DB Viedoklis

Politika mainās. Darba devēju padara par ķīlnieku

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ministru kabinetā atbalstītais un Saeimā vēl akceptējamais projekts grozījumiem Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā paredz, ka pēc 1. oktobra darba devējam būs tiesības atlaist Covid-19 sertifikātu neieguvušu darbinieku.

Likumprojekts paredz obligātu Covid-19 sertifikāta prasību veselības aprūpes, ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un izglītības jomā strādājošajiem. Savukārt citās jomās darba devējam būs jānosaka amatu un darbinieku kategorijas, kurām jābūt ar Covid-19 sertifikātu.

Neļaujoties iesaistīties polemikā par vakcīnu kā tādu efektivitāti, kvalitāti utt., šoreiz galveno akcentu gribētos likt uz valsts noteiktajiem spēles noteikumiem un to pieņemšanas veidu. Šķiet, visi labi atceras, ar kādu pārliecību Ministru prezidents Kariņš vēl gada sākumā, turklāt laikā, kad valstī bija izsludināts ārkārtas stāvoklis, apgalvoja, ka vakcinēšanās būs brīvprātīga.

Nu plānots noteikt, ka brīvprātīga, bet ne visiem. Jā, saprotams, ka ir virkne profesiju, kur strādājošajiem pastāv cieša saskarsme ar personām, kuras var būt vīrusa smagi apdraudētas vai var veicināt tā izplatīšanos, bet tas nav nekas jauns, par to, ka varbūt noteiktam cilvēku lokam vakcinēšanos pret Covid-19 būtu jānosaka obligāti, mediji politiķiem jautāja, vēl pirms vakcīnas bija pieejamas. Tiešām vismaz pieļāvuma formā jau sākotnēji nevarēja vēstīt, ka uz atsevišķām profesijām brīvprātīgums neattieksies, lai attiecīgie cilvēki nejustos pievilti tagad?

Otrs, darba devējiem būtiskāks, aspekts – šī ir kārtējā reize, kad ar likumu faktiski tiek radīts pamats konfliktam starp darba devēju un darba ņēmēju. Nav problēma ar likumprojektā nosauktajām valsts sektorā nodarbināto kategorijām, uz ko attieksies prasība par obligātu vakcinēšanos. Problēmas var skart privātajā sektorā strādājošos. Kritēriji, kādiem piepildoties, nepieciešams vakcinēšanās apliecinājums, it kā nosaukti, taču tie ir visai brīvi interpretējami, kas savukārt ļauj paredzēt, ka darba devēji vienos gadījumos pārapdrošināsies, nosakot striktākus ierobežojumus, nekā būtu nepieciešams, citos – uz dotā normatīva prasībām raudzīsies pielaidīgi, vairāk rūpējoties par to, lai nepazaudētu kādu vērtīgu darbinieku. Bet tas nozīmē, ka arī tiesu darbi pēc prasību ieviešanas ir neizbēgami.

Un nevis valstij par pieņemtajiem normatīviem, bet gan darba devējam būs jātaisnojas tiesā par to, cik pamatots bijis strādāšanas liegums nevakcinētajiem konkrētā amatā pie konkrētā saslimstības līmeņa, kas turklāt laika gaitā ir mainīgs. Un arī kompensācijas, ja tiesas spriestais būs nelabvēlīgs darba devējam, būs jāmaksā ne jau no valsts budžeta vai politiķu, kuri pieņem šādus subjektīvus lēmumus paģērošus normatīvus, makiem.

Darba devējs būs arī ķīlnieks tādā ziņā, ka tieši no viņa tiks prasīta atbildība par neieviestu piesardzības pasākumu – nenoteiktu liegumu kādus darbus veikt nevakcinētām personām. Kontrolētāji, protams, spietos pa uzņēmumiem jau otrā dienā pēc tam, kad likums būs stājies spēkā. Un sodīs tos, kuri sniegs tā dēvētos epidemioloģiski nedrošos pakalpojumus, pat ja pārbaudes brīdī inficēšanās līmenis būs nokrities tuvu nullei. Jo arī piesardzības prasību sasaistes ar apdraudējuma līmeni likumprojektā nav.

Jāņem vērā arī emocionālais faktors. Iespējams, ka smagākās saslimšanas ar Covid-19 periodu jau esam pārdzīvojuši, iespējams, ka rudenī pieaugs inficēto skaits, bet ne tik ļoti, lai izsludinātu ārkārtējo stāvokli. Bet tiek ieviests jauns strādāšanas ierobežojums, darba devējam, viņš grib to vai negrib, jāatlaiž no darba labi, ilgstoši strādājošs klientu apkalpošanas speciālists tikai par to, ka tas atsakās vakcinēties. Jā, var atstādināt, var pārcelt citā darbā, bet tas tāpat draud ar laba darbinieka zaudēšanu un nepieciešamību vietā meklēt citu, kas varbūt pienākumus veiks sliktāk, taču būs ar pareizo papīrīti.

Un vēl. Ir tomēr absurds, ja noteiktu pakalpojumu sniedzējiem, kas varbūt darbosies aiz stikla barjeras, būs jāspēj uzrādīt sadarbspējīgs (kas par nejēdzīgu jaunvārdu šajā likumprojektā!) sertifikāts, savukārt uz pakalpojumu saņēmējiem šāda prasība, piemēram, veikalā vai sabiedriskajā transportā, neattieksies, pat ja tiem saskarsmes iespējamība būs daudz lielāka.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru