viņš norādīja, ka ziemas rapsis pārziemoja labi zem biezās sniega segas. Vienīgi vietās, kurās, kūstot sniegam, piemēram, nesakārtotas meliorācijas sistēmas dēļ, stāvēja ūdens, augi aizgāja bojā.

Skudra piebilda, ka diezgan lieli ir meža dzīvnieku nodarītie postījumi laukos pie meža masīviem, taču tie nav tik kritiski, lai augi nespētu ataugt, jo lielākoties sniega sega tos ir pasargājusi.

Augu attīstība patlaban notiek ļoti pakāpeniski, un tie nepaliek uzreiz zaļi, jo Zemgalē augsnes temperatūra ir ap +3 grādiem, bet Vidzemē temperatūra ir pat zemāka, skaidroja Skudra.

Pagaidām aktīva papildmēslošana augiem vēl nenotiek teica Skudra, piebilstot, ka augiem saknes attīstās ļoti lēni, un nevar zināt, kāda situācija būs vēlāk ar laika apstākļiem.

Runājot par sējas sākšanu, Skudra sacīja, ka lauki vēl ir pārāk mitri, un aktīva sēja varētu sākties aprīļa sākumā. Jāsagaida, lai augsne iesilst līdz vismaz +5 grādiem, lai augi varētu normāli dīgt un temperatūra būtu optimāla.

Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Latraps" Lauksaimniecības daļas vadītājs un valdes loceklis Ģirts Ozols atzīmēja, ka patlaban ziemāju stāvoklis kopumā vērtējams kā labs, lielākā daļa sējumu pārziemojuši veiksmīgi, un plašākas bojājumu platības nav novērojamas. Tomēr pārmitrajās vietās joprojām saglabājusies rudens nelabvēlīgo apstākļu ietekme.

Ziemas rapsis kopumā izskatās labi, sacīja Ozols, piebilstot, ka sniega sega ziemas periodā palīdzēja augiem veiksmīgāk pārziemot un mazināja temperatūras svārstību ietekmi.

Savukārt ziemas kviešu laukos vietām novērojamas izsušanas pazīmes, atsevišķās platībās redzami sala radīti bojājumi, kā arī pelējums, norādīja Ozols.

Kurzemē atsevišķās saimniecībās jau sākusies pirmā papildmēslošana, bet Zemgalē šos darbus plānots sākt šonedēļ, ja laika apstākļi saglabāsies labvēlīgi.

Ozols prognozēja, ka pavasara sējas darbi plašākā apmēra varētu sākties uzreiz pēc Lieldienām, ja augsnes apstākļi būs pietiekami piemēroti tehnikas darbam.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija nodrošina 1,3% no kaltētu zirņu piegādēm globālajam tirgum.

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (ITC) apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tir-dzniecības organizācija) liecina, ka, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2023. gadā Latvija bija pirmajā, bet 2024. gadā – trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu zirņu eksporta.

Ar senu vēsturi

Zirņi ir viens no vissenākajiem kultūraugiem, kurš no savvaļas zirņiem tika selekcionēts aptuveni pirms 9500 gadiem mūsdienu Afganistānas un Ziemeļindijas teritorijā. Kā liecina arheoloģiskie atradumi, tad ap 5000. gadu p.m.ē. zirņus jau audzēja Senajā Ēģiptē – Nīlas ielejā. Senākie kaltētu zirņu atradumi cilvēku apmetnēs Centrālajā Eiropā un Indijā tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē. Savukārt ap 2000. gadu p.m.ē. zirņus audzēja praktiski visā Eiropā (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North Amer-ican Office, 2008, 238. lpp.).Zirņi bija nozīmīga lauksaimniecības kultūra Senajā Grieķijā un Senajā Romā, bet Latvijas teritorijā zirņus sāka audzēt krietni pirms Romas impērijas izveidošanās. Arheoloģiskajos izrakumos zirņi Latvijā ir atrasti senākos slāņos, nekā tie ir atrasti Zviedrijā (Rasiņš A., Tauriņa M. Pārskats par Latvijas PSR arheoloģiskajos izrakumos konstatētajām kultūraugu un nezāļu sēklām. Arheoloģija un etnogrāfija XIV. Rīga: Zinātne, 1983, 152. lpp.). Tomēr zirņi nekad nebija noteicošā lauksaimniecības kultūra Latvijas teritorijā.Līdz Pirmajam pasaules karam zirņi aizņēma aptuveni 2,2% no visas sējumu platības apriņķos, kuri vēlāk kļuva par Latvijas valsts teritoriju. Kā liecina Latvijas statistikas dati, 1923. gadā ar zirņiem tika apsēti vairāk nekā 37 tūkstoši hektāru, kas veidoja 3,4% no vi-sas sējumu platības (Bokalders J. Lauksaimniecība. Grām. Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīga: A. Gulbja apgādniecība, 1927, 516. lpp.). 1935. gadā pākšaugu sējumi Lat-vijā jau sasniedza 41,8 tūkstošus hektāru, no kuriem zirņi un pupas veidoja vairāk nekā 80%. Latgales augstienes ziemeļaustrumos ar zirņiem un pupām bija apsēti 6% no sējumi-em, bet Ezernieku pagastā – pat 8% no visiem sējumiem (Rutkis J. Latvijas ģeogrāfija. Stokholma: apgāds Zemgale, 1960, 528. lpp.). 1940. gadā pākšaugus audzēja 36 tūkstošus hektāru lielā platībā.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija 2024. gadā bija ceturtā lielākā kaltētu lauka (cūku) pupu eksportētāja pasaulē.

2024. gadā Latvija ar 20,95 eiro uz vienu iedzīvotāju bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no kaltētu lauka (cūku) pupu eksporta, liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra, Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija).

Tūkstošiem gadu sena vēsture

Lauka (cūku) pupu (Vica faba) sēklas gan vizuāli, gan arī pēc olbaltumvielu daudzuma ir līdzīgas parastajām pupiņām (Phaseolus vulgaris), tomēr starp lauka pupām, kas pieder pie vīķu ģints, un parastajām pupiņām, kas pieder pie pupiņu ģints, ir ievērojama atšķirība. Lauka pupu dabiskā izcelsme ir Vidusjūras austrumu piekraste un Ziemeļāfrika. Tuvajos Austrumos lauka pupas audzē vismaz 10 tūkstošus gadu. Savukārt pupiņu dabiskās izplatības areāls ir Centrālamerika un Dienvidamerika, kur lielajās Amerikas civilizācijās tās tika kultivētas pēdējos 7000 gadus. Līdz pat XVI gadsimta pirmajā pusei, kad Eiropā tika ievestas pupiņu sēklas no Amerikas, Eiropā un Tuvajos Austrumos audzēja tikai lauka pupas un to šķirnes. Lai gan lauka pupas ir produkts ar ļoti augstu proteīnu (olbaltumvielu) saturu, tomēr plašu lauka pupu izplatību ierobežoja tas, ka termiski nepietiekami apstrādātas lauka pupas lielos daudzumos nedrīkst lieto pārtikā cilvēki, kuriem ģenētisku īpatnību dēl ir pārāk zems enzīma G6PD (glikozes-6-fosfāta dehidrogenāzes) līmenis. Attiecīgais enzīms aizsargā sarkanos asinsķermenīšus, tāpēc cilvēkiem ar šo ģenētisko īpatnību lauka pupu lietošana lielos daudzumos var izraisīt anēmiju – sarkano asinsķermenīšu koncentrācijas kritisku samazināšanos asins sastāvā. Tāpēc, piemēram, Senajā Grieķijā pret lauka pupu lietošanu pārtikā izturējās piesardzīgi. Sengrieķu filozofs Pitagors (570. g. p.m.ē.–495. g. p.m.ē.) saviem sekotājiem aicināja lauka pupas pārtikā nelietot vispār (Elzebroek A. T. G., Wind K. Guide to cultivated plants. Kembridža: CABI North American Office, 2008, 233. lpp.).

Eksperti

Vai lēns pavasara sākums un mitruma trūkums palielina riskus sējumiem?

Sendija Tomsone, SIA “Linas Agro” agrotehnoloģiju vadītāja,15.04.2026

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šogad pavasaris iesācies mēreni - lai gan sniegs nokusa ātrā tempā, augsne tik ātri neiesila. Arī vidējā gaisa temperatūra pagaidām nav augsta un augi veģetāciju uzsāka lēni.

No vienas puses pavasaris bez krasām temperatūras svārstībām ir laba zīme graudkopības nozarei un arī pētījuma dati liecina, ka aptuveni piektā daļa Latvijas lauksaimnieku šogad prognozē labāku ražu, bet puse sagaida līdzīgu ražu, kā iepriekš. Taču vienlaikus šādi laikapstākļi nozīmē arī piesardzīgāku sezonas sākumu, kad lēmumi par mēslošanu un citiem agrotehniskajiem darbiem jāpieņem īpaši pārdomāti. Lēnā veģetācijas uzsākšanās un nevienmērīgā augsnes sasilšana rada situāciju, kad vizuālais iespaids par piemērotiem apstākļiem ne vienmēr sakrīt ar augu faktisko gatavību uzņemt barības vielas. Tāpēc šopavasar īpaši svarīgi ir nepaļauties tikai uz laikapstākļu signāliem, bet izvērtēt visus faktorus.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lauksaimnieki līdz ārkārtējās situācijas beigām 4. novembrī ir iesnieguši informāciju par šā gada nelabvēlīgajos laika apstākļos cietušajām platībām 95 295 hektāru apmērā, kopējiem provizoriskajiem zaudējumiem veidojot 110,95 miljonus eiro, pavēstīja Zemkopības ministrijā (ZM).

Lietavu postījumos līdz 4. novembrim cietuši 92 975 hektāri lauksaimniecības kultūraugu (graudaugu, eļļas augu, tauriņziežu, zālāju, augļu un dārzeņu) platību, visvairāk - ziemas kviešu, ilggadīgo zālāju, auzu, zirņu un vasaras kviešu sējumi. Kopējie provizoriskie zaudējumi veido 88,45 miljonus eiro.

Savukārt pavasara salnu postījumos kopumā cietuši 2320 hektāru augļkopības kultūraugu platību, visvairāk - upeņu, ābeļu, krūmmelleņu, smiltsērkšķu un bumbieru stādījumi. Kopējie provizoriskie zaudējumi ir 22,5 miljoni eiro.

Turklāt ir jāņem vērā ne tikai nelabvēlīgo klimatisku apstākļu ietekmē cietušās vai neapsētās platības, bet arī citi nozīmīgi faktori, piemēram, ražas kvalitāte, zemā iepirkuma cena un citi, informē ZM.