Daļa sporta objektu Latvijā arī nākotnē prasīs valsts finansējumu, uzskata Latvijas Nacionālā sporta centra (LNSC) valdes priekšsēdētājs Daniēls Nātriņš.
Fragments no intervijas
Vai LNCS nošķir sporta objektus, kuros ieguldījumi atgriežas sabiedrībai, no tiem, kurus valsts uztur galvenokārt stratēģisku vai pat politisku iemeslu dēļ?
Es teikšu, ka uz visiem objektiem var skatīties no abām pusēm. Es pieļauju, ka politiskais konteksts ir domāts par Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi. Ir skaidrs, ka neviena šāda veida trase pasaulē nekad nestrādās ar plusiem. Piemēram, Lillehammeres trase Norvēģijā saņem lielāku dotāciju nekā viss LNSC kopā. Arī nekur citur pasaulē trases nedarbojas kā biznesa objekti. Savukārt šos mīnusus mazina, piemēram, to pašu izklaides braucienu organizēšana. Tāpat no trases ēkas 6.stāva ir iespēja ieraudzīt skaistāko skatu uz Siguldu, un tas ir iecienīts tūrisma galamērķis. Līdz ar to, ja mēs par Siguldas trasi runājam ne tikai kā par sporta, bet arī kā par izklaides un tūrisma objektu, tad trases ārzemju braucēji vidēji gadā Latvijā pavada 6500 naktis, kas, pieņemot, ka vidēji viena sportista izdevumi par vienu pavadīto nakti ir 200 eiro, kopā veido ap 1,3 miljonu eiro gadā tiešo ekonomisko ietekmi. Tas ir, neskaitot trenerus un citu pavadošo personālu. Šī ekonomiskā ietekme atsver LNSC gada dotāciju, kas nākamajā gadā būs nedaudz vairāk par vienu miljonu eiro..
Kuri no LNSC objektiem ilgtermiņā nespēs būt finansiāli patstāvīgi? Un vai tas, ka finansiāli stabilāki objekti subsidē problemātiskākos, ilgtermiņā ir izdevīgi?
Tas, ka no vienu objektu peļņas tiek subsidēti citu objektu zaudējumi, ir mūsu reorganizācijas būtība. Tas, kas nevar eksistēt bez valsts dotācijas un vienmēr strādās ar mīnusiem, ir Siguldas trase, un šobrīd arī sporta bāze "Kleisti" izskatās problemātisks stāsts, ņemot vērā to, kādā tehniskā stāvoklī mēs to esam saņēmuši mantojumā no Latvijas jātnieku federācijas. Tas nav nekāds noslēpums, ka tur nav īsti laba situācija, lai neteiktu vairāk. Vēl pirms pusgada man šķita, ka šajā sarakstā būs arī vieglatlētikas manēža, bet tagad man vairs tā nešķiet. Tā var strādāt ar minimāliem zaudējumiem, bet tas vairs nav mūsu lielais "sāpju bērns".
Tas ir labi, ka mēs kā kapitālsabiedrība pēc reorganizācijas spējam paši sevi daļēji subsidēt. Mūsu pārvaldīto aktīvu bilances kopējā vērtība ir ap 120 miljoniem eiro, bet dotācija, ko mēs 2026. gadā saņemsim, būs tikai viens miljons eiro. Tas nav daudz pret mūsu pārvaldītajiem aktīviem. Var paskatīties kaut vai uz to, kādas dotācijas ir kultūras nozarē. Ja katrs no mūsu objektiem būtu kā atsevišķa kapitālsabiedrība, ticiet man, kopējā dotācija būtu daudz lielāka.
Valdība oktobra nogalē atbalstīja jaunā futbola stadiona projekta turpināšanu. Darba grupa toreiz izvirzīja trīs izbūves scenārijus, tostarp ar LNSC dalību. Kurš no tiem jums personīgi šķiet visreālāk īstenojams?
