Kā liecina Eurostat apkopotā statistika, tad 2023. gadā Latvijā tika saražots aptuveni 1% no visā ES saražotās hidroelektroenerģijas, bet hidroelektroenerģijas ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija 2,5 reizes lielāks nekā vidēji ES

Ūdens enerģijas izmantošana enerģijas iegūšanai cilvēka vajadzībām nav 20. gadsimta izgudrojums.

Jau 2. gadsimtā pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā tika izgudrotas un izmantotas iekārtas, kas ļāva izmantot ūdens straumi vai ūdens tilpņu līmeņu starpības plūsmu graudu malšanai vai citiem darbiem. Ap mūsu ēras sākumu ūdensdzirnavas plaši izplatījās gan Romas impērijā, gan arī Eirāzijas dienvidu un austrumu daļā līdz pat Ķīnai. Latvijas teritorijā pirmās ūdensdzirnavas rakstu avotos ir minētas 13. gadsimta sākuma dokumentos un līgumos. No šī laika pie lielākajām apdzīvotajām vietām un pie muižām Latvijas teritorijā tika veidotas ūdens dzirnavas.

Kā savā grāmatā Latvijas dzirnavas (Stokholma, Daugava, 1985) norāda arhitekts Arno Teivens (1905-1995), tad 1638. g. Vidzemes muižās bija reģistrētas 47 dzirnavas un 114 izpostītu dzirnavu vietas (76.lpp.).1802. gadā Kurzemes guberņā tika uzskaitītas 192 ūdens dzirnavas, bet 1857. gadā Kurzemes guberņā kopumā tika reģistrētas 457 dzirnavas, no kurām 245 bija ūdensdzirnavas, bet 212 bija vējdzirnavas (200.lpp.). 19. gs. beigās Kurzemē un Zemgalē ūdens dzirnavas sāka izkonkurēt tvaika dzirnavas, tomēr, Latvijai izcīnot neatkarību, ūdens dzirnavas bija viens no vienkāršākajiem un lētākajiem miltu ražošanas veidiem Latvijas lauku pagastos. 1920. gadā Latvijā darbojās 473 ūdens dzirnavas, no tām 232 bija Vidzemē, 105 - Latgalē, 88 - Kurzemē, bet 48 - Zemgalē (202.lpp.). 1938. gadā Latvijā bija reģistrētas un darbojās 666 ūdens dzirnavas. Jau no 20. gadu vidus sākās ūdens dzirnavu pārveidošana no graudu ražošanas par elektrības ģenerācijas uzņēmumiem. Paplašinot senākos dzirnavu dambjus, tika veidotas pirmās nelielās hidroelektrostacijas. Pēc Otrā pasaules kara daudzas dzirnavas tika atjaunotas un turpināja darboties līdz pat 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, tomēr tās pakāpeniski izkonkurēja rūpnieciska miltu ražošana. 1974. gadā Latvijā aktīvi strādāja vairs tikai daži desmiti ūdensdzirnavu.

Katra simtā svece pasaulē ir ražota Latvijā.

Visu XXI gadsimta pirmo ceturtdaļu Latvijas sveču eksports ir ievērojami pārsniedzis importu. Turklāt svētku un piemiņas brīžos Latvijas ļaudis izvēlas Latvijas, nevis importa sveci.Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija pirmajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no sveču eksporta.

Visvairāk – Ziemassvētkos

No neatminamiem laikiem kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantots degošs skals vai sveķaini zari. Bišu vaska sveces un to ražošanas tehnoloģija radās tikai pirms aptuveni tūkstoš gadiem Eiropas mērenās joslas ziemeļu daļā. Svarīgākajai sveču ražošanas izejvielai – bišu vaskam – kušanas temperatūra ir aptuveni 62 grādi pēc Celsija, bet augu dzīvnieku izcelsmes (piemēram, aitas) taukvielām, kuras pievienoja vaskam sveču ražošanā, kušanas temperatūra ir vēl zemāka. Karstajā joslā vasaras laikā saulē vaska sveces nav uzglabājamas, jo tās izkūst. Siltajās zemēs sveču vietā kā gaismas avots tumšajā laikā tika izmantotas eļļas lampiņas. Vaska sveces ir relatīvi dārgas, tāpēc to masveida izmantošana bija visai ierobežota. Būtiskas pārmaiņas sākās, kad XIX gadsimtā sveču ražošanā sāka izmantot no dzīvnieku taukiem rūpnieciski nodalītu taukskābi – stearīnu, kuru joprojām izmanto gan ziepju, gan sveču ražošanā. No XIX gadsimta beigām sveču ražošanā sāka izmantot naftas pārstrādes procesā iegūstamu parafīnu (piesātināto ogļūdeņražu maisījumu ar 20 līdz 40 oglekļa atomiem molekulā).

Latvijā kopumā saules enerģētiskie resursi ir visumā vienmērīgi sadalīti pa visu valsts teritoriju.

Kā liecina The Energy Sector Management Assistance Program (ESMAP) un Pasaules Bankas (World Bank) pētijuma Global Photovoltaic Power Potential by Country rezultāti, tad Latvijai ir vieni no vissliktākajiem apstākļiem pasaulē elektroenerģijas ražošanai no saules rudens un ziemas laikā. Savukārt vasarā (jūnijā) pēc saules enerģētikas potenciāla Latvija ir 69. vietā pasaulē no 191 valsts, par kuru ir dati.

Saules enerģiju cilvēce izmanto un izmantos vienmēr un visos laikos.Dzīvību uz zemes nodrošina saules enerģijas plūsma. Augu biomasas pieaugums (fotosintēze) ir tieši atkarīgs no saules enerģijas daudzuma un arī no ūdens pieejamības. Ideāli – ja saules enerģijas ir daudz un pietiek ūdens. Ja saules enerģijas būs daudz, bet ūdens pieejamība ir niecīga, tad dabiskā produktivitāte būs ļoti zema – tad tie ir tuksneša apstākļi. Ja saņemtās saules enerģijas būs ļoti maz vai nemaz (polārā ziema) un tā būs tikai sezonāla, tad dabiskā produktivitāte būs ļoti zema, Antarktīda vai Grenlande - tie ir polārie ledus tuksneši. Maksimāla dabiska produktivitāte - daudz saules un daudz nokrišņu - ir ekvatoriālajā joslā. Ja saules daudzums būs vidējs un ūdens pieejamība būs vidēja, produktivitāte būs augsta. Šādi apstākļi ir mērenajā joslā, kur esam mēs.

Finanšu salīdzināšanas platformu operators "Altero" elektroenerģijas cenu salīdzināšanas platformā, kas ļauj izvēlēties izdevīgāko elektroenerģijas tirgotāju Latvijā, investējis aptuveni 100 000 eiro, informē uzņēmumā.

Platformas izstrādātāji norāda, ka regulāra cenu salīdzināšana palīdz atrast labākos piedāvājumus atvērtajā elektroenerģijas tirgū. Papildu platforma piedāvā arī personalizētus ieteikumus, balstoties uz lietotāja patēriņa paradumiem, mājsaimniecības profilu un vēlamo cenu stabilitātes līmeni.

Lietotāji var izvēlēties starp fiksētas cenas un biržas tarifiem, vienlaikus saprotot ar katru izvēli saistītos riskus un potenciālos ieguvumus. Platforma arī izceļ būtiskākos līguma nosacījumus – piemēram, soda maksas, līguma termiņus un papildu maksājumus –, kas bieži vien paliek nepamanīti.

“Elektrības tirgus Latvijā ir atvērts, taču daudzi patērētāji joprojām pārmaksā, jo piedāvājumi ir sarežģīti un grūti salīdzināmi. Elektrības cenu salīdzināšana ļauj izvēlēties izdevīgāko elektroenerģijas tirgotāju Latvijā. Mūsu mērķis ar jauno elektrības salīdzināšanas platformu ir padarīt šo procesu tikpat vienkāršu un caurspīdīgu kā finanšu salīdzināšanu – lai ikviens var pieņemt finansiāli izdevīgāko lēmumu. Salīdzinot ne tikai cenu par kWh, bet arī fiksētās maksas un līguma nosacījumus, var ievērojami samazināt elektrības rēķinus,” stāsta “Altero” valdes priekšsēdētājs Aksels Freimanis.

Latvijas lielākajos degvielas uzpildes staciju tīklos dīzeļdegvielas vidējā cena kopš konflikta Tuvajos Austrumos saasināšanās palielinājusies par aptuveni 20%, savukārt 95.markas benzīna cena pieaugusi par 5-7%, liecina aģentūras LETA apkoptie dati.

Degvielas mazumtirgotāja SIA "Circle K Latvia" degvielas kategorijas vadītājs Gatis Titovs aģentūrai LETA atzina, ka 95.markas benzīna vidējā cena "Circle K" degvielas uzpildes stacijās ir pieaugusi par aptuveni 5% - no 1,554 eiro par litru 27. februārī līdz 1,634 eiro par litru pirmdien. Savukārt dīzeļdegvielas vidējā cena "Circle K" stacijās Latvijā ir pieaugusi par aptuveni 18% - no 1,544 eiro par litru 27. februārī līdz 1,814 eiro par litru pirmdien.

Viņš skaidroja, ka dīzeļdegvielas cenas ir jūtīgākas pret tirgus svārstībām, jo tās īpatsvars kopējā degvielas patēriņā Latvijā ir būtiski lielāks - aptuveni 80%.

Jautāts, kādēļ degvielas cenām ir novērojams tik straujš kāpums, Titovs sacīja, ka degviela ir biržā kotēts produkts, kura cena dienas laikā var svārstīties pat par vairākiem desmitiem ASV dolāru. Vienlaikus viņš sacīja, ka to nevajadzētu jaukt ar naftas biržu, jo šīs vērtības savstarpēji korelē, bet tās nav viennozīmīgi atkarīgas viena no otras.

No šī gada 9. februāra Latvijas mājsaimniecību elektroenerģijas tirgū darbu uzsāk viens no Baltijas vadošajiem enerģētikas uzņēmumiem – Ignitis.

Uzņēmums, kas kopš 2013. gada Latvijā nodrošina risinājumus biznesa klientiem, tagad mājsaimniecībām piedāvās personalizētus tarifus, kas pielāgoti cilvēku ikdienas paradumiem un lielākajiem patērētājiem (elektroauto, siltumsūkņiem), kā arī nākamās paaudzes mobilo lietotni viedai energopārvaldībai.

Ignitis piedāvās arī jaunu pakalpojuma izvēles brīvības standartu – klienti varēs jebkurā brīdī mainīt tarifu vai atteikties no pakalpojuma bez soda naudām un līguma laušanas maksas.

Ignitis piedāvās četru veidu personalizētus tarifus, kas apvienos fiksētas cenas drošību ar biržas cenu priekšrocībām. Tas nodrošinās zemāku cenu tieši tajās stundās, kad klients elektrību patērē visvairāk. Papildus tam Ignitis lietotne palīdzēs analizēt, kuras mājas ierīces ir "energoēdelīgākās", ļaujot pieņemt informētus lēmumus un samazināt izmaksas.

Latvijai ir labs potenciāls biodegvielu ražošanai, tā izmantošana ir atkarīga ne tikai no uzņēmēju spējām to attīstīt, bet jo īpaši no politiskajiem lēmumiem un sabiedrības attieksmes.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu diskusiju cikla Zaļā enerģija = konkurētspējīga Latvija ietvaros sarunā par biodegvielas ražošanu Latvijā šodien un rīt. Vienlaikus Latvijā izaudzētām rapša sēklām var pievienot augstāku vērtību, no tām ne tikai izspiežot eļļu un iegūstot lopbarībā izmantojamos raušus, bet šo rapšu eļļu izmantojot biodegvielas ražošanai, tādējādi transporta degvielas daļu izaudzējot savā zemē.

Vēsturisko lēmumu sekas

„Pašlaik Latvijā ir divas ražotnes, kur viena - SIA Bio-Venta - ir liela ražotāja un otra – mazāka ražotāja GVF Bio, un kopumā ražotnes var saražot dīzeļdegvielas piedevas –biodīzeļdegvielas - daudz vairāk, nekā valstij būtu nepieciešams, lai varētu izpildīt Eiropas Savienības uzstādītos mērķus,” pašreizējo situāciju raksturoja Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Renārs Pūce. Viņš norādīja, ka liela daļa no Latvijā saražotās biodīzeļdegvielas tiek eksportēta. Problēma ir ar Latvijas iekšējo patēriņu, kas laika gaitā pieredzējis pamatīgu viļņošanos.

2025. gada 3. ceturksnī iekšzemes kopprodukts (IKP) salīdzināmajās cenās palielinājies par 2,5 % (sezonāli un kalendāri nekoriģēti dati), liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie dati.

Salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, IKP pieaudzis par 0,6 % (sezonāli un kalendāri koriģētie dati salīdzināmajās cenās). Lielākais ieguldījums IKP izaugsmē bijis apstrādes rūpniecības nozarei.

2025. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, IKP salīdzināmajās cenās (sezonāli un kalendāri nekoriģēts) palielinājies par 1,7 %, faktiskajās cenās sasniedzot 30,8 miljardus eiro.

Faktiskajās cenās IKP šī gada 3. ceturksnī bija 11,2 miljardi eiro.

3. ceturksnī lielāko ieguldījumu pievienotās vērtībās izaugsmē devusi ne tikai apstrādes rūpniecība, bet arī būvniecība, tirdzniecība un operācijas ar nekustamo īpašumu. Samazinājums novērots veselības aprūpes, kā arī lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs.

2025. gada septembrī, salīdzinot ar 2024. gada septembri, rūpniecības produkcijas apjoms1 pēc kalendāri koriģētiem datiem salīdzināmajās cenās palielinājās par 6,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ražošanas apjoms palielinājās apstrādes rūpniecībā - par 8,5%, savukārt samazinājās elektroenerģijas un gāzes apgādē - par 0,6%, kā arī ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē - par 28,1%.

Rūpniecības produkcijas apjoms palielinājās trīs pēc īpatsvara lielākajās apstrādes rūpniecības nozarēs: koksnes un koka izstrādājumu ražošanā - par 9,8%, pārtikas produktu ražošanā - par 10,9% un gatavo metālizstrādājumu, izņemot mašīnas un iekārtas, ražošanā - par 13,3%. Rūpniecības produkcijas apjoma pieaugums bija arī automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanā - par 31,4%, gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā - par 17,6%, poligrāfijā un ierakstu reproducēšanā - par 17,0%, datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošanā - par 10,5%, kā arī elektrisko iekārtu ražošanā - par 5,3%. Savukārt produkcijas apjoma kritums bija dzērienu ražošanā - par 11,8%, tekstilizstrādājumu ražošanā - par 2,0% un apģērbu ražošanā - par 1,5%.

Kā liecina Eurostat apkopotā informācija, tad, rēķinot naftas ekvivalentā, 2024. gadā ilgtspējīgā cietā biokurināmā patēriņš Latvijā bija 745 kg uz vienu iedzīvotāju, un pēc šī rādītāja Latvija bija 3. vietā ES.

Malka vai, izsakoties Eiropas zaļā kursa terminoloģijā, cietais biokurināmais izsenis bija vienīgais enerģijas ieguves veids mērenajā klimatiskajā joslā. Mērenajā joslā malka, žagari, koku mizas, čiekuri, pārpalikumi no lietas koksnes ieguves kopš neatminamiem laikiem tiek izmantoti mājokļu apsildei, ēdiena gatavošanai, gaismas ieguvei un citam vajadzībām. Pirmsindustriālajā laikmetā biokurināmā patēriņš mērenajā joslā pēc svara pārspēja jebkuru citu lauksaimniecības produktu. Atbilstoši pirmsindustriālajā laikmetā Džona Henriha van Tūnena (1783-1850) izstrādātajam lauksaimniecības specializācijas modelim (grāmatā Izolētā valsts, 1826) visefektīvāko zemes izmantošanu var nodrošināt, ja vistuvāk galvenajai patēriņa vietai (pilsētai) zemes īpašnieki specializējas dārzeņu un augļu ražošanā, kā arī malkas un lietas koksnes ieguvē, jo tad transporta izdevumi būtu vismazākie. Šī loģika ir zaļās pieejas pamatā. Iegūstot cilvēka dzīvošanai nepieciešamo kurināmo dzīves vietas tiešā tuvumā, līdz minimumam samazinās enerģijas patēriņš (izmaksas) transportam un transporta radītais piesārņojums (izmeši).

Baltijas valstīs šogad notikušas vairākas izmaiņas darbaspēka nodokļu un minimālās algas jomā, kas tieši ietekmē iedzīvotāju ienākumus un uzņēmēju izmaksas. Lai gan minimālās algas pieaugušas visās trīs valstīs, Latvijā strādājošie ar minimālo algu joprojām saņem ievērojami mazāk nekā kaimiņvalstīs, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā analīze.

Lietuvā izmaiņas bijušas visvienkāršākās – palielināta minimālā darba alga, kas pieaugusi par 115 eiro un šogad sasniedz 1153 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Latvijā šogad ieviestas mērenas, jau iepriekš plānotas darbaspēka nodokļu izmaiņas. Minimālā darba alga pieaugusi par 40 eiro, sasniedzot 780 eiro pirms nodokļiem. Vienlaikus par 40 eiro palielināts arī ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums, kas šobrīd ir 550 eiro.

Savukārt Igaunijā izmaiņas ir plašākas. Tur šogad atcelts diferencētais neapliekamais minimums, atgriežoties pie vienotas fiksētas summas 700 eiro apmērā visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Papildus tam no 1. aprīļa minimālā darba alga palielināsies par 60 eiro un sasniegs 946 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2024. gadā Latvijas daļa lapu koku saplākšņa eksportā bija 5%, bet pēc ienākumiem no eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē.

Vēsturiski finiera lokšņu rūpnieciskā ražošana aizsākās1797. gadā, kad Samuels Bentamams (1757 - 1831) izgudroja un uzkonstruēja finiera lokšņu lobāmo mašīnu. No šī laika sākās plaša finiera lokšņu izmantošana dažādu koksnes izstrādājumu virsmu apdarē. Savukārt saplākšņa ražošana pašreizējā izpratnē (finiera lokšņu līmēšana un presēšana) rūpnieciskos apjomos aizsākās tikai pēc 1865. gada, kad ASV tika radītas iekārtas saplākšņa rūpnieciskai ražošanai. Tikai dažus gadus pēc saplākšņa ražošanas patenta izsniegšanas (1869.g.) šo produkciju sāka ražot arī Latvijas teritorijā. 1913. gadā Latvijā bija divas saplākšņa (līmēta finiera) rūpnīcas - viena Rīgā, bet otra Daugavpilī. Kopējais saražotā saplākšņa apjoms bija aptuveni 50 tūkstoši kubikmetru gadā (Latvijas PSR ģeogrāfija. Rīga: izdevniecība Zinātne, 1975., 345.lpp.).

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2024. gadā Latvija bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no biodīzeļdegvielas eksporta.

Starptautiskajā tirdzniecībā pie atjaunojamās jeb biodīzeļdegvielas (KN kods 3826) tiek pieskaitīta biodegviela, kas tiek ražota no augu eļļām, dzīvnieku taukiem vai atkritumiem, kā arī biodīzeļdegvielas maisījumi, kas nesatur vispār vai satur mazāk nekā 70 % naftas destilācijas produktu. Parastai – naftas vai citu ogļūdeņražu pārtvaices procesā iegūta dīzeļdegvielai - ir cita preču grupa (HS 2710).

Biodīzeļdegvielas ražošana

Tradicionāli biodīzeļdegviela tiek ražota, izmantojot ķīmisku reakciju starp taukvielām un spirtiem (parasti metilspirtu), kuras rezultātā rodas taukskābju metilesteri (biodīzeļdegviela), un vienlaikus kā blakusprodukts tiek iegūts glicerīns. Reakcija notiek 50–65 °C temperatūrā katalizatoru klātbūtnē.Kā taukvielu avots var būt augu eļļas (sojas, rapša, palmu, saulespuķu), izlietotās eļļas no ēdiena gatavošanas procesa, pārtikā neizmantojami dzīvnieku tauki u.c.

