Viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem ir darba vietas. Strādājošie ne tikai pelna savai un ģimenes iztikai un maksā nodokļus, bet arī vienlaikus rada pieprasījumu pēc valsts pakalpojumiem – izglītības, veselības aprūpes, drošības, kā arī pēc infrastruktūras – ceļiem, tiltiem un sakariem.
SIA Lursoft pētījuma dati rāda satraucošu ainu – uzņēmumi 2021. gadā nodarbināja 709 595 strādājošos, kas ir par 64 179 strādājošo jeb 8,3% mazāk nekā 2014. gadā, salīdzinoši strauji nodarbināto skaits sarucis pēdējo gadu – Covid-19 pandēmijas – laikā.
Protams, pēdējo gadu laikā arī ir sarucis kopējais iedzīvotāju skaits valstī, taču strādājošo skaita kritumu nevar norakstīt vienīgi uz to, ka cilvēki kļūst veci un nomirst un dzimstība ir maza. Nederēs arī atruna, ka zinātniski tehniskais progress paplašina jomas, kurās cilvēka iesaiste ir arvien mazāk nepieciešama un tas ar vajadzīgo investīciju palīdzību ļauj būtiski paaugstināt darba ražīgumu, vienlaikus dodot iespēju maksāt darbiniekam ievērojami augstāku atalgojumu.
Cilvēki līdztekus ir arī patērētāji, kuri iegādājas preces un pakalpojumus, tādējādi ģenerējot ne tikai ienākumus attiecīgo jomu uzņēmējiem un tajās nodarbinātajiem, bet arī papildinot valsts maku ar akcīzes, pievienotās vērtības, uzņēmuma un iedzīvotāju nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Proti, ja sabiedrības lielums kritiski samazinās tieši šāda iemesla dēļ, inovācijas būtu jāsāk uzskatīt par kaitīgām.
Trauksmes zvans vai tehnoloģiju izrāviens
Fakts, ka uzņēmējdarbībā inovācijas nemitīgi maina ražošanas līdzekļus, kas nemitīgi kļūst efektīvāki, produktīvāki, vienlaikus samazinot nepieciešamību pēc cilvēku darba. Tomēr šī aksioma darbojas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Paraugoties uz visu Eiropas Savienību, ir redzams, ka tehnoloģijas gan «atņem» darba vietas, taču kopējā darba vietu «bilance» daudzviet ir pozitīva. Paralēli izzūdošajam roku darbam tiek radītas jaunas darba vietas strādājošajiem un vecajā Eiropā nemitīgi ir pieprasījums pēc darbaspēka. Latvijā diemžēl dati rāda bēdīgu ainu – jaunradītas darba vietas nespēj kompensēt likvidēto darba vietu skaitu. Otrs ne mazāk svarīgs aspekts tieši mūsu valstī – Covid-19 pandēmija «izēda» daudzas darba vietas un tajās iepriekš strādājušie cilvēki vai nu atrada citu darbiņu, vai arī devās peļņā uz ārzemēm. Lursoft dati liecina, ka nodarbināto skaita visstraujākais kritums par teju 46 000 ir novērots tieši 2020. un 2021. gadā.
Ja nodarbināto skaits turpinās sarukt, tad būtībā vienīgais, kā uzturēt valstij nepieciešamo infrastruktūru, būs tikai un vienīgi lielāki nodokļi, jo ir pamatotas šaubas, ka šim mērķim naudu atvēlēs Eiropas Savienība. Iespējams arī otrs Latvijā samērā tradicionāls risinājums – samazināsim uzturamo ceļu kilometrus, gultasvietas slimnīcās un skolas. Visbeidzot ir iespēja pārvērtēt valsts pārvaldes apmērus, to nepieciešamību un jo īpaši lietderīgumu un efektivitāti. Visi šie soļi būtu mazāk aktuāli, ja darba vietu skaits būtu augošs.
Atvara efekts
Jāņem vērā, ka vismaz daļu no tiem, kas devušies peļņā uz ārzemēm ar visu ģimeni, uz šādu soli pamudināja darba vietu izzušana. Savulaik, piemēram, laukos bija ļoti daudz cilvēku, kuri strādāja lauksaimniecībā, šobrīd tik daudz cilvēku nav nepieciešams. Rezultātā roku darba vietu skaits lauku apvidos ir dramatiski sarucis, bet jaunas citas iespējas nav radītas, un labākajā gadījumā Rīga un citas pilsētas saņem cilvēkus.
Pēc statistikas zinām, ka Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās. Proti, Latvijas galvaspilsēta ir tikai īslaicīga pietura šo darbinieku ceļā uz lidostu. Iznākumā reģionos, ar nelieliem izņēmumiem, cilvēku kļūst arvien mazāk, kam seko nākamais solis – nav bērnu, nevajag skolas, pēc tam kultūras namus un citus valsts pakalpojumus. Valsts politika ar mazo skolu slēgšanu raisa jaunu izbraukšanas vilni, jo bez darba palikušajiem un pensijas vecumu nesasniegušajiem alternatīvas darba vietas apkaimē nav. Līdzībās runājot, veidojas tāds kā atvars ūdenstilpē – ja valstī sarūk patērētāju (iedzīvotāju) skaits, tad loģiski, ka tirdzniecībā un pakalpojumu segmentā pazūd potenciālie klienti, kas savukārt ietekmē ražotājus, kuriem gan vēl ir iespējas Latvijā nepieprasīto un nepatērēto eksportēt un realizēt ārvalstīs, tomēr galarezultātā izrādās, ka darbinieku trūkst.
Darba vieta ir vērtība
Valsts pārvaldē strādājošajiem un jo īpaši politiķiem ir jāsaprot, ka ikviena darba vieta, jo īpaši uzņēmumos, ir vērtība, un, ja tā izgaist, jautājums ir – vai tās vietā rodas cita? Kādēļ, jo īpaši uzņēmumos? Privātajā sektorā strādājošais uztur ne tikai pats sevi, bet arī statistiski vienu bērnu – skolēnu vai studentu, vienu pensionāru un vēl arī kādu, kurš strādā valsts un pašvaldību pārvaldē. Jautājums ir – ja privātajā sektorā strādājošo kļūst mazāk, vai viņi spēs nopelnīt naudu tiem, kurus līdz šim uzturēja lielāks skaits? Proti, jau citā kvalitātē atgriežamies pie dilemmas mazināt valsts pārvaldi, skolotājus, policistus vai arī palielināt nodokļu slogu, kas jau tā ir gana iespaidīgs.
Vai kaut ko esam iemācījušies?!
Ekonomiskās recesijas laikā 2008.–2010. gadā bieži vien tika norādīts, ka brīva darbaspēka kustība ir viena no ES pamatbrīvībām, un Latvijā bez darba palikušie to izmanto, lai dotos peļņā uz ārzemēm, tā mazinot sociālā budžeta slodzi, tomēr šāda plūsma pēc būtības valsti atbrīvojusi no daudziem cilvēkiem, kuri tagad ar saviem nodokļiem uztur citas valstis un tajās tērē nopelnīto, tādējādi stimulējot šo valstu ekonomiku. Ilgus gadus cilvēks, it īpaši darbaspējas vecumā, Latvijā netika uztverts kā vērtība un resurss, bez kura valsts nevar pastāvēt. Tādēļ arī nav brīnums, ka iepriekš šis resurss netiek atzīts par deficītu.
Sekas? Lūk, jau šobrīd uzņēmējiem trūkst darbaroku, bet tajā pašā laikā oficiālais bezdarbnieku skaits pārsniedz 50 000. Jautājumi kā no pārpilnības raga, bet atbilžu nav. Cerēt, ka viss brīnumaini atrisināsies pats no sevis, ir naivi, bet pagaidām nav redzams pat pirmais solis – sapratne, ka darba vietas ir pamatu pamats valstij, kura bez cilvēkiem nevar pastāvēt, bet strādājoši uzņēmumos ir tieši tie, kuri uztur šo valsti, kurā valsts valoda ir latviešu. Tāda ir tikai viena visā pasaulē, un, diemžēl, tā turpina atdāvināt savu lielāko vērtību – cilvēkus – citām valstīm, kurās jau cilvēkiem no Latvijas dzimst bērni, kuri lielākoties tur paliks dzīvot un strādāt.
Desmit gados mums ir bijušas reemigrācijas programmas, aicinājumi un patriotiskas uzrunas aizbraukušajiem, tomēr vienīgā mācība no rīcības pēc pagājušās krīzes – tas viss neder!
Tā mācība, kas katram deputātam jau 2. oktobrī būtu jāņem vērā – katra likvidētā darba vieta ir risks zaudēt cilvēku, kas dzīvo Latvijā. Katra darbība, kas liedz strādāt, ierobežo iespējas nopelnīt dzimtenē, pat aizliedz ērti sasniegt darbavietu, pašreizējās demogrāfijas ēnā ir vērtējama kā būtisks kaitējums paša tautai.
