Dzīvesstils

Par Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidentu atkārtoti ievēl Robertu Grinbergu

Db.lv,30.03.2026

Jaunākais izdevums

Par Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidentu atkārtoti ievēl Robertu Grinbergu, informē biedrība.

Kopš iepriekšējās valdes ievēlēšanas ir apritējuši trīs gadi un atbilstoši biedrības “Latvijas Piļu un muižu asociācija” statūtiem, biedru kopsapulcē vēlēta jauna valde.

Asociācijas biedri snieguši pozitīvu vērtējumu iepriekšējās trīsgades valdes darbam, izceļot aktivitāšu kvalitāti un norišu daudzveidību.

Jaunās valdes sastāvā ievēlēti – Linda Vizuma, kas pārstāv Cesvaines pili, Inguna Pranka no Lielplatones muižas, Sanda Čingule, kas pārstāv Latgales reģiona muižas, Signe Pucena, kas pārstāv Dienvidkurzemes muižas, Toms Treimanis, kas pārstāv Valmieras novada muižas un Marta Bolmane no Elejas muižas.

Savukārt, par asociācijas valdes priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēts Roberts Grinbergs, kurš šajā sasaukumā pārstāv Popes muižu. Grinbergs jau vairāk kā 10 gadus darbojas ar kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, atjaunošanu un attīstību. Šobrīd studē doktorantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā un paralēli studijām ir Rundāles pils muzeja pētnieks, bet ikdienas darbs norit Baltijas muižu attīstības projektā Dānijā sadarbībā ar septiņām Eiropas valstīm.

Asociācijas kolēģi uzticas un novērtē iepriekšējo trīs gadu darbu un ir apņēmības pilni turpināt iesāktos un veidot jaunus attīstības projektus.

Kā viens no pazīstamākajiem asociācijas rīkotajiem notikumiem ir “Leģendu naktis”, bet kā tradīcijām senākais notikums ir “Piļu un muižu apceļošanas akcija”, nesenāki ikgadēji pasākumi ir Vēsturisko parku un dārzu dienas, kā arī restorānu nedēļa pilīs un muižās. Kā vienu no šī gada jaunajām aktivitātēm ir iecerēts veidot Piļu un muižu apceļošanas festivālu, kura laikā ikvienam būs iespēja viesoties piļu un muižu svētkos visas vasaras garumā.

Profesionālā biedrība “Latvijas Piļu un muižu asociācija” dibināta 2000. gadā ar mērķi apvienot Latvijas kultūrvēsturisko piļu un muižu īpašniekus, unikālo kultūrvēsturisko vērtību un vides apzināšanai, atjaunošanai un attīstības veicināšanai. Kultūrtūrisma un ar to saistītās infrastruktūras un pakalpojumu pilnveidošanai, sabiedriskās domas veidošanai un kultūras mantojuma saglabāšanas popularizēšanai. Šobrīd asociācijā ir pārstāvētas vairāk kā 100 pilis un muižas, no kurām puse ir pašvaldību īpašumā, bet puse privāto saimnieku aprūpētas.

Nekustamais īpašums

FOTO: Bez rozā brillēm un miljoniem

Monta Šķupele,21.11.2025

Rīdzinieki Agija un Mārtiņš Tiknusi Cēsīs radījuši jaunu kultūrvietu – Gaujas ielas kvartālu – un teju pašu spēkiem to soli pa solītim iedzīvina.

Foto: Kristaps Kalns/Dienas Mediji

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Rīdzinieki Agija un Mārtiņš Tiknusi Cēsīs radījuši jaunu kultūrvietu – Gaujas ielas kvartālu – un teju pašu spēkiem to soli pa solītim iedzīvina.

Pāris meklējis kādu investīciju objektu, arī Rīgā, kur bijis ļoti mazs piedāvājums, taču daudzus nevarēja finansiāli atļauties. Arī abu lauku māja atrodas Cēsu pusē, tāpēc pirms muižas iegādes apsvēra šo atrašanās vietu. Meklējot sludinājumus, iekrita acīs šis īpašums, gana simpātisks, gana liels un izaicinošs – Zeklera muiža Cēsīs. “Skatījāmies viesmīlības virzienā, komercvirzienā, jo sākumā arī domājām attīstīt lauku tūrismu. Vasarās un brīvdienās dzīvojam pie Bērzkroga, sanāca šeit iet garām, un Agija teica: jocīgi, ka šādai ēkai ir tāds tornītis. Tad mēs ieraudzījām šo ēku sludinājumā,” atceras M.Tiknuss. Ēkas izpētē pēc tam noskaidrots, ka tornītis ir ļoti tipisks Latvijas muižām un tam, kā izrādās, ir arī praktiska nozīme – tajā ir kāpņutelpa.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas Universitāte (LU) spērusi nozīmīgu soli savas vēsturiskās infrastruktūras attīstībā – sākta galvenās ēkas Rīgā, Raiņa bulvārī 19 atjaunošana. Tās gaitā tiks uzlabota ēkas energoefektivitāte, vienlaikus saglabājot tās kultūrvēsturisko vērtību, jo ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

“Šogad Universitātes vēsturiskā ēka piedzīvos ilgi gaidītu atjaunošanu. Tā nav tikai administrācijas un vairāku LU fakultāšu darba un studiju vieta – šeit katru gadu izlaidumos diplomus saņem vairāk nekā 4000 absolventu, notiek nozīmīgi studiju, zinātnes un kultūras pasākumi. Šī ēka ir nozīmīga ne tikai Universitātei, bet arī visai Latvijai, tāpēc mums ir svarīgi, lai, saglabājot tās vēsturisko raksturu, mēs vienlaikus radītu mūsdienīgu vidi, kas kalpos vēl nākamajām paaudzēm,” uzsver LU rektors prof. Gundars Bērziņš.

Projekts “Siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšana Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, Rīgā” notiek saskaņā ar LU Nekustamo īpašumu attīstības plānu. Tā izmaksas ir 4,8 miljoni eiro. Būtisku atbalstu nodrošina Emisijas kvotu izsolīšanas instruments (EKII), kas līdzfinansē projektu 3,4 miljonu eiro apmērā jeb aptuveni 70% no attiecināmajām izmaksām. Savukārt LU ieguldījums projektā ir 1,4 miljoni eiro.

Būvniecība un īpašums

FOTO: Latvijas Būvniecības Gada balva 2025 uzvarētāji

Db.lv,25.03.2026

Grand Prix - Taurupes muižas klēts (Pasūtītājs Ogres novada pašvaldība. Projektētājs Arhitektu birojs LOFT).

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konkursa "Latvijas Būvniecības gada balva 2025" "Grand Prix" ieguvuši Jēkabpils aizsargdambis un Taurupes muižas klēts atjaunošana Ogres novadā.

Nominācijā "Jauna dzīvojamā ēka" pirmā vietā piešķirta projektam "Muuna", Gaujas ielā, Mārupē, otrā vieta - dzīvokļu ēkai Ceriņu ielā 8, Bauskā, bet trešā vieta - dzīvojamo ēku kompleksam "Domesnes Rezidence", Kolkasraga ielā, Rīgā.

Nominācijā "Jauna sabiedriska ēka" pirmo vietu ieguva biroju ēka "Satekles biznesa centrs", Rīgā, otro vietu - atpūtas centrs un jahtklubs "ExPorto", Rīgā, bet trešo vietu - biroju ēka Krišjāņa Barona ielā 30A, Rīgā.

Nominācijā "Fasādes" pirmo vietu ieguva fasādes atjaunošana Šķūņu ielā 12, Rīgā, otro vietu - fasādes atjaunošana Brīvības ielā 64, Rīgā, bet trešo vietu - fasādes atjaunošana Ģertrūdes ielā 34, Rīgā.

Nominācijā "Jauna inženierbūve" pirmo vietu ieguvis Valmieras industriālais parks, otro vietu - Gaujas tilts posmā Drustu stacija - Zosēni, bet trešo vietu - Strauta iela Valmierā.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kā liecina Eurostat apkopotā statistika, tad 2023. gadā Latvijā tika saražots aptuveni 1% no visā ES saražotās hidroelektroenerģijas, bet hidroelektroenerģijas ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija 2,5 reizes lielāks nekā vidēji ES

Ūdens enerģijas izmantošana enerģijas iegūšanai cilvēka vajadzībām nav 20. gadsimta izgudrojums.

Jau 2. gadsimtā pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā tika izgudrotas un izmantotas iekārtas, kas ļāva izmantot ūdens straumi vai ūdens tilpņu līmeņu starpības plūsmu graudu malšanai vai citiem darbiem. Ap mūsu ēras sākumu ūdensdzirnavas plaši izplatījās gan Romas impērijā, gan arī Eirāzijas dienvidu un austrumu daļā līdz pat Ķīnai. Latvijas teritorijā pirmās ūdensdzirnavas rakstu avotos ir minētas 13. gadsimta sākuma dokumentos un līgumos. No šī laika pie lielākajām apdzīvotajām vietām un pie muižām Latvijas teritorijā tika veidotas ūdens dzirnavas.

Kā savā grāmatā Latvijas dzirnavas (Stokholma, Daugava, 1985) norāda arhitekts Arno Teivens (1905-1995), tad 1638. g. Vidzemes muižās bija reģistrētas 47 dzirnavas un 114 izpostītu dzirnavu vietas (76.lpp.).1802. gadā Kurzemes guberņā tika uzskaitītas 192 ūdens dzirnavas, bet 1857. gadā Kurzemes guberņā kopumā tika reģistrētas 457 dzirnavas, no kurām 245 bija ūdensdzirnavas, bet 212 bija vējdzirnavas (200.lpp.). 19. gs. beigās Kurzemē un Zemgalē ūdens dzirnavas sāka izkonkurēt tvaika dzirnavas, tomēr, Latvijai izcīnot neatkarību, ūdens dzirnavas bija viens no vienkāršākajiem un lētākajiem miltu ražošanas veidiem Latvijas lauku pagastos. 1920. gadā Latvijā darbojās 473 ūdens dzirnavas, no tām 232 bija Vidzemē, 105 - Latgalē, 88 - Kurzemē, bet 48 - Zemgalē (202.lpp.). 1938. gadā Latvijā bija reģistrētas un darbojās 666 ūdens dzirnavas. Jau no 20. gadu vidus sākās ūdens dzirnavu pārveidošana no graudu ražošanas par elektrības ģenerācijas uzņēmumiem. Paplašinot senākos dzirnavu dambjus, tika veidotas pirmās nelielās hidroelektrostacijas. Pēc Otrā pasaules kara daudzas dzirnavas tika atjaunotas un turpināja darboties līdz pat 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, tomēr tās pakāpeniski izkonkurēja rūpnieciska miltu ražošana. 1974. gadā Latvijā aktīvi strādāja vairs tikai daži desmiti ūdensdzirnavu.