Lai sabiedriskajā sektorā strādājošie varētu saņemt algu, nepieciešami nodokļu ieņēmumi, kurus vajadzīgajā apjomā jāspēj ģenerēt komercsektoram.
Tā ir valsts eksistences aksioma. Tas ir vienkārši. Proti, valsts pārvaldē strādājošajiem darba alga bankas kontā nerodas tāpat vien no zila gaisa, bet gan tieši no uzņēmēju un viņu darbiniekiem samaksātajiem nodokļiem valsts kasē. Tik vien vajadzētu saprast un pieņemt ikvienam Latvijā – ne tikai valsts pārvaldē, bet arī pašvaldībās un dažādās valsts aģentūrās strādājošajiem, bet jo īpaši tiem, kuri pieņem lēmumus visos līmeņos.
Kad ar ierasto aizņemšanos nepietiek
Valsts kase ir gluži vai panaceja visām demokrātiskas valsts vajadzībām. Ir ierasts, ka naudas visiem sabiedrībai svarīgajiem pakalpojumiem – veselības aprūpei, izglītībai, infrastruktūrai, kultūrai, zinātnei – pietiek, un, ja nepietiek, tad jāaizņemas, bet nupat ir skaidrs, ka pat ar ierasto aizņemšanās apjomu vairs nepietiek.
Ko un kā darīt tālāk, visticamāk, būs nākamās Saeimas jautājums, kuru vēlēsim tieši pirms budžeta sastādīšanas 2026. gada oktobrī. Iespējas, tāpat kā šoruden, būs vairākas: samazināt valsts pārvaldes tēriņus, protams, samazinot arī tās pienākumus – darba apjomu, palielināt nodokļu ieņēmumus uz esošo nodokļu atlaižu pārskatīšanas (samazināšanas vai pat to atcelšanas), nodokļu likmju paaugstināšanas vai arī komercsektora sasniegto labāko finansiālās darbības rezultātu rēķina. Par to, ka kaut kas no visiem iespējamiem risinājumiem būs jādara, šķiet, šaubu nav, ja vien negadās brīnums.
Modelēšanas šoks
Varam veikt modelēšanu, un tā rāda, ka faktiski komercsektora samaksātais nodokļu apjoms ar lielāku nodarbināto skaitu būtībā ir līdzvērtīgs sabiedriskā sektora vajadzībām. Protams, modelēšana, kurā izmantota 2025. gada vidējā alga 1835 eiro mēnesī visiem un 2024. gada nodarbināto dalījums starp komercsektoru – 593 000 – un valsts sektorā nodarbinātajiem – 288 000 –, turklāt «iztiekot» bez iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamā minimuma par strādājošā apgādībā esošām personām – bērniem – 250 eiro mēnesī, rāda nepievilcīgu ainu. Komercsektora izmaksas par strādājošajiem sasniedz 16,14 miljardus eiro, no kuriem 8,18 miljardi eiro būtu par šiem cilvēkiem samaksātie darbaspēka nodokļi un viņu pirkumu radītie PVN ienākumi, vienlaikus valsts sektora darbinieku algu izmaksai ir nepieciešama teju vai identiska summa – 7,84 miljardi eiro, no kuriem gan 3,97 miljardi eiro atgrieztos valsts kasē kā samaksātie nodokļi.
Latvija nav valsts, kurā visi saņem vienādu algu – valstī vidējo algu 1835 eiro mēnesī, jo ir gana daudz strādājošo, kuriem ir daudz mazāka bruto alga, un, protams, ir speciālisti un vadītāji, kuri saņem ievērojami vairāk. Jāatzīst, ir cilvēki, kuri strādā vairākās darbavietās utt., taču lielos skaitļos tas nedod pietiekamu kļūdu, lai tā radītu būtisku nobīdi no modulācijas aprēķina. Ir vairāk jautājumu un bažas par nākotni. Šis rādītājs jau pašlaik ir sava veida sarkanā lampiņa vadības panelī. Faktiski komercsektoram ar tā pašreizējo spēku vairāk «panest» nebūs jaudas, tāpēc risinājumi jāmeklē ātri. Turklāt tādi, kas ļautu samazināt sabiedriskā sektora izmaksas, lai likvidētu spiediena gaidas no komercsektora «paņemt» vairāk.
Tādus risinājumus var apskatīt jau šobrīd, negaidot nākamā gada oktobri. Kāda ir citu valstu pieredze, ko ārzemēs dara lēmumu pieņēmēji, kādi bijuši vēsturiskie risinājumi? Visticamāk, ne jau Latvija ir pirmā un vienīgā valsts pasaules vēsturē, kur ir tāda lieta.
Velēšanu gaisotnes apdullinātie
Pašlaik politiskajā olimpā valda saspringti elektrizēta gaisotne, kura, tuvojoties 2026. gada rudens vēlēšanām, visticamāk, tikai vēl vairāk eskalēsies. Šo mēnešu laikā līdz Latvijas četrgades nozīmīgākajam notikumam diez vai politiskās partijas, kuras atrodas varas spicē, atvēzēsies uz kādiem būtiskiem nodokļu likmju palielinājumiem, izņemot jau paredzēto akcīzes nodokļa likmju audzēšanu degvielai, smēķiem, alkoholam, vēlāk arī saldinātajām limonādēm, kā arī dabas resursu nodokļa likmi kūdrai, smiltij, vēl jo vairāk – neīstenos nekādus potenciālo vēlētāju – darba ņēmēju – acīs nepopulārus lēmumus. Faktiski īstermiņa interešu vārdā politisko lēmumu pieņēmēji problēmu risināšanu atstās nākamajai vai varbūt pat aiznākamajai Saeimai. Tāda ir politiskā loģika, kas ļauj pievilināt potenciālo vēlētāju, taču ilgtermiņā neļauj prognozēt straujākus ekonomiskās izaugsmes tempus un vērtību radītāju skaitu, kas ļautu palielināt valsts budžetā samaksāto nodokļu apjomu komercsektoram. Par to darba devēji runā jau vairāk nekā gadu, bet par ļoti būtiskiem izrāvienu nodrošinošiem panākumiem runāt nav iespējams.
