Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Gads bija labs vai slikts? Kā kuram, vai ne? Bet skaidrs, ka, moderni sakot, izaicinājumu pilns tas bijis visiem.

Turpinājās Covid-19 sērga, tai paralēli dramatiski auga izejmateriālu un energoresursu cenas, pieauga Eiropas Zaļā kursa un citu prasību, ko drīkst, ko nedrīkst, ietekme un – kas vietējā līmenī visnepatīkamāk – aizvien pieaugoša ir bijusi politisko lēmumu, kas ietekmē biznesu, neprognozējamība.

Runājot par šo neprognozējamību, jāizdala divu veidu tās cēloņi. Vienos gadījumos, kā infekcijas izplatīšanās, konteinerkravu pārvadājumu krīze, globālais pusvadītāju deficīts, runa ir par procesiem, ko cilvēki ātri nevar mainīt vai novērst. Citos gadījumos, kā politisko lēmumu pieņemšana, šī neprognozējamība tieši rodas atsevišķu cilvēku grupas haotiskas darbības rezultātā.

Spilgtākā piemēra liecinieki esam šajā gada nogalē. Tepat Latvijā. Vispirms bija garas diskusijas par to, kāds varētu būt valsts atbalsts apstākļos, kad strauji auga energoresursu cenas. Piedāvāja samazināt OIK elektrībai, tad PVN, tad aptvēra, ka atbalsts būtu nepieciešams arī gāzes lietotājiem apkurei, rosināja arī tās cenu atslogot ar nodokļa pazeminājumu. Par to spriedelēja pāris nedēļas, līdz laikam saprata, ka atbalstu visās frontēs valsts budžets var nepavilkt. Sāka meklēt atkāpšanās ceļus, aizrunājās pat līdz tam, ka gāzei PVN nevarot mazināt, jo tā taču no Krievijas. It kā galapatērētājs un nodokļa maksātājs būtu kaimiņvalsts, nevis vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji. Un it kā nomainīt gāzes katlu pret malkas krāsni varētu tikpat ātri kā kurpju šņores. Un it kā Eiropas Zaļā kursa uzstādījumi nebūtu vērsti arī pret koksnes izmantošanu apkurei.

Daudzmaz sakarīgs risinājums šajā ziņā tika atrasts vien pašā gada nogalē – pēc gandrīz mēnesi ilgas pilnīgi liekas putu kulšanas par šo tēmu.

Taču vēl spilgtāks politiski radītas un vadītas neprognozējamības piemērs ir saistīts ar strādāšanas ierobežojumiem gada nogalē tirgotājiem un restorāniem. Jau ilgāku laiku bija spēkā norma, ka aizliegta saimniecisko pakalpojumu sniegšana tirdzniecības centros brīvdienās un svētku dienās. Nu dažas dienas pirms Ziemassvētkiem visiem par pārsteigumu tā tika atcelta. Tāpat nolemts, ka gadu mijas naktī nebūs spēkā liegums sniegt pakalpojumus un organizēt pasākumus. Loģisks jautājums – kāpēc nevarēja nolemt savlaicīgāk? Kāda jēga no šīs brīvlaišanas, ja tirgotājiem nebija dots laiks sarūpēt lielāku preču daudzumu, ēdinātājiem – produktus, restorāniem un pasākumu rīkotājiem – noorganizēt klientu pieteikšanos? Galu galā uzņēmējiem jārēķinās arī ar darbaspēka pieejamību – ņemot vērā līdzšinējos ierobežojumus, nodarbināto skaits ir bijis samazināts, nu pēkšņi jādomā, kas strādās uz īsu laiku (gan jau pēc svētkiem līdz ar jaunā vīrusa paveida izplatīšanos liegumu groži atkal tiks savilkti).

Ļoti precīzi radušos situāciju Latvijas Radio raksturoja Restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis: “Ļoti būtiska uzņēmējdarbībā ir plānošana, bet tas, ko mēs redzam Latvijā, diemžēl ir nedaudz ugunsdzēsēju brigāde valdībā. Kaut ko visu laiku maina, bet saprotiet – ir jau ļoti liela daļa cilvēku savus plānus veidojuši. Ja mēs runājam par tūristiem – es saprotu uzņēmējus, kuri saka, ka ir bēdīgi par šo [valdības] lēmumu [atļaut kafejnīcu darbu gadu mijā arī pēc plkst. 23], jo notiek līdzīgi kā ar Ziemassvētku tirdziņiem. Aizliedz Ziemassvētku tirdziņus, tad atkal pēc divām nedēļām tos atļauj, kad jau tūristu grupas ir pārplānojušas un aizbraukušas citur. Nu, tāda eksperimentēšana.”

Ir saprotams, ka situācija ir mainīga, jāspēj tai pielāgoties. Ir saprotams, ka valdības koalīcija, kuras darbs jau tā atgādina Krilova fabulu par vēzi, gulbi un līdaku, kas velk katrs uz savu pusi, arī pati tiek raustīta no visām pusēm, turklāt nāk vēlēšanu gads ar no tā izrietošu politiķu vēlmi īpaši piedomāt par savu popularitāti sabiedrībā. Bet tas nevar būt attaisnojums haosa radīšanai valstī. Vismaz krīzes pārvaldībā subjektīvi lēmumi būtu jāaizstāj ar laicīgi pieņemtiem principiem, ka noteiktas sekas iestājas noteiktu apstākļu gadījumā.

Un arī visa veida strādāšanas liegumi vai atļaušanas jāaizstāj ar nosacījumiem, kas jāievēro, teiksim, par distancēšanos. Nevar izlemt nedēļām, tad gandrīz jau pieņem lēmumu, to visiem skaļi izziņo, bet beigās tomēr izlemj ko citu un pēc tam vēl nemitīgi maina to, kas jau stājies spēkā un ar ko cilvēki rēķinās.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru