Daudzi pret viņu izturas ar zināmu aizturi, jo Juris Millers savulaik ir iemetis ne vienu vien akmeni daudzos dārziņos. Jā, iespējams, kādam viņš var nepatikt, taču nevar noliegt, ka Jura aktivitātes vienmēr ir piesaistījušas uzmanību. Turklāt Juris jau līdz sešpadsmit gadu vecumam bija paguvis izgaršot to, ko cits nepiedzīvo visa mūža garumā. Un joprojām viņa dzīvi nevar saukt par gluži parastu.
Desmit gadu vecumā viņš jau intervēja Alfrēdu Rubiku un Edgaru Liepiņu, trakajos deviņdesmitajos Juris kļuva par pasaulē jaunāko uzņēmēju, plikā vietā izveidodams pats savu konkursu. Vēl pienapuika būdams, viņš bīdīja lietas ar nopietniem onkuļiem, vēlāk izvārtījās pedofilijas skandāla dubļos, spēja piecelties un virzīties tālāk, pats sevi nodēvējot par paparaci.
Pēc nepilna mēneša Jurim būs trīsdesmit. Tiekoties ar viņu karstā, saulainā maija pēcpusdienā, rodas sajūta, ka Juris nav spējis izvairīties no trīsdesmitgadnieku krīzes. Lai arī viņš ir tikpat vitāls un atvērts kā līdz šim, kaut kas tomēr ir mainījies. Šobrīd viņš strādā nobriedušo cilvēku radio SWH, ir aizrāvies ar akadēmiskās izglītības turpināšanu, nākotnē ir gatavs pievērsties producēšanai. Pēc radio SWH jubilejas viņam klajā nāks nopietna grāmata: tie vairs nebūs paparaci novērojumi, bet gan pētnieciskais darbs par SWH vēsturi, intervijas ar radio bijušajiem un esošajiem dīdžejiem, ētera personībām, aizkadra stāsti. Lai gan... ar Juri ir kā ar bitēm. Nekad neko nevar zināt.
Šī ir viena no retajām intervijām, kurā ārpus kadra paliek ļoti daudz interesantu faktu, baumu un klaču. Ik pa laikam šķelmīgi smīnot, viņš izsaka kādu frāzi un tūlīt pat palūdz – šito gan neraksti. Tas tikai tavai zināšanai. Mēs pamīšus runājam te par uzņēmējdarbību un lietu bīdīšanu, te par kucēm, kuras darbojas mediju tirgū. Par valūtas prostitūtām, kuras tagad ir sabiedrības krējums. Mēs spriežam par radošajām izpausmēm un Dziesmoto revolūciju. Juris runā emocionāli un daudz smejas, savukārt es izmisumā domāju – kā lai to visu ievieto vienā īsā intervijā?
Mani ceļi ar Juri ir krustojušies vairākkārt. Savulaik kopā ar Ansi Bogustovu, Dīvu Reiznieku, Vinetu Vilisteri un Juri Milleru darbojāmies teātra studijā Zīļuks. Viņš jau toreiz bija neaptverami aktīvs un ģenerēja vienu ideju pakaļ otrai. Vēlāk īsu brīdi mācījāmies vienā skolā, un es spilgti atceros, kā vispārējās vienlīdzības gados piecpadsmitgadīgais Juris pie skolas piebrauca ar milzīgu džipu. Visi bija mēmi. Juris gan šo momentu vairs neatceras. Iespējams, viņš saka. Dzīvē esot bijuši visādi laiki.