Ir izveidota Rīcības grupa birokrātijas mazināšanai, kuras vadība uzticēta ilggadējam Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam, taču ir vajadzīgi konkrēti lēmumi, un, iespējams, pats pirmais un svarīgākais būs nepieļaut nevienas papildu birokrātiskās prasības «ienākšanu» Latvijā. Turklāt nevajadzētu meklēt aizbildinājumus, ka «to» vai «šito» prasa ES direktīva vai regula, citādi rodas dīvaina sajūta, ka šos ES normatīvus par 120% izpilda Latvijas «pionieri», kamēr tepat Baltijas kaimiņvalstīs tās pašas prasības spēj iedzīvināt «ļoti civilizēti». Otrais Rīcības grupas uzdevums būtu atrast, kā noņemt sākotnēji pēc skata nelielos «birokrātiskos akmeņus» no uzņēmēju kamiešiem, tādējādi veicinot to konkurētspēju.
Runā pareizi, taču ir «bet»
Šķiet, teju visu līmeņu lēmumu pieņēmēji ir «iekaluši» un ikvienā prezentācijā un uzrunā lieto pareizos vārdus – «mazināsim birokrātiju», «pārskatīsim funkcijas», «taupīsim budžetu» u. tml., bet izmērāmi rezultāti rāda, ka nekas būtiski nemainās. Politisko lēmumu pieņēmēji vārdos, deklarācijās, dažādos valsts nozīmes plānošanas dokumentos ir ierakstījuši lieliskas apņemšanās, taču bieži vien iztrūkst instrumentu, lai tos īstenotu dzīvē.
Ir valsts iestādes, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests, kurās notiek būtiska štatu mazināšana (–10%), kas nozīmē ne tikai brīvo vakanču likvidāciju, bet arī reālu darbu darītāju atbrīvošanu no darba. Pavisam vienkārši – jo straujāk attīstās tautsaimniecība, jo lielāki ir nodokļu ieņēmumi un valsts spēja atļauties vairāk piešķirt naudu, kam nepieciešams. Tas nozīmē, ka būtībā valsts politisko lēmumu pieņēmējiem un valsts pārvaldei jābūt ieinteresētiem, lai uzņēmējdarbība Latvijā attīstītos, nevis stagnētu vai vēl vairāk sarautos. Taču uzņēmējiem brīžiem rodas sajūta, ka bizness tiek uzskatīts par kaut ko ierobežojamu, kontrolējamu un pat nevēlamu – kaitīgu Latvijas valstij. Tā jau ir bīstama tendence, ka valsts budžeta barotāji – uzņēmēji – kādas sabiedrības daļas, vēl vairāk – lēmumu pieņēmēju, acīs nav nekas cits kā «traucēkļi». Tā tiek ignorēta realitāte, ka bez vērību radītājiem – komercsektora – nav cita avota, kas spētu finansēt sabiedrībai vajadzīgus pakalpojums. Jo spēcīgāki būs Latvijā strādājošie uzņēmumi, jo lielāku pienesumu tie dos valsts budžetam un valstij kopumā, tieši tāpēc visu līmeņu politiķu, valsts pārvaldē strādājošo uzdevums ir sekmēt labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, nevis nemitīgi godprātīgos uzņēmumus apgrūtināt ar arvien jaunām prasībām, ierobežojumiem un pat liegumiem.
Pils uz smilts
Valsts pieeja šobrīd balstās uz plūstošām smiltīm, pamatiem, kas ir šaubīgi un mainīgi, ne pašu pilsoņu pienesumu, kuri savu valsti gatavi balstīt kā klints.
Piemēram, pieeja – šodien aizņemsimies, bet tie, kuriem būs jāatdod, jau nebūsim mēs, tie būs citi. Šis patiesi ir pavisam vienkārši!? Un pavisam bīstami! Tas tāpēc, ka valsts jau pašlaik daudzus gadus dzīvo ar deficītu – izdevumi lielāki par ienākumiem – un to kompensē ne tikai ar valsts parāda pieaugumu, kas savukārt paaugstina valsts parāda apkalpošanas izmaksas. Agrāk vai vēlāk var pienākt brīdis, kad parādu nasta ir par lielu, procentu likmes pieaugs, aizdevēji kļūs pavisam kusli. Īsāk, tie citi, kas būs vēlāk, aizņemsies dārgāk vai paliks bešā.
Otra finanšu straume ir ES struktūrfondu līdzekļi, taču pastāv risks, ka ES struktūrfondu jaunās programmas kārtējo reizi aizkavēsies un 2028. gadā varam nonākt situācijā, ka nevienai vien sfērai Latvijā finansējums būs ļoti minimāls vai tā nebūs vispār. Turklāt neviens jau nav garantējis, ka Latvijai arī 2028.–2034. gadā pienāksies konkrēta ES struktūrfondu atbalsta aploksne, nav arī zināms, cik liels varētu būt šī atbalsta apmērs.
Kā būs, rādīs laiks. Pavisam vienkārši!
