Valdību mēģinājumi slāpēt pandēmijas izaicinājumus pasaulē (arī tepat Latvijā) pamatā notikuši uz parāda rēķina.
Šāda situācija gan daudzus biznesus, gan mājsaimniecības padarījušas atkarīgus no turpmākas politiķu labvēlības. Tomēr, pandēmijai noplokot, var atkal parādīties aicinājumi kārtībā savest valstu budžeta deficītus. Kopumā gan pārāk strauja ekonomikas atraušana no stimuliem var izrādīties ļoti bīstama politika.
Piemēram, The Wall Street Jorunal raksta, ka viena no lietām, ko bagātajām pasaules valstīm vajadzētu tā kā zināt pēc iepriekšējās globālās finanšu krīzes, ir tā, ka kādu parādu cirpšana var nodarīt vairāk ļaunumu nekā labumu, ja tas tiek veikts pirms ekonomika ir sadziedējusi savas brūces, lai arī cik ilgi tas prasītu. Valdot šādam fonam, tādējādi tiek spriests, ka daudzas pasaules valdības šoreiz vēl ilgi var neatgriezties kādu būtisku savu tēriņu samazināšanas stadijā. Tiek lēsts, ka daudzu stratēģija, lai mazināt parādus, būs paļaušanās uz izaugsmi un rekordzemajām procentu likmēm. "Ja mēs saskaramies ar “vienreiz 50 gados” šoku, tad arī šie parādi būs jāatmaksā aptuveni 50 gadu laikā. Pēc iepriekšējās finanšu krīzes mēs esam uzzinājuši, ka priekšlaicīga taupība var iešaut kājā,” teikuši arī, piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) pārstāvji.
Mainījušies pieņēmumi
Pēc 2008. gada krīzes daudzas pasaules valdības nosliecās īstenot tā saucamo konsolidācijas politiku, kas pamatā nozīmēja tēriņu apcirpšanu un nodokļu palielināšanu. WSJ atgādina, ka deficītu cirpšana sevi sevišķi izteikti pieteica pēc 2010. gada jūnija, kad G-20 valstu līderi vienojās par savu budžeta deficītu samazināšanu uz pusi līdz 2013. gadam. Tāpat tika lemts aizņemšanos padarīt proporcionālāku ekonomikai. Šajā pašā laikā tiek norādīts, ka daudzas no šīm ekonomikām tad vien bija knapi atsākušas augt.
Savukārt, cērpot valstu tēriņus, saruka arī ekonomikas izaugsmes tempi. Tādējādi palēninājās arī parādu samazināšanas process. Tiek klāstīts, ka 2009. un 2010. gadā ekonomisti un politikas veidotāji baidījās, ka pieaugošais parāds sabiedēs investorus, kas novedīs pie procentu likmju pieauguma. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un citas institūcijas tad apgalvoja, ka valdībām par visu cenu jāapņemas samazināt aizņemšanos, lai novērstu apburto loku, kurā lieli parādi un augstākas procentu izmaksas radītu pat vēl smagāku atdodamo parādu nastu un tādējādi – pat vēl lielākas procentu izmaksas.
Protams, nevarētu teikt, ka šobrīd šādas bažas būtu pilnībā pagaisušas – sevišķi attiecībā uz tiem, kuriem jau pirms pandēmijas parādu līmenis bija ļoti augsts un tiem, kuri ir daudz aizņēmušies ārvalstu valūtās. Daudzas valstības joprojām varētu vēlēties samazināt savu parāda līmeni. Risks, ka procentu likmes pieaugs nākamās desmitgades laikā, nekur nav pazudis. Tāpat valdības varētu mēģināt izveidot kādu zināmu drošības buferi pirms nākamās krīzes.
Kopumā gan šobrīd tāpat sevi arvien izteiktāk piesaka uzskats, ka riski parāda tirgū daudzām valstīm ir mazinājušies. Turklāt tas pats SVF nu prognozējis, ka pēcpandēmijas ekonomikas atgūšanās daudzviet būs straujāka nekā procentu likmju, kuras valdības maksā par savu aizņemšanos, pieaugums. Proti, tas var nozīmēt, ka parāda apmērs pret ekonomikas izlaidi var sarukt pat bez kādām krasākām izdevumu cirpšanas un nodokļu paaugstināšanas politikām. Arī daudzu citu vadošo pasaules pārnacionālo organizāciju retorika par dzīvošanu uz parāda kļuvusi krietni vien pielaidīgāka.
WSJ ziņo, ka šobrīd “konsolidācijas vilkme” globālā mērogā vērojama daudz mazākā mērā nekā pēc 2010. gada – pat eirozonā, kur taupības politikas centieni bijuši sevišķi izteikti (iespējams, arī tas daļēji izskaidro gandrīz konstanto eirozonas ekonomikas izaugsmes atpalikšanu no, piemēram, ASV). Valdību parāda jautājumi eirozonā bijuši problemātiski jau kopš tās dibināšanas. Eiropas Ziemeļu puse tradicionāli raizējusies par to, ka Dienvidi pārmērīgi aizņemas un galu galā rēķinu nomaksa būs jāveic tieši tiem.
Pārskatīs barjeras
Kopumā gan Eiropa varētu būt nostājusies uz dažādu noteikumu mīkstināšanas takas. Proti, šķiet, tiek spriests par jaunu kārtību, kas paredz, piemēram, pārskatīt to, kādi parādu līmeņi valdībām vispār ir uzskatāmi par bīstamiem. Iespējams, šī domāšana patiešām arī ir jāmaina, ja ņem vērā kaut vai to, ka nekāds brīnums vairs nav aina, kad daudzām reģiona valdībām to obligāciju ienesīgums ir pat negatīvs. “Diskusija par to, kā un kad normalizēt fiskālo politiku, ir tā, kuru, manuprāt, nevar noturēt atsevišķi no diskusijas par to, kā uzlabot mūsu ekonomikas pārvaldības sistēmu,” norādījis arī Eiropas Komisijas ekonomikas komisārs Ekonomikas komisārs Paolo Džentiloni.
Eirozonas noteikts, ka valstu parādam pret IKP jāatrodas pie 60% atzīmes. Var spekulēt, ka tas ir novecojis uzstādījums no laikiem, kad procentu likmes bija augstākas un parādu tirgū konstanti milzīgs intervences neveica reģiona centrālie baņķieri. Savukārt, ja šis mērķis paliks spēkā, tad jau drīz tai pašai eirozonai vajadzētu īstenot krasu taupības politiku. “Tas ir maz ticams, raksta WSJ. Neatkarīgi no politiskajām grūtībām atzīt jauno vienprātību, kopš 2010. gada daudz kas ir mainījies. Politikas veidotāji visā pasaulē ir vienisprātis, ka taupība nedarbojas un ka zemo procentu likmju dēļ nav nepieciešams turpināt šo kursu, pat ja šāda politika arī darbotos,” raksta WSJ.
Atliek vien cerēt, ka arī Latvijas politikas veicēji kaut ko no šī visa ņems vērā un, pandēmijai iztekot, pārlieku strauji nesabremzēs savu vēl vajadzīgo atbalstu ekonomikai. Tādā gadījumā Latvija var palikt pie salīdzinoši mazākās ekonomikas izaugsmes, kas parādu nastai tāpat mūs valstij liks izskatīties lielai. Kopumā gan diez vai, Latviju stūrējošie politiķi spēs izdomāt, ko ļoti unikālu, kas varbūt arī ir nosacīti labi.
