Eksperti

Pilsētas apsteidz valstis (II)*

Valērija Lieģe, Oaklins M&A Baltics partnere, 04.02.2019

Foto: LETA

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Pārdomāt savas iespējas un pacīnīties par iekļūšanu attīstības pilsētu sarakstā nudien ir vērts, – Pasaules Bankas (PB) pētījuma par pilsētu konkurētspēju dati liecina, ka 10% veiksmīgāko pilsētu spēj sasniegt vidēji 9,2% lielu darba vietu pieaugumu ik gadu (pārējie 90% pilsētu uzrāda nepilnu 2% pieaugumu), kā arī nodrošina būtiski lielākus ienākumus saviem iedzīvotājiem un piesaista daudz vairāk investīciju (5% attīstītāko pilsētu piesaista tikpat investīciju, cik pārējie 95% kopā). Ilgtermiņā tas nozīmē, – te būs vairāk cilvēku.

Runājot par attīstības potenciāla atraisīšanas «atslēgām», kas ir pašvaldību un pilsētu vadītāju rīcībā, ir jārunā par četrām nozīmīgākajām. Pirmkārt, tās ir institūcijas un dažādi regulējošie mehānismi – licences, noteikumi, nodevas u.c. Otrkārt, tā ir zeme un infrastruktūra – enerģijas plūsma, ceļi, komunikācijas u.c. Treškārt, darbaspēks un inovācijas, kas skar arī izglītības iestādes. Ceturtkārt, tieši atbalsta pasākumi uzņēmējdarbības veicināšanai. Visi minētie faktori ir jāattīsta vienlaikus, papildu tam pilsētai proaktīvi jācenšas piesaistīt uzņēmumus no sektoriem, kuros tā saskata lielāko attīstības potenciālu. Protams, ieviešot minētos atbalsta pasākumus, nedrīkst «pārcensties», ierobežojot brīvā tirgus pamatu pamatos esošo konkurenci. Ar laiku tas kļūs par traucēkli attīstībai un raisīs jautājumus par, iespējams, nepamatotu atbalstu.

Runājot par piemēriem, PB pētījuma autori īpaši izceļ sešus veiksmes stāstus, kur pašvaldību un pilsētu vadītāji visā pasaulē var smelties ierosmi un idejas. Tie ir:

Bukaramanga Kolumbijā, kas atrodas simtiem kilometru no galvaspilsētas un industriālajiem centriem, taču spējusi kļūt par izpētes un inovāciju centru visas valsts mērogā; Čanša Ķīnā, kas ir spējusi attīstīt un ieviest pati savu industriālo stratēģiju; Kojamputūra Indijā, kas saviem iedzīvotājiem spējusi panākt divtik lielu vidējo ienākumu, salīdzinot ar vidējo rādītāju valstī, attīstot ražošanu, it īpaši tekstilrūpniecības jomā;

Gazintepa Turcijā, kas atrodas vienā no valsts nabadzīgākajiem reģioniem, bet ir spējusi nodrošināt iespaidīgu eksporta un IKP pieaugumu (pateicoties resursu koncentrācijai vienas nozares – paklāju ražošanas – attīstībai); Kigali Ruandā, kas spējusi atgūties no pilsoņu kara un pēdējos gados demonstrē iespaidīgu izaugsmi; Tanžera Marokā, kas ir izveidojusi globālu loģistikas centru un spējusi attīstīt arī daudznozaru ražošanu.

Visu sešu pilsētu stāsti liecina, ka ikvienā pasaules reģionā pilsētām piemīt milzīgs attīstības potenciāls, kuru var atraisīt pareiza savu unikālo priekšrocību noteikšana un atraisīšana, kā arī proaktīva rīcība biznesa piesaistei. Lai arī katra no minētajām pilsētām ir ar ļoti atšķirīgu vēsturisko un sociālekonomisko fonu, privātais sektors ir gatavs ieguldīt un piesaistīt darbaspēku tad, ja tiek piedāvāta reāla attīstības vīzija, proti, tūkstošiem lappušu garas stratēģijas vietā ir ticams, piezemēts stāsts par tēmu «kā mēs to paveiksim». Kā no ģeogrāfiska punkta ar noteiktu iedzīvotāju skaitu pārtapsim par dzīvīgu vidi, pareizi sagatavotu augsni jaunām idejām, esošo iniciatīvu izaugsmei un cilvēku piesaistei. Pilsētas ir kā radītas, lai kļūtu par dzinējspēku, jo tām ir izaugsmei nepieciešamais mērogs, kā arī spēja pieņemt lēmumus daudz elastīgāk nekā nacionālā mērogā. Tomēr pieejamie resursi, lēmumi, kas tiek pieņemti par labu vienam vai otram attīstības virzienam, rada arī riskus paklupt pret korupcijas un īstermiņa domāšanas sliekšņiem. Kā PB pētījumā trāpīgi norāda viens no pētniekiem, pilsētu «vadībai ir jābūt biznesam draudzīgai, nevis biznesa draugiem».