Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.

Latvijā virsstundu regulējums ilgu laiku ir bijis labs piemērs tam, kā norma var izskatīties ļoti cienīgi uz papīra, bet praksē radīt problēmas, kas samazina uzņēmumu konkurētspēju, kavē pamata algu pieaugumu un nereti veido situāciju, kur darbinieku motivācija tiek balstīta nevis produktivitātē, bet pārslodzē.

Šobrīd Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tiek skatīti grozījumi Darba likumā, kas paredz noteikt minimālo virsstundu piemaksu 50% apmērā, bet darbam svētku dienās – 75%. Šāda pieeja komisijā ir guvusi atbalstu otrajā lasījumā. Tas ir pirmais solis mēģinājumā sakārtot regulējumu, kura nepilnības darba tirgū jūtamas jau gadiem.

Minimālais slieksnis, nevis samazinājums

Darba likuma grozījumi nevis samazina virsstundu apmaksas apjomu, bet nosaka zemāko slieksni, kas neierobežo virsstundu apmaksas apjomu. Proti, 50% nav griesti. Tas ir minimums.Sabiedriskajā telpā šī diskusija bieži tiek vienkāršota līdz vienam apgalvojumam – tiek samazināta virsstundu apmaksa, taču tas neatbilst realitātei. Netiek runāts par virsstundu samazināšanu, bet par zemāka minimālā sliekšņa noteikšanu likumā – pamatu, virs kura darba devēji un darbinieki var vienoties par labākiem nosacījumiem individuāli vai ar koplīguma palīdzību kolektīva ietvaros. Darba tirgus šādas situācijas spēj regulēt pats. Darba devējam ir svarīgi, lai darbs tiktu izdarīts, savukārt, darbiniekam vienmēr ir iespēja pateikt, par kādiem nosacījumiem viņš ir gatavs to darīt. Tieši šādā vienošanās procesā arī veidojas reālā darba samaksa. Līdzīga loģika jau darbojas citur darba tirgū.

Publiskajā telpā un Saeimā martā plaši tika apspriesti Darba likuma grozījumi, kas paredz būtiski mainīt virsstundu apmaksu. Kamēr arodbiedrības un darba devēju organizācijas lauž šķēpus, cīnoties katrs par savu taisnību, vietā ir jautājums – vai Latvija var atļauties tik dāsnas piemaksas par virsstundām un darbu svētku dienās?

Vislielākās arodbiedrību bažas ir par likumā noteikto virsstundu piemaksu samazināšanu no 100 % uz 50 % no stundas algas likmes. Tiek argumentēts, ka šādas izmaiņas būtiski samazinātu darbinieku ienākumus, īpaši zemāko algu saņēmējus, negatīvi ietekmējot strādājošo labklājību ilgtermiņā. Izskanējuši arī apgalvojumi, ka zemāka piemaksa varētu mazināt darbinieku motivāciju strādāt virsstundas. Tas liek domāt, ka virsstundas veido būtisku strādājošo ienākumu daļu, tomēr Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina pretējo. Latvijā virsstundas veido nelielu daļu no visa darba laika, un pat tās, kas tiek oficiāli uzskaitītas, tikai nedaudz palielina darbinieku ienākumus. Dati liecina, ka 2022. gadā apmaksātas virsstundas strādāja tikai 6,3 % no visiem darba ņēmējiem.

Latvija ierindojas starp valstīm ar vislielāko svētku dienu skaitu Eiropā – katru gadu mums ir 15 svētku dienas, bet gadā, kad norisinās Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, – 16 svētku dienas. Saskaņā ar Darba likumu par virsstundu darbu un darbu svētku dienās ir jāmaksā dubultā.

No malas tas izklausās godīgi un saprotami, bet daudzās nozarēs, tostarp ēdināšanas nozarē, šādas dienas ir ļoti neefektīvas dienas. Piemēram, realitātē bieži vien izmaksas par darbu svētku dienās ir finansiāla katastrofa, jo, lai svētku dienā paveiktu tieši to pašu darbu, uzņēmuma darbaspēka izmaksas pēkšņi kļūst divas reizes lielākas.

Ēdinātāji ļoti labi zina, kuri mēneši nesīs zaudējumus. Tie parasti ir klusie nesezonas mēneši ar “bagātīgu” svētku kalendāru. Daudzi patiesībā ir pārsteigti, uzzinot, cik un kādas ir likumā noteiktās svētku dienas. Piemēram, maijs, kurā ir četras svētku dienas. Par 1. un 4. maiju viss ir skaidrs. Arī Mātes diena ir saprotama. Bet pārsteigums parasti sākas maija beigās. Piemēram, Vasarsvētki, kuri var būt maija beigās vai jūnija sākumā – arī ir oficiāla svētku diena ar dubulto samaksu. Un pēkšņi izrādās, ka mēnesī jau ir četras dienas, kurās darbaspēka izmaksas ievērojami pieaug. Tāpat marts vai aprīlis, kas “atnes” vēl trīs dubultās samaksas dienas – atkarībā no tā, kurā mēnesī ir Lieldienas.

Latvijā esam apauguši ar daudzām pašu izdomātām darbībām un prasībām, kas komplektā ar valsts pārvaldes neuzticību arī bremzē nekustamo īpašumu un būvniecības nozari, paildzinot un sadārdzinot visus procesus.

To intervijā Dienas Biznesa speciālizdevumam Nekustamais Īpašums stāsta SIA Mapri Būve valdes loceklis un līdzīpašnieks Artūrs Sausiņš. Viņaprāt, lai situāciju mainītu, nepieciešams ne tik daudz mainīt normatīvus, cik valsts iestāžu attieksmi pret uzņēmējiem, kur tik nepieciešamā dialoga vietā valda šauras resoriskas intereses, kurām ir pilnīgi vienalga, kādas būs sekas.

Kāda ir situācija būvniecības sfērā Latvijā?

Kopumā varētu teikt, ka situācija būvniecībā ir neprognozējama, sarežģīta, un šāda raksturojuma iemesls – nenosakāmi ģeopolitiskie apstākļi un riski. Tam vēl virsū klājas fakts, ka visas Baltijas, nevis tikai Latvijas, uzņēmējdarbības vide ir kļuvusi ļoti trausla, kā rezultātā jebkurš globāla mēroga notikums atstāj negatīvas sekas. Faktiski kopš 2020. gada vienu krīzi nomaina nākamā, bet problēma tik un tā paliek tā pati. Proti, Covid-19 pandēmija pārrāva globālās loģistikas piegāžu ķēdes, kas izraisīja virkni būvmateriālu vai to ražošanas komponentu (vai pakalpojumu) trūkumu, kas rezultējās ar to deficītu un būtisku cenu lēcienu, 2022. gadā sākās karš Ukrainā, kas radīja nākamo satricinājumu ar jau citu būvmateriālu - armatūras, cementa utt. - nepietiekamību un to cenām.

Strauji tuvojas terašu sezona, ko, cerot uz labu vasaru un tūristu pieplūdumu, gaida daudzi ēdināšanas uzņēmumi. Pēdējo gadu izaicinājumi, un nu jau arī straujais resursu izmaksu pieaugums un iedzīvotāju maksātspējas kritums, pamatīgi pārbauda uzņēmēju cīņassparu. Kādas ir ēdināšanas nozares nākotnes perspektīvas un, kas būtu jādara, lai tās uzlabotu?

Mazāk klientu un tūristu

Ēdināšanas nozare ir viena no pirmajām, kas izjūt ekonomikas svārstības. Tiklīdz cilvēki sāk taupīt, samazinās arī tēriņi ārpus mājas, un tas nozīmē mazāk klientu restorānos un kafejnīcās. Šobrīd šī tendence kļūst arvien izteiktāka.

Viens no galvenajiem nozares dzinējspēkiem ir tūrisms. Lai gan pie mums labprāt brauc lietuvieši, igauņi, vācieši, somi, poļi un angļi, kopējais tūristu skaits nav palielinājies un ir tikai pietuvojies 2019. gada līmenim. Turklāt šo pieaugumu lielā mērā nodrošina vietējo iedzīvotāju interese par dzimtās zemes apceļošanu, nevis ārvalstu viesi. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un degvielas cenu kāpumu, maz ticams, ka šogad tūrisms piedzīvos strauju izrāvienu.

Finanšu ministrija ir sagatavojusi grozījumus likumā “Par nodokļiem un nodevām”, lai vienkāršotu regulējumu, pārskatītu novecojušas tiesību normas un uzlabotu nodokļu administrēšanu. Likumprojekts tika nodots publiskai apspriešanai vienotajā Tiesību aktu portālā ceturtdien, 30. aprīlī.

Grozījumi paredz sakārtot likumā lietotos terminus un izslēgt normas, kas vairs nav aktuālas vai praktiski netiek piemērotas, piemēram, regulējumu par nodokļu parādu kapitalizāciju, kas bija saistīts ar privatizācijas procesiem, kā arī novecojušas prasības par iespēju nodokļu administrācijā klātienē iepazīties ar normatīvajiem aktiem.

Vienlaikus tiek precizēti nodokļu maksātāju un administrācijas pienākumi, padarot regulējumu skaidrāku un vieglāk piemērojamu. Piemēram, tiek noteikts, ka deklarācijas iesniedzamas ne tikai normatīvajos aktos noteiktajos termiņos, bet arī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pagarinātajos termiņos, ņemot vērā, ka regulējums paredz šādu nodokļu deklarāciju iesniegšanas termiņa pagarināšanu, kā arī tiek aktualizētas normas atbilstoši mūsdienu terminoloģijai un citu normatīvo aktu regulējumam.

Latvijas minimālā mēnešalga 2026. gadā Eiropas Savienības valstu vidū ir zemākajā minimālo algu grupā, kas nepārsniedz 1000 eiro mēnesī, liecina Eurostat jaunākie dati. Pēc pirktspējas paritātes standarta ir vēl sliktāk – aiz mums tikai Igaunija.

Eurostat publiskotā minimālās algas statistika attiecas uz valstu noteikto minimālo algu. Gadījumā, ja šāda likuma nav, nav arī informācijas. Ja noteikums pastāv, tad minimālā alga ir attiecināma uz lielāko daļu vai visiem darbiniekiem valstī. Minimālo algu norāda kā algas likmes bruto ienākumiem, proti, pirms nodokļiem. Dati ir gan pateicīgi salīdzināšanai, gan maldina par patiesajiem ieņēmumiem, jo nodokļu politika valstīs atšķiras.

Kopaina

Minimālā alga Eiropas Savienībā svārstās no 620 eiro mēnesī Bulgārijā līdz 2704 eiro mēnesī Luksemburgā. No 27 ES valstīm minimālā alga 2026. gada 1. janvārī bija noteikta 22 valstīs. Valsts minimālā alga nav noteikta Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Austrijā un Somijā. Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) minimālā alga nav noteikta. No 10 ES kandidātvalstīm septiņās minimālā alga ir noteikta (Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Moldova, Albānija, Serbija, Turcija un Ukraina). Savukārt Bosnijā un Hercegovinā, Gruzijā un Kosovā minimālās algas nav.

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā 31.martā atbalstīts Ekonomikas ministrijas sagatavotais likumprojekts “Grozījumi Būvniecības likumā”. Tas paredz būtiski modernizēt būvniecības procesu, veicinot būvdarbu norisi paralēli projektēšanai, informē Ekonomikas ministrija.

Likumprojekts ir izstrādāts, lai uzlabotu esošo būvniecības ieceres īstenošanas kārtību, padarot to elastīgāku un pielāgotu mūsdienu investīciju projektu dinamikai. Galvenais grozījumu mērķis ir pāreja no līdzšinējā lineārā procesa uz paralēlu būvniecības procesu.

Pašreizējais regulējums prasa pabeigt pilnīgi visu būves daļu detalizētu projektēšanu pirms jebkādu fizisku darbu uzsākšanas, kas bieži rada “pudeles kakla” efektu.

Jaunā kārtība ļaus uzsākt pirmā posma būvdarbus, kamēr vēl turpinās nākamo posmu detalizācija. Kā atsevišķus būvdarbu posmus varēs izdalīt ārējo inženiertīklu un patstāvīgi noturīgu konstrukciju izbūvi. Tas ļaus attīstītājiem ātrāk apgūt investīcijas un uzsākt faktisko darbu izpildi, mazinot finanšu riskus, ko rada kredītprocenti un materiālu cenu inflācija.

Lai veicinātu investīciju piesaisti un uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departaments piecu gadu laikā būvniecības “zaļā koridora” principu piemērojis vairāk nekā 290 lieliem būvniecības objektiem un to saistītajām iecerēm.

Lielākā daļa - vairāk nekā 220 - ir trešās grupas būves. Tās ir ēkas ar vairāk nekā sešiem virszemes stāviem vai vairāk nekā vienu pazemes stāvu, kā arī publiskas ēkas ar kopējo platību virs 1000 m2 un rūpnieciskās ēkas virs 2000 m2.

“Zaļais koridors” ir būtiski samazinājis būvatļauju izsniegšanas termiņus, nodrošinot lielajiem attīstītājiem un uzņēmējiem paātrinātu ar būvniecību saistītās dokumentācijas izskatīšanu, individuālu pieeju, kā arī iespēju tieši sazināties ar projekta vadītāju.