Ģeopolitisko drošības risku pieaugums un pastāvīgie hibrīdapdraudējumi liek daudzām valstīm palielināt investīcijas aizsardzībā, tādējādi radot papildu pieprasījumu ne tikai pēc dažāda veida produktiem un pakalpojumiem. Inovācija un kaujas spēju pilnveidošana noris pastāvīgi, kas savukārt pozitīvi ietekmē tautsaimniecību.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas (DAIF Latvija) valdes priekšsēdētāja Elīna Egle. Viņa norāda, ka pēdējo gadu laikā aizsardzības un drošības industrija, jo īpaši duāla pielietojuma preču ražošanā, piedzīvo strauju izaugsmi, taču tālākā attīstība ir atkarīga no sabiedroto valstu skaidriem un savlaicīgi pieņemtiem lēmumiem un arī spējām tos ātri realizēt.

Kāda ir situācija drošības un aizsardzības sfērā, jo īpaši, ja pēdējo gadu laikā tā kļuvusi par karstāko tēmu?

Nenoliedzami, 2022. gada. 24. februārī uzsāktā pilna mēroga karadarbība Ukrainā ir kļuvusi par sava veida dzinējspēku, kas ne tikai nosaka politiķu diskusiju dienaskārtību, bet arī daudzu valstu, tostarp Latvijas, lēmumus šo jomu stiprināšanai. Tieši ģeopolitiskā situācija un arvien jauni hibrīdapdraudējumi ir radījuši ne tikai nākotnes, bet arī šodienas izaicinājumus un uzdevumus valstīm, kas savukārt ar saviem pasūtījumiem tieši veicina drošības un aizsardzības, jo īpaši duālā pielietojuma produktu, pakalpojumu pieprasījumu un ar to saistīto inovāciju ne tikai laboratorijas līmeņa prototipēšanu, bet to komercializēšanu, maksimāli ātrāku ieviešanu reālajā praksē un mērogošanu. Latvijā un citās valstīs būtībā drošības un aizsardzības industrija ir cieši integrēta tradicionālajās nozarēs un veido jaunus tautsaimniecības sektorus, piemēram, aviācijas un kuģu mašīnbūvē, metālapstrādē, elektronikas, optisko ierīču ražošanā, sakaru un programmēšanas, arī tekstilnozarē un jaunu materiālu izstrādē u.tml. Jārēķinās, ka drošības un aizsardzības sektors neiztiek bez farmācijas, ķīmijas, specializētās pārtikas.

Šprotēm Latvijas zivju konservu eksportā pievienojas siļķu, makreļu, lašu un pat kaviāra konservi.

Jau vairāk nekā desmit gadus Krievija ir noteikusi Latvijas zivju konservu importa aizliegumu un Latvijas šprotēm Krievijas tirgus ir slēgts. Taču jau no 2015. gada Latvijas zivju konservu ražotāji ir attīstījuši citu zivju konservu eksportu un ievērojami paplašinājuši zivju konservu eksporta ģeogrāfiju.

Konservēšanas pirmsākumi

Kamēr nebija atklātas konservēšanas tehnoloģijas, vienīgais veids, kā paildzināt produktu lietošanu, bija to sālīšana, žāvēšana, kaltēšana, uzglabāšana skābā vidē (fermentēšana) vai marinēšana. Termiskās konservēšanas rūpnieciskā izmantošana aizsākās tikai XIX gadsimta sākumā, kad Francijas pavārs Nikolā Apērs (1749–1841) atklāja, ka var vairākus gadus uzglabāt ēdienu, kurš pirms tam ir ticis ievietots aizlodētās metāla kārbās, ja kārbas pirms uzglabāšanas uzkarsē virs vārīšanas temperatūras. Kad Francijas armija izsludināja konkursu par labāko metodi, kā ilgstoši uzglabāt pārtikas produktus, tieši Apēra ieteiktā konservēšanas metode – ēdiena sterilizācija metāla kārbās un stikla traukos – izrādījās visefektīvākā. 1810. gadā Apēram tika piešķirts apbalvojums un naudas prēmija par labākās konservēšanas metodes atklāšanu un pilnveidošanu. Apēra laikā gan nebija zināms, kāpēc, uzkarsējot hermētiski noslēgtu trauku virs 100 grādu temperatūras, tajā ievietotie produkti ilgstoši nebojājas.

Lietuvas naftas pārstrādes un importa uzņēmums "Orlen Lietuva" lauzis apmēram vienu miljardu eiro vērto Mažeiķu jēlnaftas pārstrādes rūpnīcas modernizācijas līgumu ar Lielbritānijas enerģētikas projektu pārvaldnieku "Petrofac", paziņoja "Orlen Lietuva" preses pārstāve Kristīna Ģendvile.

Viņa sacīja, ka līgums izbeigts, jo ģenerāluzņēmējs regulāri kavēja un neizpildīja darbus noteiktajos termiņos.

"Tāds lēmums pieņemts, lai aizsargātu kompānijas intereses pēc tam, kad plašā finanšu un darbības riska novērtējumā tika apstiprināts, ka projektu līgumā noteiktajā termiņā nav iespējams pabeigt," paskaidroja Ģendvile.

"Orlen Lietuva" preses pārstāve paziņoja, ka jau ir sākts jauna ģenerāluzņēmēja izraudzīšanās process, lai nodrošinātu projekta turpināšanu un veiksmīgu pabeigšanu. Līdz šim ir pabeigti 80% no modernizācijas projektā plānotajiem darbiem.

Anonīmi avoti ziņu aģentūrai BNS atklājuši, ka kopš piektdienas "Petrofac" apakšuzņēmēji darbu neturpināja.

Latvijas panākumi sieviešu apakšveļas un apakšveļas daļu – elastīgo lenšu –eksportā.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center dati (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija) dati, 2024. gadā Latvija pēc ienākumiem no krūšturu lencīšu eksporta uz vienu iedzīvotāju bija 1. vietā pasaulē.

Nesena vēsture

Masveida apakšveļas ražošanai ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē nav ļoti sena vēsture. Līdz pat XX gadsimta sākumam gan Latvijā, gan arī citviet Eiropā lielākā daļa sieviešu vasaras laikā apakšveļu nelietoja vispār. Augstākās kārtas sievietēm krūšturu funkciju pildīja korsetes. Savukārt pirmie rūpnieciski ražotie krūšturiem līdzīgie apģērba gabali (XIX gadsimta beigās) bija atvieglotas korsetes un naktskrekla kombinācija. Pirmais krūšturis kā nodalīts apģērba gabals tika patentēts tikai 1914. gadā. Līdz pat XX gadsimta vidum sieviešu apakšveļas masveida ražošana aizsākās tikai industriāli attīstītās valstīs. Latvijā līdz pat XIX gadsimta beigām ikvienai jaunkundzei bija jāprot darināt savu apģērbu pašai un, tikai sasniedzot noteiktu turības līmeni, apģērba darināšanai tik pirkti drēbnieku pakalpojumi. Pāreja uz apģērba darināšanas specializāciju ir iemūžināta Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) lugā Skroderdienas Silmačos (1902). Vēl XX gadsimta pirmajā pusē lielākā daļa Latvijas sieviešu sev nepieciešamo apģērbu šuva pašas un tikai bagātākās ģimenes izmantoja drēbnieku pakalpojumus vai arī iegādājās rūpnieciski ražotu apģērbu. 1927. gadā Latvijā bija reģistrēti tikai 27 veļas šūšanas uzņēmumi, kuros strādāja aptuveni 280 darbinieku, kā arī astoņi uzņēmumi (135 nodarbinātie), kas ražoja bikšu lences, korsetes un līdzīgus izstrādājumus (Latvijas statistikas gada grāmata 1927. Rīga, Valsts statistikas pārvalde,1928. 286. lpp.).

Pēdējo gadu laikā enerģētikas tirgus piedzīvo būtiskas pārmaiņas – pāreju no fosilajiem resursiem uz atjaunīgajiem energoavotiem, piemēram, vēja un saules enerģiju.

Baltijas gadījumā atjaunīgo enerģijas avotu izmantošana un pilnīgi “zaļas” elektroenerģijas ražošana ir viena no mūsu reģiona lielākajām ekonomikas iespējām šī gadsimta laikā. Mēs varam saražot vairāk elektroenerģijas kā pašiem nepieciešams, veicināt savu konkurētspēju un eksportēt. Šī transformācija ir viens no nozīmīgākajiem posmiem kopš elektrības tirgus liberalizācijas, taču tā arī rada jaunus izaicinājumus. Atjaunīgo resursu ražošana ir svārstīga un atkarīga no laika apstākļiem – saule nespīd vienmēr, un vējš nepūš nepārtraukti. Rezultātā elektroenerģijas piedāvājums kļūst mazāk prognozējams, kas prasa jaunas pieejas, lai nodrošinātu sistēmas stabilitāti un pieejamību.

Iekšzemes kopprodukts (IKP) 2025. gadā pieauga par 2,1% salīdzinājumā ar 2024. gadu, un tas ir krietni labāks nekā Igaunijā, kur IKP pieaugums pēc Eurostat datiem pērn bijis 0,6%. Jāteic, Lietuvā IKP audzis par 2,7%.

Faktiskajās cenās IKP pērn bija 43 miljardi eiro, bet gadu iepriekš – mazliet vairāk par 40 miljardiem eiro. Spēli dažādu Baltijas valstu IKP pieaugumā veido dažādie inflācijas tempi, kas ietekmē salīdzinājumu starp gadiem. Latvijā pērn vidējā inflācija bija 3,7%, Lietuvā – 3,4%, bet Igaunijā cenas auga par 4,8% un ne bez valsts līdzdalības. Kā zināms, igauņi cēla PVN iekasējamo lielumu.

Tendence Latvijā cerīga

2025. gada pēdējos divos ceturkšņos IKP izaugsme palielinājās, un kopumā redzama augoša tendence, kas, cerams, turpināsies arī šogad. Kopumā gan jāatzīmē, ka 2024. gads bija ar negatīvu IKP pieaugumu, un tādēļ vēl ir pāragri priecāties.

Aprites ekonomika pieņemas spēkā, tomēr perspektīvā tās apjomi būs daudz lielāki, tāpēc ir būtiska ne tikai pieredzes apmaiņa, bet arī jaunu iespēju un arīdzan šķēršļu identificēšana.

To paredzēts risināt Latvijas aprites ekonomikas forumā, kurš ir pirmais tik plašs pasākums Baltijas valstīs, kas veltīts aprites ekonomikas tematikai. Paredzētas 37 tematiskās sesijas, diskusijas, prezentācijas un praktiskas darbnīcas, veltītas daudzām nozarēm: tekstilam, plastmasai, koksnei, pārtikas apritei, radošumam, izglītības un pasākumu organizēšanai, rīcībpolitiku izstrādei un praktiskai īstenošanai.

Spoguļa efekts

“Forums ir tā vieta, kur mēģināsim saprast, kāda ir situācija Latvijā, parādot savdabīgu mozaīku no visām nozarēm, uzņēmējiem, zinātniekiem vienlaikus cenšoties atbildēt uz jautājumu, vai ir nepieciešamas kādas pārmaiņas normatīvo aktu līmenī,” skaidro pasākuma organizatora Rīgas Enerģētikas aģentūras vecākais eksperts Tālis Linkaits.Viņš skaidro, ka foruma mērķis ir stimulēt aprites ekonomikas principu piemērošanu gan uzņēmumos, gan pašvaldībās, veicinot privātā un publiskā sektora, kā arī zinātnieku sadarbību. “Aprites ekonomika ir gudra saimniekošana visās jomās, patērējot mazāk resursu, vienlaikus radot vairāk produkcijas, bet tomēr mazāk atkritumu,” skaidro T. Linkaits. Viņš norāda, ka pašlaik bieži vien sabiedrībā valda īsti neatbilstošs priekšstats par aprites ekonomiku kā atkritumu sistēmas vēl vienu sadaļu, kaut arī būtībā runa ir par pilnīgi visiem resursiem, kuri ir cilvēku rīcībā. “Interese dalībai forumā bija tik liela, ka reģistrāciju nācās slēgt,” uz jautājumu par interesi atbild T. Linkaits.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā pērn bija 2092 eiro jeb par 5,6% lielāka nekā 2024. gadā, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Statistiķi norādīja, ka algu pieaugums Igaunijā pērn bija lēnāks nekā iepriekšējos gados, taču, neskatoties uz to, vidējās bruto algas pieaugums reģistrēts visos apriņķos.

Vidējais atalgojums pirms nodokļu nomaksas pērn– 1815 eiro

2025. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu...

Statistiķi norādīja, ka vidējā bruto alga Igaunijā pērn visaugstākā bija Harju apriņķī, kur tā bija 2336 eiro mēnesī, kas ir par 5,3% vairāk nekā 2024. gadā. Galvaspilsētā Tallinā vidējā alga sasniedza 2451 eiro mēnesī, bet citviet Harju apriņķī tā vidēji bija 1957 eiro mēnesī.

Tartu apriņķī vidējā bruto alga bija 2112 eiro mēnesī, kas ir par 5,9% vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Salīdzinājumā ar 2024. gadu visstraujāk vidējā alga pieaugusi Valgas, Pelvas un Raplas apriņķos, kur vidējās algas pieaugums pārsniedza 6,5%.

Savukārt no ekonomikas nozarēm vislielākās algas pērn reģistrētas informācijas un komunikāciju sektorā, kur vidējā mēnešalga sasniedza 3651 eiro. Finanšu un apdrošināšanas jomā vidējā alga bija 3338 eiro, savukārt elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas sektorā vidējais atalgojums sasniedza 2948 eiro mēnesī.

Vismazākās vidējās mēnešalgas bija viesu izmitināšanā un sabiedriskajā ēdināšanā, kur vidējais atalgojums bija 1333 eiro, bet citu pakalpojumu jomā vidējā alga bija 1379 eiro, kas salīdzinājumā ar 2024. gadu ir attiecīgi par 5,4% un 5% vairāk.

Gada salīdzinājumā visstraujākais atalgojuma pieaugums reģistrēts enerģētikas sektorā. Elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā vidējā alga pieauga par 9,3%, un ūdensapgādes, kanalizācijas, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas pakalpojumu pieaugums sasniedza 7,4%.

Apstrādes rūpniecībā vidējā bruto alga Igaunijā pērn pieauga par 7%, un tirdzniecībā tika reģistrēts 4,9% kāpums.

Mediānā bruto mēnešalga 2025. gadā bija 1724 eiro, kas ir par gandrīz 6% vairāk nekā 2024. gadā.

Pērn Igaunijā bija 592 126 nodarbināto, kas ir par 1% mazāk nekā iepriekšējā gadā. Visvairāk nodarbināto strādāja apstrādes rūpniecībā - 100 617 jeb 17% no visiem nodarbinātajiem. Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, kā arī motorizēto transportlīdzekļu remontā strādāja gandrīz 87 600 cilvēku, izglītībā nodarbināto skaits sasniedza nepilnus 65 000 cilvēku, savukārt cilvēka veselības aprūpē un sociālajā darbā strādāja gandrīz 49 000 cilvēku.

Tikai ceturtajā ceturksnī vidējā bruto alga Igaunijā bija 2155 eiro mēnesī, kas ir par 4,5% vairāk nekā 2024. gada pēdējos trīs mēnešos.

Visaugstākā bruto mēnešalga oktobrī-decembrī bija Tallinā, kur tā sasniedza 2506 eiro, savukārt viszemākā mēnešalga bija Valgas aprņķī - 1615 eiro.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2024. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija trešajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no saliekamo koka ēku eksporta.

