Ekonomika

Nav darba, nebūs cilvēku

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 17.08.2022

Jaunākais izdevums

Viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem ir darba vietas. Strādājošie ne tikai pelna savai un ģimenes iztikai un maksā nodokļus, bet arī vienlaikus rada pieprasījumu pēc valsts pakalpojumiem – izglītības, veselības aprūpes, drošības, kā arī pēc infrastruktūras – ceļiem, tiltiem un sakariem.

SIA Lursoft pētījuma dati rāda satraucošu ainu – uzņēmumi 2021. gadā nodarbināja 709 595 strādājošos, kas ir par 64 179 strādājošo jeb 8,3% mazāk nekā 2014. gadā, salīdzinoši strauji nodarbināto skaits sarucis pēdējo gadu – Covid-19 pandēmijas – laikā.

Protams, pēdējo gadu laikā arī ir sarucis kopējais iedzīvotāju skaits valstī, taču strādājošo skaita kritumu nevar norakstīt vienīgi uz to, ka cilvēki kļūst veci un nomirst un dzimstība ir maza. Nederēs arī atruna, ka zinātniski tehniskais progress paplašina jomas, kurās cilvēka iesaiste ir arvien mazāk nepieciešama un tas ar vajadzīgo investīciju palīdzību ļauj būtiski paaugstināt darba ražīgumu, vienlaikus dodot iespēju maksāt darbiniekam ievērojami augstāku atalgojumu.

Cilvēki līdztekus ir arī patērētāji, kuri iegādājas preces un pakalpojumus, tādējādi ģenerējot ne tikai ienākumus attiecīgo jomu uzņēmējiem un tajās nodarbinātajiem, bet arī papildinot valsts maku ar akcīzes, pievienotās vērtības, uzņēmuma un iedzīvotāju nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Proti, ja sabiedrības lielums kritiski samazinās tieši šāda iemesla dēļ, inovācijas būtu jāsāk uzskatīt par kaitīgām.

Trauksmes zvans vai tehnoloģiju izrāviens

Fakts, ka uzņēmējdarbībā inovācijas nemitīgi maina ražošanas līdzekļus, kas nemitīgi kļūst efektīvāki, produktīvāki, vienlaikus samazinot nepieciešamību pēc cilvēku darba. Tomēr šī aksioma darbojas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā. Paraugoties uz visu Eiropas Savienību, ir redzams, ka tehnoloģijas gan «atņem» darba vietas, taču kopējā darba vietu «bilance» daudzviet ir pozitīva. Paralēli izzūdošajam roku darbam tiek radītas jaunas darba vietas strādājošajiem un vecajā Eiropā nemitīgi ir pieprasījums pēc darbaspēka. Latvijā diemžēl dati rāda bēdīgu ainu – jaunradītas darba vietas nespēj kompensēt likvidēto darba vietu skaitu. Otrs ne mazāk svarīgs aspekts tieši mūsu valstī – Covid-19 pandēmija «izēda» daudzas darba vietas un tajās iepriekš strādājušie cilvēki vai nu atrada citu darbiņu, vai arī devās peļņā uz ārzemēm. Lursoft dati liecina, ka nodarbināto skaita visstraujākais kritums par teju 46 000 ir novērots tieši 2020. un 2021. gadā.

Ja nodarbināto skaits turpinās sarukt, tad būtībā vienīgais, kā uzturēt valstij nepieciešamo infrastruktūru, būs tikai un vienīgi lielāki nodokļi, jo ir pamatotas šaubas, ka šim mērķim naudu atvēlēs Eiropas Savienība. Iespējams arī otrs Latvijā samērā tradicionāls risinājums – samazināsim uzturamo ceļu kilometrus, gultasvietas slimnīcās un skolas. Visbeidzot ir iespēja pārvērtēt valsts pārvaldes apmērus, to nepieciešamību un jo īpaši lietderīgumu un efektivitāti. Visi šie soļi būtu mazāk aktuāli, ja darba vietu skaits būtu augošs.

Atvara efekts

Jāņem vērā, ka vismaz daļu no tiem, kas devušies peļņā uz ārzemēm ar visu ģimeni, uz šādu soli pamudināja darba vietu izzušana. Savulaik, piemēram, laukos bija ļoti daudz cilvēku, kuri strādāja lauksaimniecībā, šobrīd tik daudz cilvēku nav nepieciešams. Rezultātā roku darba vietu skaits lauku apvidos ir dramatiski sarucis, bet jaunas citas iespējas nav radītas, un labākajā gadījumā Rīga un citas pilsētas saņem cilvēkus.

Pēc statistikas zinām, ka Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās. Proti, Latvijas galvaspilsēta ir tikai īslaicīga pietura šo darbinieku ceļā uz lidostu. Iznākumā reģionos, ar nelieliem izņēmumiem, cilvēku kļūst arvien mazāk, kam seko nākamais solis – nav bērnu, nevajag skolas, pēc tam kultūras namus un citus valsts pakalpojumus. Valsts politika ar mazo skolu slēgšanu raisa jaunu izbraukšanas vilni, jo bez darba palikušajiem un pensijas vecumu nesasniegušajiem alternatīvas darba vietas apkaimē nav. Līdzībās runājot, veidojas tāds kā atvars ūdenstilpē – ja valstī sarūk patērētāju (iedzīvotāju) skaits, tad loģiski, ka tirdzniecībā un pakalpojumu segmentā pazūd potenciālie klienti, kas savukārt ietekmē ražotājus, kuriem gan vēl ir iespējas Latvijā nepieprasīto un nepatērēto eksportēt un realizēt ārvalstīs, tomēr galarezultātā izrādās, ka darbinieku trūkst.

Darba vieta ir vērtība

Valsts pārvaldē strādājošajiem un jo īpaši politiķiem ir jāsaprot, ka ikviena darba vieta, jo īpaši uzņēmumos, ir vērtība, un, ja tā izgaist, jautājums ir – vai tās vietā rodas cita? Kādēļ, jo īpaši uzņēmumos? Privātajā sektorā strādājošais uztur ne tikai pats sevi, bet arī statistiski vienu bērnu – skolēnu vai studentu, vienu pensionāru un vēl arī kādu, kurš strādā valsts un pašvaldību pārvaldē. Jautājums ir – ja privātajā sektorā strādājošo kļūst mazāk, vai viņi spēs nopelnīt naudu tiem, kurus līdz šim uzturēja lielāks skaits? Proti, jau citā kvalitātē atgriežamies pie dilemmas mazināt valsts pārvaldi, skolotājus, policistus vai arī palielināt nodokļu slogu, kas jau tā ir gana iespaidīgs.

Vai kaut ko esam iemācījušies?!

Ekonomiskās recesijas laikā 2008.–2010. gadā bieži vien tika norādīts, ka brīva darbaspēka kustība ir viena no ES pamatbrīvībām, un Latvijā bez darba palikušie to izmanto, lai dotos peļņā uz ārzemēm, tā mazinot sociālā budžeta slodzi, tomēr šāda plūsma pēc būtības valsti atbrīvojusi no daudziem cilvēkiem, kuri tagad ar saviem nodokļiem uztur citas valstis un tajās tērē nopelnīto, tādējādi stimulējot šo valstu ekonomiku. Ilgus gadus cilvēks, it īpaši darbaspējas vecumā, Latvijā netika uztverts kā vērtība un resurss, bez kura valsts nevar pastāvēt. Tādēļ arī nav brīnums, ka iepriekš šis resurss netiek atzīts par deficītu.

Sekas? Lūk, jau šobrīd uzņēmējiem trūkst darbaroku, bet tajā pašā laikā oficiālais bezdarbnieku skaits pārsniedz 50 000. Jautājumi kā no pārpilnības raga, bet atbilžu nav. Cerēt, ka viss brīnumaini atrisināsies pats no sevis, ir naivi, bet pagaidām nav redzams pat pirmais solis – sapratne, ka darba vietas ir pamatu pamats valstij, kura bez cilvēkiem nevar pastāvēt, bet strādājoši uzņēmumos ir tieši tie, kuri uztur šo valsti, kurā valsts valoda ir latviešu. Tāda ir tikai viena visā pasaulē, un, diemžēl, tā turpina atdāvināt savu lielāko vērtību – cilvēkus – citām valstīm, kurās jau cilvēkiem no Latvijas dzimst bērni, kuri lielākoties tur paliks dzīvot un strādāt.

Desmit gados mums ir bijušas reemigrācijas programmas, aicinājumi un patriotiskas uzrunas aizbraukušajiem, tomēr vienīgā mācība no rīcības pēc pagājušās krīzes – tas viss neder!

