Šobrīd jau nevienam nav noslēpums, ka “Rail Baltica” projekta izpildes termiņi būtiski kavējas, projektēšanas darbiem atpaliekot par vairākiem gadiem. Sākotnējie grafiki nav ievēroti, un projekta virzība ir apdraudēta. Kavējumi radījuši ievērojamu sadārdzinājumu un risku zaudēt Eiropas Savienības finansējumu.
Līdzīgu situāciju piedzīvojām arī ir Rīgas lielākā infrastruktūras objekta - Austrumu maģistrāles – būvniecība, jo rezultātā tā izrādījās par vairāk nekā 7 miljoniem eiro dārgāka, nekā tika sākotnēji aprēķināts. Šādi piemēri mudina uzdot jautājumu, vai mūsdienās patiešām nav risinājumu, kas ļauj apjomīgos būvniecības projektos pēc iespējas precīzāk paredzēt izmaksas un izpildes termiņus? Un, vai tiešām publiskā sektora iepirkumos būvniecībā saimnieciski izdevīgākais risinājums tāds izrādās arī reālajā dzīvē?
Lielos infrastruktūras projektos kā “Rail Baltica” vai Austrumu maģistrāle u.c. ir daudz iesaistīto pušu. Un pat gadījumos, kad katra no pusēm savus darbus veic noteiktajos termiņos, lielākais izaicinājums ir uzdevumu, termiņu un sadarbības koordinēšana. Tas var radīt būtiskus klupšanas akmeņus gan attiecībā uz termiņiem, gan izmaksām, jo abi šie aspekti ir cieši saistīti.
Vēl viens būtisks aspekts ir zemākā cena jeb saimnieciski izdevīgākais risinājums kā būtiskākais kritērijs publiskā sektora iepirkumos. Šāda mēroga projektos, kuru izpildes termiņš ir pieci vai pat desmit gadi, ir teju neiespējami nodrošināt zemāko cenu katrā tā posmā. Lai uzņēmums varētu iedot zemāko cenu, ir būtu jābūt pārliecinātam, ka izmaksas nemainīsies (materiāli, darbaspēks, enerģija), nebūs kavējumu (atļaujas, saskaņojumi, citas puses), projekts netiks mainīts un sadarbība ar visiem iesaistītajiem būs perfekta. Citiem vārdiem sakot, viņam būtu jāstrādā bez riska. Bet realitātē lielos projektos tas nav iespējams, jo piecu vai desmit gadu laikā cenas mainās, ja ir daudz iesaistīto pušu, kāds vienmēr kavē, projektos rodas izmaiņas, turklāt inflācija un tirgus svārstības nav tik viegli prognozējamas. Zemākās cenas princips lielos infrastruktūras projektos pēc būtības nozīmē augstāku risku, un bieži arī lielākas gala izmaksas. Ja ir kļūdas projektēšanā, būvlaukumā par to nākas samaksāt daudz vairāk.
Diemžēl, bet lielā daļā šādu projektu tiek ietaupīts uz projektēšanu, kas noved pie izmaiņām projektā un rezultātā – papildus izmaksām. Tā notiek ne tikai liela mēroga projektos. Taču tam ir risinājums. Lai ilgtermiņa projektos, piemēram, piecu gadu griezumā, maksimāli pieturētos pie plānotajām izmaksām un neveiktu dārgas korekcijas jau būvniecības posmā, iespējams izmantot būvju informācijas modelēšanu jeb BIM (Building Information Modeling). Tā ir vienota, digitalizēta pieeja, kas nozīmē – visa informācija par būvi tiek pārvaldīta visā tās tapšanas un dzīves ciklā - no pirmās skices līdz pat brīdim, kad būve tiek nojaukta. Lai gan šāds risinājums nozīmē ilgāku un dārgāku projektēšanas posmu, kopumā projektā tas palīdz ietaupīt un iekļauties termiņos. BIM sniedz iespēju vienkāršot tehniskos procesus, automatizēt atkārtotus uzdevumus un uzlabot precizitāti. Projektēšanas laikā digitaizācija ļauj identificēt un atrisināt tādas problēmas, kuru risināšana reālajā vidē radītu izmaksas un patērētu daudz laika. Lai šādu pieeju īstenotu, nepieciešamas atbilstošas zināšanas un kvalifikācija no izpildītāja puses, kā arī pasūtītāja izpratne un vēlme iedziļināties projektā.
Pasūtītāja kompetence ir ļoti būtisks faktors, kas tieši ietekmē projekta rezultātu. Ja pasūtītājam nav pietiekamas pieredzes un zināšanu, lai vadītu apjomīgu būvniecības projektu, pat ar labākajiem projektētājiem un būvniekiem rezultāts var nebūt tāds, kā cerēts. Apjomīgajos projektos pasūtītāja loma nav tikai finansēt, viņam ir jāspēj definēt uzdevumu, pieņemt galvenos lēmumus, koordinēt iesaistītās puses un noteikt prioritātes. Ja šajā posmā trūkst kompetences, var rasties dažādi riski, piemēram, uzdevumi var tikt definēti neskaidri, novēloti lēmumi, biežākas izmaiņas projektā, kas atkal var novest pie termiņu kavējumiem un izmaksu pieauguma. Praksē redzam, ka projekti ar spēcīgu un pieredzējušu pasūtītāju tiek realizēti ievērojami efektīvāk. Savukārt gadījumos, kad šādas kompetences trūkst, ir būtiski piesaistīt profesionālu projektu vadību vai konsultantus jau agrīnā stadijā.
Veiksmīgas būvniecības pamatā vienmēr ir kvalitatīvs un detalizēts projekts, taču, diemžēl, daļa pasūtītāju un nozares pārstāvju aizvien uzskata, ka projekts ir tikai formalitāte. Ikdienā aktīvi cenšamies skaidrot pasūtītājiem šī aspekta nozīmi un redzam, ka pēdējo desmit gadu laikā izpratne par to ir būtiski augusi. Pasūtītāji pakāpeniski, bet tomēr aizvien vairāk apzinās, ka kvalitatīvs projekts ir investīcija, kas palīdz nodrošināt, lai katrs posms iekļaujas termiņā un budžetā. Jāpiezīmē, ka privātajā sektorā šī pārliecība ir izplatītāka, nekā valsts sektorā, kur aizvien var sastapties ar situācijām, kad projektēšanai atvēlēts 0,5% vai 1% no kopējā budžeta. Tas lielā mērā saistīts ar to, ka projektos, kur iesaistīts valsts finansējums, aizvien pieturamies pie saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma. Taču daudzās Eiropas valstīs jau šobrīd tiek īstenota atšķirīga prakse un publiskajos būvniecības iepirkumos, tiek izslēgti pretendenti ar visdārgāko un vislētāko piedāvājumu, tālāk vērtējot tikai tos, kuri spējuši piedāvāt vidēja līmeņa izmaksas. Iespējams, arī Latvijai būtu jāapdomā šādas prakses ieviešana, vismaz uz noteiktu laika posmu, lai pārliecinātos par tās efektivitāti.
“SEP” pieredze liecina, ka dažādu vērienīgu būvniecības projektu izpildi atvieglo arī tas, ja visa komanda – inženieri, arhitekti, būvniecības eksperti u.c. ir “zem viena jumta” jeb darbojas vienā organizācijā. Jo vairāk tiek piesaistīti apakšuzņēmēji vai sadarbības partneri, jo sarežģītāk veikt izmaiņas. Būtiskākie grozījumi projektē jāsaskaņo ar visām iesaistītajām pusēm, tad atkal ar klientu, un rezultātā pat šķietami vienkāršas lietas aizņem daudz laika.
Lielo būvniecības projektu problēma nav tajā, ka trūkst risinājumu, bet gan tajā, kādus principus izvēlamies piemērot praksē. Ja turpināsim balstīties zemākās cenas kritērijā un uztvert projektēšanu kā formālu soli, kavējumi un sadārdzinājumi būs neizbēgami. Taču, ja spēsim mainīt pieeju un ieguldīt kvalitatīvā projektēšanā, izmantot digitālos rīkus, piemēram, BIM, un pārskatīt iepirkumu kritērijus, varam būtiski uzlabot gan termiņu ievērošanu, gan izmaksu prognozējamību. Lielu infrastruktūras projektu veiksme sākas nevis būvlaukumā, bet gan projektēšanā.