Vēsturiski pirmie cilvēku veidotie mājokļi bija būves, kuras bija viegli izjaucamas un transportējamas. Nodarbojoties ar agrīno lopkopību vai līdumu zemkopību, mītnes vieta bija regulāri jāmana. Kā savulaik norādīja pazīstamais Latvijas vēsturnieks un etnogrāfs Oskars Ringolds Ksavers Andermanis (1897–1974), tad viena no pirmajām mītnēm latviešiem, līdzīgi kā igauņiem un somiem, bija slietņu namiņš. (K. Andermanis. Senā latvju sēta.

Grāmatā Latviju tautas daiņas II, Rīga: Literatūra, 1928., 18. lpp.)Tā bija konusa formas vigvamam līdzīga būve, kuru veidoja no vairākus metrus garām kārtīm. Kāršu resnākie gali tika novietoti uz zemes, bet tievākie gali augšpusē sasieti kopā. Kārtis varēja pārklāt ar koku mizām, lapu koku zariem. Vēlākos laikos šādas mītnes dēvēja par mednieku vai zvejnieku zaru būdām. 20. gadsimtā slietņu namiņus atkal izmantoja kara laika bēgļi un jaunsaimnieki, lai ātri tukšā vietā, tikai ar dabas dotiem materiāliem uzbūvētu pajumti, kas aizsargātu no nokrišņiem un noturētu siltumu. Slietņu namiņa iekšienē uguni nekūra, bet pavarda vieta bija pie ieejas slietņu namiņā. Slietņu namiņš bija viegli izjaucams un, ja nepieciešams, pārvietojams.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pagājušajā gadā palielinājies par 2,1%, salīdzinot ar 2024. gadu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Pērn ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar 2024. gada attiecīgo periodu, Latvijas IKP, pēc sezonāli un kalendāri nekoriģētajiem datiem, palielinājies par 2,9%, bet pēc sezonāli un kalendāri koriģētajiem datiem bijis pieaugums par 2,5%.

Savukārt, salīdzinot ar 2025. gada trešo ceturksni, IKP salīdzināmajās cenās, pēc sezonāli un kalendāri koriģētiem datiem, pieaudzis par 0,6%.

Faktiskajās cenās Latvijas IKP pagājušajā gadā bija 43 miljardu eiro apmērā, tostarp ceturtajā ceturksnī - 11,821 miljarda eiro apmērā.

Statistikas pārvaldē norāda, ka ceturtajā ceturksnī būtisku ieguldījumu pievienotās vērtībās izaugsmē devusi ne tikai apstrādes rūpniecība, bet arī būvniecība, tirdzniecība un informācijas un komunikācijas pakalpojumi. Samazinājums bija lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, kā arī transporta un uzglabāšanas nozarē.

Aizvadītais februāris Latvijas elektroenerģijas tirgū iezīmējās ar vēsturiski augstāko patēriņu šim mēnesim, liecina energokompānijas Enefit apkopotā informācija.

Auksto laikapstākļu dēļ elektroenerģijas pieprasījums sasniedza 690 GWh, kas ir par 14 % vairāk nekā pēdējo desmit gadu vidējais februāra rādītājs. Augstais pieprasījums atspoguļojās arī elektroenerģijas biržas cenā – februārī vidējā cena Latvijā sasniedza 15,5 centus par kilovatstundu, kļūstot par dārgāko februāri biržas vēsturē. Aukstums un ražošanas struktūra saglabāja augstas cenasFebruārī elektrības patēriņš mājsaimniecībās un uzņēmumos būtiski pieauga auksto laikapstākļu dēļ. Šis kāpums notika laikā, kad Baltijas reģionā joprojām trūkst lētāku enerģijas ražošanas jaudu, tāpēc Latvijai kopā ar kaimiņvalstīm lielākā mērā nācās paļauties uz fosilā kurināmā elektrostacijām.

Dažādu faktoru dēļ šajā ziemā elektrības cena bija par apmēram 83% augstāka nekā iepriekšējā ziemā, intervijā teica AS "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste.

Viņš skaidroja, ka šajā ziemā elektrības cena ir pieaugusi, bet tas jāvērtē kontekstā ar iepriekšējo ziemu.

"Pagājušajā ziemā janvāris bija viens no siltākajiem novērojumu vēsturē, šogad ziema ir viena no aukstākajām novērojumu vēsturē. Protams, ka [cenas] delta veidojas tīri objektīvi tādēļ, ka tādu ziemu mēs neesam redzējuši pēdējos 15 gados un tika piedzīvots arī vēsturiski augstākais elektrības patēriņš jaudas ziņā," skaidroja Čakste, piebilstot, ka pie šāda patēriņa tiek darbināts viss, kas ir pieejams.

"Latvenergo" vadītājs stāstīja, ka arī "Latvenergo" termoelektrocentrāles (TEC) ir darbojušās divus mēnešus gandrīz vai pilnā režīmā, un tas nozīmē, ka fosilie resursi, ieskaitot arī Igaunijas un Lietuvas fosilos resursus, noteica elektroenerģijas cenu reģionā.