Dienas Biznesa balva Gazele 2012 pēc darbinieku skaita pieauguma un 2011. gadā kā straujāk augošajam uzņēmumam Kurzemē tika pasniegta uzņēmumam Kurzemes finieris. Tobrīd uzņēmuma valdes priekšsēdētājs bija Dzintars Odiņš, bet viņa tēvs Dainis Odiņš bija faktiskais uzņēmuma īpašnieks.
Šobrīd abi ir parādos, bet Dzintars Odiņš apgalvo, ka jau vairāk nekā piecus gadus nevar atvērt kontu Latvijas bankās, kas, pēc viņa domām, ir fiktīva parāda izveidošanas sekas pēc uzņēmuma maksātnespējas procesa noslēguma. Kā Dzintars Odiņš no straujāk augošā uzņēmuma vadītāja nonāca līdz stāvoklim, kad ir apgrūtināti elementāri maksājumi, nav iespējams atvērt kontu bankā, jautājām viņam pašam.
Sāksim no atskata vēsturē – kad dzima ideja par uzņēmumu, kad to nodibinājāt?
Ideja radās 2005. gadā. Noskatījām vietu. 2006. gadā dibinājām uzņēmumu SIA Kurzemes finieris. Iegādājāmies zemi Kuldīgā, tie bija divi veci taras dēlīšu zāģēšanas cehi. Paņēmām no Vulkāna dažas vecas iekārtas cerībā tās pielāgot ražošanas vajadzībām, bet nekas neizdevās.
Jau 2006. gadā sākāt darboties, ražot produkciju?
Nē. Togad sākām restaurēt nopirktos angārus.
Gazeli par strauju izaugsmi saņēmāt 2011. un 2012. gadā, kā līdz tam nonācāt?
Pēc telpu rekonstrukcijas rūpnīcu ieķīlājām Zemes un hipotēku bankā, paņēmām pirmo kredītu iekārtām. Uzstādījām iekārtas un paņēmām otru kredītu žāvētavai, katlu mājai. Tad arī sākām strauji attīstīties. Gan bankas speciālisti, gan paši, gan pieaicinātie konsultanti, ar kuriem apspriedāmies, uzskatīja biznesa plānus par pamatotiem, labi apdomātiem. Protams, bijām ambiciozi, gribējām augt strauji, radīt darba vietas, eksportēt. Atskatoties varbūt jāteic, ka pārāk ambiciozi, taču īstu kļūdu nebija, viss bija izplānots pareizi.
Cik lielas bija kredītsaistības?
Pirmais kredīts bija miljons eiro. Otrs – tāpat miljons, tad vēl sekoja sīkāki aizņēmumi. Noslēgumā kredītsaistības tuvojās trīs miljoniem.
Kādas iekārtas pirkāt – jaunas vai lietotas –, kad sākāt ražošanu?
Jaunas nevarējām pacelt, pirkām lietotas. Jaunas iekārtas bija plānotas vēlāk par projekta līdzekļiem, kas izmaksātu 5,5 miljonus eiro. Tas bija plānots mazliet vēlāk. 2008. gada septembrī pie mums viesojās bankas komisija, lai skatītos, kā rodas pirmā lobskaida. Sākām žāvēt kokus. Sākām tirgot lobskaidu. Tas bija mūsu pirmais produkts.
Kas bija par iemeslu zaudējumiem?
Mēs meklējām iespēju ražot augstākas pievienotās vērtības produktus, plānojām jaunas iekārtas, lai varētu ražot pasaules līmeņa produkciju, parādījās arī interese no IKEA. No 2012. gada sākās pamatīga produkcijas cenas krišanās, Eiropā nonāca Brazīlijas, Ķīnas lētā produkcija, un cena mūsu saplāksnim nokritās. Divi gadi pagāja zaudējumos tā dēļ. Tas mūs nospieda uz ceļiem. 2014. gadā es sapratu, ka būtu labi piesaistīt investoru ar dziļākām kabatām. Mēs tomēr esam vienkārši Latvijas uzņēmēji, ģimene, kas sākusi visu no nulles, ieguldījusi savus uzkrājumus un meža īpašumu ražotnes attīstībai. Mums nav iespēju paņemt no privātiem pāris miljonus, kad vajag, un ieguldīt uzņēmumā. Izlēmām, ka vajadzīgs kāds lielāks, spēcīgāks partneris, kas var palīdzēt izvilkt šādus tirgus lejupslīdes gadus, lai nav jāatlaiž darbinieki, lai var turpināt attīstīties arī tādos gados.
Visu interviju lasiet 16.novembra žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
