Eiropas digitālās identitātes maka (EDIM) ieviešana Eiropas Savienībā (ES) ir viens no ambiciozākajiem digitālās pārvaldības projektiem pēdējos gados, kas vienlaikus ir arī stratēģisks nacionālā mērogā. Tas garantēs iedzīvotājiem drošu pārrobežu digitālo identitāti, kļūstot par pamatu publiskajiem un privātajiem pakalpojumiem.

Par šo virzienu Eiropas līmenī tika runāts jau 2021. gadā, savukārt 2024. gadā pieņemtā eIDAS 2.0 regula noteica valstīm nepārprotamu pienākumu – līdz 2026. gada beigām katrai dalībvalstij jānodrošina vismaz viens funkcionējošs digitālais maks.Laiks sagatavoties – mērāms nevis mēnešos, bet gados. Tomēr arvien skaidrāk iezīmējas, ka pilnvērtīga EDIM ieviešana līdz noteiktajam termiņam, visticamāk, nenotiks. Tas liek uzdot neērtu, bet ļoti svarīgu jautājumu – vai problēma ir tehnoloģijās, vai tomēr nespējā savlaicīgi pieņemt lēmumus un efektīvi pārvaldīt procesus? Tostarp vai pareizi tiek izmantoti un pārvaldīti jau esošie cilvēkresursi un pieejamais finansējums? Ir nepieciešams piesaistīt nozares pārstāvjus - profesionāļus un efektīvi izmantot esošos tehnoloģiju speciālistus publiskajā pārvaldē, tos koncentrējot un attīstot, tur, kur tiek īstenoti valstiski nozīmīgi pārresoru projekti, šajā gadījumā EDIM ieviešana, tam veltot nepieciešamo finansējumu un pieeju labai cilvēkresursu pārvaldībai.

Vai patiešām esam lēmumu nepieņemšanas čempioni?

EDIM prototips tika izstrādāts un testēts gandrīz divus gadus, no 2023. gada līdz 2025. gadam, izmantojot Eiropas finansējumu un piedaloties ES mēroga pilotprojektos. Tika pārbaudītas galvenās funkcijas, iesaistīti lietotāji un testēta tehnoloģiskā arhitektūra. Citiem vārdiem – bez īpašiem secinājumiem tika atkārtoti pārbaudīts, ka risinājums ir iespējams.Taču ar to nepietiek. Bez savlaicīga un skaidra politiska lēmuma par atbildību, ieviešanas modeli un projekta pārvaldību neviens digitāls risinājums nevar pāriet no pilotprojekta uz reālu, drošu ieviešanu. Ilgstošās diskusijas politiskajā līmenī par ieviešanas atbildību, vai projektu virzīt Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) vai Satiksmes ministrijas (SM) pārraudzībā, novedušas pie situācijas, kurā izstrādes iepirkuma process uzsākts tikai pērnā gada nogalē.

Jau šajā brīdī bija skaidrs, ka, ja projektu neieviesīs termiņos, kavēšanās iemesls s nebūs tehniskas risinājuma ieviešanas problēmas, bet mazais laika sprīdis, kas atlicis izstrādei un risinājuma testēšanai, kā arī tā ieviešanai lietotājiem – kas ietver arī pakāpeniskas ieviešanas komunikāciju ar sabiedrību par tehnoloģiskā risinājuma jēgu, tā dotajām ērtībām un priekšrocībām.Publiskie IKT iepirkumi Latvijā vidēji aizņem sešus līdz deviņus mēnešus (optimistiski), un pēc tam seko līguma slēgšana, izstrāde, integrācija ar esošajām sistēmām, drošības pārbaudes un sertifikācija – digitālās identitātes risinājumu gadījumā tas prasa vismaz gadu. Laika matemātika vienkārši nesakrīt.Un problēma nav naudas, IKT jomas profesionāļu trūkums vai atbildīgo institūciju nespēja īstenot projektu sadarbojoties vienota mērķa sasniegšanai. Šim mērķim ir gan finansējums, gan speciālisti.

Problēma ir sadrumstalota sistēma un novēloti lēmumi, kas tiešā veidā ietekmē īstenotājus (iestādes, to darbiniekus un citus nodarbinātos, kas iesaistīti risinājuma izstrādē un ieviešanā) , kas risinājumu izstrādās, integrēs un ieviesīs. EDIM ieviešana nav abstrakts mērķis – tā ir ķēde, kurā politiskie lēmumi nosaka publiskā sektora ieviesēja rīcības iespējas un termiņus, bet tehnoloģiju uzņēmumiem tas nozīmē savlaicīgi plānot cilvēkresursus, ieguldīt izstrādē, pielāgot produktus un uzņemties ieviešanas risku. Ja šī ķēde netiek iedarbināta laikus, kavēšanās sekas skar visus posmus.

