Mūsdienu sabiedrībā atkritumu šķirošana ir kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu, taču joprojām pastāv daudz mītu un pārpratumu, kas traucē efektīvai atkritumu apsaimniekošanai. Viens no izplatītākajiem jautājumiem ir – vai tiešām visi šķirotie atkritumi galu galā nonāk vienā izgāztuvē? Šajā intervijā ar Ekobaze Latvia ekspertu atklājam patiesību par atkritumu šķirošanas procesu Latvijā, lai kliedētu šaubas un veicinātu atbildīgu resursu izmantošanu.

Mīts par šķiroto atkritumu nonākšanu vienā izgāztuvē

Cik izplatīts ir mīts, ka visi šķirotie atkritumi galu galā nonāk vienā izgāztuvē?

"Šis mīts joprojām ir izplatīts, taču tas patiesībā neatbilst patiesībai," apstiprina Ekobaze Latvia eksperts. "Ekobaze Latvia ikdienā pārstrādā gan šķirotus materiālus — papīru, kartonu, plēvi, stiklu, riepas — gan arī celtniecības atkritumus, nodrošinot to atkārtotu izmantošanu vai pārstrādi. Ja materiāli ir nepareizi šķiroti vai piesārņoti, tie var tikt novirzīti uz poligonu, bet pareizi sašķiroti atkritumi tiek pilnvērtīgi pārstrādāti. Izglītība un atbildīga attieksme ir būtiska, lai šo mītu mazinātu."

Kas patērētājam būtu jāzina par stikla atkritumiem Latvijā? Kā nodrošināt, ka stikls tiek izmantots atkārtoti, nevis izmests atkritumos? Ir dažas lietas, ko vajadzētu zināt patērētājiem, ja tiem rūp taupīga attieksme pret dabas resursiem un planētas nākotne.

Stikls, kas nonāk dzērienu iepakojuma savākšanas punktos, un tas stikls, kuru vāc būvgružu savākšanas uzņēmumi – tie ir divi dažādi stikla veidi, ar kuriem strādā dažādi uzņēmumi. Šie stikla veidi to savākšanas un pārstrādes gaitā nekur nesajaucas un arī pārstrādāti tiek dažādos stikla pārstrādes uzņēmumos. Gan krāsainais, gan bezkrāsainais dzērienu stikla iepakojums atkal tiek pārstrādāts jaunās vīna, alus un citu dzērienu pudelēs, jo tīrs, pa krāsām sašķirots stikls ir pārstrādājams gandrīz bezgalīgi un tas nezaudē savas īpašības. Pa krāsām sašķirotās stikla pudeles tiek samaltas šķembās un un pēc tam pārkausētas jaunās pudelēs. Šajā procesā ļoti svarīgi ir pareizi visu sašķirot, jo netīrumi, citu krāsu piejaukumi un citi materiāli, piemēram, keramika vai logu stikls, ļoti traucē pārstrādes procesu.

Kas notiek ar kokmateriāliem pēc tam, kad tie ir kļuvuši par būvgružiem? Un kā vismaz daļai izlietoto kokmateriālu var piešķirt otro dzīvi?

Patiesību sakot, tādu vienotu koka būvgružu nemaz nav, jo visi šīs kategorijas būvgruži iedalās divās lielās grupās – izlietotās koka paletes, kuras dažādos būvniecības darbos uzkrājas ievērojamos apjomos, un paši koka būvgruži, kas ir izlietotie koka dēļi, logu rāmji un dažādi modernie mēbeļu plātņu materiāli, kuros koka putekļi vai skaidas sajauktas ar epoksīdu sveķiem vai citiem materiāliem. Galvenais mehānisms, kā būvnieki un būvgružu savācēji tiek motivēti savākt koka būvgružus ir ražotāja atbildības sistēma jeb RAS. Tā ir sistēma, kuras būtība ir nodrošināt, ka preču ražotāji un tirgotāji sedz atbildību par savu produktu un iepakojuma radītajiem atkritumiem, organizējot to savākšanu, pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, tādējādi samazinot dabas resursu nodokļa (DRN) slogu un veicinot aprites ekonomiku. Vienkārši skaidrojot – ražotājiem, kas ar savu darbību rada atkritumus tiek piemērots dabas resursu nodoklis. Lai no tā atbrīvotos vai samazinātu, tiem jāpiedalās ražotāja atbildības sistēmā. ŠĪ sistēma attiecas arī uz celtniekiem un – ja uzņēmums ir pievienojies ražotāja atbildības sistēmai un izpilda tās prasības, tad DRN var nemaksāt pilnā apjomā vai arī nemaksāt nemaz.

Pēdējos mēnešus arvien skaļāk Latvijā sāk runāt par to, ka trūkst būvmateriāli un tādēļ arvien vairāk jādrupina un jāpievieno būvmaisījumiem otrreizēji izmantojamais betons, asfalts un citi materiāli.

Šīs runas nav bez pamata – atvest šķembas no karjera līdz Rīgai izmaksās apmēram 20 eiro par kubikmetru. Nopirkt drupināta betona šķembas no būvmateriālu pārstrādātāja maksās apmēram 8,50 eiro kubikmetrā. Tas pats ar smiltīm, kuras izmanto dažādu tukšumu un nelīdzenumu aizpildīšanai – jaunas no karjera maksās kādus piecus eiro kubikmetrā, otrreizējās, kas iegūtas drupinot būvmateriālus – apmēram 50 eirocentus kubikmetrā. Vai gan kāds brīnums, ka būvgružu pārstrādātāji nespēj apmierināt pieprasījumu pēc otrreizēji izmantojamiem būvmateriāliem un visas saražotās šķembas un smiltis tiem burtiski izrauj no rokām?

Varētu jautāt – kādēļ gan pilnībā nevarētu pāriet uz otrreizēji izmantojamiem būvmateriāliem. Te diemžēl atduramies pret problēma – otrreizēji izmantojamo drupināto būvmateriālu apjoms ir pilnībā atkarīgs no būvgružu apjoma, kas tiek saņemts no celtniekiem. Turklāt jāņem vērā, ka par būvgružiem notiek konkurence starp pārstrādātājiem un valstu robežu tuvumā pat starptautiska konkurence starp Baltijas valstīm. Vēl viens ierobežojums otrreizējo būvmateriālu izmantošanai ir lielais enerģijas patēriņš, kas nepieciešams to drupināšanai un malšanai.