Aktīvākie un lielākie uzņēmumi un attīstītāji, kas izmanto šo pieeju, ir “Riga Waterfront”, “Hanzas 14”, “Bonava Latvija”, “Pillar”, “Merks”, “LIDL Latvija”, “Hepsor”, “YIT”, “Vastint”, “Linstow” un “Estera”. Kopumā attīstītāju vidū šī pieeja novērtēta pozitīvi - 79% no klientiem norāda, ka šis pakalpojums ir veicinājis projekta virzību.

Latvijas būvniecības tirgū šobrīd notiek strukturālas pārmaiņas. Aizvadītajā gadā izaugsmi galvenokārt nodrošināja inženierbūvniecība, kur apjoms pieauga par vairāk nekā 25%.

Tajā pašā laikā ēku būvniecība saglabājās salīdzinoši vāja, un vairākos segmentos bija vērojama stagnācija. Šobrīd inženierbūves veido aptuveni pusi no visa būvniecības apjoma, un šo tendenci lielā mērā nosaka publiskā sektora investīcijas.

Valsts šobrīd ir lielākais pasūtītājs

Lieli infrastruktūras projekti, piemēram, ceļi, tilti, enerģētikas objekti, kā arī saules un vēja parki, tiek finansēti no valsts budžeta un Eiropas Savienības fondiem. Tas nozīmē, ka būvniecības nozare kļūst arvien atkarīgāka no publiskā finansējuma cikliem. Valsts šobrīd ir lielākais pasūtītājs, un tas nosaka arī to, kur virzās uzņēmumu kapacitāte un resursi. Savukārt privātajā būvniecībā aktivitāti būtiski ietekmē finanšu tirgus situācija. Salīdzinoši augstās procentu likmes tieši ietekmē attīstītāju iespējas sākt jaunus projektus gan dzīvojamo ēku, gan komerciālajā segmentā. Ja aizņemšanās izmaksas ir augstas, daudzi projekti tiek atlikti vai netiek sākti vispār. Tas arī lielā mērā izskaidro ēku būvniecības stagnāciju. Rezultātā veidojas nelīdzsvarota situācija, vienā pusē ir intensīva aktivitāte infrastruktūras projektos, bet otrā - piesardzīga nogaidīšana privātajā sektorā.

Pieaugošā ģeopolitiskā nenoteiktība, aizsardzības investīciju pieaugums un saasinātā konkurence par būvniecības resursiem arvien būtiskāk ietekmē nekustamā īpašuma tirgu Baltijā, liekot pārskatīt gan attīstības tempus, gan pilsētu plānošanas pieejas.

Lai pilsētas saglabātu konkurētspēju un piesaistītu investīcijas, būs nepieciešama aktīvāka un mērķtiecīgāka rīcība mājokļu, mobilitātes un pilsētvides attīstībā, uzsver Rīgas pilsētas arhitekts Pēteris Ratas.

Par šiem un citiem aktuāliem nozares izaicinājumiem diskutēs eksperti un viedokļu līderi no vairāk nekā 15 valstīm ikgadējā starptautiskajā Nordic Real Estate Forum 2026, kas norisināsies Igaunijas galvaspilsētā Tallinā.

Analizējot nekustamā īpašuma nozares tendences, eksperti arvien biežāk brīdina, ka ģeopolitiskās nenoteiktības pieaugums un straujais aizsardzības nozares investīciju kāpums Baltijas reģionā sāk būtiski mainīt nekustamā īpašuma un būvniecības nozaru pamatus. Valstīm arvien aktīvāk uzņemoties būvniecības pasūtītāja lomu, attīstītājiem un investoriem var nākties pārvērtēt līdzšinējos darbības modeļus, savukārt pircēji var saskarties ar ilgākiem projektu īstenošanas termiņiem, jo nozares kapacitāte arvien vairāk tiek novirzīta stratēģiskās infrastruktūras attīstībai.

Akcīzes nodokļa likmes samazinājums dīzeļdegvielai mazinās akcīzes nodokļa ieņēmumus par 6,7 miljoniem eiro mēnesī, izriet no Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātā Ministru kabineta (MK) vēstules projekta.

EM, atbildot uz Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2. aprīļa vēstuli, kurā komisija aicina MK izvērtēt atbalsta nepieciešamību Tuvo Austrumu konflikta īpaši skartajām nozarēm, kā arī mājsaimniecībām, norādīts, ka, ņemot vērā pašreizējo situāciju un iespējamos tās attīstības scenārijus, ir izskatītas divas savstarpēji izslēdzošas alternatīvas tālākai rīcībai - preventīva gatavošanās atbalsta pasākumu ieviešanai vai nogaidīšana līdz konkrētu cenu sliekšņu sasniegšanai.