Vai risinājums ir termiņu pagarināšana? Liela mēroga IKT projekti bieži tiek finansēti no ES fondu naudas, kur finansējums uzliek ieviešanas laika grafiku Digitālās identitātes maka gadījumā laika rāmi gados iezīmēja ES normatīvais regulējums, kas ir saistošs Latvijai. Šāda mēroga projektos visām iesaistītajām pusēm tie iepriekš ir zināmi un ar tiem ir jārēķinās. Risinājums šobrīd un nākotnē ir sadarbība starp atbildīgajām institūcijām un vienota pārvaldība tehnoloģisko risinājumu un projektu ieviešanā, atmetot iekšējo sāncensību un konkurenci, to atrisinot ar politiskiem lēmumiem par vienotu IKT projektu pārvaldības IKT kompetenču centra izveidi un attīstību.Sistēmas ar augstām drošības, uzticamības un sertifikācijas prasībām nevar pabeigt pēdējos mēnešos bez būtiska kvalitātes riska. Rezultātā no vienas puses tiek sagaidīta ātra ieviešana, bet no otras – nav bijis laika ne tehniski sagatavoties, ne integrācijai, ne pilnvērtīgai testēšanai. Galu galā valsts pati rada situāciju, kurā kvalitatīva ieviešana kļūst objektīvi ļoti sarežģīta vai pat neiespējama.

Labā ziņa, ka tam ir risinājums, sliktā – nav īsti gribas to ieviest. Viss slēpjas vienotas valstiskas izpratnes par IKT projektu stratēģisko nozīmi neesamībā jeb ir aptuvena vīzija, tomēr trūkst stratēģiska atbalsta un izpratnes par profesionāli spēcīga valsts digitālās kompetences centra vajadzību, kas spētu profesionāli koordinēt pārresoru IKT projektus, radot stabilitāti visam iesaistītajām pusēm un veicinot risinājuma kvalitatīvu izstrādi.Valsts kontroles revīzijas jau gadiem norāda, ka šāda prakse noved pie zemākas investīciju atdeves IKT jomā un sadrumstalotas ieviešanas. EDIM gadījumā tas nozīmē zaudētu laiku un kvalitatīvu rezultātu.

Kā sokas citām ES valstīm?

Protams, šī problēma nav unikāla Latvijai. Ar līdzīgiem izaicinājumiem saskaras arī citas ES valstis, un arvien biežāk izskan atziņa, ka līdz 2026. gada beigām daudzviet tiks nodrošināta tikai formāla atbilstība, nevis pilnvērtīga EDIM funkcionēšana. Eiropas Komisija (EK) atzinusi, ka ieviešana visā ES, visticamāk, notiks nevienmērīgi. Dalībvalstu gatavība atšķiras, jo daļa virzās uz minimāli funkcionālu risinājumu ar pakāpenisku paplašināšanu, citas vēl atrodas sagatavošanās vai iepirkumu posmos. Nīderlande publiski signalizējusi par risku nepaspēt, Malta minējusi ierobežotu sākotnējo funkcionalitāti, bet Bulgārija vēl salīdzinoši nesen bija agrīnā sagatavošanās fāzē. Arī Vācija un Francija saskaras ar koordinācijas un integrācijas izaicinājumiem, savukārt Igaunija izvēlas pragmatisku, pakāpenisku ieviešanu, balstoties uz esošo e-ID infrastruktūru.Digitālais maks tādējādi kļūst par spoguli ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai, ka digitālā transformācija nav tikai tehnoloģiju jautājums, tā ir lēmumu kultūras, atbildības un spējas vadīt procesus pārbaude.

Steiga digitālajos projektos ir kļūda, kas maksā dārgi

Digitālajai infrastruktūrai jābūt ar ļoti augstu drošības un uzticēšanās līmeni. Ja šādas sistēmas startē ar kļūdām, nepilnīgu funkcionalitāti vai neskaidru lietotāja pieredzi, sabiedrības uzticība tiek iedragāta jau sākumā, un to nav iespējams vienkārši “izlabot nākamajā versijā”. Uzticēšanos nav iespējams izveidot arī bez skaidra sabiedrības priekšstata par to, kas ir digitālās identitātes maks, kāpēc tas tiek ieviests un kā tas ietekmēs ikdienu, lai gan tas skars ikvienu iedzīvotāju. EK lēš, ka efektīva digitālās identitātes ieviešana var radīt miljardiem eiro lielu ekonomisko ieguvumu, samazinot administratīvo slogu un paātrinot pakalpojumu sniegšanu, taču tas ir iespējams tikai tad, ja sistēma ir kvalitatīva, saprotama un uzticama. Tātad tas ir ieguvums gan valstij, gan iedzīvotājiem ilgtermiņā. Šādi digitālie risinājumi ir pamats valsts digitālajai infrastruktūrai, tie ir kā “asinsrite” publisko un privāto pakalpojumu pieejamībai, un tieši tāpēc tiem jābūt valdības līmeņa dienaskārtībā, nevis jāpaliek atsevišķu resoru kompetenču sadursmēs.

Rezumējot, ir skaidri redzams, ka valstij pietrūkst profesionāli spēcīga IKT kompetences centra un centralizētas pārresoru koordinācijas, kas palīdzētu savlaicīgi pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību un noturēt vienotu pieeju visā sistēmā. Tāpat ir būtiski novērtēt un atbilstoši izmantot esošos cilvēkresursus nozares profesionāļu un institūciju ietvaros, tos piesaistot un koncentrējot valstiski nozīmīgu projektu īstenošanai, laikus pieņemot lēmumus par šādu projektu atbildīgajiem un īstenošanas aktivitātēm. Ja vēlamies digitālus risinājumus, kuriem sabiedrība uzticas un kuri rada reālu pievienoto vērtību, pieejas maiņa jāsāk ar izpratni, kāpēc valstiska mēroga IKT risinājumi ir vajadzīgi, kam tie kalpo un kā tos īstenot efektīvi un droši.