Pēdējos gados viena no viņa dzīves neatņemamām sastāvdaļām ir dažādi skandāli un tiesāšanās: publiska ķengāšanās un pat kautiņš ar mūziķi Andri Kiviču, tiesāšanās ar politiķi Māri Gulbi, pat komiska tiesvedība pašam ar saviem kaimiņiem, kuri to iniciēja, bet divkārt bija spiesti samierināties ar zaudējumu. Pēdējais Jura ekscentriskais gājiens – pretendēšana uz LTV ģenerāldirektora amatu. Lai gan Juris vairākkārt akcentē, ka ar skandāliem un dzelteno presi esot cauri, sarunas gaitā viņš tomēr pačukst, ka šobrīd gatavojoties diviem jauniem tiesas procesiem, atmaskojošai publikācijai un vienam skandālam, kurš, ja viss izdosies, sacelšot mērenu vētru tējas glāzē.
Vienojoties par interviju, tu pieminēji, ka šogad svinēsi 30 dzīves un 25 radošās darbības gadus.
Jā. 1983. gadā, klausoties radioraidījumu Kāpēcīši, izdzirdēju sludinājumu, kas aicināja pieteikties raidījuma ierakstam. Es uzzīmēju zīmējumu, kas bija nepieciešams, lai piedalītos konkursā, un palūdzu mammai, lai viņa mani aizved uz radiomāju. Tas bija mans pirmais patstāvīgais lēmums. Un tur nu es biju! Starp citu, mana pati pirmā intervija bija ar Edgaru Liepiņu. Vairs neatceros, ko viņam jautāju, taču nebija slikti (smejas)! Kāpēcīšiem sekoja Oktobrēna dienasgrāmata, Pionieru radioavīze, Dzirkstele, un mana karjera radio beidzās, jo uzdevu Rīgas Izpildkomitejas priekšsēdētājam Alfrēdam Rubikam nepareizu jautājumu (smejas). Toreiz man bija nepilni desmit gadi. Tas bija laiks, kad tika runāts par metro būvniecību, tādēļ es savā intervijā Rubikam pajautāju, vai viņš zina, ka par viņu tiek sacerētas tautasdziesmas, un pat nocitēju – Rubiks rakņā apakšzemi, mēs to savu tēvuzemi! Tā laikam nevajadzēja darīt (smejas). Visādā ziņā, kā man to vēlāk atstāstīja, pēc šīs intervijas Gunārs Jākabsons saņēma zvanu no izpildkomitejas un man aizliedza iet ēterā. Es gan to īpaši nepārdzīvoju, jo biju jau sācis rakstīt avīzei Pionieris un man bija, kur radoši izpausties. Arī uz Preses namu es aizgāju pats, neviens mani aiz rokas neveda. Gribēju, aizgāju, pieteicos.
No kurienes tevī – jau no tik agra vecuma – ir šis patstāvīgums? Latvieši parasti nav tādi caursitēji.
Nezinu. Mamma visu mūžu ir strādājusi par inženieri konstruktoru birojā, tēvs – augstskolas pasniedzējs. Varētu teikt: tādi parasti cilvēki. Laikam tā caursišana ir mana individuālā iezīme. Taču mani gēni – tas ir tiešām interesants stāsts. Cara laikā mana tēva vectēvs no Ilūkstes tika aizsūtīts uz Kaukāzu zīmēt militārās kartes. Pirms diviem gadiem pirmo reizi devos uz Gruziju un atradu savus dzimtas kapus.
Tevī rit kalniešu asinis?
Nē. Lai gan mans tēvs piedzima Gruzijā, manās dzīslās plūst tikai vācu, poļu, franču asinis – kā jau visiem latviešiem. Taču latviešiem neraksturīgs apsviedīgums man ir piemitis jau kopš agras bērnības. Piemēram, septiņu astoņu gadu vecumā, izlasot Ērika Kestnera grāmatu Emīls un Berlīnes zēni, kur darbojās avīžpuikas, es pats uz savu galvu izlēmu izmēģināt kaut ko līdzīgu. Paņēmu saldējumam domātās 20 kapeikas, aizgāju līdz kioskam, kas atradās uz Blaumaņa un Barona ielas stūra, un nopirku, šķiet, piecas vai sešas Rīgas Balsis. Staigāju pa ielu un piedāvāju garāmgājējiem nopirkt avīzes.
Biji ieplānojis komerciālu pasākumu – nopirkt lētāk, pārdot dārgāk?
Nē, tur jau tā lieta! Tāds nebija mans mērķis. Nu, kāda padomju bērnam varēja būt komercijas ideja! Man vienkārši gribējās pamēģināt, kā tas ir – būt par avīžpuiku. Lai gan, jāsaka godīgi, zināmu peļņu es guvu. Kāds deva desmit kapeikas un neņēma atlikumu, kāds divdesmit kapeikas, bet cits – trīs kapeikas, cik šī avīze arī maksāja. Tā es kādu nedēļu tur tirgojos. Tā bija mana pirmā peļņa. Neoficiālā. Bet pirmā oficiālā, iegrāmatotā alga jeb honorārs, kā mēs to tagad saucam, bija Rīgas kinostudijā par kinoprovēm filmai Emīla nedarbi.
Tu varēji kļūt par Emīlu.
Jā, es izturēju vairākas atlases kārtas, nokļuvu finālā, taču paliku otrais. Dublieris. Bet es īpaši nekreņķējos.
Rodas iespaids, ka tu gan veiksmes, gan neveiksmes uztver diezgan viegli, bez pārdzīvojumiem un arī radošās idejas tev dzimst viegli. Kādēļ nekad neesi savu enerģiju virzījis uzņēmējdarbības gultnē?
Esmu mēģinājis to darīt. Mini miss un tam sekojošā modeļu skola arī ar laiku izvērtās par biznesa ideju, taču, ja runājam par biznesu kā tādu, mans pirmais nopietnais mēģinājums bija izveidot klubu Šarlote Lāčplēša ielā, pagalmā – līdzās kādreizējam Kino52. Kopā ar domubiedriem atradām fantastiskus pagrabus ar sešmetrīgiem griestiem, plašām telpām. Tikai nevajag šo ideju jaukt ar tiem klubiem, kādi tie ir šobrīd. Tas bija laiks, kad Rīgā principā bija tikai Bimini, Kardināls un SuperFM. Tas bija cits laiks, citi klubi. Cilvēki gāja dejot, atpūsties, gūt pozitīvas emocijas, nevis kā tagad – dzert un skatīties striptīzu. Nu, lūk. Un mēs par 90% šo ideju realizējām. Izvācām metru biezo mēslu kaudzi, uzbūvējām skatuvi, iegādājāmies apskaņošanas tehniku, bet... Nostrādāja divi negatīvi faktori. Pirmkārt, mājas prominentie iedzīvotāji, uzzinot, ka plānojam atvērt naktsklubu, sāka likt lietā savu ietekmi, lai to nepieļautu. Otrkārt, ietrāpījāmies Krievijas ekonomiskajā krīzē.
Citiem vārdiem, savā pirmajā biznesa mēģinājumā tu aplauzies un vēlāk vairs nemēģināji.
Nezinu, vai to īsti var saukt par aplauzienu, jo tādas globālas krīzes jau neviens nevar prognozēt, taču tur tiešām nekas nesanāca. Bet man ir bijuši arī veiksmīgi komercprojekti. Tā pati Mini miss modeļu skola, kas darbojās līdztekus konkursam.
Arī šis projekts apstājās no tevis neatkarīgu iemeslu dēļ. Pēc pedofilijas skandāla daudzu cilvēku attieksme mainījās gan pret tevi, gan pret tavu konkursu.
Diemžēl. Taču tie bija 12 fantastiski gadi. Tas bija laiks, kas man deva milzīgu pieredzi, ļoti daudz kontaktu. To nevar aizmirst un izsvītrot nedz no manas dzīves, nedz no Latvijas vēstures.
Patiesībā būt iesaistītam šādā skandālā, tas ir ļoti nopietns pārbaudījums. Katram cilvēkam. Kādas bija tavas emocijas? Vai tev pēc tā visa negribējās aizbēgt no Latvijas, aizbraukt tālu prom vai ieslēgties mājās un nerādīties uz ielas?
Nē. Es negribēju nedz bēgt, nedz nodarboties ar pašpārmetumiem. Es turpināju dzīvot. Es zināju, ka ne ar vienu no mana konkursa dalībniekiem nav noticis nekas slikts vai netikls. To zināja arī visu bērnu vecāki. Un šī apziņa man palīdzēja izturēt.
No tā visa manī pāri ir palicis tikai lepnums. Lepnums par tiem konkursa dalībniekiem, kuri ir izveidojušies par personībām: Žaneti Skaruli, Annu Krauju, Rudīti Būmani, Laumu Skridi, Rihardu Leperu. Viņi visi sāka manā konkursā.
Tu biji jaunākais uzņēmējs pasaulē, kuram oficiāli reģistrēta firma. 1993. gads, tev – 15 gadi. Kā tu juties starp lieliem, nopietniem onkuļiem? Tevi vispār kāds ņēma par pilnu?
Tas ir ļoti interesants stāsts. Tagad, atskatoties uz tā laika notikumiem, varu tikai brīnīties (smejas). Bet tie bija citi laiki. Padomju savienības plānveida ekonomika bija sabrukusi, bet tās vietā nekas jauns vēl nebija izveidojies. Es apzinos, ka mūsdienās diez vai kāds puika varētu kaut ko tādu dabūt gatavu. Bet toreiz, tie bija trakie deviņdesmitie, daudzas lietas varēja izdarīt daudz vienkāršāk nekā tagad. Mums pat īstas grāmatvedības nebija. Daudzas lietas tika kārtotas barterā. Piemēram, šūšanas fabrika mums uzdāvināja četrus uzvalkus, ar tiem tika nomaksāta telpu īre, kas savukārt sedza vēl kaut kādus pakalpojumus, kas bija nepieciešami konkursa organizēšanai. Un to visu es izdomāju pats. Man nebija neviena padomdevēja.
Vai tev tas nāca viegli?
Nē. Man visu laiku bija jākruķijas. Toreiz nebija nekā – ne normālu audumu, ne tērpu. Piemēram, pirmos Mini miss kroņus mēs taisījām paši no jumta skārda, aplīmējot to ar krāsainām plēvēm.
Un kur tu ņēmi naudu, lai rīkotu savus konkursus?
Naudu pirmajam konkursam iedeva šobrīd ļoti zināmi uzņēmēji: Valdis Krisbergs no Auseklīša, Skonto šefs Guntis Indriksons un Valērijs Kargins. Divus gadus Parex sponsorēja Mini miss priekšgaitnieku konkursu Miss Peksne.
Raugoties uz to ar mūsdienu cilvēka pieredzi – neiedomājami. Piecpadsmit gadu vecs puika rīko tāda vēriena pasākumus. Kā tu pielauzi uzņēmējus sponsorēt kaut ko, sazin ko?
Pašos pirmsākumos es biju pat divpadsmitgadīgs puika (smejas). Tas notika tā: eju pa ielu, skatos – jauna izkārtne Tūrisma aģentūra Parex. Domāju, ieiešu iekšā, apjautāšos. Tuk, tuk, sakiet, kur jums te ir direktors? Kādā jautājumā? Sponsorēšanas. Nezinu, vai Kargina kungs atceras šo tikšanos, bet es viņam pus latviski, pus krieviski izstāstīju, ka ir tāds televīzijas raidījums Pekšņi, ka mēs organizējam konkursu un meklējam sponsorus. Un viņi mums tiešām iedeva kaut kādu naudiņu. Patiesībā neiedomājama veiksme (smejas)! Es lieliski apzinos, ka mūsdienās tas vairs nebūtu iespējams, jo, lai tagad organizētu kādu pasākumu, ir jānokārto formalitāšu kaudzes, jāaizpilda neskaitāmi dokumenti un veidlapas. Bet toreiz... Piemēram, 1993. gadā, rīkojot starptautisku konkursu, man vēl nedēļu pirms pasākuma nebija naudas. Un atkal – cūcenes laime. Ejot pa ielu, ieraudzīju jaunu izkārtni Top Banka. Eju iekšā, izstāstu direktoram savu vajadzību un nosaucu tam laikam fantastisku ciparu – pieci tūkstoši latu. Baņķieris mani uzmanīgi uzklausīja un teica – piezvaniet rīt. Nu, skaidrs, piezvaniet rīt nozīmē – galīgi garām. Godīgi sakot, es pat aizmirsu par šo sarunu. Nākamajā dienā nepiezvanīju, nepiezvanīju arī pēc divām dienām. Mobilā jau toreiz man nebija, bet zvanīt vakarā no mājām... kaut kā stulbi. Taču pēc dažām dienām, atkal ejot garām šai bankai, izlēmu uz labu laimi tomēr ieiet apjautāties. Zini, ar ko tas beidzās? Piegāju pie kases lodziņa un painteresējos, vai direktors ir uz vietas, bet laipna meitene man uzreiz izsniedza trīs tūkstošus latu un atvainojās, ka te vēl neesot viss. Pārējais būšot rīt. Man, godīgi sakot, žoklis atkārās. Man nevajadzēja parakstīt nevienu papīru, nevienu līgumu, nevajadzēja uzrādīt dokumentus vai atvest galvotājus. Neko! Tas bija cits laikmets.
Vai pirmajos gados Mini miss nesa arī kādu peļņu?
Piemēram, tajā pašā 1993. gadā, nomaksājot visus rēķinus, pāri palika 300 lati, kurus godīgi sadalījām uz galviņām starp konkursa rīkotājiem – mani, Dīvu Reiznieku un Arni Ļaudanski.
Un ko tu nopirki par savu pirmo peļņu? Baltu uzvalku kā Ostapam Benderam?
Nē (smejas). Uzvalku man nevajadzēja, tos man barterā dāvināja šūšanas fabrikas. Patiesībā, pēc mūsdienu standartiem, tas, ko es nopirku, ir smieklīgi, bet pēc tā laika iespējām – kruta. Es nopirku videomagnetofonu un par atlikušo naudu kopā ar draugiem aizgāju uz Rīgā pirmo un vienīgo picēriju. Kā tagad atceros: uz trim cilvēkiem nopirkām desmit picas un kokakolu.
Tavus pusaudžu gadus var raksturot kā traku veiksmi. Vai pēc tā visa, nesasniedzot kaut kādus jaunus augstumus, tu nejūties kā no laivas izmests?
1999. gadā, kad Mini miss bija jau stabils, labi strādājošs pasākums, mēs sapratām, ka ir jāiet plašumā. Hobijs ir hobijs, bet nauda arī jāpelna. Izlēmām sākt organizēt citus pasākumus un gada sākumā sākām strādāt pie grandioziem pilsētas svētkiem – Ziemassvētku egles iedegšanas scenārija. Andris Vilcāns komponēja ģeniālu mūziku, bija plānota Doma skolas zēnu kora uzstāšanās, tiešraide televīzijā. Un tad nāca pedofilijas skandāls. Tajā brīdī viss sabruka. Viss, kas bija līdz šim, un viss, kas vēl varēja būt. Visi no manis novērsās, visi atteicās ar mani sadarboties. Es nevienam vairs nebiju vajadzīgs. Un pats nožēlojamākais – ideju par Ziemassvētku egles iedegšanu man nozaga. Brutāli. Visi atteicās ar mani sadarboties, bet scenārijs, kādu es to izveidoju, gandrīz viens pret vienu tika realizēts bez manis. Tad gan man bija nervu sabrukums... Taču es cēlos un gāju tālāk.
Dzeltenās preses virzienā.
Jā. Un kas tur slikts? Es varu pateikt tikai vienu piemēru: ja Ilze Jaunalksne aizbrauc uz Londonu un nofilmē kā digitalizācijas skandāla laikā kāds tur uzņēmējs slapstās gar māju, tad tā ir pētnieciskā žurnālistika. Bet, ja uz Londonu aizbrauc Juris Millers un Kaspars Ūdris un kompromitējošā situācijā nofotografē kādu politiķi, tad tā ir netīrā veļa un skandāls. Bet abos gadījumos metodes ir vienādas! Tā ir tā pati pētnieciskā žurnālistika. Uzskatu, ka tie gadi, kurus esmu pavadījis dzeltenajā presē, profesionālajā ziņā bija ļoti smagi, interesanti un noderīgi tālākajai dzīvei. Ar savu darbību es vēlējos mainīt Latvijas dzelteno presi, padarot to mazāk sterilu, glamūrīgu. Es smīkņāju par visām tām smalkajām aprindām, dārgajām rokassomiņām un vakarkleitām. Es smejos par bijušajām prostitūtām, kuras padomju gados strādāja valūtas bāros, bet tagad ir smalko aprindu lauvenes. Es uzvārdus nesaukšu.
Es tev daļēji piekrītu – arī dzeltenā prese, protams, pieder pie žurnālistikas. Taču vai tev kā cilvēkam rakņāšanās citu netīrajā veļā nekad nav sagādājusi morālo dilemmu: publicēt vai nepublicēt?
Nē. Morālā dilemma var rasties tikai tad, ja pastāv aizdomas, ka konkrētā informācija nav patiesa. Bet, ja materiāls ir patiess, ja cilvēks tiešām to ir darījis – kāda tur var būt dilemma? Turklāt, ja viņš to ir darījis, krāpjot sievu, krāpjot sabiedrību un veicot nelikumīgas darbības. Kāda dilemma tur var būt, ja žurnālista uzdevums ir stāstīt patiesību! Viens žurnālists stāsta patiesību par ekonomisko situāciju valstī, es – par smalkajām aprindām.
Vai tev pēc tā visa ir daudz ienaidnieku?
Ne mazāk un ne vairāk kā jebkuram citam.
Un vai tu, meklēdams skeletus citu cilvēku skapjos, nekad neesi baidījies, ka kāds, kaut vai aiz atriebības, sāks kaut ko meklēt arī tavā skapī?
Ir jau mēģinājuši. Bet lai jau! Katram ir kaut kas slēpjams. Pilnīgi katram.
Liela daļa dzelteno skandālu joprojām ir saistīta ar cilvēku seksuālo orientāciju. Mūsu sabiedrība joprojām ir izteikti homofoba. Arī jau pieminētais pedofilijas skandāls – tur vienā čupā tika samesta homoseksualitāte, kas pats par sevi nav nekas ārkārtējs, un pedofilija, kas ir krimināli sodāms nodarījums.
Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz homoseksuālu cilvēku. Viņi ieņem augstus posteņus publiskajā pārvaldē, katru vakaru ir redzami televīzijas ekrānos, vada ministrijas, intervē cilvēkus, raksta grāmatas. Un to visu viņi dara labi. Kāds tam visam sakars ar to, ko viņi dara mājās, savā privātajā dzīvē!?
Vai tu savu vārdu uzskati par zīmolu? Vai pēdējos gados esi apzināti virzījies uz to, lai tavs tēls, tavs zīmols būtu skandalozs?
Protams, ar visu savu darbību, skandalozitāti, pat ar grāmatu Paparaci dienasgrāmata es daļēji veidoju pats savu tēlu, taču tam ir pielikts punkts. Esmu aizgājis no dzeltenās preses.
Es gan tā neteiktu. Kaut vai tava pretendēšana uz LTV ģenerāldirektora amatu. Vai tad tā nebija kārtējā vēlme pēc publicitātes?
Ar šo soli es centos sasniegt divus mērķus. Viens – veikt žurnālistisko pētījumu par to, cik politizēts ir LTV ģenerāldirektora ievēlēšanas process. Izpētīt to visu no iekšpuses. Un šobrīd man ir savākts fantastisks materiāls par to, kā politikāņi privātās tet-a-tet sarunās ar mani ir izteikušies par Latvijas Televīziju. Pienāks brīdis, un es to publicēšu. Jo tas, ka tagadējā Ministru prezidenta biroja darbinieks ar tādu vieglumu var pateikt – mēs piezvanīsim, un raidījuma nebūs... Tas ir tāds cinisms!
Tu kādu biedē?
Nē. Katrs pats zina, ko viņš man ir teicis.
Un kāds bija otrs mērķis?
Ļoti patiess – izstrādāt tiešām labu, kvalitatīvu, pamatotu LTV attīstības koncepciju, piedāvājot savu redzējumu tam, kā izvilkt televīziju no tās bedres, kurā tā šobrīd atrodas. Šīs koncepcijas tapšanā es ļoti nopietni strādāju ar mediju ekspertiem, Maltas un Zviedrijas sabiedrisko TV vadītājiem, konsultējos arī ar Krievijas 1. kanāla vadību – koncepcija bija patiesi visaptveroša. To atzina pat NRTP locekļi. Taču gala rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Par ģenerāldirektoru mani neievēlēja, un tā vietā ir ierosinātas divas lietas. Viens kriminālprocess un viens civilprocess. Abi par mana goda un cieņas aizskaršanu.
Kurus tu apsūdzi?
Es tiesāšos ar vienu no Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļiem, kurš padomes sēdē mani klaji apmeloja. Kā arī ar žurnālistu Māri Puķīti, kurš, savā rakstā nosaucot mani par «odiozu kandidātu», ir aizskāris manu cieņu.
Kas tad slikts ir vārdā odiozs?
Šī vārda latīniskā cilme nozīmē – pretīgs, nīsts, neciešams.
OK. Par tiesāšanos un odiozitāti viss ir skaidrs. Vai tev ir vēl kādi nākotnes plāni?
Nē, visas šīs tiesāšanās, skandāli – tas viss tā, ķeksīša pēc. Patiesībā šobrīd man dzīvē ir pavisam citi mērķi. Tikko, pirms mūsu tikšanās, es nodevu savu maģistra darbu, kas tiks aizstāvēts Publiskās pārvaldes katedrā. Iespējams, tam sekos arī doktora disertācija. Varbūt es atgriezīšos darba tirgū un piedāvāšu savas zināšanas un pieredzi kādam esošam vai jaunam mediju projektam vai citam izaicinājumam. Iespējams, ar laiku es būšu gatavs arī politikai. Jā, neslēpšu – mani tas saista. Tāpat vēlos nopietnāk pievērsties producēšanai. Ar to esmu nodarbojies jau kādus desmit gadus, paralēli visām citām lietām. Es nekad neesmu to afišējis, bet tagad varu pateikt – visus šos gadus esmu meklējis un atradis jaunus talantus. Esmu strādājis ar vairākiem solo izpildītājiem, dziedātājiem, grupām, piemēram, Prego, Caffe. Tie ir pilnībā mani projekti, atrasti, nolikti uz kājām, palaisti sabiedrībā. Dziesma Melanholiskais valsis joprojām aizkustina tūkstošiem klausītāju. Un man tas tiešām patīk. Man patīk atklāt, virzīt jaunus un talantīgus cilvēkus. Domāju, ka pavisam drīz publika sagaidīs kaut ko jaunu. Man tikko bija atlase trim jauniem muzikālajiem projektiem. Tā ka – viss notiek!