Ministrijā atzīmē, ka koalīcijas partneri diskusiju rezultātā ir vienojušies, ka neatkarīgi no iespējamiem attīstības scenārijiem preventīvi ir jāizstrādā krīzes ietekmes mazināšanas potenciālie pasākumi un jāapzina to finansēšanas iespējas.

Šobrīd jau nevienam nav noslēpums, ka “Rail Baltica” projekta izpildes termiņi būtiski kavējas, projektēšanas darbiem atpaliekot par vairākiem gadiem. Sākotnējie grafiki nav ievēroti, un projekta virzība ir apdraudēta. Kavējumi radījuši ievērojamu sadārdzinājumu un risku zaudēt Eiropas Savienības finansējumu.

Līdzīgu situāciju piedzīvojām arī ir Rīgas lielākā infrastruktūras objekta - Austrumu maģistrāles – būvniecība, jo rezultātā tā izrādījās par vairāk nekā 7 miljoniem eiro dārgāka, nekā tika sākotnēji aprēķināts. Šādi piemēri mudina uzdot jautājumu, vai mūsdienās patiešām nav risinājumu, kas ļauj apjomīgos būvniecības projektos pēc iespējas precīzāk paredzēt izmaksas un izpildes termiņus? Un, vai tiešām publiskā sektora iepirkumos būvniecībā saimnieciski izdevīgākais risinājums tāds izrādās arī reālajā dzīvē?

Lielos infrastruktūras projektos kā “Rail Baltica” vai Austrumu maģistrāle u.c. ir daudz iesaistīto pušu. Un pat gadījumos, kad katra no pusēm savus darbus veic noteiktajos termiņos, lielākais izaicinājums ir uzdevumu, termiņu un sadarbības koordinēšana. Tas var radīt būtiskus klupšanas akmeņus gan attiecībā uz termiņiem, gan izmaksām, jo abi šie aspekti ir cieši saistīti.

Pēdējos gados loģistikas sektors piedzīvo būtiskas pārmaiņas, un tas arvien vairāk atspoguļojas arī būvniecības nozarē Latvijā. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka pieaug pieprasījums pēc rūpniecības un noliktavu objektiem, kas liecina par strukturālām izmaiņām uzņēmumu piegādes ķēžu un loģistikas plānošanā.

2025. gadā būvniecības produkcijas apjoms Latvijā pieauga par 9%, nedzīvojamo ēku būvniecībai tika izsniegtas 1 250 būvatļaujas ar kopējo platību 1,687 miljoni kvadrātmetru. No tām būtisku daļu veidoja rūpniecības un noliktavu projekti - 282 būvatļaujas ar kopējo platību 743 tūkstoši kvadrātmetru, tostarp 186 jaunbūves ar 501 tūkstoti kvadrātmetru. Tas nozīmē, ka runa nav tikai par atsevišķiem projektiem vai īslaicīgu aktivitāti, bet par stabilu pieprasījuma pieaugumu, kas saistīts ar plašākām izmaiņām ekonomikā un uzņēmumu stratēģijās.

No “just-in-time” uz “just-in-case”

Viena no būtiskākajām pārmaiņām ir pāreja no “just-in-time” uz “just-in-case” pieeju. Ja iepriekš uzņēmumi centās samazināt noliktavu apjomus un paļāvās uz stabilām piegādes ķēdēm, tad šobrīd arvien biežāk tiek veidoti lielāki krājumi, lai mazinātu iespējamo piegādes traucējumu riskus. To veicina globālo piegādes ķēžu svārstības, ģeopolitiskā nenoteiktība, transporta izmaksu kāpums un muitas politikas izmaiņas. Šādos apstākļos noliktava kļūst par stratēģisku aktīvu, kas palīdz nodrošināt biznesa nepārtrauktību. Šī pieeja tieši atspoguļojas arī pieaugošajā būvniecības apjomā šajā segmentā. Arī “BauArt” projektu portfelī arvien lielāku daļu veido tieši ražošanas ēkas un loģistikas objekti.

Baltijas uzņēmējdarbībā ilgstoši valdīja vienkārša loģika – ja gribi pilnībā kontrolēt būvniecības procesus, tehnikai ir jābūt īpašumā. Īpašums nozīmēja drošību, neatkarību un iespēju jebkurā brīdī ķerties pie “rezerves plāna”.

Šī domāšana būtiski mainās. Strādājot Storent, un ikdienā runājot ar būvniekiem, industriālajiem klientiem un infrastruktūras projektu īstenotājiem, redzam, ka galvenais jautājums vairs nav par to, kādu tehniku varētu (vajadzētu) nopirkt, bet gan par to, kā noorganizēt darbu izpildi pēc iespējas efektīvāk. Līdzīgi kā daudzās citās jomās, arī būvniecībā uzņēmēji tehniku aizvien biežāk uztver un izmanto kā pakalpojumu.

Šo domāšanas pārmaiņu labi izskaidro CAPEX un OPEX pretstats. CAPEX – kapitālieguldījums – dod īpašuma un drošības sajūtu, bet vienlaikus “iesaldē” naudu. OPEX – operatīvie izdevumi – nozīmē maksāt par izmantošanu, pārvēršot tehniku par mainīgo izmaksu, ko var pielāgot projekta norises ritmam. Un tieši šis projektu attīstības un būvniecības ritms Baltijā ir izšķirošs – darbu termiņi kļūst stingrāki, katra dīkstāves diena izmaksā aizvien dārgāk.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pagājušajā gadā palielinājies par 2,1%, salīdzinot ar 2024. gadu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Pērn ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar 2024. gada attiecīgo periodu, Latvijas IKP, pēc sezonāli un kalendāri nekoriģētajiem datiem, palielinājies par 2,9%, bet pēc sezonāli un kalendāri koriģētajiem datiem bijis pieaugums par 2,5%.

Savukārt, salīdzinot ar 2025. gada trešo ceturksni, IKP salīdzināmajās cenās, pēc sezonāli un kalendāri koriģētiem datiem, pieaudzis par 0,6%.

Faktiskajās cenās Latvijas IKP pagājušajā gadā bija 43 miljardu eiro apmērā, tostarp ceturtajā ceturksnī - 11,821 miljarda eiro apmērā.

Statistikas pārvaldē norāda, ka ceturtajā ceturksnī būtisku ieguldījumu pievienotās vērtībās izaugsmē devusi ne tikai apstrādes rūpniecība, bet arī būvniecība, tirdzniecība un informācijas un komunikācijas pakalpojumi. Samazinājums bija lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs, kā arī transporta un uzglabāšanas nozarē.

2025. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1815 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinājumā ar 2024. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 129 eiro jeb 7,7 %. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,27 eiro, kas ir par 7,9 % vairāk nekā gadu iepriekš.

2025. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar 2025. gada 3. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 27 eiro jeb 1,5 %, bet stundas samaksa par 4,9 %.

Vidējā neto darba samaksa 2025. gadā bija 1346 eiro jeb 74,1 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,2 %, apsteidzot gan patēriņa cenu, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,3 %.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2025. gadā sasniedza 1 462 eiro. Salīdzinājumā ar 2024. gadu tā palielinājās par 105 eiro jeb 7,7 %. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) bija 1117 eiro, un gada laikā tā pieauga par 12,2 %.

Inženierbūvniecības apjoms pērn pieauga par vairāk nekā 25%, bet būvniecības apjoms kopumā pieauga par 9%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tas nozīmē, ka nozarē darba netrūkst.

Tajā pašā laikā uzņēmumiem kļūst arvien grūtāk pabeigt projektus noteiktajos termiņos. Nozare šobrīd strādā gandrīz uz savu iespēju robežas. Pieaug pieprasījums gan pēc būvniecības speciālistiem, gan konkrētu profesiju pārstāvjiem, piemēram, autoceltņu vadītājiem, metinātājiem, ceļu un tiltu būvniecības ekspertiem, kā arī smagās tehnikas operatoriem. Šādus speciālistus nevar sagatavot ātri, tāpēc darbinieku trūkums ietekmē darbu tempu.

Aug pieprasījums pēc inženierbūvju speciālistiem

Arvien nopietnāk jūtams arī kvalificēta darbaspēka trūkums specifiskās jomās. Pieaug pieprasījums pēc tiltu un ceļu būvniecības speciālistiem, pieredzējušiem metinātājiem, kā arī dažādu smagās tehnikas vienību operatoriem. Tās nav amata vienības, ko iespējams ātri aizpildīt, un tas ietekmē projektu izpildes tempus. Praksē tas nozīmē, ka uzņēmumi meklē risinājumus, kā optimizēt procesus. Viens no tiem ir gatavu konstrukciju un elementu pasūtīšana no specializētiem ražotājiem, samazinot darbu apjomu uz vietas būvlaukumā un mazinot atkarību no konkrētu speciālistu pieejamības.

Skates Gada labākā būve Latvijā 2025 rīkotāji – Latvijas Būvnieku asociācija un Latvijas Būvinženieru savienība sadarbībā ar skates titulsponsoru Ceresit aicina iesniegt pieteikumus pērn ekspluatācijā nodoto objektu skatei, lai noskaidrotu 2025. gada labākās būves.

Būves piesakāmas līdz 31. martam.

Skatei var izvirzīt būves Latvijā, kā arī Latvijas būvuzņēmēju būvētās būves ārzemēs, kuras nodotas ekspluatācijā 2025. gadā, šādām nominācijām un balvām: Dzīvojamā jaunbūve; Publiskā jaunbūve ar apakšnomināciju Ražošanas ēka; Pārbūve un atjaunošana; Restaurācija; Inženierbūve; Ainavas būve; Koka būve; Gada BIM objekts; Gada betona būve.

Objektus var pieteikt ikviena juridiska vai fiziska persona, Latvijas Būvkomersantu reģistrā reģistrēti būvuzņēmēji, nozares sabiedriskās organizācijas, būvniecības ierosinātāji, projektētāji, pašvaldības, būvspeciālisti, kā arī žūrijas dalībnieki.

Skates mērķis ir celt būvniecības procesa kvalitāti, nosakot un popularizējot Latvijas būvnieku labākās būves un labās prakses piemērus būvniecības procesā Latvijā un ārzemēs.

No katra "Rail Baltica" būvniecībā ieguldītā eiro valsts budžetā nodokļos atgriežas no 19 līdz 21 centam, proti, pievienotās vērtības nodokļa (PVN), iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veidā, informēja Baltijas valstu kopuzņēmumā AS "RB Rail", apkopojot datus no veiktās fiskālās analīzes.

"RB Rail" ir veikusi uz augsta līmeņa principiem balstītu fiskālo analīzi, kura atspoguļo "Rail Baltica" faktiskās izmaksas Igaunijai, Latvijai un Lietuvai, ņemot vērā nodokļu atdevi būvniecības laikā.

Kopuzņēmumā skaidro, ka analīze balstīta uz jaunākajām projekta izmaksu aplēsēm, kā arī uz Latvijas Bankas 2026. gadā un Igaunijas pētniecības centra "CentAR" 2023. gadā veikto pētījumu secinājumiem par "Rail Baltica" projekta ietekmi uz valstu ekonomiku būvniecības laikā.

Vienlaikus "RB Rail" atzīst, ka atdeve valsts budžetā var būt lielāka, jo aprēķinā nav iekļauti darbinieku izdevumi vietējā ekonomikā.

"RB Rail" norāda, ka analīzē modelēti trīs finansēšanas scenāriji, tostarp konservatīvais scenārijs paredz, ka gala izmaksas veidotu aptuveni 22% Igaunijai, 21% Latvijai un 36% Lietuvai no kopējām projekta izmaksām, ja no nākamā Eiropas Savienības (ES) daudzgadu budžeta "Rail Baltica" projekts saņemtu 1,5 reizes vairāk par līdz šim piesaistīto Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) finansējumu un visu pārējo valstis segtu no saviem budžetiem.

Augošās būvniecības izmaksas, EURIBOR procentu likmju svārstības un stingrāki banku finansēšanas nosacījumi pēdējos gados būtiski mainījuši nekustamo īpašumu attīstības vidi.

Svarīgi saprast, ka līdztekus šiem faktoriem ne mazāk svarīgs ir jautājums par to, kā tiek finansēta dzīvojamo projektu attīstība, jo tieši tas lielā mērā nosaka, cik daudz jaunu mājokļu nonāk tirgū.

Kas Latvijas tirgū būtu jāpilnveido?

Ņemot vērā, ka Rīgā gadā tiek uzbūvēti vien aptuveni 2000–2500 jaunu dzīvokļu, lai gan sabalansētai mājokļu tirgus attīstībai būtu nepieciešami vismaz 4000–5000, kļūst skaidrs, ka problēma nav tikai pieprasījumā, bet arī tirgus spējā pietiekami efektīvi finansēt jaunu mājokļu attīstību. Latvijā lielākā daļa dzīvojamo projektu joprojām tiek finansēti ar aizņēmumiem no bankām, attīstītāju pašu kapitālu un pirmspārdošanas līdzekļiem. Taču šāds modelis nozīmē, ka būtiska daļa ieņēmumu attīstītāj saņem tikai pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā un sadalīšanas dzīvokļu īpašumos. Praksē tas nozīmē, ka 85–90 % no kopējās darījuma summas attīstītājs saņem tikai projekta noslēgumā, līdz ar to piesaistītais kapitāls vienā projektā tiek “iesaldēts” uz ilgāku laiku un jaunu projektu uzsākšana kļūst lēnāka. Protams, kapitāla izmaksas tiek pārliktas uz dzīvokļu cenu, padarot tos dārgākus un mazāk pieejamus pircējiem.

Pēdējo nedēļu notikumi Tuvajos Austrumos atkal aktualizējuši jautājumu par globālās ekonomikas noturību. Reģions jau gadu desmitiem ir viens no nozīmīgākajiem energoresursu piegādes centriem pasaulē, tāpēc nestabilitāte šajā daļā parasti ietekmē gan naftas cenas, gan finanšu tirgu noskaņojumu. Tas nozīmē, ka starptautiskie notikumi var ietekmēt arī vietējo uzņēmējdarbības vidi – no enerģijas cenām līdz kreditēšanas nosacījumiem.

Kādas sekas šie procesi var atstāt uz mājokļu tirgu Latvijā, skaidro mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš.

Energoresursi un būvniecības izmaksas

Būvniecības nozare ir viena no tām ekonomikām, kur energoresursu cenu svārstības jūtamas visspilgtāk. Enerģija būtiski ietekmē gan būvmateriālu ražošanu, gan transportēšanu, tāpēc naftas un gāzes cenu kāpums starptautiskajos tirgos parasti ar zināmu nobīdi atspoguļojas arī būvniecības pašizmaksā. Latvija to piedzīvoja pavisam nesen enerģētikas krīzes laikā – strauji sadārdzinājās metāls, koksne, betons un citi materiāli, kas būtiski ietekmēja jauno projektu izmaksas.

Krievijas agresijas pret Ukrainu un Tuvo Austrumus karadarbības radītās sekas ceļu būvniecības nozarē ir izraisījušas nepieredzēta apjoma būvniecības izmaksu un būvmateriālu cenu kāpumu. Pašlaik jāatzīst, ka 2026.gada ceļu un tiltu būvniecības sezona un plānoto darbu izpilde ir apdraudēta, norāda bedrība “Latvijas ceļu būvētājs” (LCB).

LCB veiktā analīze liecina, ka 2026.g. būvniecības sezonai noslēgtajos līgumos, ar valsts SIA “Latvijas Valsts ceļi” (LVC) ir paredzēti tādi izejmateriālu un darbu izcenojumi, kas izejvielu cenu pieauguma dēļ nav izpildāmi. Piemēram, bitumena cena vidēji ir paaugstinājusies par 42%, degvielas cena ir kāpusi aptuveni par 25-30%. Dabasgāzei, salīdzinot ar 2025. gadu, cena ir pieaugusi par aptuveni 40 procentiem. LCB, apzinoties, ka bez valsts un pašvaldību kā pasūtītāju līdzdalības straujā cenu kāpuma seku minimizēšanā 2026.gada būvniecības sezonas programma var palikt nerealizēta, jau marta sākumā vērsās pie LVC un 13. martā nosūtīja pirmo vēstuli Satiksmes ministram, LVC un Latvijas pašvaldību savienībai ar lūgumu izskatīt radušos situāciju valdībā, norāda LCB valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš.

Latvijā noteiktais aizliegums izmantot līzinga automašīnas taksometru pārvadājumos kavē nozares attīstību, intervijā atzina uzņēmuma "Bolt" kopbraukšanas biznesa vadītāja Latvijā Kristīne Bezerra-Kjerulfa.

Viņa sacīja, ka "Bolt" lielākā "sāpe" ir tā, ka Latvijā komercpārvadājumos nevar izmantot līzinga automašīnas, lai gan, piemēram, Igaunijā un Lietuvā šādi ierobežojumi nav noteikti.

"Auto īpašumtiesības rada augstas sākotnējās izmaksas, kas šoferiem ir jāiegulda, lai pievienotos industrijai. Šoferi, kam ir līzinga automašīna, nevar piedalīties "Bolt" platformā un zūd iespēja gūt papildu ienākumus, strādājot fleksiblas stundas," skaidroja Bezerra-Kjerulfa.

Šo ierobežojumu un birokrātiskā sloga dēļ Latvijā "Bolt" platformā darbojas divreiz mazāk partneršoferu nekā Igaunijā un gandrīz trīsreiz mazāk nekā Lietuvā.

Vienlaikus "Bolt" uzskata, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm šoferiem Latvijā ir prasīts "diezgan" augsts latviešu valodas prasmju līmenis (B1), kas ir nepieciešams, lai saņemtu licences kartīti, jo citās valstīs šādu prasību nav vai ir prasīts A1 vai A2 valodas līmenis.