Tā mācība, kas katram deputātam jau 2. oktobrī būtu jāņem vērā – katra likvidētā darba vieta ir risks zaudēt cilvēku, kas dzīvo Latvijā. Katra darbība, kas liedz strādāt, ierobežo iespējas nopelnīt dzimtenē, pat aizliedz ērti sasniegt darbavietu, pašreizējās demogrāfijas ēnā ir vērtējama kā būtisks kaitējums paša tautai.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvijā iedzīvotāju skaits turpina samazināties!

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 19.07.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

Vēlētājiem – pabalsti, bet visiem – lielāki izdevumi

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 05.04.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Plašu ažiotāžu raisījusi diskusija par degvielas sadārdzināšanās ietekmi uz Latvijas ekonomiku un mūsu valdības iespējām, bet nevēlēšanos iejaukties ar nodokļu mazināšanu. Citas valstis, tostarp Polija un Francija, jau iepriekš pieņēmušas lēmumu par šāda veida pasākumiem.

Piemēram, atbalsta pakete Francijā paredz, ka 0,15 eiro litrā degvielas uzpildes staciju īpašniekiem kompensēs valsts. Kas pie mums? Vien demagoģija no valdības vadītāja un vēl virknes augstāko amatpersonu puses. Tostarp šajās dienās Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paudis: “Nodokļi ir tas, ko mēs paņemam pašu valstij. Ja sakām, ka nodokļus vairs nemaksājam, sanāk, ka visu naudu dodam Krievijai, kas pērk tankus un posta Ukrainu, bet nodokļu naudas, kas mums vajadzīga, lai pirktu aizsardzības ieročus, nebūs.”

Ko lai te piebilst? Maigi sakot, dīvaina morāle – ja kāds par tavu naudu dara sliktu, bet tu pie reizes ar to pelni, tad veidojas tāds kā labā un sliktā līdzsvars? Un, ja prasa mazināt nodokļu slogu, tas uzreiz jāinterpretē kā pilnīga nodokļu nemaksāšana? Ja jau ir runa par slikto Krievijas degvielu, tad drīzāk vajadzēja parūpēties, lai Latvijā pieejamā degviela tiktu piegādāta no citām valstīm, ne no Krievijas. Citas valstis tā rīkojas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ja elektroenerģijas cenas atšķirība ar tuvākajām kaimiņzemēm Latvijā turpinās atšķirties par kārtu, ražošana būs jāslēdz.

Elektroenerģijas stundas cena Latvijā 13. septembrī bija 5,7 līdz 7 reizes augstāka nekā Igaunijā un aptuveni trīs reizes augstāka nekā Polijā, liecina Nord Pool biržas dati.

Šādā situācijā energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, bet elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, ir grūti saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem Igaunijā vai Polijā. Ja šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, Latvijā, visticamāk, par energoietilpīgu ražošanu varēs aizmirst.

Nav izslēgts, ka energotirgus aina var būt pamatīgs šķērslis investīcijām. Gan ārvalstu, gan mūsu pašu! Proti, kādēļ ieguldīt valstī, kurā viena no produkcijas pašizmaksas galvenajām komponentēm ir sešas vai septiņas reizes lielāka nekā tuvākajā kaimiņzemē. Tāpat, iespējams, Latvijas ražotāji sāks savu jau esošo ražošanu «pārcelt» uz to pašu Igauniju vai Poliju un jau drīzumā darbvietu skaits valstī krasi samazināsies.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #29

DB, 19.07.2022

Dalies ar šo rakstu

Covid-19 pandēmija, aizslēdzot būtisku poligrāfijas produkcijas ražotāju Ķīnu un radot problēmas loģistikas piegāžu ķēdēs, palielināja pasūtījumu apmērus poligrāfijas uzņēmumiem Eiropā, kuru izpildei savukārt pietrūka papīra – tā cenas pieauga 80-100% apmērā, kas atspoguļojas arī pakalpojumu cenās.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs un SIA Poligrāfijas grupa Mūkusala valdes priekšsēdētājs Visvaldis Trokša.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 19.jūlija žurnālā lasi:

  • Statistika

Degvielas cenas sasniedz jaunus rekordus

  • Poligrāfija

Spēcīgi pārmaiņu vēji poligrāfijā

  • Aktuāli

Latvija izmirst! Kam tas rūp?

  • Nekustamais īpašums

Energoefektīvi mājokļi Rīgā šoruden būs deficīts

  • Aviācija

Investīcijas krīzes laikā atmaksājas

Komentāri

Pievienot komentāru