Tas ir publiskās un privātās partnerības variants. Mums ir uzdots izstrādāt finansiāli ekonomiskos aprēķinus līdz aprīļa beigām un drīz izsludināsim konkursu par šo ekonomisko aprēķinu veikšanu. Mēs paši to nedarīsim, tā ar augstu varbūtību, ņemot vērā pieredzes prasības un vajadzīgu kompetenču kopumu, būs kāda no lielajām auditoru kompānijām, jo, lai veiktu šo uzdevumu, ir jābūt pieredzei līdzīgu projektu izstrādē. Izvērtējums arī atbildēs uz visiem jautājumiem, kurš scenārijs ir visizdevīgākais, kas ir visreālākais, kur ir labākā lokācija. Pašlaik viss ir reducēts līdz trīs attīstības modeļiem, un tālāk tas būs finansiāli ekonomisko aprēķinu uzdevums ievirzīt pareizajā gultnē, kur tālāk ejam. Katram no modeļiem ir savi trūkumi, ir savas priekšrocības, tādēļ ir nepieciešams izvērtējums. Tas ir arī viens no priekšnoteikumiem, lai tālāk varētu realizēt publisko un privāto partnerību.
Tomēr katrs no šiem variantiem arī paredz, ka ir nepieciešams papildu finansējums vismaz pāris miljonu eiro apmērā. No kurienes šo naudu ņemt? Tas ir LNSC budžets, tas ir valsts budžets, kāds cits avots?
Uz šo jautājumu pašlaik atbildes vēl nav, jo no sākuma ir jāsagaida finansiāli ekonomiskā analīze.
Arī atrašanās vieta ir būtiska, jo tā atbild uz jautājumu par to, kāda varētu būt privātā partnera interese, cik daudz līdzekļu privātais partneris varētu nopelnīt, un attiecīgi, kāds būtu vai pat nebūtu vajadzīgs līdzdalības maksājums no valsts puses.
Vai LNSC skatījumā Latvijai ir nepieciešams viens augstas kapacitātes nacionālais futbola stadions, vai tomēr labāks būtu elastīgāks objektu tīkls? Vai nepastāv risks, ka šāds stadions "apēdīs" līdzekļus, kas citādi būtu ieguldāmi citās nacionālajās sporta bāzēs?
Es domāju, ka ir nepieciešams nevis viens, bet vismaz divi ceturtās kategorijas stadioni. Mums kā pirmais un vienīgais stadions Latvijā, kuram ir šī augstākā kategorija, ir "Daugavas" stadions. Mūsu futbola klubi attīstās, Virslīga kļūst arvien konkurētspējīgāka Eiropā, mums ir vairāki klubi, kas katru gadu Eiropas līmenī sāk uzrādīt arvien labākus rezultātus. Futbola klubs RFS pie mums atveda tādus grandus kā "Ajax", "Galatasaray". Ja arī "Rīga FC" būtu tikuši tik tālu, tad mums būtu problēma, mums nebūtu, kur aizvadīt visas spēles.
Mēs salīdzinoši nesen "Daugavai" saņēmām ceturto kategoriju un vairs neesam novirze no normas, kas ir akceptēta no Starptautiskās Futbola federācijas puses. Es gan, protams, esmu informēts par to, ka skatītājiem labāk patīk "Skonto" stadions, jo tur ir gan jumts, gan skatītāji atrodas tuvāk laukumam, bet tam ir tikai trešā kategorija.
Es uzskatu, ka ir jāattīsta sporta infrastruktūra valstī, un es droši vien neteiktu nē nevienam jaunam sporta objektam, kas ir kaut cik racionāls un no vienas puses veicina tautas sportu, bērnu sportošanu un līdz ar to visa sporta attīstību kā tādu, no otras puses visaugstākā līmeņa sportu, kas ir nacionālā futbola stadiona funkcija. Koncepcija ir arī tāda, ka šāds stadions var uzņemt gan dažādus koncertus, gan lielo klubu, gan valsts izlašu spēles.
